„Arsenāls” pulcē atvērtus skatītājus, tādus, kas gatavi ne vien iepazīties ar svaigiem vietēji un starptautiski ievērojamiem kinonozares veikumiem, bet galvenokārt arī apgūt vēl neierastus izteiksmes līdzekļus, tādus, kuru izmantojums nav pašsaprotama filmas sastāvdaļa, un tas rada īpašu azartu. Tas nozīmē arī pašam ļauties pārskatīt zīmju sistēmas, ar kuru palīdzību tiek uztverta un interpretēta ne vien kinofilma, bet arī realitāte. Festivālā skatāmo filmu izcelsmes ģeogrāfija variē no Japānas līdz Latīņamerikai, no Zviedrijas līdz Grieķijai, bet darbības vietas – no morga un trakonama līdz absolūti izolētai ģimenes mājai vai garam ceļam pāri postapokaliptiskai ASV.
Festivāla atklāšanas ceremonijā skatītājus izaicināja nesen restaurētā japāņu mēmā kino filma „Lappuse neprāta” (Kurutta Ippeiji, 1926), kuras vizuālajā un tematiskajā risinājumā varēja novērot sasauces ar vācu ekspresionisma virzienu („Doktora Kaligari kabinets”) vai divdesmito gadu avangarda filmām (Ferdinanda Ležēra „Mehāniskais balets”; Žermēnas Dilakas „Gliemežnīca un mācītājs”; Salvadora Dalī un Luija Bunuela „Andalūzijas suns”). Filmā nelineāra virzība un ritmiski pieaugoša pulsācija, asi kontrasti un montāža starp sapņa, nomoda un ārprāta stāvokļiem izspēlē attiecības starp psihiatriskajā klīnikā ievietotu sievieti un viņas vīru, kas, lai būtu sievas tuvumā, strādā tur par apkopēju. Hipnotisku un vienlaikus trauksmainu stāvokli skatītājā izraisa šis stāsts, kurā tik asi cīnās norobežotība telpā un neprātīga deja, kas manifestē vēlēšanos izlauzties...
Izlauzies cauri šīs filmas smagnējai atmosfērai (kuru, jāpiebilst, lieliski atsvaidzināja dzīvais Uģa Krišjāņa un Jēkaba Nīmaņa muzikālais pavadījums), skatītājs jau ir sagatavots, lai turpmāko kino programmu ieelpotu kā svaigu gaisu – droši vien meklējot kaut ko īpašu un ilgi neaizmirstamu. Trīs filmas, kuras, manuprāt, liek no jauna pārskatīt kinoskatīšanās tradīciju un runā arī plašāk par realitātes tvērumu, ir Jorga Lantima „Acu zobs”, Veiko Eunpū „Svētā Tonija kārdināšana” un Gaspara Noe „Ieeja tukšumā”.
Filmā „Acu zobs” (Grieķija, 2009) atainota situācija, kur visai nekaitīga paskata ģimenes tēvs, nepaskaidrotu motīvu vadīts, padara ģimeni par spēles laukumu apzināti perversām manipulācijām. Trīs, domājams, jau pilngadību sasniegušie bērni, nekad nav redzējuši pasauli ārpus ģimenes mājas un pagalma, bet vienīgais sievas kontakts ar ārpasauli ir caur telefonu (bērni, kas ar šādu ierīci nav iepazinušies, dažkārt pārspriež, ka māte atkal runājusi ar sevi). Ceturtais bērns, domājams, ir aizbēdzis, un tēvs paziņo, ka viņu tur ārā saplosījis kaķis. It visi bērnu priekšstati par apkārtējo vidi ir mākslīgi konstruēti, sākot no lietu mēroga (eksistē tikai ģimenes iežogotais īpašums, kam tiek pretstatīta nenoteikta apjoma ārpasaule; lidmašīnu modelīši tiek prezentēti kā nokrituši lidaparāti, kas pārlaidušies pāri debesīm), tiek piedāvātas un iemācītas negrozāmas, absurdas vārdu nozīmes (zombijs – tā ir maza dzeltena puķīte dārzā), tiek izslēgta jebkāda radoša izpausme vai mākslas iepazīšana (sports, tieši novērojumi un eksaktu zināšanu apguve, kā arī tēva sniegtā informācija ir viņu pasaules izziņa). Būtiskākais un, iespējams, satraucošākais jautājums parādās filmas beigās, kad viena no meitām ir sadumpojusies un izkļuvusi ārpasaulē – vai gan tur viņu varētu sagaidīt kas cits, vai iespējama visu filmu tik gaidītā acu atvēršanās? Vai gan visa cilvēku komunikācija un dzīve sociālās grupās nav balstīta uz līdzīgu modeli, uz līdzīgu pašu uzturētu mītu? Filma ieguvusi pagājušā gada Kannu festivāla skates Un certain regard apbalvojumu.
"Ne laika, ne finansiālie apstākļi nekavē interesi par kino."
Filma „Svētā Tonija kārdināšana” (Igaunija/Somija/Zviedrija, 2009) iesaista skatītāju daudzšķautņainā un neviennozīmīgā simbolu spēlē. Filmu piesaka ievads no Dantes „Dievišķās komēdijas”, un darbība sākas ar centrālā personāža Tonija tēva bērēm. Atgriežoties no tām, viņš nejauši notriec suni un cenšas to nogādāt prom no ceļa. Viņš nokļūst purvainā mežā, un darbība uzņem sirreālu toni – piekusis nesot mirušo dzīvnieku, Tonijs apstājas un atrod kaudzē sakrautas cilvēku rokas, un steidz ziņot par to policijai. Bet policijas ēka ir veca un nolupusi, policisti vainīgos vairs nemeklē, bet ir pārņemti ar savām psiholoģiskajam problēmām un iesaista visus sastaptos cilvēkus garlaikotās spēlēs. Tonijs izbēg un izglābj sievieti vārdā Naģežda. Līdzīgi arī citur nevar atrast nevienu, kas palīdzētu ar vārdiem par labestību un godīgumu – baznīcā ir nokritis krusts un mācītāja vietā – tukšs, vecs vīrs, kas zina visu, bet netic nekam. Tonija ģimenes dzīve risinās jaunas, nupat apbūvei nolemtas zonas vidū, mājā ar stikla logu, kur, dzīrojot pie svētku galda, viņiem pretī varēs nostāties lūdzošs bezpajumtnieks. Kad labi nodrošinātie vakara viesi jau ir nolēmuši, ka viņu interesē nevis ēdiens, bet alkohols un ka nedrīkst viņam neko dot, lai neatgriežas, Tonijs pēkšņā taisnīguma apziņas uzplūdā iznes ārā pudeli šampanieša; seko viena no komiskākajām ainām filmā – bezpajumtnieks šampanieti vienaldzīgi izlej, iemet maisā tukšo pudeli un aiziet, atstādams jautro kompāniju reibuma un impulsīvu izdarību varā. Darbība sadalīta vairākās daļās, kas palīdz dramatismam eskalēties, Tonijam ceļojot savas privātās elles dažādajos lokos. Kur viņu aizvedīs simboliskā tēva nāves pieņemšana? Kas ļaus viņam saprast, vai viņš rīkojas pareizi vai ne?
Pavisam citāda ir Gaspara Noe filma „Ieeja tukšumā” (Francija/Itālija/ Vācija, 2010), kuras darbība risinās Tokijā. Pavisam citāda kā jebkas cits, kas kino līdz šim redzēts. Filma sākas ar ... pirmkārt, ar estētiski iespaidīgiem titriem, kas ar savu trauksmaino dinamiku jau uzvedina skatītāju uz neparastu sajūtu viļņa, un turpinās ar ārkārtīgi spilgtu filmējumu, kur sastopas ne vien spītīga neatkāpšanās no viena skatu punkta rokas kameras izpildījumā, bet arī pārvietošanās svārstības un pat acu mirkšķināšana. Jāatzīst, šāda identifikācija ir pirmajā brīdī mokoša, nelielu atelpu sniedz centrālā personāža ieraudzīšana spogulī, bet, atmetot jebkādus priekšstatus par to, kas ir ētiski vai neētiski, skatītājs viennozīmīgi jūtas atbrīvots, kad izkāpj no centrālā personāža, viņam atrodoties narkotiku radītā nereālā vidē. Jau drīz, kad aprašana ar vienu visnotaļ nemainīgu skata punktu grasās būt pilnīga un netraucējoša, centrālais tēls nomirst. Kamera pārvietojas augšup rotējošā kustībā – tik ļoti apradis ar centrālo tēlu, skatītājs sajūt apakšā redzamā gulošā ķermeņa nesajušanu... viņš tiešām jūtas nesaistīts ar kaut ko vēl nupat tik tuvu... Ar nāvi šajā filmā nekas nebeidzas – apziņa tiek atdalīta no ķermeņa, taču klejo apkārt nemierīgā vērojumā un kavējas pagātnes atmiņās, lai lēnām savītu tos abus kopā un izdzistu. No atmiņu un vērojuma drumslām skatītājs konstruē stāstu par brāli un māsu, kas viens otram pēc vecāku nāves devuši solījumu nekad nešķirties. Vērotājs klīst telpā un aplūko cilvēkus, ietraucas lampā un klīst caur gaismas impulsiem. Lai panāktu neparasto efektu, filmā sapludināti datoranimācijas un dzīvā filmējuma elementi.
„Arsenāls”, kas risināsies vēl līdz 26. septembrim, turpina pievilkt cilvēkus, kas gatavi iepazīties ar kino, gan ar vietējo un Baltijas reģiona, gan attālāku un neparastāku kultūras kontekstu nesošu. Izpārdotie seansi liecina, ka ne laika, ne finansiālie apstākļi interesi par kino nekavē – turklāt, nevis, kā tradicionāli varētu domāt, lai aizmirstos paredzami konstruētos un nemainībā pārbaudītos kino žanra modeļos, bet lai izaicinātu sevi iepazīt jauno un neierasto.
