"Kas grib būt valdošā šķira, tai jāgrib aptvert visu garīgo kultūru" (Rainis)
Latvijas Radošo savienību padome aktīvi piedalās Latvijas kultūrpolitikas veidošanā, sadarbojoties ar Kultūras ministriju, pašvaldībām un nevalstiskā sektora organizācijām. 2009. gada iespaidīgākie notikumi bija Radošo savienību plēnums 1. jūnijā un akcija "Es par kultūru" 16. oktobrī, kuras laikā tika savākti 42 654 paraksti, kas palīdzēja izvairīties no krasa kultūras jomas budžeta samazinājuma.
Tas bija kopdarbs – akcijā piedalījās gan nevalstiskās organizācijas, gan valsts institūcijas. Beidzot mēs visi bijām viena tauta – ne tikai tie, kuriem ir veicies un kuri ir pie ruļļiem, un tie, kas mēģina reizēm kaut ko labot. Mani uzrunāja studentu aktivitātes, kā viņi bija noorganizējuši – diezgan blīvi, efektīgi, un, protams, ne jau bez starpgadījumiem, kas ir tikai normāli. Es ceru, ka mums ir laba, jauna, domājoša paaudze, kas neļaus valdīt postošiem spēkiem.
Sabiedrības līdzdalība ir izšķirošs faktors, lai tie, kas pieņem lēmumus, ņemtu to vērā. Pagājušajā gadā mēs esam nosargājuši aptuveni desmit kultūras iestādes un raidījumus – "100 g kultūras", radio "Klasika", Latvijas Radio koris, Nacionālais kino centrs... Ja arī kas bijis pārveidots, tapis pārveidots saprātīgā veidā. Arī Eiropas organizācijas mūs atbalstījušas. Piemēram, Eiropas Mākslinieku padome, konsultējoties ar ECA (Eiropas Mākslinieku padomes) valdes locekļiem, uzrakstīja vēstuli šā centra atbalstam.
Vai tas ir apliecinājums tam, ka kopībā ir spēks?
Kā latviešu pasakā par žagariņiem...
Kādas ir Latvijas Radošo savienību padomes 2010. gada darbības prioritātes?
Tā ir padziļināta un efektīvāka iesāktā darba turpināšana, konkrētāk, dialogs ar politiķiem. Pagājušajā gadā mēs vairāk sarunājāmies ar tiem, kas strādā valsts institūcijās – ministriem, Valsts prezidentu un citām amatpersonām. Tagad pienācis laiks Eiropas praksei – tādai, kādu esmu vērojis, piedalīdamies Eiropas Mūzikas padomes valdes sēdēs. Tur politiķi ir ļoti atsaucīgi, viņu klātbūtne ir ļoti nozīmīga kultūras nozares forumos, veidojot dialogu ar kultūras pārstāvjiem. Mums ir laiks visa gada garumā, lai runātu ar visiem nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem.
Kas tās varētu būt par sarunām?
Tās varētu būt sarunas par to, kādai jābūt Latvijas valsts kultūrpolitikai.
Kā jūs definētu kultūras jēdzienu?
Tas, protams, nebūs nekas jauns. Kultūra ir identitātes pamats. Tas, kādā valodā cilvēki runā, kādas dziesmas dzied, kādas filmas skatās un rada, kādas grāmatas lasa, kādus televīzijas kanālus skatās, kādu mūziku klausās, ar kādām mašīnām brauc... Līdz pat modes precēm. Kultūra veido kopumu, kas mēs esam. Un politiķiem tas būtu jāapzinās.
Eiropas civilizētajās valstīs politiķi iesaistās diskusijās par kultūru, mēs uz šī fona izskatāmies kā tādā mežā.
Esmu dzirdējis, ka kultūra mums nav vajadzīga, ka tā mūsu valstī nav prioritāte, bet tajā pašā laikā redzu – cilvēki, kas to sludina, masveidā patērē kaut vai mūziku, viņus ļoti interesē uzvalki, mašīnas, pulksteņi, mājas interjers... Īstenībā viņi arī ir kultūras lietotāji, tāpēc gribu, lai viņi vairāk apzinātos avotu, no kura cilvēks dzer.
Arī daļa uzņēmēju uzskata: viņi pelna naudu, bet kāds to pārāk daudz tērē. Būtu taču tikai normāli, ja kultūras cilvēki domātu, ka uzņēmēji pelna smagā darbā, bet uzņēmēji saprastu, ka kultūra ir vajadzīga. Kā panākt dialogu?
Es ceru, mums būs tādas darbības formas un mēs lūgsim politiķus nākt pie mums un izstāstīt savu kultūrpolitikas vīziju. Tad mums būs iespēja ne tikai salīdzināt, bet arī iepazīties un iesākt šo tradīciju. Un tad, kad manā vietā nāks cits vadītājs, viņš turpinās šo Eiropā tik normālo, pierasto praksi. Starp citu, arī Amerikā to esmu izjutis, jo tur vispār nav Kultūras ministrijas. Piemēram, bez plaša loka atbalstītājiem tur nav iespējama neviena simfoniskā orķestra pastāvēšana.
Turklāt es absolūti negribu aizmirst arī tā saukto popkultūru. Pašlaik Eiropas komponisti – tie, kas rada gan akadēmisko mūziku, gan izklaidējošos žanrus un filmu mūziku, – visi ir apvienojušies aliansē ECSA (European Composer and Songwriter Alliance). Viņi pārņem cits cita pieredzi un vairāk skeptiski neraugās cits uz citu. Es ļoti vēlētos, lai mēs visi, kultūras un mākslas cilvēki, sadarbotos un šīs atšķirības un diskrimināciju aizmirstu. Visi ir profesionāļi. Ir jābūt tolerantiem pret citiem.
Mēs ar saviem plāniem un vīzijām kaut vai mazliet domājam par pavasari, tātad – vēršam skatienu nākotnē. Kādu kultūras attīstību lielās līnijās saskatāt 2010. gadā?
Man būs tāda brīva atbilde. Es neredzu nekādas iespējas efektīgai uguņošanai kultūras jomā. Varbūt mums būs jādzīvo uz iepriekšējā laika sasniegumiem, jo budžets sašaurināsies un varbūt arī dažs labs festivāls tiks pārtraukts. Dažas iestrādes varbūt varētu apklust pavisam (to grūti pateikt), un reanimēt bieži vien nav viegli. Šis būs, iespējams, milzu pārbaudījumu gads. Bet varbūt mums tieši šie pārbaudījumi ir vajadzīgi, lai beidzot saprastu, kas tad mums tiešām ir nepieciešams? Jo tie cilvēki, kas ir pieķērušies savai lietai, viņus neapstādinās, teiksim, tas, ka tiem vienu vai divus gadus nebūs naudas. Viņi par to domās. Domās nomodā, domās sapņos... Tie to iznesīs – to, kas ir patiesi svarīgs. Varbūt tam ir pat vislielākā nozīme mūsu kultūras attīstībā, ka mēs tiešām sapratīsim, kas mums ir īpaši nepieciešams.
"Sabiedrības līdzdalība ir izšķirošs faktors, lai tie, kas pieņem lēmumus, ņemtu to vērā."
Tagad liels izaicinājums būs Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Tas ir liels pasākums, un, atklāti sakot, mēs jau bijām pieraduši pie lieliem budžetiem, lai gan tas bija tikai pēdējo piecu gadu laikā (cilvēkam ir tendence visu ātri aizmirst). Taču es redzu, ka tāpat kā pirms simt piecdesmit gadiem sabiedrības pašapziņa mostas, lielāka kļūst katra līdzdalība, cilvēki paši gatavi organizēt, investēt savus līdzekļus, negaidot, ka partija, valdība iedos, pateiks, kad sēt, kad pļaut, sagādās tērpus korim, diriģentus, autobusus... Es domāju – tam ir varbūt pat pozitīva nozīme. Tas varbūt ir tas, ko mēs ļoti ilgi gaidījām. Tā sauktajos treknajos gados mums bija nauda, bet tagad ir tieši atkailinājies tas, ka mēs meklējam, kas mums tiešām ir vajadzīgs. Un izdzīvos tiešām tas, kas mums patiesi būs vajadzīgs.
Valsts kultūrpolitikas veidošana ir Kultūras ministrijas rokās. Ministrija saka – viss tiek izvērtēts un auditēts, bet realitātē vienkārši matemātiski apcirpts, spriež kultūras institūciju vadītāji. Vai radošajiem cilvēkiem jābūt vienotākiem, lai varētu sniegt savu viedokli Kultūras ministrijai un Ministru kabinetam?
Visu laiku ir jāaudzē kompetence. Ir ļoti daudz mītu un neizpratnes, jo budžetā, kas ir pieejams, ir ļoti grūti atšifrēt īstenos izdevumus un ieņēmumus. Ar kultūras ministru ir panākta vienošanās, ka radošajiem cilvēkiem būs iespēja profesionālāk un detalizētāk iepazīties ar 2010. gada budžetu. Mēs neesam firma, mēs pārstāvam visas radošās organizācijas (kopā aptuveni 3500 cilvēku), savukārt viņi katru dienu uzrunā savus skatītājus un klausītājus, un, es domāju, viņi nedrīkst dzīvot neziņā.
Latvijas nacionālās nozīmes kultūras institūciju vadītāji Juris Dambis, Evita Sniedze, Edgars Vērpe, Aleksejs Naumovs, Imants Lancmanis, Māra Lāce un Andris Vilks dibinās apvienību un aktīvi iesaistīties sarunās par nākamā gada budžeta veidošanu, lai nepieļautu tā samazināšanu nākamgad.
Tas ir ļoti pozitīvi. Viņi visi nav tikai stratēģi, bet profesionāļi, ikdienas darba darītāji. Viņu iniciatīvu es ļoti augstu vērtēju.
Vai var būt tā, ka līdz gada beigām kultūras iestādēm līdzekļu nepietiks?
Es neesmu finansists, bet varu teikt tā – tas lielā mērā ir atkarīgs no iestādes vadītāja, vai viņam pietiks gudrības ne tikai saņemt dotācijas, bet arī pelnīt. Arī sponsori nāk tur, kur notiek sabiedrībā kas labi saredzams. Mums ir labi piemēri, un kā viens tiek minēta Opera, lai gan tur ir kas cits, par ko cilvēki ir neizpratnē.
No valsts pamatbudžeta apakšprogrammas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" pagājušā gada decembra sākumā tika piešķirti 500 000 latu Latvijas Nacionālā operas 2009. gada iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu parādu segšanai.
Par to būtu jāsniedz lielāks skaidrojums. Bet Opera varētu būt viens no pozitīvajiem piemēriem – bāka, kuru saredz no Eiropas un visas pasaules. Pat ja palīdz šādā veidā, kas varētu būt gandrīz bezprecedenta gadījums, tad tomēr to vajag izskaidrot, kāpēc tā ir darīts. Opera ir viena no kultūras iestādēm, kur, manuprāt, visas dotācijas ir iedotas vietā.
Valsts saknes – kultūra
Valsts kultūrkapitāla fonda vidējais finansējuma samazinājums ir 70%. Tas attiecas uz visu radošo procesu, kuru līdz šim tas ir atbalstījis. Un tā nav žēlošanās, galvenais – ko zaudē sabiedrība...
Jā, kultūrkapitāla finansējuma samazinājums ir nopietns un nesamērīgs. Latvijā fondam ir aptuveni divi miljoni, bet Igaunijā – 20 miljoni. Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļi ir domāti profesionālās mākslas attīstībai, un tā ir vienīgā labā iespēja, kā papildināt un attīstīt jaunrades procesu valstī. Starp citu, arī valsts iestādes iesniedz projektus Valsts kultūrkapitāla fondā.
Igaunija demonstrē solidaritāti ar Eiropas vērtībām – tur Kultūrkapitāla fonda finansējums ne pērn, ne šogad nav samazināts neizprotamu politisku iemeslu dēļ. Vai tiešām esam tik atšķirīgi?
Pašlaik. Bet es ceru, ka tas mainīsies. Latvijas gadījumā tā vienkārši ir kļūda.
Kultūra ir viena no jomām, kas 20 gados pēc neatkarības atjaunošanas saglabājusies vispatstāvīgāk, bet, kad tika izstrādāta valsts attīstības vīzija, tur kultūra nebija pat minēta. Turpretī igauņiem tā ielikta jau preambulā.
Igauņiem ir ļoti labi uzrakstīta šī ilgtspējīgās attīstības stratēģija. Tas, ka Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam pietrūka Latvijas identitātes izcēluma, tika aktualizēts pagājušajā gadā Valsts prezidenta sarunās ar nevalstisko kultūras organizāciju un Nacionālās kultūras padomes pārstāvjiem. Vēlāk LIAS dokumenta galaredakcija tika papildināta ar Kultūras sadaļu, uzsverot, ka Latvija 2030. gadā būs mūsdienīga nacionāla un eiropeiska valsts ar daudzveidīgu un atvērtu pilsonisku sabiedrību. Latvijas nāciju raksturos piederības izjūta valstij un kultūrtelpai, kuras kodols ir latviešu valoda, latviešu un mazākumtautību radītās kultūrvērtības, to saglabāšana, jaunradīšana un nodošana nākamajām paaudzēm.
Pieļauju, ka pasaulē varētu būt tādi virzieni, kas sabiedrību traktē kā firmu, kā kosmopolītisku veidojumu. Tas varbūt iespējams Amerikā, Anglijā un citās lielās valstīs, bet mēs kā Eiropas minoritāte identitātes un kultūras jautājumus nedrīkstam ignorēt. Un tas nav tikai mums, tas ir arī austriešiem, frančiem, nemaz nerunājot par mazajām nācijām.
Ir sāpīgi un problemātiski mūsdienās, jo mēs zinām, kāda pašlaik Latvijā dzimstība, cik daudz cilvēku pēdējos gados izbraukuši no Latvijas. Mēs nedrīkstam būt nesagatavoti, jo nezinām, uz kuru pusi mūsu sabiedrība mainīsies. Šo centru – mūsu paaudzes vēlmi dzīvot saskaņā ar savu identitāti un kultūras vīziju – mums vismaz vajadzētu parādīt. Un – paldies Dievam! – šis dokuments atkal izdevās ar sabiedrības līdzdalību.
Burkāns visur ir burkāns, bet dziesma tomēr atšķiras
Latvija ir mūsu mājas. Mājas bez kultūras nav mājas.
Arī šodien, kāpjot pa kāpnēm, es domāju, ka tas ir diezgan tipiski Latvijai, – mūsos tomēr ir kaut kāds klikšķis: mēs varam gaumīgi iekārtot savu dzīvokli, bet mēs esam ar mieru katru dienu, gadu desmitiem iet pa kāpnēm, kuras nav salabotas, varbūt tikai izslaucītas, kur šie skaistie jūgendstila rotājumi ir izlauzti, bērns var izkrist pa caurumiem.
Miljonārs dzīvo kā tādā bunkurā ar kara laika dzelzs durvīm, un es domāju, ka šajā gadījumā karš mums vēl nav beidzies. Kā tikai izejam ārā no dzīvokļa, tas tur it kā vairs nav mūsu. Vai tik tā nav mūsu kultūra – mūsu attieksme, kādu mēs gribam redzēt savas mājas apkārtējo vidi? Ir apnicis taisnoties jebkuram viesim, ka mums te bijusi padomju okupācija un ka 20 gadus pēc tās mēs neesam varējuši savest kārtībā savas kāpņu telpas.
Pēdējā lielākā kultūras celtne Rīgā, kas tapusi pēc cara laikiem, ir Dailes teātris. Bet muzejs, teātris, koncertzāle vai bibliotēka ir sala, kas izstaro gaismu apkārtējā tumsā. Vai tiešām to ir tik grūti saprast, vai arī tas šķiet pieņemami, ka kultūra ikreiz var pagaidīt labākus laikus?
Ja tā būtu, tas būtu biedējoši.
Procentuāli attiecība starp tiem, kas vēlas tikai "maizi un izpriecas", un tiem, kas nes gaismu, manuprāt, sarūk kā pērnais sniegs pavasara saulē.
Tas ir diezgan mūžīgs jautājums. Ir mākslas veidi, kas prasa zināmu piepūli, bet paceļ un apgaro cilvēku, un cilvēks dzīvē iet apgarotāks; un ir patērējamās kultūras veidi, kuri palīdz cilvēkam izlādēt enerģiju, bet cilvēks nebagātinās – līdzīgi kā ar konfekti, kad to nosūkā. Vienīgais, kas varētu būt labs, ir nākamā konfekte, bet cukurs grauj organismu, ja to patērē pārāk daudz.
Tas būs ļoti nepopulāri, bet man liekas – šis īpatsvars starp izklaidējošo, utilitāro mākslu un mākslu, kur nepieciešama izpratne un noteikta zināšanu bagāža, šad tad mainās. Vai mēs, ikdienas cilvēki, šodien gribam patērēt to, ko kādreiz, ķēniņu laikos, patērējuši ķēniņi? Piemēram, uzģērbt uzvalku un aiz pašcieņas aiziet paklausīties, teiksim, grūtāku mūziku? Labi, ir cilvēki, kam nekas vairāk dzīvē nav vajadzīgs, viņiem nav nekādu ambīciju, bet kā ir ar tiem cilvēkiem, kas ieguvuši zināmu stāvokli sabiedrībā? Viņiem gan vajadzētu blakus interjeriem un mēbeļu kolekcijai būt arī labai mūzikai. Viņiem vajadzētu paskatīties, kas notiek te, pie mums, un varbūt nedaudz nodarboties ar mecenātismu. Paldies Dievam, šādi cilvēki Latvijā ir. Viņi neafišējas, bet viņi ir. Bet, runājot par vidusslāni – viņi tomēr biežāk vēlas būt garīgi pilnvērtīgi.
Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam?
Satriec arī tas, cik maz mūsos ir patriotisma un pašapziņas.
Varbūt šī pašapziņa mūsos snauž... Mums ir izcili pierādījumi, kāda latviešiem bijusi pašapziņa Pirmā pasaules kara laikā, kad kādā brīdī mūsu zēni sajutās neuzvarami. Viņiem bija kolosāls dabīgais spēks, un savienojums – sūra vide, kādā viņi bija dzimuši, auguši, un kultūra, ko sauc par izglītību (mums bija ļoti labs izglītības līmenis), deva izcilus karavīrus. Es zinu – karš ir slikts un karot nav labi, bet tās bija paaudzes, kurām bija ļoti augsts pašapziņas līmenis.
Viens no manas cīņas dzinējspēkiem, kāpēc es vispār daru šo darbu (man pilnīgi pietiktu ar manu ģimeni un manu mūziku), ir tas, ka mani tracina šīs dzimtbūšanas paliekas mūsos, kad mēs esam ar mieru iet katrs ar savu speķīti pie kunga, kurš mums varētu pielemt pēc tam kaut ko nedaudz labāku, un mēs to neteiksim savam kolēģim, mēs nevienosimies, ja kungs būs mūs atbalstījis, mēs turēsim muti ciet, mums būs neilgu laiku labāk, mums kaut kas ienāks, bet jautājums – cik ilgi? Tas viss ir amorāli.
Vēl es gribētu pateikt – esmu lepns ar to, ka nāku no tādas mazas valsts, kurai vismaz Eiropas Mūzikas padomē (vai tā būtu Eiropas Mākslinieku padome) ir sava balss, tāpat kā Vācijai, Francijai, Anglijai. Mēs esam valsts, un mēs esam citādi. Protams, mums ir savas kļūdas, un katrai tautai – angļiem, frančiem, vāciešiem – ir kas savs, par ko var pavilkt uz zoba Eiropā, bet mūs nevar noliegt, un mums to nevajadzētu pazaudēt un no tā kautrēties, pat arī tad, ja mēs neesam uzrādījuši visu savu spēku un neesam pieaudzējuši savu kompetenci. Mums pie tā ir jāstrādā. Tā ir dzīves jēga – būt tam, kas mēs esam.
"Mani tracina šīs dzimtbūšanas paliekas mūsos, kad mēs esam ar mieru iet katrs ar savu speķīti pie kunga, kurš mums varētu pielemt pēc tam kaut ko nedaudz labāku, un mēs to neteiksim savam kolēģim, mēs nevienosimies, ja kungs būs mūs atbalstījis, mēs turēsim muti ciet, mums būs neilgu laiku labāk, mums kaut kas ienāks, bet jautājums – cik ilgi?"
Skaidrs, ka mums ir jābūt Eiropā, un mēs vienmēr tur esam bijuši. Mums ir jāmācās valodas, mūsu katastrofālā valodu nezināšana, nespēja pašlaik domāt kā brīvam cilvēkam, eiropeiski, vienkārši pārsteidz. Briselē konduktors, varbūt pat sētnieks runā angļu valodā! Pirms divdesmit gadiem mēs jau solījāmies, ka mācīsimies angļu valodu, lai mēs būtu konkurētspējīgi, pilnvērtīgi, līdzvērtīgi, līdztiesīgi, bet tagad tas ir kaut kā apsīcis. Lai Latviju pilnvērtīgi pārstāvētu Eiropas asamblejās (te es domāju jebkuru starptautisku sanāksmi, konferenci un darba projektu) valodas nedrīkst būt šķērslis mūsu kompetencei un profesionalitātei. Valoda jāzina ļoti labi.
Lai mūsu sportistiem, lai mūsu mūziķiem veicas! Pat tad, ja viņi kļūst slaveni un ja Latvijas vārds tiek minēts tikai tāpēc, ka cilvēks dzimis Latvijā, arī tas nav slikti. Šeit, Latvijā, es saredzu savas dzīves jēgu. Esmu lepns, ka varu būt tas, kas esmu, ka runāju latviešu valodā un dzīvoju Latvijā.
Pirms 22 gadiem, 1988. gada 1. jūnijā, Latvijas Radošo savienību plēnums bija pagrieziena punkts Latvijai, šodienas situācija nav mazāk nozīmīga. Tad arī tika dibināta Latvijas Radošo savienību padome – sākumā kā Radošo savienību kultūras padome, savukārt 1995. gadā reģistrēta kā profesionālo radošo organizāciju apvienība – Latvijas Radošo savienību padome. Vai tagad esat cits nekā toreiz, Atmodas sākumā?
No tiesas traki būtu, bet ar "jā" vai "nē" nevarētu atbildēt. Kopš tā laika cilvēki ir izauguši. Mēs esam vēl tik daudziem grāvjiem pārlēkuši pāri, tik daudzas problēmas atrisinājuši. Kad kāds Amerikas latvietis man teica (neatceros kurš): jūs tiešām tankus apturējāt, mēs visi sekojām līdzi, bet jums būs vajadzīgi vēl kādi 15 gadi, lai jūs sakārtotu visas savas lietas, es toreiz domāju: kā, mēs to visu izdarījām, un ko vispār vēl vairāk varētu izdarīt?
Gribētu teikt – jā, šie 15 gadi vēl nav pagājuši. Toreiz varbūt bija ilūzijas par to, ka, to izdarījuši, mēs būsim brīvi un bagāti. Ja pasaulē ir Dievs, viņam pateicība un visiem tiem cilvēkiem, kas to izdarīja. Tā tiešām bija varonība. Tad gan bija ārkārtas stāvoklis, tagad – tas ir ļoti maigi.
Ļoti daudz kas ir noticis, bet idejiski esmu tur, kur mēs bijām tolaik. Esmu par savu zemi. Pat arī lai, kā Poruks saka, "es tevi ciezdams mīlēt mācījos". Jā, ir tā duālā mīlu un nīstu sajūta. Es par to kādreiz arī varbūt varētu izstāstīt. (Smaida.) Bet mīlestība ir tas spēcīgākais un svarīgākais, un tā man nav pazudusi kopš tiem laikiem. Esmu joprojām tāds pats ideālists, tikai veidi ir izmainījušies, ilūzijas vai nu ir mainījušās, vai pazudušas.
Dažiem nav šī mirdzuma acīs, kāds ir jums.
Kāpēc? Vai tas ir tik grūti? (Smejas.)
Kur palikušas tā laika cerības un apņēmība?
Var jau būt, ka viņi gribēja būt vienkārši brīvi un tad uzreiz bagāti. Un, ja nu nav tik ļoti bagāti, kā gribēja, tad varbūt nav šī mirdzuma. Nedrīkst dzīvi – it sevišķi miera laikā – dzīvot ar jebkādu nomāktību vai bez mirdzuma. Dzīve mums ir tikai viena, un vairāk vai mazāk par to jāpriecājas. Ir taču daba, un tas tik daudz nemaksā, lai šeit kaut kur izbrauktu. Arī mājās varam veidot savu pasauli – rakstīt memuārus, datorā, ar roku, dziedāt, galu galā... ēst, kā un ko gribam. Protams, var gadīties personīgas likstas vai grūti brīži, bet es neredzu iemeslu, kāpēc cilvēkam būtu jāapslāpē prieks. Pietiekami ilgi esam dzīvojuši mucā… Uz dzīvi jāskatās pozitīvi un jācenšas smaidīt.
Kas ir jūsu enerģijas avots?
Es ļoti iedvesmojos no cilvēkiem. Man ir labi draugi. Patiesi īsta sieva. Patiesi īsti bērni. Es saredzu visu to labo, ko man devuši vecāki. Arī, kā sieva saka, jebkurš cilvēks ir skolotājs. Visi grūtie brīži, kas ir bijuši, pārbauda mūs. Varbūt viss ir tikai mācība un spēku pārbaude.
Mani ļoti iespaido daba. Esmu tomēr dabas cilvēks, un kādus divdesmit gadus man nav bijis dabas kontemplācijas. Biju pat tik atsvešinājies, ka nemācēju dabā uzturēties. Tagad tas kaut kādā veidā nāk atpakaļ. Bet visskaistākais un pāri visam – mīlestība.
