1941. gada 14. jūnija deportācija bija vērsta pret Latvijas sabiedrības eliti un iespējamiem pretošanās vadītājiem. Tāpēc deportējamo (viņus dēvēja par "pretpadomju un sociāli svešiem elementiem") sarakstos iekļuva sabiedriski un politiski darbinieki, militārpersonas, policisti, uzņēmēji un intelektuāļi. Turklāt deportēja ne tikai konkrēto "sociāli svešo" personu, bet arī tās ģimenes locekļus. Liela deportāciju akcija notika armijas nometnē Litenē, kur dažus arestējamos nogalināja, bet pārējos – vismaz 430 karavīrus un virsniekus – deportēja.
Ievērojot PSRS Valsts drošības tautas komisariāta izstrādātās instrukcijas, izsūtīšanu īstenoja Latvijas PSR Iekšlietu un Valsts drošības tautu komisariātu darbinieki ar karaspēka un vietējo partijas un padomju aktīvistu atbalstu. Aresta brīdī cilvēkiem neuzrādīja apsūdzību un neinformēja, kas viņus sagaida. Apjukušie ļaudis īsajā laikā, kas bija atvēlēts, lai sagatavotos ceļam, bieži nespēja savākt nepieciešamās lietas – apģērbu, pārtiku, traukus. Visu nemaz nebija ļauts ņemt līdzi, piemēram, vērtslietas, naudu, pasi, bet visu deportēto personu atstāto īpašumu konfiscēja.
"1941. gada 14. jūnija deportācija atņēma izcilus Latvijas pilsoņus, un bailes no atkārtotas deportācijas veicināja masveida izceļošanu kara beigās."
Stacijās no ģimenēm atšķīra vīrus un tēvus. Vēlāk bieži izrādījās, ka šī bija šķiršanās uz mūžu. Vīriešus (retāk – arī sievietes) aizveda uz nometnēm Pieurālos, Urālos, Tālajos Ziemeļos, pārējo ģimeni – sievietes, bērnus un sirmgalvjus – nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem. Nometnēs arestētajiem uzrādīja apsūdzību – par darbību neatkarīgās Latvijas Republikas laikā vai par "pretpadomju aģitāciju" jau padomju okupācijas gadā – un piesprieda dažāda ilguma ieslodzījumu vai nāvessodu. Savukārt nometinājuma vietās izsūtītajiem paziņoja, ka viņi ir nometināti uz 20 gadiem. Pēc kara politika pret nometinātajiem kļuva vēl bargāka un nometinājums bija domāts uz mūžu. Izsūtīto atgriešanās bija iespējama tikai pēc Staļina nāves un politiskajām pārmaiņām 20. gs. 50. gadu otrajā pusē.
Jakoviču ģimene bija viena no daudzajām 1941. gada 14. jūnija naktī izsūtītajām ģimenēm. Okupācijas muzejā par šo ģimeni glabājas liecības, kas šo gandrīz 70 gadus seno notikumu atklāj spilgti un cilvēciski. Dokumenti rāda, kāda nelaime tā bija vienai konkrētai ģimenei, un liek aizdomāties par deportāciju sekām visas Latvijas tautas mērogā. Šīs sekas ir ne vien fiziskie zaudējumi (bojāgājušie izsūtītie, nedzimušie bērni), bet arī darbs, ko cilvēki būtu varējuši veltīt Latvijas labā. Turklāt jāņem vērā arī sekas, ko deportācijas vilnis atstāja uz Latvijā palikušajiem – bailes. 1941. gada 14. jūnija traģiskie notikumi atņēma izcilus Latvijas pilsoņus, un bailes no atkārtotas izsūtīšanas veicināja masveida izceļošanu kara beigās.
"Deportācijas sekas ir ne vien fiziskie zaudējumi (bojāgājušie izsūtītie, nedzimušie bērni), bet arī darbs, ko šie cilvēki būtu varējuši veltīt Latvijas labā."
Bijušo Liepnas pagasta vecāko, robežapsardzes posteņa priekšnieku un aizsargu vada komandieri Jāni Jakoviču ar sievu Alīdu Lidiju un trim meitām – 11 gadus veco Intu, 7 gadus veco Andu un pusotru mēnesi veco Astru – deportēja no dzimtas mājām "Bērziņiem" Abrenes apriņķa Liepnas pagastā. Līdzīgi kā citas izsūtīto ģimenes arī Jakoviči bija neizpratnē par notiekošo. Anda atminas: "Trijos naktī mūs modināja nepacietīgi sitieni pie ārdurvīm. Tur ar šautenēm rokās stāvēja divi vai trīs pamaza auguma čekas kareivji un vēl dažas personas. "Sataisieties, jums tūlīt jābrauc kopā ar mums," pavēlēja ienākušais krievu čekists. "Paņemiet kaut ko sev vajadzīgu līdz!" Mēs bijām satraukti un apjukuši. Neviens jau neteica, kāpēc būtu jābrauc šiem nelūgtajiem svešiniekiem līdz un uz kurieni jābrauc, un uz cik ilgu laiku. Varbūt tepat līdz Liepnai vai uz Viļaku? Varbūt notiek kāds pārpratums? Mamma, apjukusi, ļaunu nojautu mocīta, steigā kaut ko ātri sameta somā. Paņēma nedaudz pārtikas dažām dienām. Paņēmām dažus vieglus vasaras apģērbus un piederumus mazās māsiņas apkopšanai. Tad mums lika iekāpt kravas automašīnā un aizveda uz Žīguru staciju. Uz sliedēm stāvēja garš, netīrs kravas vilciena sastāvs ar aizrestotiem logiem. Mēs ilgi sēdējām dzelzceļa malā un gaidījām – vai visu dienu! Mūs pat lāgā neapsargāja. Varēja mierīgi aiziet un paslēpties mežā. Bet mamma vienkārši nespēja paiet. Aiz pārdzīvojuma, aiz lielā pārbīļa viņai kājas bija kā atņemtas, kā pamirušas. Un tad pievakarē pie darba ķērās čekas operatīvais dienests. Neievērojot nekādus iebildumus, mūs kā dzīvniekus uz tirgu ātri sašķiroja atsevišķās grupās: sievietes ar bērniem un večukus sadzina pirmajos vagonos, spēcīgākos vīriešus ieslēdza atsevišķi ešelona beigu vagonos."
 |
| Oficiālu miršanas apliecību ar ierakstu par tēva nošaušanu meitas saņēma tikai 1990. gadā. |
Arī Jakoviču ģimenei šķiršanās no vīra un tēva stacijā bija uz mūžu. Gulbenes stacijā 15. jūnijā Jānis Jakovičs vēl izmeta zīmīti radiniekiem, kur rakstīja: "Pašlaik esam Gulbenē [..]. Lida ar bērniem jūtas labi, pats gan neesmu redzējis no Žīguriem. Cik dzirdams, tad brauksim uz Vissavienību, bet kur tieši – nav zināms. Ja variet, tad "Bērziņos" kaut ko nebūt no palikušajām pekelēm pievāciet. [..]" Jāni Jakoviču ieslodzīja Sevurallagā, kur PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņam "par piederību kontrrevolucionārai aizsargu organizācijai" piesprieda nāvessodu. Viņu nošāva. Ar to bojā gāja 40 gadus vecs Latvijas patriots, kas bija daudz darījis Latvijas labā un būtu bijis gatavs darīt vēl daudzus gadus.
 |
| Deportāciju vagonā mirušajai Astrai Jakovičai (1941. gada 27. aprīlis–1941. gada 28. jūnijs) veltīta lūgšana. Lūgšana sākas ar vārdiem: "Ej, bērniņ, nu. Dievs pats Tevi aicina." |
Savā zīmītē radiniekiem Jānis Jakovičs rakstīja, ka sieva ar bērniem jūtas labi, bet viņš nevarēja zināt patieso situāciju, jo ģimene bija šķirta. Par mātes emocionālo stāvokli, gaidot stacijā, liecina jau iepriekš citētās Andas atmiņas. Ceļā mātei no pārdzīvojumiem beidzās piens, un pēc divām nedēļām starp Sverdlovsku un Kurgānu divus mēnešus vecā Astra nomira. Viņas mirstīgās atliekas mātei bija jāatstāj Šadrinskas stacijas šķūnī, apmēram 2500 kilometru attālumā no Latvijas. Vēlāk vietējie to apraka.
Alīda Lidija Jakoviča šķīrās no jaunākās meitas un kopā ar divām vecākām meitām aizrestotajā vagonā devās tālāk Sibīrijas vidienē, līdz nonāca Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā – apmēram 4000 kilometru attālumā no mājām. Stacijā sovhozu un kolhozu priekšsēdētāji no izsūtītajiem izvēlējās sev darbiniekus. Vairāk nekā 20 cilvēku lielajai izsūtīto abreniešu grupai, arī bērniem, no stacijas kājām bija jādodas 25 kilometrus līdz nometinājuma vietai – Krasnopoļanskas sovhoza ciemam.
 |
| 1941. gadā deportētās latvietes ar bērniem nometinājumā Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā. 1946. vai 1947. gads. Pirmā no kreisās sēž Alīda Lidija Jakoviča, viņai līdzās – meitas. Vīriešu nav, jo viņi bija nošķirti no ģimenēm un ieslodzīti gulaga nometnēs. |
Par spīti visām grūtībām, Alīda Lidija Jakoviča ar divām meitām izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Viņas pieredzēja badu, kurā vienas meitenes dienas pārtika – viens kartupelis un cūku barība – šķita īsts gardums. Abas Jakoviču meitenes centīgi mācījās, guva izcilas sekmes un vēlējās turpināt izglītību, bet bieži saskārās ar netaisnīgu attieksmi. Piemēram, Inta vēlējās studēt medicīnu vai pedagoģiju, bet viņas izcilās sekmes un eksāmenu rezultātus neņēma vērā – varas pārstāvji uzskatīja, ka viņai kā deportētajai nav vēlams kļūt ne par ārsti, ne par skolotāju un neuzņēma studijām šajās specialitātēs.
 |
| Rokassomiņa un Latvijas karodziņš, ko 1941. gada 14. jūnijā līdzi paņēma deportētā Alīda Lidija Jakoviča. |
Alīdas Lidijas Jakovičas līdzpaņemtā ādas rokassomiņa, kurā visu izsūtījuma laiku bija glabāts Latvijas karodziņš, atgādina par 14. jūnija nakti, par deportēto gatavošanos ceļam. Mēs nezinām, kas Alīdai Lidijai bija prātā, paņemot līdzi šo somiņu. Varbūt viņai svarīgs bija karodziņš? Varbūt viņa domāja par kaut ko praktisku un karodziņš aizceļoja uz Sibīriju pavisam nejauši? Skaidrs ir tikai tas, ka abi priekšmeti tika rūpīgi glabāti visu izsūtījuma laiku un pēc viņas atbrīvošanas 1956. gadā atvesti atpakaļ uz Latviju. Tas simbolizē gan atgriešanos un apļa noslēgumu, gan Latvijas valsts un tautas spēju izdzīvot.
* Fotogrāfijas un citi materiāli no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.
