Kārtību, kādā notiek zemes kadastrālā uzmērīšana, paredz Ministru kabineta noteikumi Nr. 1019 “Zemes kadastrālās uzmērīšanas noteikumi”. Atbilstoši noteikumu 34. punktam mērnieks, pamatojoties uz kadastra informāciju, uzaicina ierosinātāju, pierobežnieku un citas šajos noteikumos minētās personas piedalīties zemes kadastrālās uzmērīšanas darbos apvidū. 

Ja kadastra informācijas sistēmā zemes vienībai ir reģistrēta robežu neatbilstība, tad Ministru kabineta noteikumi Nr. 384 “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi” paredz, ka meža inventarizāciju nevar veikt tur, kur neatbilstības atzīme (robežas posmam) ir uzlikta, pirms tam jāveic neatbilstības novēršana. 

Ja starp kaimiņiem rodas domstarpības par robežas izvietojumu un ir aizdomas par robežplānu savstarpēju nesakritību, tad jāvēršas pie zemes kadastrālajā uzmērīšanā sertificētas personas (mērnieka) ar lūgumu veikt robežu apsekošanu. Mērnieks izvērtēs visus pieejamos dokumentus, situāciju apvidū un īpašnieku viedokļus, kā arī sniegs savu vērtējumu. Gadījumā, ja tiks konstatēta neatbilstība, īpašniekam būs iespējams lūgt mērnieku to novērst un izgatavot jaunu robežu plānu. 

Vecākie normatīvie akti par zemes uzmērīšanu Latvijā noteica mērnieku pilnvaras un pienākumus. Tā, piemēram, 2007. gada 20. martā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Nr. 182 “Noteikumi par nekustamā īpašuma objekta noteikšanu” (zaudēja spēku ar 02.06.2011.) precizēja vairākas normas, lai zemes īpašnieki būtu informēti par notiekošajiem mērniecības darbiem, tādējādi samazinot sūdzību un pretenziju ievērojamo skaitu, kā arī sniedzot lielāku drošību gan tiem zemes īpašniekiem, kuru zeme tajā laikā tiek uzmērīta, gan tiem, kur zeme jau ir uzmērīta. Turpmāk ar MK noteikumu stāšanos spēkā (2007. gada 1. martā), veicot kadastrālās uzmērīšanas darbus, mērnieka pienākums bija informēt par paredzētajiem uzmērīšanas darbiem arī blakus esošo īpašumu īpašniekus (pierobežniekus), lai pārliecinātos par zemes robežu plānā attēloto robežu atbilstību apvidū ierīkotajām robežām. Pierobežnieku ierašanās uz zemes robežu saskaņošanu nebija obligāta, ja robežas bija nostiprinātas, par tām nebija šaubu vai ja tie neuzskatīja par nepieciešamu tajā piedalīties.  

Tā kā zemes reformas sākumā lauku apvidos zemes robežu uzmērīšana tika veikta ar vienkāršotām metodēm, robežas ierādot dabā, šobrīd, kad savulaik ierādītie robežpunkti apvidū tiek uzmērīti un noteiktas to koordinātes, svarīgi, lai robežu apsekošanā un atjaunošanā piedalītos pierobežnieki, lai viennozīmīgi noskaidrotu robežpunktu atrašanās vietu dabā, to uzmērītu un noteiktu koordinātes, tāpat arī izvairītos no patvaļīgas robežu pārcelšanas, kas izraisījusi ne mazums strīdu kaimiņu starpā (skat. Valsts zemes dienests. Par izmaiņām mērniecības kārtībā. Latvijas Vēstnesis. Laidiens: 24.04.2007., Nr. 66).  

Līdz ar to vēsturiski – ar MK noteikumu stāšanos spēkā – zemes robežu uzmērīšanai bija būtiski, lai robežu apsekošanā un atjaunošanā piedalītos pierobežnieki. 

Ja pierobežnieki nevar vienoties par zemes īpašuma robežām un vienai no pusēm ir pamatotas šaubas par robežas noteikšanas pareizību, jāceļ prasība par robežu pārbaudīšanu tiesā, jo tas ir civiltiesisks strīds. Atbilstoši Civillikuma 1908. pantam šādai prasībai nav noilguma.  

Strīds par robežām var rasties gadījumā, ja robežas starp blakus esošajiem zemes īpašumiem ir nenoteiktas vai nezināmas, piemēram, robežzīmes pārvietotas citur vai izzudušas. Ikvienam īpašniekam ir pamatota interese precīzu zemes robežu ilgstošā pastāvēšanā. Robežu strīda gadījumā zemes īpašniekam ir tiesības celt tiesā prasību par robežu pārbaudīšanu (lat. – actio finium regundorum). 

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka “nepieciešamie priekšnoteikumi robežu prasības celšanai ir: 

• lai prasītāja un atbildētāja zemesgabali būtu pierobežoti viens otram tajā apjomā, par kuru strīds cēlies; 
• strīdīgās zemes robežas nenoteiktība; 
• domstarpības starp prāvniekiem šai jautājumā.

Vienam no šiem priekšnoteikumiem iztrūkstot, uz strīdīgo zemesgabalu pieteikto prasījumu nevar uzskatīt kā strīdu par robežām (lat. – actio finium regundorum) un tāds nav padots nolikumu iespaidam, kas sevišķi izdoti šāda veida prasībām” (skat. Civillikumi ar paskaidrojumiem. Otrā grāmata. Lietu tiesības. Sast.: Konrādi, F. (sen) un Walter, A. (Rīgas apgabaltiesas loceklis). Likuma teksts: prof. Dr. iur. Būmaņa, A., Ēlersa, H. un Lauvas, J. tulkojumā. 1935. g. “Grāmatrūpnieks” izdevums, 122. lpp.); (skat. Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 18. maija spriedumu lietā Nr. C20438911, SKC-53/2020).