Kas ir Latvijas pastāvēšanas pamatā, un kas vajadzīgs, lai tā neizzustu nākotnē? Tā ir zeme, valoda, cilvēks un kultūra. Ne jau ekonomika.
Ekonomika mums dažādos laikposmos ir bijusi stiprāka, vājāka, dažkārt tās faktiski nav bijis nemaz. Bet Latviju visiem laikiem cauri ir iznesusi kultūra. Tai ir milzīga nozīme.
Arī tad, ja domājam, kāpēc tagad esam nonākuši tur, kur esam, jāsaka tā: kopumā kultūras nav bijis banku sistēmā, kultūras nav bijis biznesā, un kultūras nav bijis politikā. Lūk, tur ir problēma – ja aplūkojam kultūras jēdzienu plašākā nozīmē.
Ja Latvijas cilvēkam un sevišķi tiem, kuri ir amatos, būtu šī kultūras izjūta, tad neizpaliktu arī ētika un daudz kas notiktu citādāk. Es īsti negribētu piekrist uzņēmēju apgalvojumam, ka tikai viņi valsti uztur ar saviem nodokļiem un tas slogs Latvijā ir tik smags. Arī mūsu uzņēmējiem (protams, nerunāju par visiem) nereti trūkst kultūras. Turklāt Latvijā vairāk pērkam un pārdodam, materiālās vērtības šeit netiek radītas vajadzīgajā apjomā.
Ja palūkojamies uz būvniecības jomu, tad izrādās - esam būvējuši dārgāk, nekā tas patiesībā maksā, un tā nav nekāda māksla. Esam uzbūvējuši daudz ko tādu, kas īstenībā tirgū nemaz nav vajadzīgs. Vai tad tā ir ekonomiska gudrība? Līdz ar to, es domāju, caur kultūru, caur kultūras domāšanu daudz ko var panākt.
"Ja skatām kultūras jēdzienu plašākā nozīmē – kopumā kultūras nav bijis banku sistēmā, kultūras nav bijis biznesā, un kultūras nav bijis politikā. "
Nopietnas sarunas vērta ir problēma, ka Latvijā tiek vai tiks likvidētas mazās skolas, kas līdz šim atradās kultūras pieminekļos – pilīs un muižās. Tas ir ļoti bīstami, ka šie pieminekļi, sevišķi nomaļākās vietās, kas līdz šim tomēr bija pieskatīti un uzturēti, paliks tukši. Mēs labi zinām, kas notiek ar pamestām ēkām. Turklāt mazo skolu bērniem tajā vidē, kur ir vecais muižas parks, izteiksmīgās būvformas, tika kaut kas vairāk, nekā mācoties jaunā, bet neizteiksmīgā ēkā. Esmu bijis daudzās skoliņās, kuras izvietotas bijušajās muižu ēkās, un redzējis stendos aprakstus gan par pagasta vēsturi, gan notikumiem, kas senos laikos risinājušies tagadējā skolas ēkā. Vide veido cilvēku. Vide audzina cilvēku.
Arī kultūras pieminekļu aizsardzībā, tāpat kā citās jomās, šis būs grūtāks laiks. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) finansējums salīdzinājumā ar 2008. gadu ir samazināts par 60 procentiem. Tas, protams, vistiešāk skar arī VKPAI strādājošo skaitu un algas. Arī kapacitāte nebūs tāda, kā pirms gada vai diviem. Savukārt, ja salīdzinām mūsu darba efektivitāti ar citu ārzemju kolēģu devumu, manuprāt, varam lepoties. Piemēram, Francijā, Bordo reģionā, finansējums kultūras mantojuma jomai ir 15 reižu lielāks, bet kultūras pieminekļu skaits varētu būt aptuveni tāds pats kā Latvijā. Taču, ja vērtējam, kas izdarīts tur un kas šeit, tad normatīvie akti un visa kultūras mantojuma aizsardzības sistēma ar īpašu likumu apliecina, ka mēs esam izdarījuši vairāk.
"Nekādā ziņā nepiekrītu, ka visā valsts pārvaldes sistēmā notiek naudas izšķērdēšana un bez mēra ieviesti dažādi birokrātiskie šķēršļi."
Protams, praktiskās restaurācijas laukā tik daudz nespējam, bet pieminekļu pārraudzībā un kontrolē ar 15 reižu mazāku finansējumu turpat vien esam. Par mazāku naudu mēs dažkārt strādājam daudz efektīvāk nekā citās sistēmās. Tādēļ nekādā ziņā nepiekrītu, ka visā valsts pārvaldes sistēmā notiek naudas izšķērdēšana un bez mēra ieviesti dažādi birokrātiskie šķēršļi.
Lūk, viens piemērs. Francijā kultūras pieminekļa remonta projektu izskata sešus mēnešus: mēnesi dienesti izvērtē, vai projekts ir pilnīgs, četrus mēnešus pēc būtības vērtē pieļaujamību, mēnesis paiet, kamēr sagaida lietu. Mums projekta izskatīšana vidēji ilgst septiņas dienas, bet par garāko pieļaujamo termiņu ir noteikts mēnesis. Tādējādi skaidri redzams, ka mūsu darbs ir daudz efektīvāks.
Lai saglabātu mūsu kultūras pieminekļus, nevar visur un visam pielikt uzrakstus, visam nevar izdot instrukcijas un sniegt informāciju. Mūsdienu kultūras mantojuma filozofija virzās tālāk – orientējas uz to, ka sabiedrība ir izglītota un katrs tās loceklis pats apzinās savu rīcību. Vēl tālāks solis būs tas, ka pati sabiedrība sargās savu kultūras mantojumu. Šajā virzienā ir orientētas arī vairākas starptautiskas konvencijas.
