Lūdzu, akcentējiet Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras misiju!
Mēs rūpējamies par nacionālās kultūras identitātes apzināšanu, saglabāšanu un dokumentēšanu, nodrošinot tās dzīvotspēju un atpazīstamību gan Latvijā, gan visā pasaulē.
Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra strādā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas pārraudzībā saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem un Latvijas valsts atzītu un parakstītu starptautisko UNESCO Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu.
Uz ko patlaban vērsta aģentūras stratēģiskā darbība?
Mēs strādājam četros galvenajos virzienos. Pirmais saistīts ar nemateriālā kultūras mantojuma apzināšanu, saglabāšanu un dokumentēšanu, iekļaujot aģentūras rīkoto „Tradicionālo prasmju skolu”, pētījumus un publikācijas par šo tēmu, kultūrkartes un Nemateriālā kultūras mantojuma reģistra pilnveidošanu un suitu kultūrtelpas uzturēšanu.
Arī Dziesmu un deju svētki ir mūsu tautas atpazīstamības zīme, un aģentūra nodrošina šī procesa nepārtrauktību. Treškārt, pašlaik mūsu pārraudzībā ir pāri par 2200 folkloras, lietišķās mākslas, teātru, tautas instrumentu amatierkolektīvu, tiek algoti 24 koru un vokālo ansambļu virsdiriģenti, 29 deju kolektīvu virsvadītāji, 6 pūtēju orķestru virsdiriģenti un 4 kokļu reģionālie virsdiriģenti.
Aģentūras eksperti ik dienu strādā ar nozaru padomēm, kurās savu pieredzi neliedz izcilākie Latvijas mūziķi, horeogrāfi, režisori. Ceturtais darbības virziens vērsts uz tālākizglītību.
Šogad aģentūra gada laikā rīkos 52 lielus pasākumus visā jomās. Īpaši vēlos akcentēt pagājušā gada nogalē iesākto „Tradicionālo prasmju skolu”, kas aptvēra visu Latviju (22 vietas no Viļakas līdz Otaņķiem, no Ventspils līdz Vabolei) un kurā piedalījās vairāk nekā 70 seno amatu meistaru un pāri par 1500 jauno mācekļu, gūstot spēcīgu nacionālās pašapziņas izpausmi caur ikdienas praksēm un prasmēm.
Tā ir liela kustība, kas sākusies un turpināsies arī šogad. Cilvēki novados ir tik pacilāti par to, ka valstiski tiek celtas saulītē nacionālās kultūras bagātības. Šogad, protams, finansiālu apstākļu dēļ mēs to darīsim pa novadiem – marta beigās skola sāksies Sēlijā un Zemgalē, rudens pusē mūsu ideju atbalstīs Latgale, nākamgad – pārējie vēsturiskie novadi.
Pēc valsts reģionālās attīstības reformas ieviešanas ir izjaukta iepriekšējā amatiermākslas koordinācijas sistēma. Kā pašlaik veidojas aģentūras un pašvaldību sadarbība?
Neskatoties uz to, cik sarežģīta un smagnēja ir novadu reforma, nav tādas vietas Latvijā, kur pašvaldības mūs neatbalstītu. Acīmredzot pašvaldību vadītāji saprot, ka kultūras kustība, ko īsteno aģentūra, ir viena no vissvarīgākajām.
Tagad pēc jaunās novadu reformas ir sarežģījusies Dziesmu un deju svētku skašu pārraudzība, novadu sadziedāšanās un sadejošanās, respektīvi, ir izjaukta saikne starp valsti un amatierkolektīviem. Taču kultūras ministrs ir apsolījis, ka, sadarbojoties ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, viņš rūpēsies, lai tuvākajā laikā katrā no pieciem plānošanas reģioniem būtu cilvēks, kas nodarbotos ar amatiermākslas kolektīvu koordinācijas jautājumiem, strādātu ar novadu un pašvaldību vadītājiem, tādējādi palīdzot kolektīvu mākslinieciskajiem vadītājiem. Līdz ar to valsts, t.i., aģentūras, un amatierkolektīvu saikne būtu šis organizators.
Aģentūra izdod grāmatas, dažādus kultūrvēsturiskus pētījumus. Emocionāls un labi atmiņā palicis ir pēdējais – Janīnas Kursītes „Tautlietu vārdenes” atvēršanas pasākums.
2009. gadā izdotas vairākas latviešu tautas tradīcijām veltītas grāmatas: Starptautiskā folkloras festivāla „Baltica 2009” dziesmu grāmata, „Jaunrades dejas IX”, izstādes „Zīmes tautas lietišķajā mākslā” katalogs, „Latviešu tradicionālais tautastērps un tā valkāšanas tradīcijas”, „Kokles un koklēšana Latvijā”, „Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā”, „Praktiskā Ziemassvētku grāmata” un „Tautlietu vārdene”.
Mēs sadarbojamies ar augstskolām – Mūzikas akadēmiju un Kultūras akadēmiju. Sēlijas un Zemgales amata prasmju skolā piedalīsies Kultūras akadēmijas studenti, kas šo procesu dokumentēs.
Izglītība, tai skaitā kultūrizglītība, varētu mūsu tautu un valsti virzīt uz priekšu, bet ar šo gadu mūzikas un mākslas skolām ir ārkārtīgi samazināts finansējums. Kādu redzat profesionālās mākslas attīstību Latvijā?
Mani kā cilvēku, kā pilsoni un arī kā komponistu uztrauc ļoti lielā paviršība mūsu dzīvē, kas, man jāsaka, nāk arī no masu saziņas līdzekļiem, fabrikām, dažādām prastām lietām un ir visur dzīvē. Tas veido pilnīgi šķērsu domāšanu, ka bez izglītības (ak, nu mēs tikai nedaudz pamācīsimies!) mēs pratīsim dejot, dziedāt, teātri spēlēt, kaut ko lipināt...
Bet, lai kaut ko sasniegtu, lai arī šo svečturi izveidotu, ir vajadzīga milzīga izglītība. Lai varētu dejot, ir vajadzīga ļoti dziļa izglītība. Lai varētu vadīt kori un dziedāt korī, ir vajadzīga liela izglītība.
"Mūsu pārraudzībā varētu būt visa mākslas izglītība Latvijā."
Tāpēc mēs kopā ar Kultūras ministriju strādājam pie vienota kultūrpolitikas un kultūras attīstības nākotnes modeļa, kas ietver kultūrizglītību, Dziesmu un deju svētku procesu un amatiermākslu. Līdz ar to varbūt mūsu pārraudzībā varētu būt visa mākslas izglītība Latvijā, rodot iespēju, ka caur profesionālo un interešu izglītību mēs pastiprinām arī amatiermākslas izglītības līmeni.
Ja, piemēram, kora diriģenti lielākoties visi ir ar augstāko muzikālo izglītību, tad deju virsvadītāju un deju kolektīvu vadītāju ar profesionālo izglītību ir ļoti maz.
Atceros to laiku, kad šeit mācījos teātra režisoru kursos. Tas bija brīnišķīgs laiks, un ir viena no labākajām izglītībām manā dzīvē.
Tas arī turpinās – mums ir Latviešu dejas skola, Folkloras skola, teātra kursi ar licencētām un akreditētām programmām. Bija ārkārtīgi daudz cilvēku, kas pēc „Tradicionālo prasmju skolas” novados gribēja mācīties mūsu Folkloras skolā. Cilvēki nāca, un mēs nevarējām visus uzņemt, jo mums nav tik lielas kapacitātes.
Protams, varam veidot vairākus kursus vienai skolai, bet šodienas ekonomiskajos apstākļos tas nav tik vienkārši. Arī ļaudīm nav tik lielu iespēju samaksāt, bet mēs nākam pretī, mēģinām samazināt mācību maksu cilvēkiem, kuri grib izglītoties. Es un mani kolēģi uzskata, ka izglītība ir viens no mūsu tautas nākotnes stūrakmeņiem.
Es arī piederu pie tiem, kas domā, ka izglītojies cilvēks pārdzimst. Un, ja viņš vēlas iegūt māksliniecisko izglītību, tam ir jārada apstākļi.
Protams. Arī „Tradicionālās prasmju skolas”, kas tagad sāk veidoties, pieder pie izglītības. Pusotra gada laikā, kopš vadu aģentūru, esmu bijis daudzās Latvijas vietās. Mani visvairāk saista visattālākie Latvijas punkti – Ziemeļlatgale, Maliena, Sēlija (ne velti tagad veidojam Sēlijas programmu). Kādas skaistas lietas dara Jaunannā vai Jaunlaicenē, vai Lauceserē! Esmu bijis mūzikas skolās, kultūras namos, bibliotēkās, runājis ar pašvaldību vadītājiem un kultūras darba organizatoriem. Cilvēki saka: mēs saprotam, ka valstij ir grūti, bet mēs darām, mums neviens kolektīvs nav likvidēts!
Un te atkal gribu teikt – arī amatiermākslai ir jābūt kvalitatīvai, un mūsu misija ir šo dzīvi veidot kvalitatīvu. Mēs veidojam Latvijas nākotni, un es to redzu gaišu. Tikai caur izglītību tas iespējams. Un caur izglītību nevis šaurā nozīmē, bet sirdsizglītību, inteliģenci un kultūru.
Nebūs neviena moderna IT ražojuma, ja tas nesakņosies kultūrā un inteliģencē. Kā piemērs tiek minēta Somija ar savu Nokia, bet paskatieties, kāda ir kultūra Somijai, kā Somija atbalsta savu nacionālo izpausmi caur ikdienas prasmēm un savu tautu ikdienas kultūras veidošanā!
Tiešām caur kultūru Latvijas nākotne varētu būt gaiša, bet, atmetot kultūru, šīs nākotnes varētu arī nebūt. Bet priekšvēlēšanu tuvums varētu ietekmēt partiju gatavību strādāt konstruktīvi. Daudzi gribēs būt populāri, bet ne visi – arī būt atbildīgi.
Zinot, ka Kultūras ministrijai līdzekļi ir samazināti no visām jomām visvairāk (pāri par 60%), rodas bažas. Nacionālajā kultūras padomē mēs esam ļoti daudz par to runājuši un aicinājuši valdību un politiķus kultūru nenolikt malā. Protams, šajā brīdī ir tā, ka valdība pakļaujas starptautisko naudas aizdevēju sastādītajiem savstarpējiem līguma protokoliem un ir lietas, kurām mēs nekādi nevaram tikt pāri, kā, piemēram, mērķdotācijas (par tām ir tik daudz runāts!) amatierkolektīvu vadītājiem, kas bija 982 000 latu un kuru šogad nav.
"Kādas skaistas lietas dara Jaunannā vai Jaunlaicenē, vai Lauceserē!"
Bet pašvaldības jau visu laiku ir atbalstījušas amatiermākslu un maksājušas algu kolektīvu vadītājiem, jo mērķdotācijas bija tikai piemaksa, ja tā varētu teikt, desas šķēle uz maizes rikas. Man gan jāsaka – varbūt mērķdotāciju problemātika, kas palaikam tiek aktualizēta presē, ir diriģentu tiekšanās pēc sava darba labākas apmaksas. Protams, ir arī tā, ka dažas mērķdotācijas tika izlietotas telpu uzturēšanai un pat nekorekti izmaksātas. Nevis amatierkolektīvu vadītājiem, bet gan, teiksim, vienai personai.
Kā tas notika? Pašvaldības izveidoja komisijas, kas tad savā novadā (toreiz – rajonā) sadalīja valsts naudu. Mērķdotācijas apturēšana līdz 2012. gadam ir ļoti bīstama parādība – tā ierakstīta finanšu vienošanās protokolā starp Latvijas valdību un ārzemju aizdevējiem.
Būtiski ir atjaunot likumā un arī dzīvē mērķdotāciju piešķiršanu amatierkolektīvu vadītājiem. Šobrīd aģentūra strādā pie Dziesmu un deju svētku likuma grozījumiem. Kādas izmaiņas likumā sagaidāmas?
Man daudzkārt bijušas sarunas gan ar Saeimas deputātiem, gan vairākiem ministriem, varbūt mēs varētu rast iespēju šo mērķdotāciju iekļaut nākamā gada budžetā...
Jau 2005. gadā Latvijas Republikas valdība ir parakstījusi un apsolījusi atbalstīt starptautisko Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu.
Šis dokuments ir kā apliecinājums tam, ka valdība šo solījumu izpildīs. Saprotu arī to, ka pamatlikums valstī ir Budžeta likums, pārējie likumi ir zināmā mērā atvasināti no tā. (Smaida.) Mēs vērsim vaļā Dziesmu un deju svētku likumu, un mēs pie tā jau strādājam. Ir dažādi priekšlikumi no virsdiriģentiem, deju virsvadītājiem un pūtēju orķestru vadītājiem. Arī Kultūras ministrijas priekšlikumus, tai skaitā finanšu jautājumus, ir jāiestrādā likuma labojumos.
Protams, šogad Skolēnu dziesmu un deju svētki ir priecīgs notikums, bet tai pašā laikā sabiedrībai gribu atgādināt, ka Dziesmu un deju svētki nav viens koncerts. Tas ir nepārtraukts process, sūrs, rūpīgs ikdienas darbs, un šo procesu ir jāatbalsta. Arī finansiāli. Nevar būt tā, ka pienāks tāds un tāds gads, tad mēs iedosim no kaut kādiem līdzekļiem attiecīgu naudu, un jūs tur taisiet, un gan jau jums kaut kas sanāks! Vai tā ir valstiski domājošu ļaužu izpratne? Nē, taču!
Sakarā ar to gribu uzdot jautājumu dažam labam valdības vīram: kad viņš pēdējo reizi ir izlasījis kādu pasaules literatūras klasikas darbu? Kādu simfoniskās mūzikas koncertu, kādu izstādi viņš ir apmeklējis? Es tā kā neesmu redzējis mūsu noteicošos varas vīrus daudzos kultūras pasākumos. Nē, viņi jau nāk – piemēram, reizi piecos gados atnāk ar visu ģimeni uz Dziesmu svētkiem un redz, ka tie notiek un ka vēl nekas nav beidzies. Un laiku pa laikam piešķir kādu ordeni. Bet valsti veido abpusējs process, t.i., tauta mīl savi zemi un savu valsti, bet arī valstij ir jāmīl sava tauta un jāizprot tās vajadzības.
Dziesmu svētki mums jākopj un jāgodina
Dziesmu un deju svētki ir skaists notikums, kam vajadzētu atrasties ārpus sabiedriskām kaislībām un politiskas un personiskas nepatikas, taču jau kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem 19. gadsimta beigās to sagatavošanas gaitā nekad nav trūcis kašķēšanās un strīdu. Vai spējam no vēstures ko mācīties arī mūsdienās?
Jā, mūsdienās mēs mācāmies no vēstures to, ka šie kašķi turpinās. (Smaida.)
Par ko tik nestrīdējās! Par svētku norises laiku, repertuāru, rīkošanu, tautisko apģērbu... Svētku rīkotāji saņēma asus dzēlienus „no tautsaimnieciskā viedokļa”: svētki esot liela un nevajadzīga līdzekļu izšķiešana, no tiem atlec labums vien „mūsu inteliģencei un veikalniekiem”.
Pirmais jautājums ir par Dziesmu un deju svētkiem kopumā. Mana svēta pārliecība – Dziesmu un deju svētki ir bijuši un būs. Svētki ir process, nevis vienas vai dažu dienu sabraukšana Rīgā un kopā padziedāšana. Lasot dažādus vēsturiskos materiālus, aģentūrā esam nonākuši pie jauna Dziesmu un deju svētku modeļa (iepriekšējā Mākslinieciskā padome, kuru man bija gods vadīt, izveidoja šādu modeli), ka svētki ir ne tikai koru, deju kolektīvu un pūtēju orķestru izrādīšanās, bet tas ir visas tautas mākslas festivāls, kurā piedalās folkloras ansambļi, koklētāji, vokālie un tautas instrumentu ansambļi, lietišķās mākslas kolektīvi.
Par to, ka latvieši ir dziedājuši un dziedās, kamēr vien būs kāds latvietis uz pasaules, nešaubāmies, bet vajadzētu mēģināt paskatīties uz sevi no malas un atteikties no tā, kas traucē mūs izprast pārējiem. Ko dara aģentūra, lai veidotos dialogs starp svētku rīkotājiem un sabiedrību?
Būtība ir vienkārša - tauta vēlas dziedāt, bet mēs nedrīkstam pazaudēt profesionālo līmeni. Līdz ar to, es teiktu, izveidojas mīkstie pretmeti (negribu teikt, konflikts). Bet, ignorējot profesionalitāti, mēs ātri varam nobraukt pa slidenu dēli, kā mēdz teikt, līdz dibenam, jo nav nekā vienkāršāka, kā uzlikt divus elektriskos ekrānus, uz kuriem parāda dziedošas bildītes, apakšā paraksta tekstu, un visi kopīgi, kā nu māk, tā dzied.
Arī konvencija paredz profesionālā līmeņa uzturēšanu. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti – atrast kompromisu starp profesionalitāti un mīlestību. Viens ir dziedāt un dejot mājās pie galda vai kopā ar draugiem pie ugunskura, otrs – nezaudēt tās vērtības un tradīcijas, kas koptas gadu simtos.
Dziesmu svētkiem jābūt sirdi un dvēseli aizkustinošiem, saka klausītāji. Dejai vajadzētu būt dejai, nevis masu rīta rosmes vingrojumiem. Tāpat komponistu oriģināldarbi un tautasdziesmu apdares nespēj sniegt to emocionālo pārdzīvojumu, ko, piemēram, „Gaismas pils” vai „Tumša nakte, zaļa zāle”. Ko domājat jūs?
Jā, esmu dzirdējis sakām: „Mēs vēlamies dziedāt tautasdziesmas, mēs negribam tās grūtās dziesmas.” Bet, ziniet, arī tautasdziesmas ir ļoti profesionāla lieta. Jā, piekrītu, ka Dziesmu un deju svētku repertuārs ir kļuvis komplicēts. Manā uztverē, Dziesmu svētku repertuārā nav jāiekļauj pārāk gari vai pārāk īsi skaņdarbi. Atrast repertuāru nav vienkārši – to zinu kā komponists, tāpēc, rūpējoties par repertuāru, katrā no mūzikas jomām esam pasūtījuši jaunus skaņdarbus (14 kora dziesmas, vairāk nekā 10 pūtēju orķestra skaņdarbus u.c., un to darām jau otro gadu).
"Tauta vēlas dziedāt, bet mēs nedrīkstam pazaudēt profesionālo līmeni."
Tas nenozīmē, ka šie jaunie skaņdarbi aizies līdz Dziesmu svētkiem, bet, ja katru gadu kaut viens no šiem 25 skaņdarbiem ieies Dziesmu svētku dzīvē, tas jau ir daudz. Iedomājieties, šogad konkursam pieteiktas 90 jaunas dejas (pērn bija 71 deja)!
Mani satrauc, lai mēs nezaudētu savu profesionalitāti, jo mūsu amatierkolektīvi ir ļoti augstā līmenī. Tāpēc jau ir šī brīnišķīgā, skaistā sadziedāšanās pēc Noslēguma koncerta, lai tauta varētu izdziedāties. Šogad 5. jūnijā vienlaikus visā Latvijā notiks Novadu dziesmu un deju svētki. Tā būs kā tāda skaista mākslinieciska buķete, varētu teikt – visa Latvija šajā dienā no sirds dejos un dziedās.
Turklāt jaunus skaņdarbus varam pasūtīt tikai tad, ja mums ir līdzekļi. Šogad vēl šāda iespēja bija, bet, kāda tā būs gada beigās – neesmu no tiem, kas varētu prognozēt nākotni mūsu valstī.
Internetā cilvēki raksta: „Dziesmu svētki ir pārvērtušies par valsts naudas izsaimniekošanu, tā ir iedzīvošanās grupai ļaužu, kamēr patiešām izcili tautas mākslas entuziasti laukos pulcē savus kolektīvus praktiski bez samaksas.”
Zināmā mērā varētu piekrist rakstītājiem, bet mūsu aģentūra kategoriski norobežojas no visa tā, kas līdz šim tika darīts Dziesmu un deju svētku organizēšanā (aģentūra sāka stādāt pagājušā gada 5. janvārī). Algas atbilstoši valsts likumdošanai aģentūras darbiniekiem ir samazinātas (tie ir šie 60%), bet cilvēki strādā, un viņi vēlas strādāt. Taču mēs, desmit cilvēki, nevaram izveidot Dziesmu un deju svētkus, tāpēc turpmāk jānāk klāt finansējumam.
Dziesmu svētki mums pašiem – Latvijas ļaudīm
Mājupceļš – viens no atslēgvārdiem nākamo svētku idejai. Noslēguma koncerta "Mājupceļš" autori ir Aiva Rozenberga un Ints Teterovskis, deju lieluzveduma "Tēvu laipas" – Jānis Ērglis un Jānis Purviņš. Vai 2013. gada Dziesmu svētki atkal varētu kļūt par tautu vienojošiem?
Es neteikšu, ka konkurss izdevās ļoti labs, bet tajā bija labas idejas. Deju lieluzveduma idejas autori ir ar mieru kopā ar kolēģiem savu koncepciju izstrādāt un Deju svētku repertuāru nodot līdz šā gada beigām. Šobrīd vēl nav Dziesmu svētku Noslēguma koncerta mākslinieciskā vadītāja. Biju uzrunājis Sigvardu Kļavu, bet pēc dienām desmit viņš man atteica. Domāju, lai šo jautājumu atrisina paši kora ļaudis.
Politiskās spekulācijas pirmsvēlēšanu laikā
Rīgas vicemērs un partijas LPP/LC līderis Ainārs Šlesers paudis ideju, ka situācijā, kad biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem tika pilnībā izpārdotas krietni pirms koncertu sākuma, nevis meklēt vainīgo un gausties par spekulantiem, bet organizēt svētkus biežāk, piemēram, katru gadu, izplatot biļetes arī ārzemēs. Līdz ar to šādi lieli kultūras pasākumi varētu kļūt nevis par dotējamiem, bet peļņu nesošiem. Kā jūs vērtējat šādu ideju?
Starp citu, Dziesmu un deju svētkiem bija arī savi ienākumi – to redzēju finanšu atskaitēs. Politiķi nereti mēģina savas politiskās ambīcijas realizēt caur politisko tirgu. Lai kļūtu par politiķi, piemēram, ASV vai Lielbritānijā, ir jābūt ekonomistam, juristam, kultūras cilvēkam vairākās paaudzēs. Vairāk es arī neko nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Tas ir tas, ko pieminēju sākumā – Latvijas nākotne ir izglītībā.
Vai jūs pieņemat šo ideju?
Protams, nē – ne no procesa viedokļa, ne tautsaimnieciskā, ne kultūras viedokļa.
Savukārt kultūras ministrs Ints Dālderis ideju par ikgadēju Dziesmu un deju svētku organizēšanu uzskata par pārspīlētu, tomēr norāda, ka amatierkolektīvu, koru resursi patlaban tiek izmantoti pārāk maz, jo koros un citos kolektīvos ieguldīti salīdzinoši lieli valsts līdzekļi, ko varētu mainīt, ļaujot kolektīviem arī tieši vai netieši atpelnīt ieguldītos līdzekļus.
Lielus līdzekļus amatierkolektīvu darbībā iegulda pašvaldības. Kolektīvi bieži uzstājas ne tikai Dziesmu un deju svētkos, bet arī novada svētkos. Viņi paši izdomā savu repertuāru, ir konkursi, brīnišķīgas koncertprogrammas. Amatiermākslas atdeve sabiedrībai ir ļoti liela, un to nevar rēķināt tikai naudas vienībās, tā ir morāla un ētiska kategorija.
Man šķiet, Latvijai ir četri balsti – zeme, cilvēki, valoda un kultūra.Valsts sakņojas kultūrā un tikai pēc tam izveidojas par ekonomisku vienību. Alunāns, Barons, Kronvalds, Valdemārs, Pumpurs, Rainis un citi izauklēja pirmās nacionālās kultūras vērtības, kas vēlāk kalpoja par pamatu jaunas valsts izveidei.Ja jūs varētu ietekmēt Latvijā notiekošo, ko jūs darītu vispirms?
Valsts sākas ar katru cilvēku, ar ģimeni. Ģimene veido sabiedrību. Mūsu nelaime ir tā, ka mēs maz uzticamies viens otram, un uzticības trūkums veido nedrošības sajūtu.
Ko es darītu? Godprātīgi strādātu darbu, ko mīlu un kur redzu, ka tas dos labumu citiem, tātad sabiedrībai. Maksimāli ieguldītu līdzekļus izglītībā, un tas nav nekas jauns – to darījuši daudzi gudri pasaules valstu vadītāji. Caur izglītību veidojas cilvēku intelekts, viņu kultūras līmenis un līdz ar to attīstās arī ekonomika.
