Ceļu paplašināšanas projektu īstenošanai dažkārt ir nepieciešama privātpersonu zemju daļēja vai pilnīga atsavināšana. Vienlaikus, lai īpašnieku tiesības tiktu aizsargātas, Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumā (turpmāk – likums) ir noteikta kārtība, kādā nekustamais īpašums atsavināms sabiedrības vajadzībām.

Zemes uzmērīšana vai robežu precizēšana vēl nerada tiesības uz kompensāciju. Proti, kompensācija pienākas tikai tad, ja valsts atsavina īpašumu vai tā daļu. Tāpat nav nozīmes tam, vai atsavināmā platība ir liela vai ļoti maza, jo jebkura piespiedu atsavināšana notiek tikai par taisnīgu atlīdzību.

Likums paredz, ka nekustamo īpašumu atsavina valsts aizsardzības, vides aizsardzības, veselības aizsardzības vai sociālās nodrošināšanas vajadzībām, sabiedrībai nepieciešamu kultūras, izglītības un sporta objektu, inženierbūvju un inženierkomunikāciju būvniecībai vai transporta infrastruktūras attīstībai, kā arī citu sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, ja šis mērķis nav sasniedzams ar citiem līdzekļiem.

Nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām ierosina un veic valsts pārvaldes iestāde vai pašvaldība, kuras kompetencē ir attiecīgo sabiedrības vajadzību nodrošināšana (turpmāk – institūcija). Tātad ceļa paplašināšanas projekta īstenošanai īpašuma atsavināšanu, ja tas būs nepieciešams, jūsu gadījumā ierosinās VSIA “Latvijas Valsts ceļi” (LVC), kuras kapitāla daļu turētāja ir Satiksmes ministrija.

Atbilstoši likuma 4. pantam nekustamā īpašuma atsavināšana sabiedrības vajadzībām notiek, vienojoties par labprātīgu nekustamā īpašuma atsavināšanu vai atsavinot to piespiedu kārtā uz atsevišķa likuma pamata.

Vienlaikus nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama izņēmuma gadījumos vienīgi pret taisnīgu atlīdzību un tikai uz atsevišķa likuma pamata, ievērojot šajā likumā paredzētos nosacījumus.

Proti, ja jūsu īpašums tiks atsavināts, tad LVC būs jāatlīdzina zaudējumi, kas jums kā šā nekustamā īpašuma īpašniekam radušies šā īpašuma atsavināšanas procesā, tai skaitā zaudējumi, kas rodas, ja nekustamais īpašums netiek atsavināts.

Likuma 8. pants paredz, ka pēc tam, kad Ministru kabinets vai pašvaldība ir pieņēmusi konceptuālu lēmumu par sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nepieciešama projekta īstenošanu, institūcija uzsāk attiecīgā projekta īstenošanai nepieciešamo nekustamo īpašumu apzināšanu un nosaka atlīdzību par atsavināmajiem nekustamajiem īpašumiem. Ja sabiedrības vajadzībām paredzēts atsavināt tikai nekustamā īpašuma daļu, tad institūcija papildus sagatavo grafisko materiālu, kurā iezīmētas attiecīgā nekustamā īpašuma atsavināmās daļas robežas.

Pēc iepriekš minētā lēmuma pieņemšanas institūcijai ir tiesības bez nekustamā īpašuma īpašnieka piekrišanas:

• saņemt to dokumentu kopijas, kuri attiecas uz nekustamā īpašuma sastāvu un izmantošanu;
• veikt projektēšanas sagatavošanas un projektēšanas darbus. Par būvju projektēšanas uzsākšanu institūcija informē nekustamā īpašuma īpašnieku, nosūtot paziņojumu.

Savukārt atbilstoši likuma 9. panta pirmajai daļai Ministru kabinets vai pašvaldība četru mēnešu laikā pēc tam, kad pieņemts lēmums par atlīdzības apmēru, pieņem lēmumu ierosināt sabiedrības vajadzību nodrošināšanai vajadzīgā nekustamā īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību.

Proti, LVC jums kā nekustamā īpašuma īpašniekam nekavējoties – bet ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc šā likuma 9. panta pirmajā daļā minētā lēmuma pieņemšanas – jāpaziņo par iespēju noslēgt līgumu par nekustamā īpašuma labprātīgu atsavināšanu. Ja LVC nebūs zināma jūsu dzīvesvieta, tad LVC būs pienākums publicēt oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” paziņojumu ar uzaicinājumu 30 dienu laikā no dienas, kad tas saņemts vai publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, noslēgt līgumu par nekustamā īpašuma labprātīgu atsavināšanu (skat. likuma 11. pantu).

Paziņojumā jāietver šāda informācija:

• informācija par tām sabiedrības vajadzībām, kuru nodrošināšanai nekustamais īpašums nepieciešams;
• informācija par dokumentiem, kas apliecina, ka attiecīgais nekustamais īpašums vajadzīgs sabiedrības vajadzību nodrošināšanai paredzēta projekta īstenošanai;
• informācija par nepieciešamo nekustamā īpašuma daļas apmēru;
• uzaicinājums nekustamā īpašuma īpašniekam piedalīties atlīdzības noteikšanā;
• uzaicinājums nekustamā īpašuma īpašniekam sniegt informāciju par noslēgtajiem īres līgumiem un citiem apgrūtinājumiem;
• cita informācija, kuru institūcija uzskata par vajadzīgu norādīt.

Ja nekustamā īpašuma īpašnieks piekrīt labprātīgai nekustamā īpašuma atsavināšanai, tad viņš un institūcija šīs institūcijas noteiktajā termiņā noslēdz līgumu par nekustamā īpašuma labprātīgu atsavināšanu par institūcijas noteikto atlīdzību. Institūcijas noteiktais termiņš nedrīkst būt īsāks par diviem mēnešiem, skaitot no dienas, kad nekustamā īpašuma īpašniekam izsniegts līguma projekts.

Līgumā par nekustamā īpašuma labprātīgu atsavināšanu institūcija un nekustamā īpašuma īpašnieks vienojas par:

• atlīdzības kompensācijas veidu un kārtību;
• nekustamā īpašuma atbrīvošanas kārtību un termiņiem;
• citiem jautājumiem, lai nodrošinātu efektīvu nekustamā īpašuma iegūšanu valsts vai pašvaldības īpašumā.

Likuma 20. panta pirmajā daļā noteikts, ka atlīdzību par atsavināmo nekustamo īpašumu institūcija nosaka, ņemot vērā sertificēta nekustamā īpašuma vērtētāja vērtējumu un nekustamā īpašuma īpašniekam nodarītos zaudējumus.

Taisnīgas atlīdzības noteikšanas kārtība atrodama Ministru kabineta noteikumos Nr. 204 “Kārtība, kādā nosaka taisnīgu atlīdzību par sabiedrības vajadzībām atsavināmo nekustamo īpašumu, kā arī aprēķina atlīdzības apmēru par servitūta tiesību izlietošanu un to izmaksā nekustamā īpašuma īpašniekam”.

Saskaņā ar likuma 22. pantu atlīdzību veido nekustamā īpašuma tirgus vērtība un atlīdzība par zaudējumiem, kas nekustamā īpašuma īpašniekam nodarīti saistībā ar nekustamā īpašuma atsavināšanu un, ja tiek atsavināta nekustamā īpašuma daļa, – ar atsavinātā nekustamā īpašuma izmantošanu.

Nekustamā īpašuma īpašniekam nodarītos zaudējumus nosaka saskaņā ar Civillikumu.

Vienlaikus par zaudējumiem jebkurā gadījumā tiek uzskatīti:

• izdevumi, kas nekustamā īpašuma īpašniekam radušies šā īpašuma atsavināšanas rezultātā (pārcelšanās izdevumi, ar cita nekustamā īpašuma iegādi, nostiprināšanu zemesgrāmatā un atsavinātā nekustamā īpašuma apgrūtinājumu un nastu pārreģistrēšanu saistītie notariālie izdevumi, valsts nodevas, kancelejas nodevas un citi izdevumi), to faktiskajā apmērā, bet nepārsniedzot apvidus vidējās cenas;
• atlikušās nekustamā īpašuma daļas vērtības samazinājums un atlīdzība par izmaiņām tās lietošanā (piekļuves zaudēšana vai izdevumi, kas saistīti ar jaunas piekļuves izveidošanu, izmaiņas attiecībā uz apgrūtinājumiem un nastām, ierobežojumi attiecībā uz vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto izmantošanu un citas izmaiņas), ja tiek atsavināta nekustamā īpašuma daļa.

Ja nekustamā īpašuma īpašnieks nepiekrīt piedāvātajai kompensācijai, tad viņam ir tiesības iesniegt iebildumus iestādei, kas pieņēmusi lēmumu.

Ja institūcija neņem vērā iebildumus, tad institūcijas noteikto atlīdzības apmēru nekustamā īpašuma īpašnieks var apstrīdēt tiesā prasības kārtībā pēc tam, kad pieņemts šā likuma 9. panta pirmajā daļā minētais lēmums, bet ne vēlāk kā 20 dienu laikā no dienas, kad stājies spēkā likums par konkrētā nekustamā īpašuma atsavināšanu.

Strīdu par institūcijas noteikto atlīdzību un izmaksājamās atlīdzības apmēru izskata tiesa Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Nosakot atlīdzību, tiesa ņem vērā nekustamā īpašuma stāvokli tā apsekošanas dienā, izņemot šā likuma 19. panta otrajā daļā minēto gadījumu. Tiesa nosaka atlīdzību tajā dienā, kad atlīdzību noteikusi institūcija (skat. likuma 27. pantu).

Jautājuma daļā par kokiem norādām, ka jebkurā gadījumā atbilstoši Meža likuma 12. pantam, lai uzsāktu koku ciršanu mežā, nepieciešams apliecinājums.

Apliecinājums nav vajadzīgs:

• tādu koku ciršanai, kuru celma caurmērs ir mazāks par 12 centimetriem;
• koku ciršanai kopšanas cirtē jaunaudzēs līdz 20 gadu vecumam;
• ja mežaudzes šķērslaukums ir lielāks par kritisko šķērslaukumu, sauso un vēja gāzto koku ciršanai, saglabājot normatīvajos aktos par koku ciršanu un dabas aizsardzību noteiktos sausos un kritušos kokus. Katru gadu pirms šādu koku ciršanas uzsākšanas, bet ne biežāk kā reizi gadā meža īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam ir pienākums par koku ciršanu paziņot Valsts meža dienestam;
• robežstigu ierīkošanai un uzturēšanai;
• šā panta trešajā daļā minētajā gadījumā.

Savukārt apliecinājumu neizsniedz, ja:

• plānotā darbība neatbilst normatīvo aktu prasībām;
• meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nav iesniedzis šā likuma 29. panta otrajā daļā noteikto informāciju;
• iegūtās īpašuma tiesības nav nostiprinātas zemesgrāmatā uz ieguvēja vārda, izņemot gadījumus, kad paredzēta sanitārā cirte, ieguvēja ir valsts, meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs normatīvajos aktos noteiktajā termiņā nav samaksājis naudas sodu par meža apsaimniekošanas un izmantošanas noteikumu pārkāpumiem un nav atlīdzinājis mežam nodarītos zaudējumus. Apliecinājumu izsniedz pēc naudas soda samaksas un mežam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas.

Plašāka informācija par kārtību, kādā izsniedzams apliecinājums koku ciršanai un tā derīguma termiņš, pieejama Ministru kabineta noteikumos Nr. 935 “Noteikumi par koku ciršanu mežā”.

Īsumā – Valsts meža dienests apliecinājumu izsniedz, pamatojoties uz meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja iesniegumu.

Proti, bijušajam īpašniekam apliecinājumu neizsniegs. Savukārt, ja apliecinājums nav vajadzīgs, bet attiecīgā meža daļas īpašnieks jau būs valsts, tad tikai valstij ir tiesības rīkoties ar kokiem, kas atrodas tās īpašumā.

Vienlaikus, slēdzot līgumu par īpašuma labprātīgu atsavināšanu, tajā var lemt arī jautājumus par kokiem, piemēram vienoties, ka līdz atsavināšanai vēlaties nozāģēt kokus, vai kāda atlīdzība būtu jāpiešķir atsevišķi par kokiem, kas atrodas uz attiecīgā īpašuma zemes (tie arī tādā gadījumā jāskata kā īpašniekam nodarītie zaudējumi).

Ja rodas jautājumi par jūsu konkrēto situāciju, tad aicinām sazināties ar LVC (kontaktinformācija pieejama šeit).