Labdien! Lūdzu skaidrojumu par Civillikuma 1924. panta piemērošanu praksē un tā attiecībām ar mantojuma tiesību normām. Situācija ir šāda: sievai pirms laulības piederēja nekustamais īpašums. Vēlāk šis īpašums tika iekļauts viņas zemnieku saimniecībā. Pēc vairākiem laulībā nodzīvotiem gadiem, ņemot vērā, ka vīrs bija jaunāks un viņam nebija savu bērnu, sieva uzdāvināja savu zemnieku saimniecību vīram. Laulātajiem bija sastādīts testaments, kurā bija paredzēts, ka manta pēc abu nāves paliek sievas bērniem. Tomēr testaments netika nostiprināts/notariāli noformēts atbilstoši normatīvo aktu prasībām, līdz ar to tas nav spēkā. Vīrs nomira priekšlaicīgi. Tā kā derīga testamenta nav, iestājas likumiskā mantošana. Rezultātā vīra mantinieki ir viņa likumiskie mantinieki, un sievas kā dāvinātājas iespējas atgūt uzdāvināto mantu praksē tiek apšaubītas. Tomēr Civillikuma 1924. pants paredz: “Laulātais dāvinātājs var atsaukt pēc saderināšanās vai laulības laikā izdarītu dāvinājumu: ja apdāvinātais laulātais mirst, neatstājot lejupējos; [..]. Tiesību atsaukt dāvinājumu var izlietot tikai pats dāvinātājs viena gada laikā, skaitot šā panta pirmās daļas 1. punktā norādītajā gadījumā no apdāvinātā nāves dienas [..]. Nosacījumi, kas aprobežo dāvinātāja tiesību atsaukt dāvinājumu, nav spēkā.” Ņemot vērā minēto, lūdzu paskaidrot, kādēļ šādā situācijā laulātā nevar atsaukt dāvinājumu un izprasīt atpakaļ savu pirmslaulības mantu no mirušā laulātā mantojuma masas? Civillikuma 1924. pants tieši paredz tiesības atsaukt dāvinājumu, ja apdāvinātais laulātais mirst, neatstājot lejupējos. Vai šādā gadījumā mantojuma tiesību normas prevalē pār dāvinājuma atsaukuma normām, un, ja jā, tad uz kāda juridiska pamata? Kā praksē tiek risināta kolīzija starp Civillikuma normām par dāvinājuma atsaukumu un normām par likumisko mantošanu? Paldies par skaidrojumu!
Aprakstītajā situācijā varētu būt pamats vērtēt Civillikuma 1924. pantā paredzēto dāvinājuma atsaukuma priekšnoteikumu esamību. No jautājumā norādītajiem apstākļiem izriet, ka zemnieku saimniecība uzdāvināta laulības laikā laulātajam, kurš vēlāk ir miris un nav atstājis lejupējos (bērnus). Līdz ar to varētu būt piemērojams Civillikuma 1924. panta pirmās daļas 1. punkts, kas paredz laulātajam dāvinātājam tiesības prasīt laulības laikā izdarīta dāvinājuma atsaukšanu, ja apdāvinātais laulātais mirst, neatstājot lejupējos.
Svarīgi norādīt, ka šīs tiesības neiestājas automātiski. Lai tās īstenotu, dāvinātājam viena gada laikā no apdāvinātā nāves dienas jāvēršas tiesā ar prasību par dāvinājuma atsaukšanu. Šīs tiesības ir personiskas, un tās var izlietot tikai pats dāvinātājs.
Mantojums atklājas ar personas nāvi, un no tā brīža visa mirušajam piederējusī manta veido mantojuma masu. Atbilstoši Civillikuma 382. pantam mantojumā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušajam piederējušas nāves laikā. Tādēļ arī iepriekš dāvinājuma ceļā iegūtā zemnieku saimniecība ietilpst mantojuma sastāvā. Tomēr tas nenozīmē, ka mantinieku tiesības uz mantojumu ir galīgas un neapstrīdamas. Civillikuma 1924. pants paredz izņēmuma gadījumu, kad laulātais – dāvinātājs – ir tiesīgs prasīt dāvinājuma atdošanu no mantojuma masas. Līdz ar to šajā situācijā nav saskatāma kolīzija starp mantojuma tiesību normām un dāvinājuma atsaukuma regulējumu. Mantojuma tiesības nosaka vispārējo kārtību, kādā pēc personas nāves viņas manta pāriet mantiniekiem, savukārt Civillikuma 1924. panta pirmās daļas 1. punkts paredz izņēmumu, kad noteiktos apstākļos iespējams prasīt konkrētā dāvinājuma atdošanu no mantojuma masas.
No uzdotā jautājuma nav skaidrs, vai mantojuma lieta jau ir nokārtota un mantinieki noskaidroti. Tas ir būtiski, jo atsaukums vēršams un prasība ceļama pret mirušā laulātā mantiniekiem. Pārdzīvojušais laulātais arī var būt viens no likumiskajiem mantiniekiem, un tas neliedz viņam iespēju īstenot Civillikuma 1924. panta pirmās daļas 1. punktā minētās tiesības.
Vienlaikus jāņem vērā, ka praksē šādas lietas var būt juridiski sarežģītas. Tiesai var būt nepieciešams vērtēt dāvinājuma līguma saturu, dāvinājuma priekšmeta sastāvu dāvināšanas laikā, iespējamās izmaiņas tajā pēc dāvinājuma izdarīšanas un citus apstākļus. Ļoti svarīgi, lai nav nokavēts Civillikumā noteiktais viena gada termiņš prasības celšanai.
Šajā gadījumā ieteicams konsultēties ar kompetentu juridiskās palīdzības sniedzēju, kurš izvērtēs lietas apstākļus un sniegs nepieciešamo juridisko palīdzību.
Plašāk par tematu LV portālā:
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 200 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
