FOTO: Freepik.
Divkāršs minimālais biedru skaits un sešas reizes lielāka drošības nauda. Šādi nosacījumi attieksies uz politiskajiem spēkiem, kuri startēs aiznākamajās Saeimas vēlēšanās. Lai gan nereti tiek uzskatīts, ka biedru skaita palielināšana veicinās partijas spēju uzturēt spēcīgāku saikni ar sabiedrību, politikas eksperti uz gaidāmajām izmaiņām raugās kritiski.
Saeimas vēlēšanās varēs kandidēt politiskās partijas, kuru rindās būs reģistrēti 1000 biedri, un partiju apvienības ar vismaz 1500 biedriem. To noteic Saeimā 12. jūnijā galīgajā lasījumā pieņemtie grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā. Nosacījums par lielāku biedru skaitu attieksies uz Saeimas vēlēšanām 2030. gadā. Pašreizējais regulējums paredz, ka parlamenta vēlēšanās kandidātu sarakstus var iesniegt, ja partijā vai partiju apvienībā reģistrēti ne mazāk kā 500 biedru.
“Ja skatāmies uz cilvēku jeb partiju biedru skaitu, kas realizē valsts varu, tas ir ļoti mazs,” grozījumu apspriešanā pirms otrā lasījuma Saeimas atbildīgās komisijas sēdē skaidroja iniciatīvas iesniedzējs, pie frakcijām nepiederošais deputāts Andrejs Ceļapīters. Viņa sākotnējais piedāvājums bija noteikt, ka dalībai parlamenta vēlēšanās partijai jābūt vismaz 2000 biedru. Deputāts norādīja: Igaunijā, kurā ir mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, trīs vadošajās partijās kopā ir gandrīz 36 000 biedru, Lietuvā trīs lielākās partijas pulcē teju 50 000 biedru, turpretī Latvijā visās reģistrētajās partijās, no kurām daļa ir likvidācijas procesā, kopumā ir nedaudz virs 20 000 biedru. Savukārt partiju biedru skaits mūsu valstī esot nedaudz lielāks par vienu procentu, kas ir zemākais rādītājs Eiropas Savienībā. “Jābūt iedzīvotāju iesaistei, un viņiem jārealizē savas tiesības ne tikai balsojot vēlēšanās, bet arī veidojot valsts politiku un organizējot valsts pārvaldi,” pauda A. Ceļapīters.
“Manuprāt, tas ir kaitējums demokrātijai, tradīcijām un cilvēku uzticībai valsts varai,” apgalvojot, ka nereti Saeimā iekļūst kādai vienai problēmai izveidotas, īslaicīgi pastāvošas sīkpartijas bez plašāka redzējuma attiecībā uz valsti kopumā, sacīja Māris Sprindžuks, kurš pārstāv partiju apvienību “Apvienotais saraksts”.
Deputāts uzsvēra: “Esam sīku biedru grupas. Tā arī ir atbilde, kāpēc iedzīvotāji mūs nesaprot, kādēļ neuzticas valdībai un Saeimai.”
Savukārt “Progresīvo” frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs, otrajā lasījumā atbalstot biedru skaita palielināšanu gan partijās, gan to apvienībās, Saeimas sēdē norādīja: “Uzskatām, ka Latvijā jāveido stabilāka politiskā vide. Biedru skaita kritērijs ir viens no veidiem, kā vairot politisko stabilitāti, lai uz katrām vēlēšanām pēkšņi nebūtu jaunu partiju bez skaidras struktūras un ideoloģijas, kuras tiktu ievēlētas parlamentā un pēc tam izšķīstu.”
Niecīgais biedru skaits Latvijas politiskajās partijās kā politiskās kultūras attīstību bremzējošs faktors dažāda līmeņa diskusijās izskan jau gadiem.
Piemēram, politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers intervijā LV portālā pauda: “Nepieciešamība nodrošināt lielāku biedru skaitu partijas vadību spiestu aktīvāk domāt ne tikai par to, kā piesaistīt un noturēt biedrus, bet arī, kā aizstāvēt plašākas sabiedrības intereses. Ja partijas ir šauru interešu aizstāves, tad ir tikai loģiski, ka cilvēki no malas nejūt aicinājumu un jēgu tajās iesaistīties. Arī pašreizējā sistēmā, pieaugot valsts finansējumam, partijām nav aktuālas vajadzības domāt, kā piesaistīt pēc iespējas vairāk biedru.”
Publiski pieejamā informācija par partiju biedru skaitu liecina, ka vairāk par 1000 biedru 2025. gada sākumā bija sešām Latvijas partijām: partijai “Vienotība” (2176), Latvijas Zemnieku savienībai (1320), Nacionālajai apvienībai “Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un brīvībai/LNNK” (1115), JKP Jaunajai konservatīvajai partijai (1022), “Platformai 21” (1266), apvienībai “Jaunlatvieši” (1341).
Pārskatīts arī Centrālajai vēlēšanu komisijai depozītā nododamās drošības naudas apmērs, kas jāiemaksā, iesniedzot kandidātu sarakstu. Līdzšinējo 1400 eiro vietā drošības nauda noteikta 11 minimālo mēnešalgu apmērā (šobrīd tie ir 8140 eiro). Lai izvairītos no strauja iemaksājamās drošības naudas apjoma kāpuma, līdz nākamā gada Saeimas vēlēšanām drošības nauda noteikta sešu minimālo mēnešalgu apmērā.
Drošības naudas apmērs Saeimas vēlēšanu likumā nav pārskatīts kopš tā pieņemšanas 1995. gadā. Togad minimālā mēneša alga bija 28 lati, savukārt 2025. gadā – 740 eiro. Strādājošo neto mēneša vidējā darba samaksa šajā laikā kāpusi 12,6 reizes. Tādējādi, kā vēstīts likumprojekta anotācijā, līdzšinējais drošības naudas apmērs vairs nepilda sākotnēji noteikto uzdevumu – kandidātu sarakstiem apliecināt savu nodomu nopietnību.
Grozījumi arī noteic, ka partijām un partiju apvienībām priekšvēlēšanu programma būs jāveido tā, lai teksts tajā nepārsniegtu desmit tūkstošus zīmju. Līdz šim, startējot Saeimas vēlēšanās, šīs programmas apjoms nedrīkstēja pārsniegt četrus tūkstošus zīmju.
Likumdevēja atbalstītās izmaiņas likumā noteic, ka turpmāk kandidātu sarakstus Saeimas vēlēšanām varēs iesniegt ilgāku laika periodu – sākot ar 105. dienu pirms vēlēšanām, bet ne vēlāk kā 90 dienas pirms vēlēšanu dienas. Līdz šim kandidātu sarakstus varēja sākt iesniegt 80 dienas pirms vēlēšanām.
Ņemot vērā ilgāku laiku kandidātu sarakstu iesniegšanai, grozījumi paredz, ka Centrālā vēlēšanu komisija katrā vēlēšanu apgabalā ievēlējamo deputātu skaits proporcionāli vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitam, kuru konstatē atbilstoši Fizisko personu reģistra datiem, būs jānosaka piecus mēnešus līdzšinējo četru mēnešu vietā pirms vēlēšanu dienas.
Lai saskaņotu dažādu vēlēšanu norisi, precizēts, ka arī Saeimas vēlēšanās iecirkņi vēlētājiem būs atvērti no pulksten astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Līdz šim Saeimas vēlēšanas sākās septiņos no rīta.
Vēl izmaiņas likumā noteic, ka iepriekšējā balsošanā, tāpat kā pašvaldību vēlēšanās, nodot balsi glabāšanā varēs visos vēlēšanu iecirkņos Latvijā no pirmdienas līdz piektdienai pirms vēlēšanu dienas. Līdz šim balsi glabāšanā varēja nodot tikai atsevišķos vēlēšanu apgabala iecirkņos.
Ņemot vērā, ka balsu skaitīšanā plānots izmantot vēlēšanu zīmju skenēšanu, izmaiņas paredz plusu un svītrojumu vietā vēlēšanu zīmēs ieviest vienotu “par” un “pret” atzīmju principu.
Ar grozījumiem paredzēta iespēja vēlēšanu iecirkņu komisijām organizēt izbraukuma balsošanu, kāda tika rīkota jau aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās, kā arī noteikta vienkāršāka pieteikšanās pasta balsošanai – varēs izmantot valsts pārvaldes pakalpojumu portālu www.latvija.gov.lv.
Jānis Ikstens
politologs, Latvijas Universitātes profesors
Foto: Ieva Čīka, LETA
Drošības naudas pašreizējais apmērs ir mantojums vēl no laikiem, kad apgrozībā bija lati. Pārrēķinot toreiz noteikto summu atbilstoši šībrīža situācijai, tagad ar grozījumiem noteiktais drošības naudas apmērs faktiski paliks apmēram toreizējā līmenī. Ir labi, ka šoreiz drošības naudas apmērs ir sasaistīts ar minimālo mēnešalgu, tādējādi tas būs samērots ar reālo ekonomisko situāciju valstī un vairs nebūs jāpārskata.
Politiskajām partijām pašlaik no valsts budžeta izmaksājamā nauda pārsniedz sešus miljonus eiro. Tāpēc tiem politiskajiem spēkiem, kas to saņem, drošības naudas iemaksāšana nebūs problēma. Savukārt, ņemot vērā, ka partijām dalībai Saeimas vēlēšanās būs vajadzīgi vismaz 1000 biedru, arī no šāda viedokļa drošības naudas savākšana nevarētu sagādāt pārmērīgas grūtības.
Citādi ir ar partiju minimālā biedru skaita būtisku palielināšanu. Es to saskatu kā platu soli ceļā uz politiskās konkurences ierobežošanu, kuram, iespējams, nebūs cerētā efekta. Uzskats, ka lielāks partiju biedru skaits nozīmē lielāku to tuvināšanos sabiedrībai, drīzāk atbilst 19. gadsimta situācijai, kad nozīmīgākais komunikācijas līdzeklis bija avīzes. Mūsdienās ir daudz citu veidu, kā politiskie spēki var uzturēt saikni ar sabiedrību un noskaidrot, kas tai ir svarīgi. Turklāt ir taču skaidrs, ka partijas dalībai Saeimas vēlēšanās nepieciešamo biedru skaitu spēs pieaudzēt mākslīgi, formāli uzņemot cilvēkus, kuriem nebūs reālas saiknes ne ar partiju, ne ar sabiedrību.
Ieva Strode
socioloģe, pētījumu centra “SKDS” Sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Noteikums par partiju biedru skaita palielināšanu ir uzlūkojams kā politiskās konkurences ierobežošana. Vienlaikus paredzams, ka tas nozīmēs: partijas automātiski sāks funkcionēt labāk. Tās šos vismaz 1000 biedrus centīsies piesaistīt, taču lielā mērā – formāli.
Iespējams, ja tā būs vieglāk savākt vajadzīgo biedru skatu, tiks veidotas dažādas – tostarp citādi neloģiskas – partiju apvienības.
Nosakot lielāku vajadzīgo biedru daudzumu, būtu nepieciešams mehānisms, kā izkontrolēt, cik biedru piedalās partijas kongresos un citādi uztur reālu saikni ar partiju, piedalās lēmumu pieņemšanā. Vienlaikus pat lielākam reālu biedru skaitam nav sevišķas nozīmes, ja partijas vadība lēmumus cenšas pieņemt šaurā lokā, distancējot no tā ierindas biedrus. Tātad vajadzētu vairot partiju iekšējo demokrātiju.
Jāatzīmē, ka būtiskais valsts finansējuma apmērs, kādu partijas, kuras tam kvalificējas, jau patlaban saņem no valsts budžeta, rada iespēju gan piesaistīt vairāk biedru, gan uzturēt ciešāku saikni ar sabiedrību, gan pieņemt datos un pētījumos balstītus likumprojektus. Taču to īsti neredzam. Partijas lielu daļu sava finansējuma izlieto biroju uzturēšanai un politiskajai reklāmai, nevis minēto mērķu sasniegšanai.
Iveta Kažoka
politoloģe, sabiedriskās politikas centra “Providus” direktore
FOTO: Ieva Leiniša, LETA
Plānotā partijas biedru skaita sliekšņa celšana līdz tūkstotim ir solis, kas sašaurinās Latvijas pilsoņu iespējas piedalīties vēlēšanās. Jau šobrīd partijas dibināšanas process ir birokrātiski sarežģīts un dārgs, jo katrs no 200 nepieciešamajiem dibinātāju parakstiem ir notariāli jāapliecina. Jaunajām partijām vai pilsoniski aktīvu cilvēku grupām savākt vajadzīgos 200 dibinātājus jau ir izaicinājums, bet piesaistīt vēl 800 biedrus, lai vispār varētu startēt vēlēšanās, būs iespējams tikai kādas sabiedrības īpaši lielas viļņošanās situācijā vai ar populistiskiem saukļiem. Šī norma ir vērsta nevis uz politiskās vides kvalitātes celšanu, bet gan uz politiskās konkurences sašaurināšanu.
Tāpat šis regulējums vistiešākajā veidā veicina “partiju čaulu” nostiprināšanos. Mēs redzēsim situācijas, kad savu laiku nokalpojušas partijas “pārdod” savu juridisko ietvaru kopā ar formālu biedru sarakstu jauniem politiskiem projektiem. Jau šobrīd ir ne mazums partiju, kuru biedri pat, visticamāk, neatceras, ka reiz ir iestājušies partijā, – iespējams, ka šī partija jau vairākas reizes mainījusi nosaukumu.
Šī iniciatīva nespēj atrisināt patieso problēmu. Mūsu politiskās vides vājums nav tas, ka vēlēšanās piedalās partijas ar mazāk nekā tūkstoš biedriem. Problēma ir tā, ka Latvijā nav nevienas partijas, kas spētu apvienot vairāk par dažiem tūkstošiem cilvēku. Pat lielākās un ietekmīgākās partijas knapi pārsniedz divu tūkstošu biedru robežu. Šis likumprojekts zemo pilsoniskās līdzdalības problēmu nevis risina, bet gan aizstāj ar vēlēšanu konkurenci ierobežojošu pseidorisinājumu.
Ja mērķis patiešām būtu stiprināt partijas, tad Saeima varētu ieviest daudz efektīvākus instrumentus. Piemēram, daļu no valsts finansējuma piesaistīt reālajam biedru skaitam, tādējādi motivējot partijas augt un pārsniegt obligāto minimumu. Taču tā vietā tiek izvēlēts aplams ceļš – kopā ar drošības naudas palielināšanu tiek radītas mākslīgas barjeras, lai ierobežotu politisko konkurenci un nosargātu pašreizējo varas sadalījumu. Kāda no tā visa jēga, ja rezultātā pilsoņu skaits partijās būtiski nepalielināsies?
|
|
