LR Pilsonības likuma neatbilstība LR Satversmei

Foto: no Baibas Lapiņas-Strunskas personīgā arhīva

Vēlētāju kopu – elektorātu - veido Latvijas balsstiesīgie pilsoņi, tie, kas dzīvo Latvijā uz vietas, plus tie Latvijas pilsoņi, kas dzīvo ārpus Latvijas.

Joprojām apzināti tiek aizmirsti tie Latvijas pilsoņi, kas dzīvo ārpus Latvijas, kuriem ir atņemta iespēja aktīvi piedalīties savas valsts veidošanā un kuri ir pieskaitāmi Latvijas pilsoņu kopumam.

Runa ir par Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, okupācijas varai prettiesiski likvidējot Latvijas valsts suverēno varu, laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, kad Latvijas valsts rīcībspēja tika pārtraukta.

Šajā laikā Latvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās. Lielākā daļa atradās Latvijā. Apmēram 250 000 personas tika deportētas uz Sibīriju. Tāpat apmēram 250 000 personas, bēgdamas no režīmu terora, sākot ar 1944. gadu un arī pēc tam, Latviju atstāja.

Kas ir tauta

Valststiesību teorijas doktrīna par tautu – kā valsts suverēnās varas avotu – definē tautas kopumu, nevis tautas daļu.

Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure nonākušo tautas daļu, to pēcnācēju likteni un turpmāko piederību.

Aktuālā situācija

Satversmes tiesā ir ierosināta lieta, kurā tiek vērtēts, vai Pilsonības likuma pārejas noteikuma vārdi ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam atbilst Latvijas Republikas Satversmei, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas preambulai Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Pieteikuma iesniedzējs Augstākās Tiesas Senāts izsaka viedokli, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnai, kas izriet no Satversmes. Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums izlīdzināt padomju okupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunot taisnīgumu.

Likumdevējs ir atstājis bez ievērības vēsturisko situāciju. Pilsonības likuma pārejas noteikumos norādītajam personu lokam – Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņiem un pēc reģistrācijas pilnā apjomā baudīt pilsoņa tiesības un pildīt pilsoņu pienākumus. Taču reģistrācijas laiks ir nereāli ierobežots – reģistrācijai bija jānotiek līdz 1995. gada 1. jūlijam.

"Visai Rietumu latviešu trimdai en bloc, tas nozīmē - visiem ir atņemtas Latvijas Republikas pavalstniecības, pilsoņu tiesības, vēlēšanu tiesības."

Ja šīs personas reģistrējas pēc šī datuma, tām jāatsakās no laika gaitā iegūtās citas valsts pilsonības.

Vēlos atgādināt, ka Krievijas armijai saskaņā ar Latvijas un Krievijas līgumu bija jāiziet no Latvijas līdz 1994. gada 31. augustam... Palika desmit mēneši laika, lai no totalitāras Latvijas pieteiktos, reģistrētos demokrātiskā Latvijā.

Patiesībā Krievijas armija no Skrundas aizgāja tikai 1999. gada 23. oktobrī. Iznāk, ka Krievijas armija drīkst pārvilkt piecus gadus, bet Latvijas pilsoņi Rietumos ne. Kurš no iespējamiem trim datumiem ir okupācijas patiesās beigas?

Ar šādu vēsturiski un juridiski ignorantu, lai neteiktu analfabētisku pieeju likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultpilsonība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē. Un pats svarīgākais, šie cilvēki kā Latvijas pilsoņi Latvijas okupācijas laikā Rietumos veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu. Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī.

Es vēlos uzsvērt

Neraugoties uz okupāciju, Latvijas valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt.

Pastāv Latvijas valstiskā kontinuitāte – nepārtrauktība. Latvijas valsts pienākums ir ievērot nepārtrauktības doktrīnu un no tās neatkāpties.

Okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt. Tā pārgāja arī nākamajām paaudzēm saskaņā ar jus sanguinis principu.

Okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemes rīkojās Latvijas valsts vārdā un to izdotie lēmumi un veiktās darbības ir spēkā.

Par skaitļiem

Dubultpavalstniecība ir atzīta 30 793 Latvijas Republikas pilsoņiem. Piemēram, lielākajai trimdas kopai ASV - 12 473, Vācijā - 1615, Brazīlijā - 238. Īrija nav minēta. Tas nozīmē, ka Īrijā nav Latvijas dubultpilsoņu – neviena vienīga? 30 793 ir PMLP šodienas skaitlis, kopš daudziem gadiem nemainīgs.

Nevar noliegt, ka šodienas PMLP rīcībā esošie skaitļi par ārpus valsts esošajiem Latvijas pilsoņiem neatbilst to faktiskajam skaitam.

"Ar šādu vēsturiski un juridiski ignorantu, lai neteiktu analfabētisku pieeju likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultpilsonība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē."

Visai Rietumu latviešu trimdai en bloc tas nozīmē - visiem ir atņemtas Latvijas Republikas pavalstniecības, pilsoņu tiesības, vēlēšanu tiesības. Tas nozīmē - visi Otrā pasaules kara politiskie bēgļi ir izslēgti no šodienas Latvijas pilsoņu kopas.

Ja lietojam padomju skaitļus par Rietumu latviešu skaitlisko lielumu, tad tie ir vismaz 500 000 cilvēku. Tas ir konservatīvs skaitlis. Rietumos dzīvo gandrīz 500 000 Latvijas Republikas pilsoņu, kuriem ar šodienas Latvijas Republikas tiesisko izpratni ir atņemta pilsonība.

Pavalstniecība šodien

Atjaunojot Latvijas valsti, tika atjaunoti Latvijas simboli, likumi, atgriezti tās īpašumi ārpus Latvijas, taču likumdevējs nav pievērsis uzmanību sava suverēna - Latvijas tautas - tiesību pilnai atjaunošanai.

Aizmirsti un izslēgti arī tie 500 bērni (neoficiāls Ārlietu ministrijas skaitlis), kas katru gadu piedzimst izbraucējiem no Latvijas Īrijā vien. Ar šādu tiesisku praksi Latvijas pilsoņiem atņemt pavalstniecību vai nolikt tos izvēles priekšā, Latvija kā valsts ir ieņēmusi zaudētājas pozīcijas.

2004. gadā Latviju uzņēma Eiropas Savienībā un NATO, Latvijai iegūstot līdz šim nebijušu valstiskās neatkarības un drošības stāvokli. Katrs no minētajiem vēstures periodiem ir prasījis valstisku pieeju Pilsonības likumam, atspoguļojot jauna vēsturiski tiesiska posma iestāšanos, kā arī kalpojot valstiskās neatkarības un uzplaukuma mērķim.

Tāpēc

Dubultpavalstniecība ir pieļaujama Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam atstājuši Latviju kā bēgļi un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs.

Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Latvijas okupācijas laikā ir dzīvojuši ar Latvijas Republikas ārzemju pasēm, kas izsniegtas Latvijas Republikas sūtniecībās un konsulātos ārpus Latvijas.

Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Eiropas Savienības ietvaros ir Eiropas Savienības valstu pilsoņi un NATO valstu ietvaros ir NATO valstu pilsoņi. Jo Eiropas Savienība un NATO ir ar kopīgām demokrātiskām, ētiskām, morālām un ekonomiskām vērtībām.

Es esmu pārliecināta, ka simtiem tūkstošu šo cilvēku gaida to brīdi, lai atjaunot savas pavalstniecības un aktīvi balsotu par šīs valsts demokrātiskām partijām.

Es esmu pilsone, kurai ir atņemtas pilsoņa tiesības un pienākumi. Esmu Vācijā dzimusi un augusi latviete. Kopā ar vīru un meitu šobrīd cīnāmies, lai Latvijas iestādes pagarinātu mūsu pirms 30 gadiem iegūtās Latvijas Republikas ārzemju pases. Mūsu lieta jau izskatīta LR Augstākā tiesā, un tagad gaidām spriedumu no LR Satversmes tiesas.

LR Saeimas vēlēšanās es balsot nevaru, turpretim Eiropas Savienības likumdošana man dod iespēju Latvijā pat kandidēt!