„Bet KAZA kāpa debesīs.” (U.Bērziņš)
„Grāmata tapusi emociju viļņos,” jūs rakstāt. Pieļauju, ka lielākā daļa mūsdienu jaunatnes par „Kazas” laika idejām neko nav dzirdējusi. Ko šī grāmata varētu viņiem pateikt?
Šī grāmata ir ļoti svarīga gan tiem, kam pašlaik ir divdesmit, gan tiem, kam pašlaik ir sešdesmit un pāri. Grāmatas varoņiem – tiem, kam pašlaik ir sešdesmit un pāri, un viņu vairs jau neesošajiem draugiem un paziņām – tā ir iespēja apzināties sevi kā kopību. Katrs atceras savu dzīvi, bet neviens nepadomā par to, kādus musturus šī dzīve veidoja kopā ar citu, šajā laikā dzīvojošo cilvēku mūžiem.
Tas laikam ir viens no galvenajiem šīs grāmatas uzdevumiem, grāmatas pamatideja – mēģināt parādīt šīs paaudzes kopīgo musturu. Goda vārds – man ir klusas aizdomas, ka ļoti daudzi no viņiem vēl joprojām domā, ka viņi bija individuālisti. Katrs bija unikāls, bet tur arī bija ļoti daudz kā kopīga! Es domāju, ka daudziem no viņiem varētu būt pārsteigums – izlasīt par to laiku tādā lielāku kopsakarību meklējumu variantā.
Savukārt divdesmitgadnieki – viņi taču vispār netic, ka viņu vectētiņi kādreiz būtu varējuši būt ne tikai jauni un dulli, bet arī nevardarbīgi pretojušies režīmam ar savu mākslu, to, kas tik ļoti bieži tikai pašu lietošanai un rādīšanai draugiem zīmēts vai rakstīts! Ka vispār kaut kas tāds ir bijis... Daudzi divdesmitgadīgie tam pat neticēs, un es ļoti ceru, ka šī grāmata būs arī kāds pārsteigums un atklājums daudziem cilvēkiem.
Par notikumu var runāt tad, ja pagātnes norise vai fakts atstāj kādu ietekmi un dzīvo arī tagadnē. Kādu ietekmi uz mākslas procesu atstājusi „Kazas” paaudze?
Nemaz nerunājot par to, ka, teiksim, Birutai Dellei vai Andrejam Ģērmanim varbūt šīs gleznas būtu citādākas, vai arī Maijai Tabakai, ja viņi nebūtu ik pa brīdim „peldējuši” šajā bohēmiskajā vidē, es domāju, šī ietekme ir daudz plašāka, nevis tikai konkrētos likteņos, lai tā precīzi pateiktu, ka tad un tad viņi ir sēdējuši „Kazā”. Tas jau iet plašāk, loku lokiem... Varētu teikt, šī brīvības sajūta, tā „Kazas” bohēma un daudz kas cits, par ko šai grāmatā ir runāts, tomēr bija tāda aiziešana pāri tam apkārt apvilktajam striķītim, un pati apziņa, ka tas ir iespējams, ļoti daudz nozīmē. Un šīs ietekmes var meklēt ļoti daudzos šeit neminēto cilvēku darbos.
Ar „Kazas” gaisotni cieši saistīti rakstnieki J.Zvirgzdiņš, U.Bērziņš, A.Bergmanis, A.Neibarts, V.Leikarts, U.Leinerts, L.Stumbre u.c. Pagājušā gadsimta 60.–70. gados „Kazā” notika tas pats, kas 30. gados Parīzē „Rotondā” vai 20.–30. gados Rīgā „Zaļajā vārnā”.
Man liekas, par hipiju idejām tomēr visi jaunieši ir dzirdējuši. Arī tagadējie piecpadsmitgadnieki un divdesmitgadnieki zina vārdu „Vudstoka”. Zina, kā izskatījās Džons Lenons un Joko Ono. Bet to, ka pie mums Latvijā arī tas viss bija, iespējams, viņi nezina.
Izrādās, mums patiešām bija šis brīvības nepieciešamības spriedums. Padomju režīma apstākļos tas noteikti bija stipri smagāk nekā tikai vienkārši konservatīvajā Amerikā. Cilvēki, kas 60.–70. gados uzdrīkstējās būt hipijiski, uzņēmās patiešām lielu smagumu uz sevis. Daži no viņiem vēl šodien ir dzīvi – var apskatīties. (Smaida.)
Režisore Māra Ķimele atzīst, ka pats galvenais, ko viņi ieguva „Kazā”, bija izglītība (kazisti tur savstarpēji izglītojās) un brīvības sajūta, kas nez kāpēc lika ausīties varas iestādēm. Savukārt Viks domā – pēc skarbā armijas perioda „Kaza” un „Putnu dārzs” viņu tā ieaijāja… Tāds liels paisums, kam gribējās ļauties, lai gan viņš jau toreiz esot sapratis, ka tā ir tāda spēlēšanās. Pieaugušo tīša rotaļa.
Tas ir individuāli. Kāds pret to izturas kā pret rotaļu, kādam tas kļuva par dzīves galveno saturu. Ja jūs Andrim Grīnbergam teiksit, ka viņš visu laiku ir tikai rotaļājies tajos gados, diez vai viņš būs ar mieru jums piekrist. Protams, jā, tā ir katra individuālā izlemšana – viņš brīdi paspēlējās un aizgāja uz citu smilšu kasti. Citi palika tajā smilšu kastē. Manuprāt, jebkuru nodarbošanos ar mākslu zināmā mērā var interpretēt kā rotaļu.
„Mūsu iedomu valsts puķaino karogu tovakar nolaidām, sedzām uz galda...” (A.Aizpuriete)
Domājot par to laiku un šo laiku, vai varam vilkt paralēles?
Es domāju, noteikti var. Tā kā man ir izauguši četri bērni, es par jaunatnes problēmām gluži dabiski esmu spiesta zināt. Pirmkārt, mani pārsteidz tas, ka mūsdienu Latvijas jaunatnei patiešām bītli un Vudstoka ir svarīgi. Arī daudz kas no 80. gadu kultūras, izrādās, viņiem 2010. gadā ir nozīmīgs.
Tagad ir tik brīva pieeja pilnīgi visam, ka varētu domāt – viņi izvēlēsies ko modernāku, bet, nē – viņi atgriežas, piemēram, pie 80. gadu krievu rokmūzikas. Cojs vēl joprojām ir varonis. Uz Grebenščikovu, kad viņš te ciemojās, joprojām nāk ne tikai viņa laikabiedri, bet arī padsmitgadnieki.
"Grāmatas varoņiem – tiem, kam pašlaik ir sešdesmit un pāri, un viņu vairs jau neesošajiem draugiem un paziņām – tā ir iespēja apzināties sevi kā kopību."
Varbūt jaunatnē ir šī dabiskā tieksme meklēt kontaktu ar to mākslu, mūziku, literatūru, kurā ir šī (atkal mēs šo vārdu sākam nodeldēt!) atbrīvošanās un izlaušanās sajūta. Ļoti daudzos brīnišķīgi sacerētos darbos, brīnišķīgi uzzīmētās, perfektās gleznās jau šīs sajūtas nav – tas nav nodarbinājis šos māksliniekus. Jaunatne arvien atgriežas pie agrāko paaudžu atbrīvotības, un par to, ka jauniešiem ir svarīga šī garīgā saikne ar to laiku, es patiešām esmu daudzreiz pārliecinājusies. Hipiju kustība acīmredzot ir kaut kas tāds, ko nav iespējams aizmirst, kas ir kaut kā manifestējusi visus. Cits jautājums – jaunajiem māksliniekiem ir jārada kaut kas pašiem savs, nevis jāatgremo vecais.
Z.Skujiņš domā, ka nav vajadzības 60. gadu pārmaiņu alcējus dalīt Kremļa cīsiņu ēdājos un „Kazas” kafijas strēbējos (varoņus meklējot „Kazas” puķu bērnos). Ko šodien domājat par dalījumu „viņi” un „mēs”?
Pašlaik mēs katrs esam tik ļoti nodarbināti ar savu individuālo likteni. Mums nav kopīga ienaidnieka – nav jau īsti, pret ko saslieties.
Neatkarība, demokrātija, vārda un personības brīvība – cik stabili ir šie principi mūsu valstī?
Ar mūsu demokrātiju, manuprāt, jau ilgu laiku kaut kas īsti pareizi nav. Demokrātijas ideja dibinās uz cieņu pret katra atsevišķa cilvēka personību, bet cik pie mums ir bezgalīgi daudz bezjēdzīgu naida izpausmju! Sākot no atkritumu maisiņu metējiem praidā līdz slēptākām vai klajākām antisemītisma izpausmēm... Mums tas viss ir, un es nejūtos Latvijā kā sabiedrībā, kas būtu dibināta uz cieņu pret jebkura cilvēka personību.
Ir kāds īsais demokrātijas kurss, kas varbūt būtu jāiziet sabiedrībai un ko mēs kaut kā esam palaiduši garām savās bezgalīgajās pārmaiņās. Man patiešām kļūst nelabi no rasu naida izpausmēm un daudz kā cita, kas notiek mūsu valstī. Man nepatīk, kad uz ielas viens kliedz – „tu, stulbais krievs”, bet otrs pretī – „tu, stulbais latišs”. Es to nesaprotu, man tas nav pieņemami, tāpat kā es neticu, ka šāda ir īsta demokrātija. Varbūt man ir idealizēts priekšstats par demokrātiju, jo neesmu pārāk ilgi dzīvojusi citās valstīs, bet es tiešām uzskatu, ka jāsāk ar to, ka mēs cienām jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa dzimuma, seksuālās orientācijas un nacionalitātes.
"Es cenšos izbēgt no radošas inerces – tas man laikam ir pats svarīgākais šajā brīdī."
Kā tad īsti ir – vai ļoti reliģiozas sabiedrības var būt demokrātiskas? Pēc šariāta likumiem uzbūvēta sabiedrība, manuprāt, nevar būt demokrātiska. Tāpat ļoti iespējams, ka ticīgā sabiedrība, kur sievietēm ir liegts ordinēties, arī nav demokrātiska. Iespējams, jāmeklē kaut kāds līdzsvars, un es nenoliedzu – katram cilvēkam ir tiesības uz savu ticību, tikai es negribu, lai man šo ticību uzspiež. Tāpat es negribu, lai man uzspiež pārliecību, ka esmu zemāks radījums tāpēc, ka esmu sieviete, vai zemāks radījums, ka esmu latviete...
Cik te ir labi, demokrātiski un mierīgi – šo sajūtu es te neiegūstu. Es apzinos, ka idealizēju, jo nav jau tādas ideālas valsts, bet mēs esam tik baigi tālu no ideāla... Nevaru noliegt, ka ir labāk nekā padomju laikos, bet varēja būt labāk, jo tik ilgs laiks ir pagājis.
„Ja negribi būt sevis atkārtojums.” (A.Aizpuriete)
Situācijā, kad nākotne ir tik neprognozējama, pats svarīgākais ir skaidri principi, pēc kuriem vadīties pat visnegaidītākajos notikumu pavērsienos. Cik jums pašai svarīga ir brīvības izjūta?
Ļoti svarīga, vai tikai ne primārā manā dzīvē. Es galīgi nevaru samierināties ar ierobežojumiem. Tiklīdz man tiek uzstādīti kādi nosacījumi, es kļūstu nervoza.
Kā samērot cilvēka personības brīvību ar ārējo apstākļu ietekmi? Cik tas ir iespējami vai neiespējami?
Katrs savā mūžā ir spiests ar to nodarboties, bet ir cilvēki, kuriem vienkārši izdodas šos ierobežojumus nepamanīt. Ir atkal tādi, kuri visu mūžu dzīvo, atcerēdamies – ne solīti uz šo pusi, ne solīti uz to. To nedrīkst. Vai arī – tas nav labi.
Manā mūžā, arī padomju laikos, man tīri labi izdevās justies ne pārāk iežogotai un iegrožotai. Es gan esmu vienmēr rēķinājusies ar savas ģimenes prasībām un problēmām, bet tas laikam arī ir vienīgais, ar ko esmu rēķinājusies. Pārējais patiešām man nav bijis pārāk svarīgs.
Es jūs nepazīstu tik tuvu, lai spriestu par jūsu personiskajām attiecībām ar šo laikmetu un tā cilvēkiem, es jūs pazīstu vēl tuvāk – no dzejas, kas ir tik netverami skaista un trausla. Ko domājat par savu dzejnieces sūtību?
Pēdējos gados mani nodarbina tāds jautājums – neatkārtoties, nekļūt pašai par sevis atkārtojumu. Pazīstu diezgan daudz kolēģu, kuri būtībā visu mūžu raksta vienu un to pašu dzejoli. Būdama dzīvs cilvēks, es gadu gaitā mainos, un būtu ļoti dīvaini, ja izrādītos, ka es vēl joprojām rakstu to pašu dzejoli. Tagad es cenšos sagaidīt dzejoļus, kuri būtu atšķirīgi no iepriekšējiem, kuri būtu atbilstošāki manam pašreizējam dzīves posmam, respektīvi, es cenšos izbēgt no radošas inerces – tas man laikam ir pats svarīgākais šajā brīdī.
Kā jūs kā sieviete jūtaties šajā pasaulē?
Neesmu karojoša feministe, un man nebūt netraucē, ja man padod mēteli vai palaiž pa priekšu pa durvīm, bet man nav arī grūti uzvilkt šo mēteli bez palīdzības un iziet pa durvīm pašai, respektīvi, es neuzskatu, ka mans dzimums būtu problēma. Es uzskatu, ka sieviete, pirmkārt, ir cilvēks un, otrkārt, sieviete, gluži tāpat kā vīrietis, pirmkārt, ir cilvēks un, otrkārt, vīrietis. Kamēr mēs to atceramies, tikmēr viss ir labi.
"Ir nepieciešama jauna politiķu paaudze, bet diemžēl pašlaik man jāatzīst – es neredzu šādu politiķu paaudzi."
Es nekad neesmu nožēlojusi to, ka esmu piedzimusi par sievieti, ka man ir bērni. Es varu, man patīk cept kūkas un gatavot, piemēram, ēdienus indiešu gaumē, bet, kad man negribas, es to vienkārši nedaru. Jā, bērnu augšanas laikā tas, protams, bija citādi, bet tagad, kad bērni ir izauguši, arī sadzīvē jūtos pietiekami brīva.
Ko domājat par mīlestību cilvēku dzīvē?
Mīlestība ir plašāks jēdziens, un katra dzīvē tā tulkojama ne tikai kā mīlestība pret partneri. Uzskatu – personiskās attiecības nekādi nevar pasūtīt, tās var tikai sagaidīt vai izcerēt, vai varbūt izsapņot. Es nedzīvoju bez mīlestības. Es mīlu savus bērnus, jūru, reizi pa reizei kādu brīnišķīgu romānu – izlasīšanai vai iztulkošanai... Lai cik ļoti es kritizētu Latviju, laikam tomēr arī Latviju es mīlu.
Mūsu valsts simbols ir Māte Latvija, un ir dzirdēts viedoklis, ka Latvijas sievietes varētu kļūt par Latvijas glābējām.
Bet būtu jau laiks – vīrieši tik daudz reižu ir pierādījuši, kādā strupceļā viņi spēj mūs ievest. Sievietes, kuras vienlaikus būtu lielu valstu priekšgalā, domāju – tas gan būtu aizraujošs scenārijs! Iedomājieties – piemēram, nevis pieci jūliji cēzari, bet gan piecas kleopatras!
Nenoliedzami, krīze ekonomikā un cilvēciskās attiecības ir ļoti saistītas – ja cilvēki netic rītdienai, viņiem ir grūtāk atrast motivāciju šodienas cilvēciskumam, jo īpaši tad, ja vakardienas cilvēciskums bijis uzspiests vai uzspēlēts. Vai latvieši spēs mobilizēties un izturēs?
Ja es pieļautu, ka ar Latviju tūlīt viss būs galā, man praktiski būtu neiespējami tālāk dzīvot, līdz ar to ir jāatbild apliecinoši – jā, spēs! Pamatot to es šobrīd – goda vārds – īsti nespēju, atliek tiešām iracionāli cerēt.
Vai mēs visi kopā zinām tās vērtības, kas katram indivīdam liek justies piederīgam šai nācijai? Vai jaunatne zina šīs vērtības?
Es atkal varu šauri atbildēt no savas personīgās ģimenes pieredzes. Šobrīd mana 20 gadus vecā meita ļoti pamatoti paskaidroja, kāpēc viņa negrib braukt projām no Latvijas un studēt kaut kur Dānijā. Vispirms viņa grib tomēr pacensties kaut ko izdarīt šeit, Latvijā, – varbūt viņai izdodas. Tad es secinu, ja cilvēks apzināti atsakās no, iespējams, daudz ērtākiem apstākļiem un katrā ziņā – arī no piedzīvojuma, šai paaudzei ir savs priekšstats par Latviju un tās vērtībām. Un tas ir ne tikai jauniešiem, kas apvienojušies jaunatnes partijā... Tagad šo iespēju ir fantastiski daudz, un, ja viņi, tās apzinoties, izlemj palikt šeit, domāju, mums vēl ir cerības.
Kā, jūsuprāt, Latvija spēs turpmāk dzīvot?
Kā vienīgais loģiskais risinājums būtu jaunas politiķu paaudzes ienākšana arēnā. Ja mēs vēlreiz ievēlēsim visus tos pašus, kuri jau ir mainījuši piecas partijas, kuri bijuši iesaistīti šajā skandālā un tajā skandālā, es vienkārši vairs nespēšu noticēt šai izsolei. Gan jau viņi pēc tam arī sastrādās savas privātās muļķības (katrs politiķis tādas sastrādā), bet šobrīd pie varas esošajiem to vienkārši ir sakrājies pārāk daudz.
Ir nepieciešama jauna politiķu paaudze, un, manuprāt, tā ir vienīgā reālā izeja, bet diemžēl pašlaik man jāatzīst – es neredzu šādu politiķu paaudzi. Un es nevaru iedomāties, kā cilvēks šoruden ies uz vēlēšanām. Par ko tad viņš vēlēs? Skaties, uz kuru uzvārdu gribi, un atceries atmiņā visu to garo sarakstu, kas sakarā ar šo cilvēku jau ir bijis. Ak, Dievs! Es tiešām gribētu sarakstu ar cilvēkiem, kuru dīvainās darbības politikas arēnā man nebūtu jāapspriež. Tātad – ja nebūs šādas jaunas politiķu paaudzes, man ir grūti pavisam nopietni iztēloties šīs zemes nākotni. Es baidos, ka nupat ir diezgan kritisks brīdis.
