Nezūdoši uzturēt latviskās tradīcijas
Lai veicinātu tradicionālo amatu un prasmju pārmantojamību un popularizēšanu plašākā sabiedrībā, Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra (NKMVA) kopš 2009. gada īsteno unikālu projektu „Tradicionālo prasmju skola”.
Pagājušā gada oktobrī un novembrī četras sestdienas 22 Latvijas pagastos un pilsētās (no Viļakas līdz Otaņķiem, no Ventspils līdz Vabolei) notika nodarbības, kurās 70 seno amatu meistari nodeva savas zināšanas ap 1500 jaunajiem mācekļiem, bet pēc tam noslēguma pasākumā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā meistari un mācekļi kopīgos svētkos izrādīja savu amata māku.
„Tradicionālo prasmju skolā 2009” redzētais pierāda, ka interese par latviešu tradīcijām un amata prasmēm ļaudīs mīt joprojām, tikai jāprot tās celt gaismā un par tām ieinteresēt. „Tradicionālo prasmju skola veicina nācijas identitātes atdzimšanas procesu caur ikdienas praksēm un prasmēm. Tā ir liela kustība, kas sākusies un turpināsies arī šogad. Cilvēki novados ir tik pacilāti par to, ka valstiski tiek celtas saulītē nacionālās kultūras bagātības,” intervijā portālam LV.LV pauž NKMVA direktors komponists Juris Karlsons.
Tradicionālo prasmju skola turpinās ar jaunu sparu
Šogad projekts norisināsies jaunā formātā – atsevišķos vēsturiskajos novados, norāda NKMVA komunikāciju un sabiedrisko attiecību speciāliste Baiba Bože. Par pavasara prasmju skolas vietām izraudzītas Sēlija (saukta arī par Augšzemi vai Augškurzemi) un Zemgale. Divpadsmit šo etnogrāfisko novadu pilsētās un pagastos notiks seno amatu apmācības pie prasmju meistariem.
Tradicionālo prasmju skola Sēlijā un Zemgalē piedāvās apgūt visdažādākās prasmes: Bēnē audīs Zemgales villaines celu apaudus, Dobelē izšūs Zemgales kreklu, Jelgavā mezglos, Staļģenē audīs salmu sienas segas, Daugmalē nodarbosies ar dravniecību, Jaunjelgavā mācīsies kokgriešanas pamatus un karošu grebšanu, bet Sēlpilī – Sēlpils un Vārnavas rotāšanas dziesmas. Jēkabpilī gatavos vaska sveces un apgūs kalšanas prasmes, Zasā – sēļu podniecību un ornamentu, Neretā – Augšzemes brunču aušanu, Ilūkstē – sēļu cimdu un zeķu rakstus, bet Aknīstē ceps sēļu karašas un rupjmaizi.
"Paaudzēm mainoties, kopā ar seno amatu meistariem aiziet viņu zināšanas, kuru pārmantošanai nepieciešama valsts aizgādnība."
Nodarbības plānotas četras sestdienas pēc kārtas – no 27. marta līdz 17. aprīlim. Tās paredzētas ikvienam interesentam un būs bez maksas. Šīs četras sanākšanas domātas tikai tam, lai kaut ko paspētu izdarīt, lai radītu impulsu, dzirksti, kas, prasmīgu roku iekurta un sargāta, neizdzisīs. Kādā brīdī tā iekvēlosies, lai no jauna sildītu cilvēku sirdis.
Meistaru un mācekļu darbu dokumentēs Latvijas Kultūras akadēmijas studenti. Prasmju skolas noslēguma pasākums notiks 24. aprīlī Krustpils pilī, kur tiksies meistari un viņu mācekļi, būs amatu demonstrējumi, koncerts, meistaru godināšana, kā arī iespēja piedalīties Lielajā talkā „Sēļu sētā” (Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļa).
Amata prasmi sev līdzi kapā neaiznes
Paaudzēm mainoties, kopā ar seno amatu meistariem aiziet viņu zināšanas, kuru pārmantošanai nepieciešama valsts aizgādnība. Seno amatu meistari ir gandarīti, ka spēj dalīties savās zināšanās ar jaunajiem, un katrs no viņiem ir pelnījis, lai viņa vārdu nosauktu, par viņu rakstītu un viņa veikumu apbrīnotu. Ieskatam – daži stāsti.
Rudzu maize tikusi un tiek cepta visā Latvijā, bet tieši Sēlijai raksturīgās sēļu karašas pasākuma dalībnieki varēs iemācīties cept Aknīstes „Sēļu namā” pie meistares Dainas Miezānes. No mīklas iejaukšanas, apmīcīšanas, kukulīša veidošanas līdz krāsnī šaušanai, kā arī nogaršošanas prieku – to visu sola senā amata pratēja. „Tā būs īpaša maizīte, kuru katrreiz iejaucam svētavota ūdenī, un es kā tāda meita tautas ziņģē par zaļo krūzi dodos uz Aknīstes svētavotu pēc ūdens.”
Arī tējas Aknīstē īpašas, netradicionālas. D.Miezāne atklāj – zāļu tējas varot gatavot no jebkuriem augiem, izņemot indīgos. Tad gan sākas lielā minēšana – no kura auga tēja ir gatavota…
Tautas daiļamata meistara Pētera Grauduļa muzejs Jaunjelgavā, Jelgavas ielā 14, glabā bagātīgu kokgriezumu kolekciju. Izcilais meistars ar kokgriešanu nodarbojas vairāk nekā 40 gadus un savos darbos izmanto gandrīz visus kokus, kas aug Baltijas reģionā, – ozolu, bērzu, priedi, ceriņu, akāciju, kļavu, osi u.c. Daiļamatnieks P.Graudulis Latvijā un pasaulē galvenokārt pazīstams ar saviem dekoratīvajiem koka šķīvjiem, bet Tradicionālo prasmju skolā viņš palīdzēs apgūt kokgriešanas pamatus un mācīs grebt karotes.
„Visu mūžu esmu mācījies. Mācījies un strādājis. Labam meistaram tas ir ļoti svarīgi,” atzīst meistars. „Šodien cilvēkiem liekas, ka viss notiek ātri, bet tas nav tik vienkārši. Lai radītu, vajag ieguldīt visu pēdējo. Tad aizmirst par naudu un tirgu.” Tai pašā laikā meistars ir reālists, viņš saprot tos jaunos cilvēkus, kuri, šobrīd nespēdami ar senajām amata prasmēm dzīvei nopelnīt maizi, spiesti tās nomainīt pret jaunākām un ienesīgākām. „Tāpēc mācīšu divus karošu veidus – arī tirgus preci,” meistars ir apņēmības pilns un piemetina: „Sistēma spiež strādāt uz tirgu.”
"Lai radītu, vajag ieguldīt visu pēdējo. Tad aizmirst par naudu un tirgu."
P. Graudulis
Jautāts, vai pašvaldība atbalsta muzeju, P.Graudulis atbild: „Ar pašvaldību daudz nekontaktējos. Pašvaldības atbilde – muzejs ir privātīpašums. Tas skan skaudri, jo visu mūžu savus darbus esmu taisījis tautai.”
Zasas pagastā Sēlijas etnogrāfiju, arheoloģisko trauku formas, ornamentu, arheoloģisko trauku veidošanas tehnoloģiju, trauku rotāšanas paņēmienus un tehniku mācīs keramiķe Anda Svarāne. Meistare priecīga, ka ir šāda programma, kura palīdzēs labāk izzināt gan sēļu kultūrvēsturiskās tradīcijas, gan tieši seno amatu prasmes. Viņa domā, ka, pateicoties šādiem projektiem, daudzi pirmoreiz uzzinās, ka ir pastāvējuši un vēl aizvien pastāv Sēlija un sēļi – pa vidu zemgaļiem un latgaļiem, ar savu atšķirīgu valodu, kultūru un dzīvesziņu.
Keramika ir viena no liecībām, kas pierāda sēļu cilšu ienākšanu tagadējā Augšzemes teritorijā. Atšķirības keramikas trauku formās un rotājumos ir viens no pamatiem sēļu vēstures pētniecībā. Arheoloģiskajai sēļu keramikai raksturīga spaiņveida forma. Šādus traukus parasti izmantoja ēst gatavošanai ugunskurā, mazākos – kā galda traukus. Keramiķes vadībā būs iespēja sagatavot traukus apdedzināšanai un piedalīties cepļa kurināšanā.
„Četras sestdienas kopā pulcēsies cilvēki, kuri veidos seno bezripas keramiku, iepazīsies ar seno māla trauku veidošanas tehnoloģiju, rotājumu veidiem, formām un seno podnieku darbarīkiem. Veidosim ķemmes-bedrīšu, švīkāto, apmesto, spodrināto, auklas un tekstilo keramiku. Podi tiks apdedzināti ceplī,” stāsta A.Svarāne.
24. aprīlī Krustpils pilī izgatavotie darbi būs aplūkojami izstādē. Uz nodarbībām pie A.Svarānes pieteikušies visdažādākie cilvēki: vēstures skolotāji, zemnieki, kultūras darbinieki, mājsaimnieces.
„Ar nolūku aicināju piedalīties tieši vecākus, lai ģimenēs risinātos sarunas par savu identitāti un to, ka daudz var paveikt savām rokām. Šīs nodarbības būs kā dzīvas vēstures stundas. Ceru, ka šis projekts veicinās kultūras mantojuma nodošanas nepārtrauktību no paaudzes paaudzē,” ir pārliecināta amata meistare.
Iemūžinātas astoņas brīnumlietas, ko latvieši dara joprojām
Tradicionālo prasmju skola atbalsojusies ne tikai amata meistaros un viņu mācekļos, bet redzamu izpausmi ieguvusi DVD formātā „8 brīnumlietas, ko latvieši joprojām dara” (8 Amazing Things That Latvians Still Do).
Vides filmu studijas veidotais videomateriāls iepazīstina ar astoņiem seniem amatiem un prasmēm, kuru meistari sastopami Latvijā. Viņi piedalījās arī pagājušā gada Tradicionālo prasmju skolā un ar DVD palīdzību prezentē Latvijas tradicionālo kultūru pasaulē.
"Daudzi pirmoreiz uzzinās, ka ir pastāvējuši un vēl aizvien pastāv Sēlija un sēļi – pa vidu zemgaļiem un latgaļiem, ar savu atšķirīgu valodu, kultūru un dzīvesziņu. "
A.Svarāne
Rucavas cimdu košo, sarežģīto rakstu mākslu šodien kopj Mirdza Ārenta un citas adītājas. Savu māju, tuvojoties Ziemassvētkiem, ar puzuriem izrotā jelgavniece Ausma Spalviņa. Aleksandrs Rozenšteins, viens no nedaudzajiem zvejniekiem pasaulē, kurš zvejo ar murdu taci - šo tradicionālo nēģu zvejas paņēmienu ar daudzu gadu simtu vēsturi. Koktēlnieks Rihards Vidzickis, lai gan vienkočus darina nesen, Līgatnē jau izveidojis vienkoču parku. Audēja Dagnija Kupča piebaldzēnu amata prasmi un krāsu izjūtu ieliek Piebalgas lielajos lakatos. Peternes – no linu auklām pītas vīzes – darina vienīgais peterņu meistars Latvijā ludzānietis Salimons Ķipluks. Anna Strupka no Susāju pagasta pieder paaudzei, kura vēl dzīvās tradīcijas ceļā no vecākiem un vecvecākiem ir mantojusi daudzas tradicionālās prasmes. Reizi nedēļā viņas māja smaržo pēc svaigi ceptas maizes. Mūzikas skolotājs Gunārs Igaunis no Gaigalavas ne vien spēlē, bet arī izgatavo cimbalas, cītaras, kokles, ksilofonus, stabules, vijoles, koka zvanus, trejdekšņus, bungas un daudzus citus mūzikas instrumentus.
Jaunais videomateriāls ar angļu subtitriem ir brīnišķīga dāvana arī ārvalstu viesiem, prezentējot Latvijas tradicionālo kultūru pasaulē.
Vairāk informācijas par projektu „Tradicionālo prasmju skola” - aģentūras mājaslapā www.nkmva.gov.lv .
