Kad 2025. gada janvārī stājās spēkā mantojuma tiesību reforma, tika noteikts ierobežots termiņš, kādā mantiniekiem ir tiesības izprasīt savu neatņemamo daļu no dāvinājuma, ko mirušais tuvinieks uzdāvinājis citai personai. Kopš tā laika LV portāla sadaļā “E-konsultācijas” iesūtīti daudz jautājumu par minēto tēmu, tāpēc apkopotā veidā sniedzam skaidrojumu par izmaiņām regulējumā un tā piemērošanu dažādās situācijās.
Kopš 2025. gada 1. janvāra Civillikuma (CL) 1922. pants nosaka: ja pēdējo piecu gadu laikā pirms mantojuma atklāšanās dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (422. un turpmākie panti), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Prasība rodas no mantojuma atklāšanās brīža un noilgst saskaņā ar 1895. pantu (visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā).
Līdz 2025. gadam minētais CL 1922. pants noteica: “Ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (422. un turpm. p.), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas.”
Tas nozīmē, ka no 2025. gada 1. janvāra termiņš, kurā no apdāvinātā drīkst pieprasīt neatņemamo daļu, ir ierobežots, – tie ir pieci gadi kopš dāvinājuma izdarīšanas. Citiem vārdiem sakot: ja dāvinātājs pēc dāvanas pasniegšanas nodzīvo vēl vismaz piecus gadus, viņa nāves gadījumā neatņemamās daļas tiesīgie no apdāvinātā vairs neko nevar prasīt.
Veiktās izmaiņas pamato Tieslietu ministrija (TM):
“Tiesībām prasīt no apdāvinātā, lai tas izdod neatņemamās daļas no uzdāvinātā, būtu jāattiecas uz darījumiem, kas noslēgti piecu gadu periodā pirms mantojuma atklāšanās, nevis tiem darījumiem, kuri teorētiski var būt noslēgti mantojuma atstājēja visa mūža garumā.
Šādas neatņemamās daļas tiesīgo tiesības nebija samērīgas ar apdāvinātā un īpašnieka tiesībām rīkoties ar savu mantu. Tādējādi CL 1922. pantā tika noteikts, ka prasība rodas no mantojuma atklāšanās brīža (mantojuma atstājēja nāves brīža), tā attiecas uz darījumiem, kas noslēgti piecu gadu periodā pirms mantojuma atklāšanās, un tiesības prasīt (celt prasību tiesā) noilgst vispārējā noilguma termiņā, kas ir desmit gadi.”
|
Vai zini, kas mantojuma lietās ir neatņemamās daļas tiesīgie?
|
Pirms CL grozījumiem, kas stājās spēkā 2025. gada 1. janvārī, neatņemamās daļas tiesīgie no apdāvinātā varēja prasīt neatņemamo daļu par neierobežotu laika periodu, t. i., no dāvinājumiem, kas izdarīti mantojuma atstājēja mūža garumā, – apstiprina advokātu biroja “Ellex Kļaviņš” vecākā juriste, zvērināta advokāta palīdze Anete Bože.
Viņa stāsta, ka tiesu praksē arī pirms mantojuma tiesību reformas ir skatīts jautājums par noilgumu šāda veida lietās, piemēram, 2024. gada 25. janvāra spriedumā Zemgales apgabaltiesa norādījusi:
“[..] tiesību zinātnē ir pausts viedoklis, ka senu dāvinājuma līgumu pārskatīšana būtu pretrunā civiltiesiskās apgrozības un tiesiskās noteiktības principiem, tomēr jānorāda, ka patlaban CL nenoteic to, no cik seniem mantojuma atstājēja dāvinājumiem neatņemamās daļas tiesīgais ir tiesīgs izprasīt no apdāvinātā neatņemamo daļu. Arī pašreizējā tiesu praksē noilguma tecējuma sākums netiek saistīts ar dāvinājuma izdarīšanas laiku.”
Līdz ar to tiesu praksē, lai gan dāvinājuma apstrīdēšana mūža garumā varētu būt pretēja civiltiesiskās apgrozības un tiesiskās noteiktības principam, tika pieļauts neierobežots dāvinājuma apstrīdēšanas termiņš, skaidro A. Bože.1
Ieviešot mantojuma tiesību reformu, likumdevējs ir ierobežojis periodu, kādā no apdāvinātā var prasīt neatņemamo daļu, teic zvērināta advokāta palīdze A. Bože. “Minētais ierobežojums pamatojams ar tiesisko paļāvību, ka dāvana vai tās daļa netiks atprasīta neierobežotā laika periodā, kā arī mantojuma atstājēja brīvo gribu rīkoties ar savu mantu dzīves laikā.”
A. Božes ieskatā piecu gadu termiņa noteikšana dāvinājumiem, kas var tikt apstrīdēti, izskaidrojama ar civiltiesiskās apgrozības un tiesiskās noteiktības principu.
Arī Dr. iur., asoc. prof., Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas “Tiesību zinātne” vadītāja Inga Kudeikina akcentē, ka likumdevējs neko konceptuāli jaunu nav pateicis:
“Norma, ka dāvinājums izdarāms tādā apmērā, lai neatņemamās daļas tiesīgajiem paliktu mantojums vismaz neatņemamās daļas apmērā, ir bijusi visu laiku un nekādus jautājumus nav radījusi. Tagad tiesiskās noteiktības labad saprotami norādīts, ka tiesība izprasīt daļu no apdāvinātā ir par dāvinājumu, kas izdarīts ne vēlāk kā piecus gadus pirms mantojuma atklāšanās.”
Piecu gadu laika periods ir posms no dāvinājuma izdarīšanas brīža līdz nāves iestāšanās brīdim (mantojuma atklāšanās brīdim), savukārt vispārējais noilguma termiņš ir periods no nāves iestāšanās brīža līdz brīdim, kad iestājas noilgums, kas ir desmit gadi.
Vizualizācijā attēloto skaidro zvērināta advokāta palīdze A. Bože: “Pieņemsim, ka mantojuma atstājējs dzīves laikā izdarījis divus dāvinājumus:
Dāvinājums Nr. 1 izdarīts vairāk nekā piecus gadus pirms mantojuma atstājēja nāves iestāšanās/mantojuma atklāšanās, bet dāvinājums Nr. 2 – mazāk nekā piecus gadus pirms mantojuma atklāšanās.
Saskaņā ar CL 655. pantu mantojums atklājas ar mantojuma atstājēja nāvi vai ar viņa izsludināšanu par mirušu ar tiesas lēmumu. Līdz ar to neatņemamās daļas tiesīgajiem jāņem vērā šādi aspekti:
Tātad aplūkotajā piemērā mantinieki var prasīt savu neatņemamo daļu tikai no dāvinājuma Nr. 2 saņēmēja, bet nevarētu prasīt no dāvinājuma Nr. 1 saņēmēja, jo tas izdarīts vairāk nekā piecus gadus pirms mantojuma atstājēja nāves. Neatņemamās daļas tiesīgie dāvinājumu Nr. 2 var apstrīdēt desmit gadu laikā no mantojuma atstājēja nāves iestāšanās jeb mantojuma atklāšanās.”
Arī TM vērš uzmanību, ka desmit gadu termiņš pēc mantojuma atklāšanās (mantojuma atstājēja nāves brīža) ir noilgums tiesībām prasīt (celt prasību tiesā) kaut ko izdot no apdāvinātā mantas: “Proti, arī devītajā gadā pēc mantojuma atklāšanās var prasīt neatņemamās daļas izdošanu no dāvinājuma, kas veikts piecu gadu periodā pirms mantojuma atstājēja nāves.”
Skaidro un ar piemēriem pamato I. Kudeikina:
“Dāvinājuma izdarīšanas laiks ir datums, kad noticis darījums, mantojuma atklāšanās laiks ir datums, kad miris mantojuma atstājējs, un mantojuma lietas uzsākšanas laiks ir datums, kad mantinieks uzsāk mantojuma lietu.
Piemēram, dāvinājuma līgums noslēgts 2023. gada 14. maijā. Mantojuma atstājējs miris 2025. gada 14. martā (šie divi notikumi vienmēr ir iepriekš zināmi).
Nav zināms, kad mantinieks uzsāks mantojuma lietu. Tas var būt 2025. gada 16. martā vai 2025. gada 16. septembrī, vai arī 2038. gada 16. martā.
Lai varētu izprasīt neatņemamo daļu, mantiniekam iepriekš minētajā situācijā mantojuma lieta jāuzsāk no 2025. gada 15. marta līdz 2035. gada 14. martam, respektīvi, desmit gadu laikā no mantojuma atklāšanās.
Ja mantinieks to neizdarīs, viņš zaudēs tiesības uz neatņemamās daļas izprasīšanu no dāvinājuma.
Vienlaikus mantinieks attiecīgajā situācijā neatņemamo daļu var izprasīt tikai par tiem dāvinājumiem, kas izdarīti pēdējo piecu gadu laikā no mantojuma atklāšanās, tas ir, par tiem dāvinājumiem, kuri izdarīti no 2020. gada 14. marta līdz 2025. gada 13. martam. No dāvinājumiem, kas veikti pirms 2020. gada 14. marta, neatņemamo daļu izprasīt vairs nevar.”
Saskaņā ar CL 3. pantu katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības.
“Ņemot vērā, ka mantojuma reformā netika noteikts pārejas periods, jaunā CL 1922. pantā ietvertā norma (par piecu gadu termiņu) spēkā esošajā redakcijā piemērojama tikai gadījumos, kad mantojums atklājies (mantojuma atstājējs miris) pēc 2025. gada 1. janvāra,” uzsver TM.
Kā detalizēti paskaidro TM Civiltiesību departamenta direktora vietnieks Jānis Bērziņš, jaunās CL normas (materiālās tiesību normas) iespējams attiecināt tikai uz tām mantojuma lietām, kurās mantojums atklājies (persona mirusi) no 2025. gada 1. janvāra:
“Tāds bija likumdevēja nodoms, proti, piemērot jauno tiesību režīmu attiecībā uz mantojumiem, kas atklājušies pēc grozījumu stāšanās spēkā.
Konkrētā pieeja atbilst privāttiesībām raksturīgajam principam, kas nostiprināts CL 3. pantā, no kura var atkāpties tikai tad, ja likumdevējs jaunajam regulējumam īpaši piešķir atpakaļejošu spēku, kas mantojuma reformā netika darīts (netika saskatīta nepieciešamība).”
TM atgādina, ka neatņemamās daļas tiesīgie savas tiesības var izmantot tikai tad, ja mantošana (vismaz daļā) notiek pēc testamenta (vai ir mantojuma līgums), tāpēc neatņemamās daļas tiesīgie nemanto pēc likuma vispār vai, mantojot pēc likuma daļā, nesaņem vismaz pusi no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais mantotu pēc likuma, ja nebūtu testamenta vai mantojuma līguma.
Tāpat I. Kudeikina akcentē, ka neatņemamo daļu no dāvinājuma izprasa tad, kad nav citas mantas ko mantot un kad dzīves laikā mirušais nav devis neatņemamās daļas tiesīgajam, kas vēlas izprasīt savu daļu no dāvinājuma, citu mantu:
“Cita manta ne vienmēr būs nekustamais īpašums. Kaut arī vienam bērnam uzdāvināja dzīvokli, otram tie varētu būt naudas līdzekļi, ģimenes dārglietas u. tml.
Šo normu mērķis ir aizsargāt tiktāl, ciktāl dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka mantojumā nepaliek pat neatņemamā daļa, bet, ja ir cita manta ko mantot vai jau dzīves laikā mantojuma atstājējs ir devis mantu, tad nav pamata no dāvinājuma izprasīt savu daļu.
Nevar uzskatīt, ka situācijā, kad vecāks vienam no bērniem uzdāvinājis nekustamo īpašumu, otram automātiski ir tiesības uz daļu no šīs dāvanas. Jāņem vērā viss, ko mantojuma atstājējs dzīves laikā ir devis otram bērnam, kā arī atstātais mantojums (tostarp sadzīves lietas u. tml.).”
1 2024. gada 25. janvāra spriedumā Zemgales apgabaltiesa cita starpā noteica 10 gadu termiņu prasības celšanai pēc mantojuma atklāšanās un aicinājuma mantot: “CL 1895. pantā noteiktā vispārējā noilguma tecējums sākas ar to dienu, kad personai ir nodibinājies prasījums, kuru šī persona ir tiesīga nekavējoties realizēt (CL 1896. pants). Lai rastos neatņemamās daļas atprasīšanas tiesība, prasītājai kā neatņemamās daļas tiesīgajai bija jāpiedzīvo mantojuma atklāšanās (CL 655. un 687. pants) un aicinājums mantot (CL 688. pants).”
