Šī ir jau ceturtā Satversmes komentāru grāmata (atlikusi vairs tikai viena – par Saeimu un likumdošanu). Kā vērtējat projektu kopumā? Vai konstitūcijām ir vajadzīgs zinātniskais komentārs?
Konstitūcija ir ļoti lakonisks žanrs, īpaši Latvijas gadījumā. Likumi un jo īpaši konstitūcijas nav rakstītas vienīgi juristiem, bet gan visai tautai. Cilvēkiem ir jāsaprot, ko nozīmē konstitūcijā ietvertas pirmais1, otrais2 vai trešais3 pants. Kas slēpjas aiz šiem pāris vārdiem? Varbūt tāpēc aprakstīt pirmos Satversmes pantus bija visgrūtāk. Komentāri palīdz lasītājam saprast Satversmes normu tvērumu. Redziet, mēs atkal runājam par "tvērumu", kas ir juristiem saprotams termins, bet ir jārunā ne tikai ar juristiem, bet ar visu Latvijas tautu, jo tieši tautai pieder vara, tā ir likumdevējs, kā arī Saeimas vēlētājs. Tādējādi tautai ir jāsaprot sistēma, kurā mēs dzīvojam, un vērtības, kas valstī tiek aizstāvētas.
Es saprotu arī konceptu, kāpēc Satversmes komentāru komplekta izdošana tika aizsākta ar Cilvēka pamattiesību nodaļas komentāriem, kaut arī astotā Satversmes nodaļa ir visapjomīgākā. Valstī, kas jau 25 gadus ir veidota un attīstīta, pārbūvējot to no totalitāras valsts par demokrātisku tiesisku valsti, pamattiesību apziņa ir ļoti svarīga. Ja līdz ar pamattiesībām jeb izpratni par to, ka katram pienākas zināmas tiesības, tautā varētu ieaudzināt arī likumpaklausību un spēju uzņemties atbildību par lēmumiem un savām darbībām, mēs dzīvotu ideālā Latvijā.
Kā vērtējat iedzīvotāju zināšanas par valsti, tās funkcionēšanu?
Šī ir ļoti svarīga un ļoti kompleksa problēma. Izglītības sistēma ir tā, kas veido nākamos pilsoņus, viņu pilsonisko apziņu un zināšanas par valsti. Man ir pieredze tikai kā vecākam. Kad kopā ar bērnu eju cauri mācību vielai, es redzu, ka priekšstats par valsti tiek veidots 9. klasē sociālo zinību ietvaros. Taču kā jurists es mācību grāmatās redzu kļūdas un nepilnības. Manuprāt, skolā apgūstamā viela topošajam pilsonim nespēj veidot sistēmisku izpratni. Jautājums – vai pietiek ar to, ka 15 gadus veciem bērniem pastāsta kaut ko par valsti?
Ar šo problēmu es saskaros arī, strādājot Latvijas Universitātē. Neskatoties uz to, ka mums ir fantastiski kolēģi un labas programmas, otrā mācību gada pavasarī jurista ētikas priekšmetā ar studentiem risinot kāzusu, es redzu, ka viņi nav sapratuši divus fundamentālus jēdzienus – prasījums un piekritība, kaut arī viņiem noteikti tas ir bijis mācīts. Cilvēki nesaprot, ka svarīgi ir ne vien zināt, ko prasīt, bet arī to, ka jāprasa pareizajā vietā.
Šī problēma ir ļoti aktuāla visās paaudzēs. Persona vēršas iestādēs, neievērojot to kompetenci. Iestādes, protams, nevar atrisināt šo problēmu. Notiek tā saucamais futbols, un cilvēks zaudē uzticēšanos valsts institūcijām.
Jā, tādēļ ir svarīgi, lai institūcija sniegtu pilnu atbildi personai, norādot arī institūciju, kas var konkrētajā situācijā iesaistīties problēmas risināšanā atbilstoši tai likumā noteiktajai kompetencei. Tam ir vajadzīgi ļoti kompetenti ierēdņi un amatpersonas, kas varētu sniegt izsmeļošu skaidrojumu.
Kā vērtējat – vai Satversmes mācību vajadzētu ieviest jau sākumskolā? Kam būtu jāuztur diskusija attiecībā uz izglītības saturu par valsti, par demokrātiju, par tiesībām, par Satversmi?
Ļoti negribētos atgriezties padomju sistēmā. Šobrīd jau tiek piedāvāts militārās apmācības priekšmets ar to pašu saturu, ko es apguvu skolā pirms 30 gadiem. Padomju skolā septītajā klasē tika mācīti valsts un tiesību pamati, kur tika runāts arī par valsts uzbūvi. Neesmu droša, ka arī mums saviem bērniem vajadzētu to visu tā mācīt. Tomēr jāatzīst, ka devītā klase savā ziņā jau ir par vēlu. Četrpadsmit gadi ir tas vecums, ar kura sasniegšanu iestājas administratīvā un arī kriminālā atbildība. Šīs zināšanas noteikti būtu jāapgūst sociālajās zinībās, izvijot tiesību pamatu programmu cauri visiem gadiem, kuros sociālās zinības tiek mācītas. Šīs zināšanas ir jāatkārto, jāizvērš, jāveido atkarībā no tā, kāda ir bērna uztvere un saprašana katrā noteiktā vecumā.
Skolām ir vēl viena liela misija, kas šobrīd, manuprāt, netiek īstenota. Ja ģimene bērnu veido intīmai jeb viena līmeņa saskarsmei, proti, saskarsmei ar sev līdzīgiem – draugiem, ģimeni, radiem, tad skolai vajadzētu iemācīt publisko jeb hierarhisko saskarsmi, kas iemāca cieņu pret svešu cilvēku, pret pieaugušo, pret skolotāju. Manuprāt, skola šai publiskajai saskarsmei bērnu nesagatavo nemaz, un tas jauniem cilvēkiem atspēlējas pirmajās darba intervijās.
Skolotāji ļauj sevi saukt vārdā. Viņi it kā kļūst par ģimenes locekļiem. Jaunākajās klasēs tas, protams, šķiet jauki un mīļi, bet diemžēl tas nepāriet, bērniem sasniedzot kādu noteiktu vecumu. Man ir cita pieredze – mans bērns pusgadu mācījās kādā vācu skolā, kur pat prātā nevienam neienāca skolotāju uzrunāt vārdā. Arī 2. klases skolēniem audzinātāja bija Rābes kundze (Frau Rabe), un bērni pie viņas tā arī vērsās jau no pirmās klases – saucot uzvārdā un uzrunājot par kundzi. Tas izslēdz tādas situācijas, kāda savulaik tika piedzīvota Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes bibliotēkā, kurā vērsās students, vēloties saņemt grāmatu, kurai īsti nezināja nosaukumu. Uz bibliotekāra jautājumu "Kas jums teica, ka vajag to grāmatu?" viņš atbildēja: "Tā tante teica!" Izrādās, ka pasniedzēja ir tā tante. Viņš savos 19 gados jūtas kā bērns.
Jaunieši absolūti neprot lietišķo saskarsmi un lietišķo etiķeti, bet valstiskā līmenī, vertikālajās attiecībās vai attiecībās ar svešiem cilvēkiem ir svarīgi teikt nevis "Čaviņa!" vai "Atā!", bet "Labdien!" un "Uz redzēšanos!" un uzrunāt citus uz jūs un par kungiem/kundzēm. Skola šobrīd tam nesagatavo. Politiskā dzīve ir daļa no publiskās saskarsmes. Ja cilvēks nezina, kas ir prasījums un neprot publisko saskarsmi, tad patiesībā šis cilvēks nav spējīgs realizēties sabiedrībā. Viņš nespēj formulēt savas vajadzības sabiedrībai atpazīstamā un pieņemamā formā, lai nenoskaņotu citus pret sevi. Arī ierēdnis ir cilvēks, turklāt viņš pārstāv valsti. Viņam kā cilvēkam ir sava cieņa, un valstij ir cieņa, un, ja apmeklētājs nāk, necienot valsts pārstāvi, – "Sveiki! Es te gribēju, lai tu man palīdzi!", iespējams, vēl izlasot vārdu pie formastērpa vai uz durvīm, uzrunā priekšvārdā, tā, manuprāt, ir kutelīga un nepatīkama situācija. Skolām tas būtu jānovērš, lai mēs izaudzinātu bērnus par pieaugušiem cilvēkiem, nobriedušiem sabiedrības locekļiem, nevis bērnišķīgiem pieaugušajiem.
Atgriežoties pie Satversmes komentāriem, autoru vidū ir daudz autoritatīvu juristu – advokāti, tiesneši, tiesību zinātnes mācībspēki. Cik autoritatīvi, jūsuprāt, ir Satversmes komentāri? Pastāv uzskats, ka Satversmes komentāros ietvertās atziņas var arī negūt apstiprinājumu, piemēram, Satversmes tiesas praksē. Vai tie varētu būt kā darba materiāls valsts institūcijās, tiesās?
Pirmkārt, jāsaka liels paldies profesoram Ringoldam Balodim par to, ka viņš ļoti interesanti komplektē grupas, kas strādā pie katra panta. Viņš komplektē viena panta komentētāju grupā zinātniekus kopā ar praktiķiem. Tādējādi panta komentārs ietver gan doktrinālo, gan praktisko aspektu.
Ir zināms, ka ne visi Satversmes panti ir piemēroti dzīvē. Gadījumā, kad autoriem ir jākomentē pants, kas nekad nav piemērots dzīvē vai piemērots dzīvē tikai no viena aspekta, bet pastāv vēl vairākas iespējamības to piemērot, komentētāji veido teorētisku konstrukciju, vadoties pēc pieredzes, analoģijām, izmantojot salīdzinošās tiesības, pētot citu valstu konstitucionālo praksi. Satversmes tiesa, skatot iepriekš nepiemērotu pantu, vienmēr vērtē faktiskos apstākļus, un tā vairs nav teorētiska konstrukcija, bet gan reāla situācija. Īpaši, ja lieta ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, kas nozīmē, ka runa ir par kādu no pamattiesībām. Lietas pamatā var būt tādi apstākļi, kas teorētiski nevienam pat prātā nav ienākuši – ka tāda X stunda var iestāties un ka cilvēks šādā situācijā vispār var nonākt.
Jebkurā gadījumā Satversmes komentāri ir milzīga nacionālā vērtība. Tāpēc, ka tajos ir izanalizētas tipiskās situācijas un bijušās situācijas. Arī netipisko situāciju risinot, ir jāzina lauks, kurā tas viss notiek, lai saprastu, cik tālu ir izmantojama tā tipiskā situācija konkrētajos faktiskajos apstākļos.
Konstitūcijas tiek komentētas visās demokrātiskās valstīs. Ideālā gadījumā valstī ir publicēti vairāki doktrināli savā starpā konkurējoši komentāri. Ir daudzi valststiesību profesori, konkurējošas juridiskās fakultātes, kurās katrā ir valststiesību profesors ar savu grupu, kurš var uzrakstīt komentārus. Mēs esam tā nepilno divu miljonu valsts, un mēs redzam, ka tikai pēc visiem šiem gadiem kopš 1922. gada, kad Satversme sāka savu mūžu, mēs tikai 21. gadsimtā tikām līdz Satversmes komentāriem. Mēs esam maza valsts, mazskaitlīga juristu armija, vēl mazāka mēs esam rakstošu juristu grupa. Tāpēc kaut kad nākotnē, pieļauju, arī mums būs savā starpā konkurējoši komentāri mūsu Satversmei. Un tad prakse parādīs, kurā situācijā kuram no komentāru autoriem ir lielāka taisnība.
Jūs esat bijusi zinātniskā redaktore trīs grāmatām (izņemot pirmo grāmatu par cilvēktiesībām). Izstāstiet, lūdzu, kā darbojas redkolēģija, kā izdodas organizēt darbu un saskaņot viedokļus.
Šādā daudzskaitlīgā dažādas pieredzes cilvēku grupā kā komentāru autori un redkolēģija ir jābūt vadlīnijām, lai mēs nonāktu pie vienveidīgiem komentāriem visiem Satversmes pantiem. Pirms ķerties pie komentāru rakstīšanas, ar redkolēģijas svētību tiek izveidots pantu šablons. Proti, kādā secībā kādi jautājumi tiks izskatīti katra panta komentārā, kas ir tas nepieciešamais saturs, kurš ir jāpiepilda komentējot. Šablons, protams, mainās atkarībā no tā, vai tie ir pamattiesību panti vai panti, kuros tiek aprakstīti valsts orgāni. Tāpēc šabloni komentāru grāmatās ir atšķirīgi.
Pēc tam, kad šablons ir izstrādāts un atzīts par vispārpieņemamu, parasti vispieredzējušākais komentētājs, kuram ir plašas teorētiskās un praktiskās zināšanas, uzraksta paraugkomentāru. Parasti tas ir Egils Levits. Tādējādi tiek iemūrēts pamatakmens visai grāmatai. Pēc tam šablonu un paraugkomentāru aizsūta visiem pārējiem komentētājiem. Šajā posmā redkolēģija nesanāk.
Kad pantu komentāri ir gatavi, tos nosūta visiem redkolēģijas locekļiem. Mēs komentējam individuāli. Zinot šablonu un paraugkomentāru, vērtējam, cik godprātīgi autors ir izpildījis prasības. Protams, katrs redkolēģijas loceklis pievērš uzmanību savai nozarei. Es vienmēr izķeru vēsturiskās kļūdas, Aivars Endziņš norāda neprecizitātes par citu valstu konstitūcijām vai dod padomu, kur vēl varētu kaut ko bagātināt.
Pirmo reizi, kad komentāri ir uzrakstīti, tie ir ļoti atšķirīgi – pēc apjoma, izpētes dziļuma, izmantoto avotu skaita un kvalitātes un līdz ar to arī ticamības. Praktiķiem viss šķiet ļoti svarīgs, un komentārs reizēm izaug grāmatas apjomā. Apjoms līdzīgiem pantiem iesniegtajos pirmajos melnrakstos svārstās no 12 līdz 50 lapaspusēm. Redkolēģijas uzdevums ir panākt vienādu detalizācijas līmeni un augstu zinātnisko kvalitāti.
Pēc tam pantu komentāru autori saņem recenzentu atzinumus un veic labojumus. Parasti gan ir jāveic tikai uzlabojumi. Reti, bet ir bijuši gadījumi, kad attiecīgajā redakcijā pantu nevar publicēt. Tad redkolēģija palīdz pantu sakārtot. Runa nav tikai par zinātnisko kvalitāti. Ir vajadzīgs, lai visi panti ir kā ķieģelīši, kas izveido kopainu par vienu noteiktu Satversmes nodaļu, lai komentāros nepazustu Satversmes vienotības ideja.
Vai ir gadījies, ka redkolēģijas locekļiem atšķiras viedokļi par kādu uzskatu vai atziņu, ko autors vēlas iekļaut panta komentārā?
Komentāros neliek novitātes. Komentāros vajadzētu atspoguļot tikai to, kas ir vispārpieņemts juridiskajā doktrīnā. Komentējot pantu, kur nav nekā vispārpieņemta, tad gan komentētājam ir jāsniedz novitāte, bet pamatā lielās valstīs, kurās ir daudz komentāru, tajos raksta to, kas ir aprobēts praksē, kas atbilst konstitucionālās tiesas judikatūrai, par ko nestrīdas konstitucionālo tiesību speciālisti. Komentārs nav disertācija, kur jāaizstāv kaut kas jauns, bet gan tas vispārzināmais, kas veido pamatu izpratnei par konstitūciju kaut kādā jautājumā. Latvijas gadījumā diemžēl tas nestrādā, jo mums ir iepriekš nepiemērotie panti, nekomentētie panti, panti, kuros trūkst arī Satversmes tiesas judikatūras, par kuriem zinātnieki nevienu monogrāfiju nav uzrakstījuši, un nav aizstāvēta neviena disertācija par šo jautājumu. Tāpēc Latvijas gadījumā komentāru autori nereti ir pirmie, kas šo tēmu izvērš.
Darbs pie šīs grāmatas jums ir bijis gana liels izaicinājums – bijāt ne tikai redkolēģijā, bet esat arī komentāra autore.
Man sadarbībā ar Lodočkinas kundzi (Elena Lodočkina, Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja – red.) bija jākomentē ļoti interesants pants, kas saistīts ar Valsts prezidenta apžēlošanas tiesībām un amnestiju, ko piešķir Saeima4.
Kā jau runājām, komentāros pārsvarā ir likts tas, kas jau nostiprinājies praksē. Taču praksē pastāv arī nerimstošas diskusijas, piemēram, par Valsts prezidenta pilnvarām, ievēlēšanas kārtību. Vai komentāros ir dots ieskats dažādu sistēmu priekšrocībās un trūkumos?
Saeimas deputāts Ringolds Balodis bija izveidojis speciālu darba grupu, kur šīs sadaļas pantu komentāru autori varēja uzstāties un ieinteresētie Saeimas deputāti nāca un klausījās. Tādējādi diskusijas par šo sadaļu jau ir ievirzītas dzīvē un tajās ir iesaistīts likumdevējs. Diskusijas ir iespējamas ne tikai par to, kā ir citās valstīs, bet arī par to, kas Latvijā ir jau bijis iecerēts, bet ko Satversmes sapulce noraidīja. Modeļi Satversmes šūpulī bija ielikti dažādi, bet izvēlējās vienu, bieži vien ar maznozīmīgu balsu pārsvaru. Piemēram, diskusija par tautas vēlētu prezidentu un attiecīgi viņa kompetences paplašināšanu ir nemainīga jau no Satversmes sapulces laikiem.
Gadu gaitā veiktās socioloģiskās aptaujas liecina, ka iedzīvotāju vairākums atbalsta tautas vēlētu prezidentu. Argumenti par un pret ir dažādi, bet kāpēc mēs negribam uzticēties savai tautai, ļaujot vēlēt arī Valsts prezidentu?
Tas nav demokrātijas cienīgs arguments. Demokrātija ir bezjēdzīga, ja mēs tautu uzskatām par nesaprātīgu.
Komentāros lasām, ka tautas vēlēts prezidents savā ziņā ir kā monarhijas turpinājums. Kāda, jūsuprāt, ir Rietumu monarhiju nākotne? Tās izzudīs vai, tieši otrādi, nostiprināsies? Ņemot vērā sabiedrības uzticības krīzi, spēcīgs monarhs var nostiprināt vai graut tautas ticību valsts varai.
Prezidents ir valsts galva neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav tautas vēlēts. Pēc kompetences, kas šobrīd ir piešķirta Valsts prezidentam, – apžēlošanas tiesības, likumu pasludināšana, bruņoto spēku virspavēlnieka pienākums u. c. – varam saskatīt līdzību ar to, ko konstitucionālās monarhijās veic monarhs.
Eiropā, protams, valsts prezidenta institūts vēsturiski ir izaudzis no monarha institūta tajās valstīs, kur tika nodibinātas republikas. Eiropā ir gan republikas, gan konstitucionālās monarhijas. Tautai patīk konstitucionālais monarhs, kurš reprezentē valsti. Kompetenču monarham nav vairs tik daudz, bet viņam ir autoritāte, viņš var uzrunāt savu tautu – vienalga, vai Otrā pasaules kara laikā vai ekonomiskās krīzes laikā, vai kādos citos patīkamos vai nepatīkamos apstākļos. Viņš ir ārpus valsts varām, politiskajām cīņām, viņš ir kā tautas vienotības simbols. Un, ja viņš vēl ir personība ar harismu un var uzņemties, ka ir tautas sirdsapziņa, tad, protams, tautai tas patīk.
Vai monarhija ir dārgāka par republiku? Nemāku teikt. Demokrātija arī ir ļoti dārgs režīms. Viss garais lēmumu pieņemšanas process, dažādas apspriežu formas, kamēr dažādas sabiedrības grupas izsakās. Politika vispār ir lēns un dārgs process.
Kā vērtējat nepieciešamību reformēt valsts pārvaldi?
Gribētu atsaukties uz sava ilggadēja kolēģa un domubiedra Arvīda Dravnieka teikto, ka Latvijā valsts pārvaldes kā ierēdniecības koncepts ir iznīcināts. Ir ministrijām pakļauti cilvēki, kuri darbojas kaut kādā jomā, bet mums nav šī vienotā valsts pārvaldes koncepta. Tas atspoguļojas gan algu nevienlīdzībā, atkarībā no tā, kādā ministrijā konkrētais ierēdnis strādā. Atšķiras arī tas, cik liels cilvēku skaits veic vienu vai otru pienākumu vienas vai otras ministrijas pārraudzībā esošos jautājumos.
Latvija noteikti ir pelnījusi valsts pārvaldes konceptu, sakārtotu ierēdniecību ar skaidru kompetenci un pienākumu apjomu, kā arī pienācīgas algas, lai mēs varētu izvirzīt ierēdņiem augstākas prasības. Lai nebūtu tā, kā iepriekš runājām, ka ierēdņi paši nesaprot, kam prasījums ir piekritīgs.
Diskusijā, kas nupat tika rīkota pie Valsts prezidenta par viltus ziņu izplatību plašsaziņas līdzekļos, dzirdējām, ka lielākā atbildība par sabiedrības izglītošanu gulstas ne tikai uz plašsaziņas līdzekļu, bet arī uz valsts pārvaldes pleciem. Taču redakcijas darbā mums nākas saskarties ar to, ka ministrijas un iestādes nevēlas skaidrot procesus vai normatīvos aktus vai dara to ļoti formāli. Par ko tas liecina?
Esmu savulaik nonākusi šādā situācijā. Kā Juridiskās fakultātes domes priekšsēdētājai man bija jāpiemēro Augstskolu likuma norma, kas noteic, kā ir ievēlams docents. Norma noteica, ka docentu drīkst vēlēt dome, kurā ir noteikts tik liels skaits doktoru, lai varētu izveidot promocijas padomi. Fakultātes domē ir nepieciešamais doktoru skaits, bet ko tas dod, ja uz 24 fakultātes domes locekļiem ir tie seši doktori, ja viņus tik un tā pārbalso, jo domē ir gan vispārējais personāls, studenti, pasniedzēji bez zinātniskajiem grādiem? Vēsturiski runājot, tā ir kārtu pārstāvniecības sapulce, kurā ir pārstāvēts viss fakultātes kolektīvs. Tad kāpēc ir vajadzīga šī kvalifikācijas klauzula, vēlot docentu? Mēģinot saprast, kā normu piemērot un ko likumdevējs ir vēlējies, pieņemot šo normu, es vērsos Izglītības un zinātnes ministrijā un saņēmu atbildi, no kuras neko nesapratu, pat juriste būdama. Ierēdņi bija to pašu normu pārstāstījuši, tikai citiem vārdiem. Tajā brīdī es uzņēmos atbildību un tulkoju normu pati, lai tā būtu loģiska, – ka vēlē tikai tie, kas atbilst promocijas padomes locekļu prasībām. Pēc tam šo praksi esot pārņēmušas arī citas universitātes fakultātes.
Ko mēs visi kopā varētu darīt?
Vispirms jau nodrošināt normu skaidrību.
Vai nav vairāk jārunā ar sabiedrību? Kāpēc ierēdņi un arī tiesneši bieži vien atsakās runāt?
Baidās. Lai runātu ar sabiedrību un kaut ko skaidrotu, ir jābūt pilsoniskai drosmei. Klusējot mēs kļūdīties nevaram, bet runājot var kļūdīties faktos, argumentācijā, vai pateikt nepopulāras lietas. Neviens negrib lavīnu negatīvu komentāru pār savu galvu. Ikviens izmanto iespēju paklusēt kā senā latviešu sakāmvārdā "Runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts".
Turklāt kontinentālās Eiropas tiesām tradicionāli ir bijusi nostāja, ka tiesa runā ar spriedumiem. Tajos ir viss, ko mēs jums gribējām pateikt, viss, ko jums ir nepieciešams zināt. Īpaši, ja ir koleģiāla tiesa, nolēmums ir kolektīvais viedoklis jeb tas, par ko ir vienojušies visi tiesneši. Ja kāds tiesnesis nepiekrīt kolektīvajam viedoklim, viņš ar sabiedrību runā caur savām atsevišķajām domām. Laikam ir jāpāraug šī fāze, jo šobrīd dzīvojam informācijas laikmetā, arī aplamas informācijas laikā. Arī Satversmes tiesai ir jārunā, īpaši gadījumos, kad redzam, ka no mūsu spriedumiem nolasa idejas un koncepcijas, kuras vispār tur nav ieliktas. Savukārt tās, kas tur ir ieliktas un ir būtiskas, lasītājam palikušas nepamanītas.
Vai tā ir nolēmumu kvalitātes vai sabiedrības izglītotības problēma?
Sabiedrību mēs nekad neizglītosim tā, lai visi varētu būt juristi. Spriedums ir jāraksta juridiski korektā tekstā, juridiski korektā terminoloģijā, pielietojot juridiskās metodes, kas prasa zināmus domformu šablonus. Tas drīzāk ir preses relīžu jautājums un institūcijas pārstāvju skaidrošanas jautājums – transformēt idejas cilvēkiem saprotamā valodā. Nevienā sabiedrībā nav iespējams izveidot tik zinošu tautu, lai visi varētu lasīt juridiskus tekstus un spriest kā augstas pilotāžas juristi.
Jācer, ka Satversmes komentāru grāmata sniegs būtisku ieguldījumu šo domformu veidošanā.
1 Satversmes 1. pants: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika."
2 Satversmes 2. pants: "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai."
3 Satversmes 3. pants: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale."
4 Satversmes 45. pants: "Valsts prezidentam ir tiesība apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Šo tiesību izmantošanas apjomu un kārtību nosaka īpašs likums. Amnestiju dod Saeima."
