Izsēdinātie ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos. No pavēlēs rakstītā šodien varam uzzināt, ka vietējiem iedzīvotājiem likts izremontēt un pielāgot vai arī no jauna uzcelt pajumti atbraukušajiem. Taču piešķirtie līdzekļi tika arī veikli izsaimniekoti un nozagti. Atbraucējus ar vietējās varas pavēlēm lika izmitināt pie tā jau trūcīgajiem vietējiem iedzīvotājiem.
"Tūkstošiem nepamatoti aizvestie sāka dramatisku cīņu par izdzīvošanu."
Tūkstošiem nepamatoti izsūtītie sāka dramatisku cīņu par izdzīvošanu. Sekoja smags darbs bez atlīdzības, daudzviet bads, slimības, tuvinieku nāve, padomju varas funkcionāru nelabvēlīgā attieksme un pazemojumi. Tomēr, neskatoties uz baisajiem apstākļiem, izsūtītie nepadevās – centās uzturēt latviskumu, saglabāt ticību, mēģināja iegūt izglītību.
Ar lielu prieku un cerībām latvieši nometinājumā uzņēma ziņu par Staļina nāvi 1953. gadā. Pēc vadoņa aiziešanas Padomju Savienībā krasi mainījās komunistiskā ideoloģija. Centīgais un godīgais izsūtīto darbs padomju varas kalpībā mainīja arī vietējo iedzīvotāju un varas pārstāvju attieksmi. Tas bija neticams cieņas apliecinājums, kas pakāpeniski daudzos nostiprināja domu par neatgriešanos.
Par to visu stāsta Latvijas Okupācijas muzeja dokumentālā filmu cikla „1949. gada 25. marta deportācija Latvijā” 2. daļa „Nometinājumā”. Filmai ir divas daļas: pirmā veidota, balstoties uz cietušo liecībām, otrā – Latvijas Valsts arhīva Dokumentu izmantošanas sektora vecākās referentes Ivetas Šķiņķes stāstījums par 1949. gada 25. marta deportāciju un nometinājumu, kas balstīts vēstures dokumentos.
"Līdz 2010. gada 1. janvārim ir nofilmētas 1846 videoliecības."
Nākamgad Latvijas Okupācijas muzejs cer uzņemt šī filmu cikla 3. daļu – „Mājupceļš”.
Filmas režisors ir Andris Feldmanis. Tā sagatavota kā tematisks mācību līdzeklis Latvijas jaunāko laiku vēstures mācīšanai skolās. Filmas pirmizrāde notiks 2010. gada 25. martā pulksten 14 kinoteātrī „K.Suns” Elizabetes ielā 83/85, Rīgā.
Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuve
Video un kinofonofoto krātuvi Latvijas Okupācijas muzejs sāka veidot 1994. gada 14. martā. 1996. gada 29. oktobrī notika pirmais videoieraksts. Šiem videoierakstiem krātuves darbinieki devuši apzīmējumu – videoliecība.
Liecību sniedzējs ir cilvēks, kura dzīves gājumu krasi ietekmējusi totalitārā sistēma kādā okupācijas varas laika posmā (1940–1990). Par tādu var būt bijusī represētā persona (apcietināta, izsūtīta), trimdinieks Latvijas Otrā pasaules kara beigu posmā (1943–1945), represijām pakļautais tepat, Latvijā, bez deportēšanas un tiesāšanas, kāda nozīmīga Latvijas vēstures notikuma aculiecinieks.
"Latvijas Okupācijas muzeja videoliecību kolekcija iekļauta Nacionālajā muzeju krājumā."
Līdz 2010. gada 1. janvārim ir nofilmētas 1846 videoliecības. Kopā tās veido 3207 stundas. Lai ar šo krājumu iepazītos, tam būtu jāvelta 134 diennaktis. Sava lielā apjoma un nozīmīguma dēļ videoliecību kolekcija iekļauta Nacionālajā muzeju krājumā.
Muzejs par okupāciju ir uzņēmis piecas dokumentālās filmas: „Mīlestības altāra gleznotājs” – par mākslinieku naivistu, bijušo leģionāru Kārli Keri; „Kūjenieks Jānis Pūķis” – par tagadējo ielu muzikantu, 1941. gadā izsūtīto bērnu Jāni Pūķi; „Baldiņa senās spēles” – par seno koka spēļu amatnieku, 1949. gadā izsūtīto bērnu Aldoni Baldiņu; „Mēs bijām brīvi Latvijas pilsoņi” – videoliecības par 18. novembra pieminēšanu un atzīmēšanu padomju laikos. Filma ir veltījums Latvijai tās 90 gadu jubilejā; „Prom no mājām” – 1. filma ciklā „1949. gada 25. marta deportācija Latvijā” – liecinieku stāstījums par izvešanas dienu līdz viņu nonākšanai vagonos.
Minētās filmas iespējams iegādāties Latvijas Okupācijas muzeja grāmatu galdā.
