Bija pavisam citādi
„Rūdolfa mantojums” ir veltījums latviešu rakstniekam Rūdolfam Blaumanim.
Jā, sirdī to esmu tā sev formulējis. Un varbūt citiem arī filma liks atcerēties un padomāt, kādu svētību ,,vecais Rūdis”, kā viņu mīlot dēvē, ne 46 dzīves gadus vecumam pieskaitot, bet mantojumu, kas ar viņa vārdu tautai līdzi iet nu jau trešo gadu simteni, un kādu iespaidu tas atstājis uz mums, kā esam to izmantojuši, izmantojam, cik lietderīgi, novatoriski, cik aplami varbūt. Ja ierunājos par gadiem, tad pēc metrikiem es esmu kudī vecāks par viņu. Bet, redziet, mūs blakus liekot, viņu, ne mani par veco sauc. Jo Rūdim drīz būs 150!
Mans ,,Rūdolfa mantojums” ir oriģināls scenārijs, izmantojot dažu viņa darbu motīvus un personāžu vārdus. Situācijas pārsvarā ir manas un dialogi tāpat. Tā drīzāk ir apcere par mūsu tautu pirms gadu simteņa, kad bijām Eiropā, kad Latvija bija pārticīga valsts, kad veidojās turīga zemniecība, tad saimniekoja arī tādi, kuri bagātībā sacentās ar baroniem. Par to visu ir interesanti materiāli. Viens no tiem – Uģa Niedres grāmata „Mājvieta”, Arī nesen iznākusī Jāņa Bērziņa grāmata par strādnieku stāvokli Rīgā pagājušā gadsimta sākumā apstiprina šo patiesību. Uz Latvijas pagātni paveras pavisam citāda aina, nekā mūs mācīja padomju laika skolā, kad zemnieki un strādnieki par to vien sapņoja, kā sagaidīt sociālisma paradīzi, un nu tā ir pienākusi. (Smaida.) Bet bija pavisam citādi.
Pastāstiet, kā bija!
Dzīves līmenis, dzīves standarts bija ļoti augsts. Rīga bija cariskās Krievijas pērle. Liels rūpniecības centrs. Mūsu Rīga par kaimiņu galvaspilsētām bija vispārākā. Augstu vilni sita kultūras dzīve. Es nezinu, kad mēs varēsim sasniegt tādu rūpniecības līmeni, kāds bija toreiz. Protams, karš to iznīcināja. Ja nebūtu kara, revolūcijas, mēs būtu ārkārtīgi tālu tikuši. Esmu bezgala pateicīgs profesoram Pēterim Krupņikovam, kurš, padzirdējis, ka gatavojos filmēt par tiem gadiem, piezvanīja man no Vācijas un lūgtin lūdzās, lai ar šo filmu palīdzu tautai atvērt acis uz patieso Latvijas vēsturi pagājušā gadsimta sākumā. Par laimi, mūsu domas sakrita. Un negaidīto zvanu es uzņēmu kā providences balsi. Jo personīgi mēs neesam pazīstami. Man ārkārtīgi gribējās tautai atgādināt, kādi mēs bijām un patiesībā arī esam. Šodien, kad daudzi jūtas apmulsuši, kad skandina šo vārdu „krīze”, ko mēģina maigāk latviskot kā „dižķibele”. Tas ir aplams vārds, jo ķibele ir tad, kad tev kurpē iekrīt kāds gruzītis un grauž, vai tev kaimiņš logu izsit. Lieta ir daudz nopietnāka. Tas tiesa. Taču ne fatāla.
Kā – nav? Visapkārt to vien dzird, ka traki.
Atceros pats savu dzīvi, savu bērnību un to, ko mani vienaudži domā un runā. Zinu, ka mūsu Valsts prezidentiem – Guntim Ulmanim un Vairai Vīķei-Freibergai – bērnība un dzīve bija – ak, Dievs! – kur tālu no tā, kas šodien te, Latvijā, rādās kā visbēdīgākā aina. Bet, re, kas no viņiem izauga! Nosaucu visredzamākos no savas paaudzes. Bet mūsu ir daudz, kam vajadzēja pārvarēt ne tikai trūkumu, bet arī nolemtību tautas iznīcībai. Tas bija tas drausmīgākais. Šodien Latvijai atvērta brīvā pasaule. Mēs esam jūras valsts, un tas ir milzu kapitāls. Pat valūtas krājumi mums vislielākie Baltijā. Mums ir vislabvēlīgākie apstākļi un vislielākās grūtības. Bet tās nav fatālas. Jo muļķības ir no cilvēka, bet no Dieva nāk saprāts, un es ticu, ka saprāts agri vai vēlu uzvarēs. Tam pretojas, bet tā jau ir saprāta atzīšana. Bet, ja tik tiešām nolaižas rokas un tā tas notiek ar ikvienu no mums, tad pielietojiet metodi spring life.
Tieši tulkojot – ‘pavasara dzīve’?
‘Spring’ ir trīs nozīmes: pavasaris, avots un lēciens. Ir tāda sevis pilnveidošanas metode (pasaulē izplatīta, laikam nāk no Amerikas): atcerieties savā biogrāfijā, savā dzīvē, pieredzē kaut ko gaišu, labu, lai tas jums dod spēku. Kuru no vārdiem izmantot latviešu valodā? Man tuvākais būtu – avots. Meklējiet dzīvības avotu, dzīvības ūdeni katrs savā iepriekšējā pieredzē! Arī valsts dienās un nedienās. Tāpēc man gribējās atgriezties pagājušā gadsimta sākumā, kad latvieši bija pilni enerģijas, nobrieduši paši savai valstij. Citādi nevarēja – viņiem bija vajadzīga valsts, lai varētu izvērsties.
Kā jums scenārija tapšanā palīdzējis Blaumanis?
Ar pašu sākumu. Ar Andreja Ēķa piedāvājumu filmēt Silmačus, līdzīgi tam, kā man jau ir tapušas trīs latviešu dramaturgu lugas: Leldes Stumbres ,,Ipolits”, Paula Putniņa ,,Naktssargs un veļasmazgātāja” un mana paša ,,Rudens rozes”. Ar pēdējo noblēdījos, solīdams, ka filmēšu Elīnas Zālītes lugu. Patiesībā no tās palika tikai nosaukums un personu vārdi. Un tieši šai pēdējai bija vislielākie panākumi. Manu blēdīšanos neatklāja, jo uzvarētājus netiesā. Tik vien, ka netiku novērtēts kā dramaturgs. Bet tā jau nav pirmā reize. Es atteicos no Silmačiem. Lūdzu laiku padomāt un piedāvāju uzfilmēt Silmaču priekšvēsturi, kad Antonija apprecējās ar gados vecāku vīru. No visas lugas man palīdzēja viena vienīga frāze, ko pašā sākumā saka Bebene: „Runā, ka vecais Silmačs bija makten lustīgs vīrs...” Tas mani uzkurināja. Visu laiku likās, ka Blaumaņa meitas, kas iziet pie veciem vīriem, ir nelaimīgas (Liene „Salnā pavasarī” pie Mālnieka, Raudupiete pēc vecā Raudupa nāves bildina Kārli, bet tiek atraidīta). Tie bija veci kraķi, bet Silmačs – „makten lustīgs vīrs”. Tad pasmējos, jo mums pilna Latvija ar šādiem vīriem, kuriem ir jaunas sievas, un nekāda vaina – dzīvo pārticībā, un šīs, kā rādās, nemaz nevaimanā, un daudzas gribētu būt viņu vietā. Cik tur mīlestības, kas to zina, bet kāpēc lai nebūtu? Gadi nav nekāds vecums. Bet runa ne jau par to. Mazā humoristiskā Blaumaņa stāstiņā tādu varoni es ieraudzīju spītīgajā zemniekā Undupā, kas visu darīja kā grāfs. Pat karieti uztaisīja. „Ahā!” es iesaucos. Mīlestības vārdā – un aiziet! Un tad viss notika tā kā filmā, kad kučieris uzšauj zirgiem un ieskanas brašā polka. Scenārijs tapa īsā laikā un tā iepatikās Andrejam, ka viņš teica: ,, Meistar, te mirdz viena īsta tautiska pērle, tāpēc karosim par lielo filmu, un mēs to uztaisīsim!”
Ir daudz jāmīl, jāziedo
Filma rāda, kādi latvieši bija. Bet – kādi esam? Kāpēc mūsu tauta patlaban nīkuļo?
Kas nīkuļo? Es nezinu. Kāpēc jums tā liekas? Es nenīkuļoju, mana sieva nenīkuļo, mani bērni nenīkuļo, mani radi nenīkuļo. Mani draugi nenīkuļo. Un cik daudz saimnieku es zinu, kas spēka un enerģijas pilni kā mans Rūdups. Tikai tādi baroni ar saviem stulbajiem ierobežojumiem viņiem traucē.
Virs galvas mums kā Damokla zobens karājas valsts parāds, tūkstošiem cilvēku Latvijā nav darba, ap 200 – 300 tūkstošiem latviešu dzīvo ārpus Latvijas.
Bet kas tad ievēl valdību? Kas neinteresējas par to, kāda ir valsts? Neviens mums to neuzspiež. Paši ievēl un tad vēl saka – neiesim uz vēlēšanām. Tauta ir pelnījusi tādu valdību, kāda tai ir, – tā ir sena, vēsturiska patiesība. Ja kāds tautai krīt uz nerviem, tad neievēliet viņu! Mums tādi gadījumi jau bija. Atcerieties, bija gadījums, kad vienu dāmu, uz kuru partija lika vislielākās cerības, izsvītroja. To mēs varējām veikt pat boļševiku laikā. Bija arī tādi gadījumi. Par to klusēja. Meloja. Atrada iemeslu, kāpēc jārīko jaunas vēlēšanas. Teiksit - tas tagad nav iespējams. Ir visas iespējas tautai iet uz vēlēšanām uz izsvītrot visus tos, kas kaitina. Bet, ja tic pasakām un par lētu naudu var nopirkt balsis, – ko gaidīt, uz ko cerēt? Es jau teicu – nav nekā fatāla, nav Sibīrijas, nav aizlieguma tirgoties... Paskatieties, cik daudz maizes šķirņu, kādi produkti! Agrāk katru nieku vajadzēja saskaņot ar Maskavu. Brīvas rokas visiem. Muļķības! Vaimanā tie, kas negrib darīt un kas ir bez-at-bil-dī-gi par savu valsti. Uzņemies atbildību – tā ir tava valsts, un tev te jādzīvo! Bet pats neko negrib, jo gaida, ko mums dos, ko pienesīs. Daudzi gaida, lai viņiem pienestu...
Jo liela daļa cilvēku vēl arvien nav tikuši vaļā no sociālistiskās izpratnes par lietu kārtību.
Tas ienācis no boļševiku laikiem, tikai terminoloģija bija cita. Pārskatot savu dienasgrāmatu, atceros – 1991. gadā, kad filmēju „Cilvēka bērnu”, mani uzmundrināja kāds Krievijas žurnālista jautājums: „Kto buģet kormiķ narod?”1 Mīļie, vai tad tauta ir jābaro? Tauta ir tā, kura baro citus. (Smejas.) Un vēl – viena rabotņica pārskaitusies kliedza citam žurnālistam: „Iģiķe na zavod plan vipolņaķ!”2 Nevis strādāt, bet plānu pildīt. Ir jau divdesmit gadi pagājuši, bet kā šleife no turienes mums līdzi velkas ,,attīstītā sociālisma” domāšana. Protams, ja salīdzina toreizējo, XX gs. sākuma Latviju, kas bija nobriedusi savai valstij, un šodienas, kura pirms 20 gadiem atguva neatkarību kā vēsturisko un juridisko patiesību, ir liela starpība. Un it īpaši tautas garā un morālē. Patiesībā mēs tikai tad izgājām no pasaules kara. Tikai tad arī beidzās šis karš. Ar Berlīnes mūra nojaukšanu. To datumu mums patiesībā vajadzētu svinēt kā pasaules kara beigas. Jo kādas tad ir pēckara sekas? Mainās valstu robežas – tā tas ir. Milzīgi materiālie zaudējumi – arī tas ir. Paraugieties uz sociālisma celtnēm, uz fermām, uz tukšajiem fabriku korpusiem! Naudas kā saimniecības noteicošā faktora katastrofālās maiņas, migrācija utt.
Kas, jūsuprāt, jādara, lai cilvēki varētu lepoties ar savu valsti?
Ak, Dievs! Ja man pie rokas būtu lūgšanu grāmata, es jums uzšķirtu to un parādītu vietu, kurā šis vārds tiek pieskaitīts grēkam. Un ko saka čigāns, kādu nolādēdams? Kaut tu lepns paliktu! Un jūs to prasāt man vēlēt savai tautai!?
Jautājiet – lai mīlētu savu valsti, lai priecātos par savu valsti. Un lepnība lai paliek tikai kā intīma lieta, kā sirdī klusi turēta un slēpta, kā esam lepni par savu bērnu panākumiem vai saviem vecākiem. Tai jābūt intīmai, ne skaļi kliegtai. To es noraidu. Kur manī ir šī intīmā lepnība, to jūs visi varat izjust, skatoties „Rūdolfa mantojumu”. Paldies Dievam, daudzi jo daudzi jau ir man atzinušies, ka ar filmu esot ieņēmuši sevī Latviju kā ticīgie dievmaizīti pie altāra.
"Šodien nav nekā fatāla, lai mēs kristu izmisumā."
Lepoties var ar kaut ko jau gatavu. Bet, lai līdz tam tiktu, ir daudz jāmīl, jāziedo. Latviešiem ir cits vārds, ar kuru jāaizstāj lepnība, un tas ir prieks. Lepnībā ir egoisms. Prieks meklē līdzi jutējus cilvēka sirdij. Mums ir skaista himna, un tanī es redzu dievišķo zīmi par Latvijas dzīves jēgu. Mēs dzīvojam priekam. Ne jau par sevi. Par saviem bērniem, par aparto lauku un ražu, par vecāku un bērnu panākumiem, par savu zemi. Prieks iedvesmo. Lepnība stindzina. Ja kāds apstrīd, uzšķiriet Dieva vārdu un apstrīdiet Radītāju. To teica Kristus, es viņu sadzirdēju. Tikai.
Ar ko sākt?
Latvija ir maza valsts ar mazas valsts iespējām. Jāsāk, kā neatkarīgās Latvijas pirmsākumos mūs uzrunāja slavenais ekonomists Kārlis Balodis, ar kuru konsultējās Bismarks un kuru Ļeņins aicināja uz Krieviju, bet viņš ieradās Latvijā, un pirmais, ko Balodis toreiz teica varai, ko lika pie sirds, bija apziņa, ka – Latvija ir maza valsts un tai jārīkojas, kā mazai valstij pienākas. Apzinoties, kas tai ir un ar ko tā var tikt pie pārticības. Bet mūsu bāleliņi, kaut solīja iet kopā ar tautu pastalās, tikuši pie varas, dragāja pa pasauli limuzīnos un čaloja, pēc kādas ārējās formas, pēc kāda modeļa veidos Latviju. Es ilgus gadus esmu tincinājis varas vīrus, bet neviens no viņiem nav varējis atbildēt: ko mēs darīsim? kā mēs tiksim pie pārticības? Bet Kārlis Balodis par to runāja pašā sākumā. Ir aiziets greizi. Jo tika veidota ne valsts, bet pārvaldes aparāts, un tas ir uzbūvēts, kā nākas, un nu kā ļaundabīgais audzējs dara to, ko tam viņa daba liek. Mums nav krīze vien. Valstī ir iestājusies politiskā stagnācija! Bet tas ir īpašs jautājums, un par to esmu gatavs runāt atsevišķi un ne jau kā mākslinieks, kas nevietā lien politikā, bet pagātnē šinī ziņā pieredzējis, jo maz trūka, lai nebūtu starp varas vīriem. Dievs pasargāja citam darbam. Arī skaidru prātu saglabājis, lai redzētu un vērtētu to, kas notiek Latvijā.
Esmu uzcēlis māju!
Jūs kārtīgi sapurinājāt latviešus, lai viņi sāktu domāt.
Neesmu tik augstās domās, vienīgi ir vesela virkne cilvēku, un man ir patīkami dzirdēt, kad izlasi, jā, viņš domā tāpat kā es. Paldies – viņš pasaka to, ko es jūtu. Ja tu vari dot kādu pozitīvu lādiņu, tas ir ļoti labi. Šinī filmā ir uzcelta skaista māja – īsta latviešu māja, kāda bija gadsimta sākumā. Nevis cauri jumti, kā mums rāda filmās, un sapuvuši baļķi… Un nevarēs aizbildināties, ka tās ir to laiku mājas. Tās ir sen sapuvušas. Tanī laikā arī bija jaunas un bagātas mājas. Tas man izdevās, pateicoties Andrejam Ēķim, ka viņš tur vai savus līdzekļus ieguldīja, ceļot šīs īstās mājas. Man nav dekorāciju, man viss ir pa īstam. Tagad es tā saku – redz, beidzot mans sapnis ir piepildījies: esmu uzcēlis māju. Protams, es tur nedzīvošu. Bet neviens, kas uzceļ māju... (Sarunu pārtrauc telefona zvans. Zvana Kristaps.)
... mājā nedzīvo?
Cilvēks uzceļ māju, padzīvo, tad aiziet pie senčiem, un mājā dzīvo viņa pēcnācēji.
Cilvēks ceļ māju arī pārnestā nozīmē.
Ceļ citiem. Ne jau sev. Gan īsto, gan garīgo. Sava māja, jau likās, tā arī paliks dzīvē nepiepildīts sapnis. Bet Dievs uzklausīja manu vēlmi un gudri piepildīja. Ir manis celtā māja! Man ir izdevusies dzīvošana tajā, jo manā mājā viesosies arī tie cilvēki, kas skatīsies filmu. Man gribas, lai viņu būtu vairāk. Lai vairāk dzīvotāju manā mājā! Tad mans sapnis būs piepildījies ar uzviju. Tā ir manis atrasta vieta, manis sazīmētas celtnes. Visa manis izplānota... Pēc tam, protams, manas skices pārņēma un tehniskos zīmējumus veica citi mākslinieki. Esmu pateicīgs Mārtiņam Mīlbretam. Viņš to pilnveidoja. Īpaši iepriecina kolonādes nojume, kas saulainā dienā rada brīnumainu rakstu. Viņš daudz ko citu pielika klāt. Es pat fiziski esmu pielicis rokas, veidojot dažas mēbeles, jo man mīļi galdniecības darbi. Varētu teikt, biju kā amatnieks, kopā ar Mārtiņu un citiem puišiem. Paldies Andrejam Ēķim. Arī ideja celt māju pieder viņam. Protams, par tiem līdzekļiem, ko gādāja viņš pats.
Viss ir mūžīgs
Ko „Rūdolfa mantojumā” varētu atklāt sev jaunā paaudze?
Nezinu. Es neņemos spriest par jauno paaudzi, tieši otrādi – gaidu, kā viņi skatīsies. Es nevarēju paredzēt, ka jaunā paaudze tā mīlēs „Likteņdzirnas”. Tikšanās reizē mani pārsteidza viena meitene, kura šo filmu skatījās jau trīspadsmito reizi.
„Cilvēka bērnu” laikam esmu noskatījusies tikpat reižu.
Paldies. Priecājos. Nevis lepojos. Ja būtu lepojies, „Rūdolfa mantojuma” nebūtu. Bet par jaunatni es nezinu. Zinu, ka nākotne pieder viņiem, un mans dzīves un mūža vērtējums pieder jaunatnei. Manējie, ar kuriem sāku, jau vairums paradīzes dārzos. Es ilgi domāju, līdz sapratu, kas jauniešus pievilka „Likteņdzirnās”. Vecākus cilvēkus mulsināja notikumu blīvums un daudzums, ar ko pārslogotas manas filmas, bet jaunatne prot vienlaikus uztvert ļoti lielu informāciju. „Likteņdzirnās” tas ir – informācijas blīvums, nevis gaudulība, kad darbība velkas ilgi. Bez visiem notikumiem filmas darbība bija daudzplākšņaina. Arī „Rūdolfa mantojumā” centos pēc tā.
"Pagājušā gadsimta sākumā latvieši bija pilni enerģijas, nobrieduši paši savai valstij."
Esmu lasījis, kā mana vecuma cilvēki raksta par mūsdienu jaunatni – tas, manuprāt, ir smieklīgi, pat nožēlojami. Es nevaru šodien uzrakstīt par mūsdienu jaunatni, nevaru nofilmēt viņus tāpēc, ka tur jābūt pašam iekšā, lai viņi atpazītu sevi. Bet, kā saka, nekas nav tik mainīgs, lai nebūtu mūžīgs. Viss ir mūžīgs. Tās pašas lietas, mīlestība – tai jābūt īstai, ticamai, bet ar to gadu detaļām, niansēm. Nevar akli to laiku attiecības savienot ar mūsdienu atribūtiku un paziņot to kā novatorismu. Šo filmu veidojuši daudzi jauni cilvēki, varētu teikt, lieli filmas patrioti. Bez manis un Gvido to pamatā veidojusi jaunatne, un viņi strādāja ar lielu aizrautību. Varbūt man lielākais eksāmens arī būs jaunatne – pieņems tā vai nepieņems, skatīsies jauni cilvēki vai neskatīsies?
Ko jūs gaidāt no jauniešiem?
Lai iznīdē latvisko mazvērtības kompleksu, lai nezākā savu tautu par mazo. Tauta ir Dieva dots lielums, un tas ir vienīgs kā pats Dievs, kam nevar pielāgot ne kilometrus, ne lielgabalu gaļas kautsvaru. Tauta ir gara gaita cauri gadu simteņiem, un latvjiem tā ir! Valsts ir maza, un līdz ar to tai ir daudzas jo daudzas priekšrocības, kas nevar būt lielvalstīm. Mācieties no mazajām valstīm, kuras vairumā ir izcili bagātas. To paraugs iedrošināja un iedvesmoja arī Kārli Balodi.
Un nav nemaz jābrauc projām no Latvijas...
Nenosodu tos. Es zinu, kas ir nabadzība, un zinu, kas ir griba un ilgas dzīvot labāk. Es zinu, priecājos un apbrīnoju, ka latviešos ir kaut kāds magnēts, kas mūs saista te. Sakiet, vai Raimonds Pauls nevarēja dzīvot Maskavā, kā daudzi citu republiku komponisti? Vai Vija Artmane nevarēja dzīvot Maskavā? Viņa palika Latvijā. Daudz tādu es zinu.
Rūdolfs Blaumanis arī varēja rakstīt vācu valodā – viņš izvēlējās latviešu valodu.
Arī mani pēc panākumiem filmās „Teātris”, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” 1982. gadā aicināja uz Maskavu. Aicināja uz Kijevu, Almatu, Minsku, Viļņu. Maz trūka, ka nebūtu kļuvis lietuviešu režisors. Starp citu, Sluckas „Svešās kaislības” bija tas darbs, ar ko bija plānots sākt dzīvošanu Lietuvā. Es izlūdzos to Latvijai un paliku. Es ticu šim savas zemes mīlestības spēkam, kas mīt latviešos, kas savu sirdi ieaudzinājuši šeit, savā zemītē. Bet to, ka cilvēki brauc, es neņemos nosodīt. Jāpiedzīvo pašam, ka bērnam nav ko ēst un ka ir jāiet skolā – es nenosodu it nevienu! Kā es varu nosodīt? Ko es viņiem varu dot? Man viņiem jādod konkrēts darbs. Ja viņi aizbrauc un nepieņem manu darbu, kur ir labi apstākļi, tad var runāt... Esmu dzīvojis lielā trūkumā – nedod, Dievs! – , es saprotu šos cilvēkus. Tie, kas nosoda, uzdodamies te par patriotiem, tie neko dzīvē nav redzējuši un baudījuši.
Zem ledus kā zivis Daugavā
Ko domājat par kino nozares valsts pasūtījumu?
Par kino negribu runāt tāpēc, ka esmu režisors. Ja mēs, režisori, paši runājam, sabiedrība sāk domāt, ka tās ir tikai mūsu rūpes. Nē, es filmu taisu pēc tautas vēlmēm, un tad lai tauta runā, esmu es vajadzīgs kā režisors vai neesmu. Bet es esmu gatavs jebkurā brīdī – man ir daudz ideju. Lūdzu, esmu jūsu rīcībā!
"Ja kultūra ir nācijas nepieciešamība, tad lai par to runā valstsvīri, nevis paši cilvēki, kas ir darītāji!"
Kino ir valstiska nepieciešamība. Tā tas ir visā pasaulē. Tikai ne Latvijā. Kinoteātrī „Rīga” es piedzīvoju savu zvaigžņu stundu. Latvieši savās jūtās iekšēji ir ļoti disciplinēti. Pat pārlieku. Bet to, ko es piedzīvoju pirmizrādes vakarā, nevarēju paredzēt pat drošākajos sapņos. Paldies Dievam un Latvijai par to. Bet tanī pašā laikā ir sajūta, ka mēs visi ar savām karstajām sirdīm esam zem ledus kā zivis Daugavā vai jūrā. Virs mums ir sasalums. Bet tas nekas. Dzīvība ir mūsu daļa un nākotne tāpat. Ledi nāk un aiziet, bet Daugaviņai un Latvijai ir Dieva svētība dzīvot ilgi, ilgi.
„Rūdolfa mantojums” tika filmēts trīs gadus. Vai pie mums ir tā, ka vienu gadu sagatavojas, labākajā gadījumā iesāk filmēt, pēc tam gaida nākamo budžeta sadalījumu – iedos naudu vai neiedos. Parasti jau iedod, bet mazāk, nekā prasīts. Tā rodas ražošanas pārtraukumi, kuru rezultātā filmas izmaksas sadārdzinās, aktuālā tēma noveco...
Jā, te grūti vainot kādu. Ilze Gailīte-Holmberga jau toreiz nebija Nacionālā kino centra vadītāja. Mēs vēl tagad netiekam vaļā no tā, ko iesākuši iepriekšējie vadītāji. Piemēram, Žeņas Paškeviča filma tiek taisīta jau septiņus gadus... Bailes no atbildības un drebēšana pārprastās demokrātijas priekšā, lai visi saņemtu kā apelsīnus, lai kaut kur kaut kas kaut ko nekritizētu, lai visiem būtu labi – tas novedis kino nozari kritiskā situācijā. Tas tāpat kā ar rudzu pļaušanu – tev iedod kombainu, pēc tam saka – šogad tu nepļausi, jo kaimiņam jāpļauj, tu turpināsi nākamgad. Vai kāds ir parēķinājis, kādi blakustēriņi nāk ar šo atsākšanu no jauna? Tas taču visu vairākkārt sadārdzina.
Lielākais posts līdz šim bija tas, ka par vadītājiem iecēla speciālistus. Ja sāk valdīt speciālists, tad sāk valdīt arī kādas grupas intereses, kāda noteikta gaume, kas citu gaumi nelaidīs tuvumā, kas savējos savāks. Tā bija kaitīga prakse, un Gailīte varbūt ir pirmais gadījums (un par to var apsveikt), ka Kultūras ministrija iecēla amatā cilvēku, kas ir saistīts ar ražošanu. Viņa nav ne režisore, ne operatore, ne scenāriste, ne kritiķe. Viņai ir grūti – viņa sapīta pinekļos, visur vaino Kinocentru. Kaut būtībā tam vajag palīdzēt tikt laukā no šā purva, no šīs černobiļas, kurā kino nozari ierāvuši iepriekšējie ,,speciālisti”.
