Atkal, atkal ir debesis pušu
Vai svētku atmiņas joprojām silda?
Jā, tajā vakarā bija svētku noskaņa, kaut arī visam kolektīvam vajadzēja strādāt. Ballējāmies pamatīgi! Bija ļoti, ļoti jauki citu teātru kolēģu apsveikumi, par ko esam stāvā sajūsmā.
Teātris vienmēr ir jauns, kaut tam ir sava vēsture. Kāpēc?
Es neteiktu, ka varbūt teātris ir jauns, bet jebkurš teātris ir ceļā. Mūžīgā ceļā. Mainās paaudzes, un tā ir dabīga likumsakarība. Var mainīties arī mākslinieciskie principi. Ja teātris neatjaunojas, tad tas mirst, jo teātris ir ļoti ciešā saistībā ar sabiedrību, ar savu laiku. Teātrim šis laiks ir jājūt!
Manuprāt, teātris nav nekas cits kā cilvēka ceļš pa dzīvi.
Būtībā teātris ir dzīves spogulis, un citādi nemaz nevar būt. Teātris ir dzīvs tik, cik tas ir saistīts ar sabiedrību un cik tas runā par to, kas sabiedrībai šai brīdī svarīgs. Ar mūziku ir tā – sakomponē, bet tajā brīdī sabiedrība nepieņem šo mūziku vai arī šo gleznu, bet pēc piecdesmit gadiem atklāj, ka tā ir liela vērtība, bet teātris – tas dzīvo šim brīdim un šā brīža kontaktam ar sabiedrību.
Ko sabiedrība gaida no teātra?
Ja sabiedrība izjūt nepieciešamību pēc teātra (te negribu vulgarizēt, ka tas notiek tādēļ, ka te, piemēram, runā, ka valdība slikta), teātrim jādod sabiedrībai tas, ko tā šajā brīdī no teātra gaida, un tās var būt visdažādākās tēmas, ieskaitot arī izklaidi. Mums šobrīd grūti dzīvot, varbūt mēs gribam teātrī aizmirsties vai kārtīgi izsmieties – arī tā ir viena no teātra funkcijām.
"Šis ir viens posms ceļā uz neatkarīgu Latviju. Tā ir gan atkāpšanās, gan tuvošanās tam ideālam, ko mēs gribētu, - demokrātiskai valstij ar normālu dzīves līmeni, ar attīstītu kultūru, ar demokrātiskām attiecībām sabiedrībā."
Mākslai ir emocionāli jāietekmē cilvēks, un klasiķi ir atraduši formulējumu, kas ir māksla. Tas ir dzīves atdarinājums, kas radīts baudai. Kādai baudai? Katarsei. Līdzdzīvošanai. Ja teātrī izdodas cilvēku aizkustināt, domāju, viņš par to ir pateicīgs.
Kur tie rodas – plātīgie un glaunie?
Vai varat raksturot laiku, kurā dzīvojam, un mūsdienu cilvēku?
Grūti raksturot laiku, kurā pats dzīvo. Tad, kad atskaties atpakaļ, tad vari raksturot laiku. Laiks ir dzīvs process. Ja skatāmies plašāk un vispārinām, tad šis ir viens posms ceļā uz neatkarīgu Latviju. Tā ir gan atkāpšanās, gan tuvošanās tam ideālam, ko mēs gribētu, - demokrātiskai valstij ar normālu dzīves līmeni, attīstītu kultūru, demokrātiskām attiecībām sabiedrībā. Bet man negribētos teikt, ka pašlaik ir sabrukums, un es nepiekrītu tiem cilvēkiem, kuri saka: es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Bet, pag, ko tu esi izdarījis, lai būtu labāk? Tieši tu – konkrēti? Es nepievienojos tiem, kas met uz Saeimu olas, tad man tās būtu jāmet arī sev virsū. Es arī palīdzēju šo Saeimu ievēlēt. Tas nenozīmē, ka esmu ļoti apmierināts ar to, kā strādā šie cilvēki, kas ir pie varas un no kuriem daudz kas atkarīgs, bet tā ir visvieglākā poza – nostāties un teikt: es esmu vīlies, man te nekas nepatīk, es esmu apkrāpts! Kādreiz vajag arī no sevis sākt.
Kādu jums gribētos redzēt nākotnes Latviju un cilvēkus Latvijā?
Ideāla nav neviena valsts. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem ir ļoti svarīgi, lai Latvija saglabātu savu identitāti, lai tā būtu latviska Latvija, ar to saprotot latvisko kultūru, kuru nedrīkst pazaudēt un kura pašlaik ir bīstami apdraudēta. Bet tas nenozīmē, ka es katru rītu dziedu „Pūt, vējiņi!”, bet šī latviskuma sajūta manī ir, un man ir bail, ka šajā kosmopolītiskajā pasaulē mēs, tāda neliela valsts, varam tiešām pazust.
Kur saredzat problēmas?
Viena no lielākajām problēmām, manuprāt, ir tā, ka mēs neprotam būt vienoti. Tas, man šķiet, ir tik svarīgi. Pat šinī brīdī, kad tauta un valsts ir tik apdraudēta (ekonomiskā situācija tiešām ir dramatiska, un jācer, ka pasaule mums palīdzēs, jo paši mēs laikam neizkulsimies), notiek cīņa par „portfeļiem”, un tas, man šķiet, ir tik briesmīgi. (Tēlo politiķu ķīviņus.) Mēs to „portfeli” negribam, mēs šo „portfeli” gribam, kāpēc jūs nedodat mums šo „portfeli”? Tas mani šokē visvairāk. Par kādu „portfeli” ir runa? Runa ir par to, kā dabūt profesionālu valdību, kura jēdz kaut ko, ne tikai politiķus, kam ir vairākums Saeimā. Negribu teikt sliktu par latviešiem, ka tie tādi sīkbadīgi, jo latvieši ir tieši tikpat labi vai slikti kā citi – ar daudzām labām un sliktām īpašībām, bet šī nesaticība, plēšanās un vienam otra graušana – tā, manuprāt, gan nevar pie laba gala vest. Ne jau visi dzīvos kā eņģelīši, rokās saķērušies, un viens otram uzsmaidīs, tā pat nemaz nedrīkst, jo attīstība notiek caur konfliktu, pretrunām, kritiku.
"Ko tu esi izdarījis, lai būtu labāk? Tieši tu – konkrēti?"
Otra nelaime – vienai sabiedrības daļai ir nenormālais mantu kults, bet to var saprast, tāpēc ka visi esam tikai cilvēki. Nekā jau mums nebija. Nebija naudas, nebija arī ko nopirkt. Tad piepeši šī iespēja – pirkt un būt. Ļoti cilvēcīgi saprotama. Beidzot dzīvot labā dzīvoklī, braukt ar labu mašīnu, labi ģērbties, braukt uz ārzemēm!
Kas ir tad, ja zūd ticība?
Tad gan nāk virsū izmisums. Tad liekas tā: bet kur ir tie cilvēki, kas varētu iet politikā un būt tie, kuri izdara un realizē un kuriem var ticēt? Kuriem nebūs pirmā vietā „portfelis”, pašlabums un imidžs, kā radīt labāku iespaidu par sevi, nekā patiesībā ir. Bet tauta ir gudra, tauta redz visu – šo briesmīgo teātri, kas patiešām ir teātris.
Tai pašā laikā Saeimā ir cilvēki, kurus es cienu un kurus nekādā ziņā negribu apvainot, bet nezinu, vai nu viņiem nav tāda spēka, iespēju vai teikšanas, vai viņi paši ir vīlušies un atmetuši visam ar roku.
Vārdi un zirņi
Nacionālais teātris citu Latvijas teātru vidū. Kāda ir jūsu teātra misija?
Par šo tēmu pēdējos gados ir ļoti daudz runāts un sarunāts daudz frāžu. Kādreiz runājot, vārdi birst kā zirņi un paliek sausi un bez satura. Iestudējot mūsu klasiķus – Blaumani, Andreja Upīša „Zaļo zemi”, Deglava „Rīgu” –, šīsdienas autoru darbus – Māras Zālītes „Indriķa hroniku”, „Sfinksu”, Harija Gulbja „Vēverīšus” u.c. –,visdažādākajos žanros esmu runājis par latviešu tautai eksistenciālām un būtiskām problēmām.
Bet man šķiet, ka šī lieta ir daudz konkrētāka un grūti vārdos formulējama, tādēļ gribu izstāstīt vienu savu sajūtu. Ir tādi brīnišķīgi brīži jūnijā, sezonas nobeigumā, kad mēs spēlējam „Silmačus”, kad ir tā saikne un kopības sajūta ar savu tautu. Varbūt pat ne visā izrādē, bet Jāņu skatā un finālā tāda ir. Un tā, manuprāt, ir Nacionālā teātra misija – turēt šo ļoti trauslo saiti ar savu tautu. Mazliet patētiski izklausās, bet bieži vien tas mums izdodas un skatītāji saka: tas ir mūsu teātris. Kad viņi to nesaņem, viņiem rodas svešāda sajūta.
Pastāstiet vēl par savām izjūtām!
Kad pēc remonta un divu gadu prombūtnes mēs atgriezāmies mājās, kad bijām stipri apdraudēti kā trupa un strādājām ļoti sarežģītos apstākļos, lai nepazaudētu skatītājus, tajā gadā mēs nospēlējām „Silmačus” vienu reizi, jo vairāk nevarējām. Protams, zāle bija pārbāzta stāvgrūdām, es šīs dienas biju mēģinājis, bet tai dienā nevarēju ienākt zālē. Es ienācu savā kabinetā (man bija vieta arī zālē), ieslēdzu translāciju, sēdēju pie rakstāmgalda un klausījos, kā sākās pirmais meldiņš: „Es grib’ rītā mežā braukt ”, un man bija kamols kaklā. Tāda sajūta – bez koķetērijas, bez liekuļošanas – , ka tas ir viens no foršākajiem brīžiem manā mūžā. Mēs esam atgriezušies, un uz skatuves atkal ir „Silmači”! Šī ir tā īpašā virsvērtība, kas ir „Silmačiem” mūsu teātrī un ko vārdos nav iespējams formulēt.
Laiks ir cits, vai „Silmači” arī citi?
Lilija Dzene, kas ir liela mūsu teātra pazinēja un pētniece, ievērojusi, ka „Silmači” kļūstot arvien pilsētnieciskāki. Piemēram, parādās ne vairs pastalas vai vīzes kājās, bet ir neitrālas kurpītes. Savā ziņā viņai taisnība, jo mēs aizvien vairāk attālināmies no tā laika un vairs tik organiski nejūtam Latvijas laukus, kā to juta vēl Šmithene vai Klintīte, vai citi tās paaudzes aktieri. Bet ir kaut kas svarīgāks, kas nav vārdos precīzi definējams, - tā „Silmaču” garšas sajušana, un tā vēl ir, ir mūsu aktieros – arī jaunajos: Ditā, Ainārā, Mārtiņā, kas spēlē Kārlēnu, Rūdi, Aleksi. Šī sajūta ir raksturīga teātrim, un tā palīdz arī aktieriem nospēlēt. Tā ir kopjama un sargājama, kaut vai tādēļ vien, lai saglabātu šī teātra atšķirību no citiem teātriem.
Māksla trāpīt
Teātra māksla visā pasaulē piedāvā aizvien vairāk netradicionāla. Vai šīs pārmaiņas ietekmējušas arī Nacionālo teātri?
Postmodernais teātris ir ienācis mūsu teātrī – gan Jaunajā zālē, gan dažās Lielās zāles izrādēs, bet, vai teātrim būtu jāmainās tieši šajā virzienā, par to neesmu pārliecināts. Galvenais – vērtīgs un daudzveidīgs repertuārs, kas domāts plašam skatītāju lokam. Spēcīga aktieru trupa, labi režisori, kuri nevēlas dominēt pār aktieriem. Te nekad tā nav bijis – ne Briedītis gribējis dominēt, ne Jaunušans, man arī nav bijušas šādas milzīgas pašizteikšanās tieksmes. Tas ir mūsu teātrim raksturīgi, bet tas nenozīmē, ka tādiem jābūt visiem teātriem.
"Galvenais – vērtīgs un daudzveidīgs repertuārs, kas domāts plašam skatītāju lokam. Spēcīga aktieru trupa, labi režisori, kuri nevēlas dominēt pār aktieriem."
Kas mani pašlaik mazliet atbaida teātrī? Ir daudzas ļoti efektīgas izrādes – spilgtas, dinamiskas, krāsainas, ar negaidītiem risinājumiem, bet aiz šī spilgtuma nav dvēseles. Nav satura, nav dvēseles, nav emocijas. Un es iznāku no zāles un saku: „Vai, cik interesanti!”, bet man šeit, sirdī, nekas nav sakustējies. Vēl kāds nāk un arī saka (žāvādamies): „Vai, cik interesanti!” Un tiešām, viņš tā arī domājis – cik interesanti, taču ne viņš kārtīgi smējies, ne raudājis, ne arī līdzdzīvojis šajā izrādē.
Postmodernisms bez profesionalitātes ir diletantisms.
Šī vajadzība pēc citādā mākslā ir saistīta ar modernā cilvēka uztveres spējām, pareizāk sakot, ar nespēju ilgi koncentrēt uzmanību. Lai noturētu skatītāja uzmanību, postmoderns mākslinieks izmanto dažādus efektus. Manuprāt, visi līdzekļi mākslā ir labi, ja tie palīdz atklāt saturu un dvēseli. Lai tas nebūtu pašmērķis – auksts, racionāls un konstruēts, jo šāds teātris man netrāpa.
Nacionālajā teātrī vienmēr bijusi spoža aktieru trupa. Aktierim ir jābūt talantam un arī laimei, vai ne?
Protams. Kādreiz to varētu saukt par labvēlīgu apstākļu sakritību, un tai var būt pilnīgi izšķirīga loma aktiera dzīvē. Esmu mazliet fatālists – katra cilvēka liktenis ir kaut kur ierakstīts, bet tas nenozīmē, ka cilvēkam jāsamierinās ar to, kā ir, un ka neko nav iespējams izmainīt. Tomēr man šķiet, ka kaut kādi būtiski mezgla punkti ir ierakstīti... Laimei ir liela nozīme. Ļoti spilgts talants, ja viņš pats sevi negandē, nevar pazust, bet, jaunam aktierim ienākot teātrī, viņu var pamanīt un var arī nepamanīt. Un visu var izmainīt kāds piepešs gadījums.
Vai režisoram ir jābūt ar absolūto dzirdi?
Jā, viņam vajadzētu būt absolūtai dzirdei uz patiesību un meliem.
Mums vajag turēties. Mums vajag sirdsturēties kopā (I. Ziedonis)
Ko gribat novēlēt savam kolektīvam?
Nepazaudēt savu kolektīvu. Lai nezustu šī vienotības sajūta, tie ētiskie principi, pēc kuriem veidojušās mūsu kolektīva attiecības daudzu gadu garumā. Es negribu idealizēt mūsu kolektīvu, bet pašos pamatos mums ir ģimene. Ir šī kolektīva kopības sajūta.
