Pagājušā gada oktobrī un novembrī četras sestdienas vairāk nekā 20 Latvijas pagastos un pilsētās notika nodarbības, kurās amata prasmju meistari nodeva savas zināšanas mācekļiem, bet šogad projekts ieguvis jaunu veidolu – mācības notiek atsevišķos vēsturiskajos novados.
Pirmie savas amata prasmes no 27. marta līdz 17. aprīlim rādīja sēļi un zemgalieši: 12 Sēlijas un Zemgales pilsētās un pagastos cilvēki bez maksas varēja apgūt Sēlijai raksturīgās pavasara rotāšanas dziesmas, Zemgales novada tautastērpa darināšanas noslēpumus, iemācīties aust Augšzemes brunčus, adīt sēļu rakstus, grebt karotes, liet sveces un daudz ko citu. Pēc NKMVA informācijas, prasmes un amatus projekta ietvaros apguva 745 mācekļi.
Aprīļa pēdējā sestdienā novadu krustcelēs Krustpils pilī (Jēkabpils vēstures muzejā) meistaru un mācekļu veikums tika izlikts publiskai apskatei - tur notika „Tradicionālo prasmju skolas Sēlijā un Zemgalē” noslēguma sarīkojums – seno amatu demonstrējumi, koncerts un meistaru godināšana.
Amatam – zelta pamats
Rīts Krustpils pilī atnāca ar Lielo talku, kurā NKMVA un Jēkabpils Vēstures muzeja darbinieki sakopa pils apkārtni. Uzirdinātās puķu dobes un glīti nogrābtais zāliens pils austrumu pusē vasarā atgādinās, ko mēs ikviens, nesūdzoties par naudas trūkumu, varam darīt Latvijas labā.
Aģentūra norāda – darbošanās „Tradicionālo prasmju skolā”, tāpat kā Vislatvijas talka, ir savas dzīves vietas sakopšana un katra cilvēka personiskā „dvēseles talka”. Apstaigājot meistaru darba vietas Krustpils pilī un skatot viņu veikumu, aizvien vairāk kļuva saprotams, ka senās amatu prasmes ir tik dziļi iesakņojušās meistaru dzīvē, ka viņi, apzinādamies gan laika neapturamo skrējienu, gan citus no aroda pratēja neatkarīgus apstākļus, no visas sirds vēlas iemācīt jaunajiem to, ko šodien paši vēl spēj un prot. Arī pat tad, ja papēža noraukšana mazmeitai būtu jāmāca pa telefonu...
„Jāstrādā, jāstrādā. Darbs rada meistaru,” uzsver Tautas daiļamata meistars no Jaunjelgavas, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Pēteris Graudulis un priecājas par savu skolnieku, Rīgas Amatniecības vidusskolas 2. kursa audzēkni Gati Zēbergu, kuram par „Prasmju skolu” no internetā lasītā pastāstījusi māsa. „Meklēju profesionāli. Gatis pirmais pie manis ieradās ar saviem instrumentiem. Redzu, varētu sanākt labs meistars,” teic P.Graudulis.
Savukārt māceklis Gatis stāsta: „Skolā mācos par stila mēbeļu modelētāju. Ar meistaru pavadītais laiks vairāk bija kā tāda iepazīšanās. Lai apgūtu amata noslēpumus, jāsadarbojas ilgāk.” Tikšanās ar meistaru vēl vairāk nostiprināja Gata uzskatus, ka amats ir jāmīl un jābūt pacietīgam, šādus darbus darot. „Ja ko dara, ir jābūt rūpīgam,” secina puisis, savukārt meistars ir apņēmības pilns turpināt: „Tie ir tikai pirmsākumi. Mēs strādāsim.”
Sēlija - neizsmeļamā bagātību krātuve
Sēlija ir viesmīlīgu ļaužu novads, kas katrā vietā tomēr atšķiras. Vēstures avotos lasāms, ka 13. gadsimta sākumā sēļu zemes centrs bija Sēlpils.
Šejienes cilvēki ir mierīga rakstura, bet ne tik noslēgti kā kurzemnieki vai tik atvērti kā latgalieši. Ar Sēlijas cilvēkam raksturīgo apdomīgumu un pamatīgumu viņi vērtē šīsdienas dzīvi: ar skumjām runā par Sēlpils pamatskolas slēgšanu pērnā gada rudenī, brīvprātīgo „laulību” ar Salas novadu, pamestajām lauku mājām ar mēmajiem skursteņiem un aizaugušajiem ābeļdārziem, bet ar prieku stāsta par vietējo pašdarbnieku lielo rosību.
Viņus saprotu, jo esmu dzimusi Jaunjelgavas novada Daudzesē, un, lai kurp vēlāk būtu devusies, mana atgriešanās Sēlijā ir īpaša. Te ir ko ņemt un pētīt bez gala, un Sēlijā ir laipni gaidīts ikviens, kurš vēlas gūt veldzējumu miesai un garam gleznainajos Daugavas krastos, zaļajās birztalās, mežos un pļavās, kluso mazpilsētu ieliņās, seno dievnamu, piļu un muižiņu noslēpumainajās velvēs.
"Mācīt, ko esam saglabājuši no saviem senčiem, ir svēts darbs."
Sēlija pašlaik nāk modē. Pateicoties tūrisma nozares attīstībai, tā piedāvā arvien daudzpusīgākas un plašākas iespējas viesiem tepat no Latvijas un tālākām zemēm. Daina Miezāne, Aknīstes „Sēļu nama” meistare, Krustpils viesus cienā ar sēļu saldajām karašām un rudzu maizi, pašsietu sieru, žāvētu gaļu un maizes kvasu, sauktu par miestiņtrallu, ko gatavo no maizītes, kas nav iznākusi. „Ne visi cepumi iznāk,” saka pieredzējusī meistare. „Tas atkarīgs no miltiem, vai arī krāsns ir par aukstu vai par karstu…” Viņa smej: pirmajā dienā gardo miestiņu dzer bērni, otrajā – sievas, bet trešajā dienā – vīri, un tad mēles atraisās.
Sēlijas cimdu adīšanu „Prasmju skolā” mācekļi apguva pie Bebrenes adītājām – Marijas Baltmanes un Marijas Tītas, Dvietes adītājas Olgas Dogžinas un Ilūkstes adītājām Marijas Kviļūnes un Valentīnas Gaudzejas. Ar sievām uz Krustpili bija atbraukušas mācekles, Ilūkstes 2. vidusskolas skolnieces Marija Dzene un Oļesja Pildika un viņu skolotāja Veslava Linčika. Sietie krustiņi, etnogrāfiskās saulītes, dabīgs krāsu salikums – lūk, gudrības, ko, adot savus pirmos cimdus, no meistarēm iemācījušās meitenes.
Kā zināms, cimdi ne tikai pasargā rokas no aukstuma – latviešiem cimdi visos laikos un dažādos dzīves gadījumos bijuši un joprojām ir iemīļota dāvana. Dvietes adītājas Genovefas Krievānes pirkstaiņos ieaustais Sēlijas pavasarīgais zaļums nu rotās Valsts prezidenta Valda Zatlera rokas. Prezidents kopā ar kundzi Lilitu bija ieradies uz tikšanos ar seno arodu pratējiem Krustpils pilī.
„Esmu aizkustināts,” sacīja Valsts prezidents. „Savā dzīvē arī esmu bijis meistars, kurš māca amatu kādam citam. Zināšanas gūst no grāmatām, bet, lai darītu darbu, ir vajadzīgas amata prasmes.” Viņš pateicās visiem meistariem un mācekļiem – gan tiem, kas grib mācīt, gan tiem, kuri grib mācīties, un aicināja mīlēt savu zemi un sargāt to.
Maizes klēts Zemgale
Bagātā Zemgale – tā mēdz raksturot Zemgales novadu. Zemgales lauku sēta kā harmonijas un skaistuma simbols manā apziņā iespiedusies caur E.Virzas „Straumēniem”. Zemgales ainavu veido galvenokārt labības lauki, pilni ar ziedošām sarkanām magonēm, bet zemgaliešiem tiek piedēvētas tādas rakstura īpašības kā patstāvība, pašpietiekamība un lepnums par savu zemi.
„Tradicionālo prasmju skolā” Zemgali pārstāvēja Bēnes, Dobeles, Jelgavas, Staļģenes un Daugmales amata meistari. Zemgales villaines, Zemgales linu krekls, mezglu siešanas tehnikā un no salmiem darinātas segas – tikai neliela daļa no zemgaliešu īpašās bagātības.
Zemgales villaines ir interesantas ar saviem celu apaudiem – gan vienkāršākiem ar bārkstīm, gan greznākiem ar 16 motīvu variantu atkārtojumu. Celu aušanas pamatus „Tradicionālo prasmju skolā” jaunajiem mācīja meistare Gunta Gurovska ar savām audējām.
"Meistari ir pelnījuši, lai viņu priekšā noņemtu cepuri un zemu noliektos."
Profesionālam amatniekam, kāds ir Tautas daiļamata meistars Māris Maniņš, nav grūti iemācīt aušanas prasmi desmitiem mācekļu visos Latvijas novados. Viņa padomos ieklausās gan sirmas māmuļas, gan pirmoreiz jostas sagatavi pie vidukļa piesējušas meitenes. Meistara rokas rotaļīgi satver celu galdiņus, tad, neskatoties raksta zīmējumā, starp velkiem ieliek krāsainu dzīparu un pagriež galdiņus tā, lai veidotos šķīriens. Atkal ieauž pavedienu un atkal griež...
Apbrīnas vērta ir Zemgales krekla sarežģītā divvirzienu izvilkuma tehnika, un to mācekļiem rādījušas Dobeles meistares. Savukārt grāmatas „Mezglošana” autore, Tautas lietišķās mākslas studijas „Dardedze” vadītāja Ingrīda Ozolniece zina un prot iemācīt dažādus mezglu siešanas veidus un to izmantošanas iespējas. Bet Staļģenes smilgu, salmu un niedru segas saista ne tikai ar aušanā izmantoto lēto izejmateriālu, ar ko bagāta Latvijas daba, bet tās ir krāšņi un savdabīgi rokdarbi.
Meklēt un rakt dziļumā
Kad izgaršots tautā iemīļotā Daugmales Jāņa bišu medus, nobaudīti krustpiliešu gaumē gatavoti šķovēti kāposti, apmīļoti meistares Andas Svarānes vadībā tapušie sēļu podi un bļodas, no īsta vaska izlieta smaržīga svece un iegūts vēl daudz derīgu padomu, pils lielo zāli pieskandina Sēlpils un Vārnavas pavasara rotāšanas dziesmas. Tās dziedātas Sēlijas pakalnos agrā pavasarī, kad sniegs nokusis un lapas sāk plaukt. „Nelielie meža ieloki veido savdabīgu rotāšanas telpu,” ceļojuma aprakstos pa Sēlpili un Vārnavu 1891. un 1925. gadā rakstīja Jurjānu Andrejs.
Šo krāšņo daudzbalsību nebeidz apbrīnot pasaules etnomuzikologi. Rotātājas Iveta Tāle un Vita Talla, kas nāk no Sēlijas puses, skaisto Sēlijas daudzbalsību savulaik apguvušas pašas un vēlāk mācījušas citiem – folkloras kopās „Klinči”, „Balsi”, „Raksti” un tradicionālās dziedāšanas grupā „Saucējas”.
„Tradicionālo prasmju skolas” laikā rotāšana jau pieskandinājusi Sēlpils pilsētas centru, bet Krustpilī meiteņu dziedājums mijas ar Jurjānu Andreja atmiņām. Saucēja rotāšanas dziesmās ir Guļānu māju saimniece, pie kuras mājās 22. maijā dziedāt mīļi gaidīti ir visi. Izrādās, arī visā Latvijā pazīstamās kora dziesmu apdares „Es karā aiziedams”, „Upe nesa ozoliņu”, „Kur tu skriesi, vanadziņ?” nāk no Sēlpils.
Amata meistaru rokās iegulst piemiņas veltes, skan pateicības vārdi, bet amatnieku vēlējums valsts amatpersonām ir lakonisks – pacelt šo ideju, turpināt apzināt senos amatus un to pratējus un nodot tālāk nākamajām paaudzēm.
NKMVA direktors Juris Karlsons, godinot Latvijas darbīgos cilvēkus, uzsver – meistari ir pelnījuši, lai viņu priekšā noņemtu cepuri un zemu noliektos. J.Karlsons ir apņēmības pilns rudenī rīkot „Tradicionālo prasmju dienas” Latgalē. Arī Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs novēl turpināt projektu: „Mācīt, ko esam saglabājuši no saviem senčiem, ir svēts darbs. Jebkurš maizes klaips, kas pašu rokām izcepts sentēvu krāsnī, ir daudz garšīgāks, un katra no ābeles koka izgrebta karote ir simtreiz mīļāka par Ķīnā izgatavoto.”
