VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
07. septembrī, 2020
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
1
42
1
42

Politiskā kultūra pati no sevis nemainās

LV portālam: DAUNIS AUERS, politologs, LU asoc. profesors

Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments

Latvijas sabiedrība partijām neuzticas. Lai to secinātu, nemaz nevajag meklēt Eirobarometra datus, kas rāda, ka šīm politiskajām institūcijām pagājušā gada rudenī uzticējās vien 6% iedzīvotāju. Arī zemā vēlētāju aktivitāte pēdējās Rīgas domes vēlēšanās liecina, ka vairums īsti neredz, par ko atdot savu balsi. Vienlaikus, salīdzinot ar citām valstīm, tai skaitā Lietuvu un Igauniju, Latvijā ir arī ļoti zems pilsoniski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars – tikai 3%. Par to, kāpēc esam tik inerti un kā veicināt pilsoniski aktīvāku sabiedrību, LV portāls izvaicāja politiskās kultūras pētnieku, politologu un asoc. profesoru DAUNI AUERU.

īsumā
  • Latvija izceļas ar to, ka šeit ir ļoti daudz neapmierinātu pilsoņu, kuri neuzticas un nav arī aktīvi. Salīdzinot ar citām valstīm, šis procents ir ievērojami augstāks.
  • Valdības koalīcijā ir partijas, kurās ir mazāk nekā tūkstotis biedru. Politiskās partijas Latvijā ir ārkārtīgi maziņas un drīzāk līdzinās elitāriem klubiem.
  • Vēl viens Latvijas politiskās sistēmas vājais punkts – partijām nav savu detalizētu programmu. Ir apmēram iezīmēts, ko varētu darīt, bet ceļš, kā to panākt, kaut kāds zinātniskais pamatojums reformām neeksistē.
  • Politiķi ietekmē politisko kultūru, bet viņi to neveido. Cilvēki redz, kā politiķi uzvedas, kā runā, kā pieņem lēmumus un tos skaidro sabiedrībai.
  • Ja partijai ir nepieciešams noturēt vismaz divus tūkstošus biedru, tai gribot negribot jākļūst atvērtākai, demokrātiskākai, vairāk jāpūlas savu vēlētāju interesēs.

Vai pastāv politiskās kultūras ideāls, priekšnosacījums patiesi demokrātiskai sabiedrībai?

Ideālā politiskā kultūra varētu būt tāda, kurā vairākumā ir t. s. pilsoniskie pilsoņi, kas, pirmkārt, ir informēti par notiekošo politikā – lasa avīzes, klausās vai skatās ziņas, seko līdzi notiekošajam valstī. Otrkārt, viņi ir aktīvi: ne tikai aiziet uz vēlēšanām, bet arī ikdienā iesaistās pilsoniskās aktivitātēs, piemēram, ir nevalstisko organizāciju vai politisko partiju biedri. Trešais svarīgais elements – uzticēšanās un ticība politiskajai sistēmai. Vienkāršiem vārdiem – tas ir informētu, aktīvu un apmierinātu pilsoņu kopums. Pētījumi, kas veikti pēdējos 10–15 gados, rāda, ka šādam pilsoņu kopumam ir tendence sarukt visur.

Tā ir problēma ne tikai Latvijā, bet arī Rietumeiropā. Mūsdienās, šķiet, nevienā Eiropas Savienības valstī nevar konstatēt, ka vairākums jeb vairāk nekā puse iedzīvotāju piederētu pie t. s. pilsonisko pilsoņu grupas. Drīzāk redzam lielu daudzveidību, ko varētu sadalīt četrās līdzīga lieluma grupās. Apmēram ceturtā daļa sabiedrības ir pilsoniska, aptuveni tikpat liela daļa ir t. s. klusie jeb neredzamie pilsoņi, kuri uzticas sistēmai, bet nav aktīvi; tai seko aptuveni tikpat liela sabiedrības daļa, kas ir negatīvi noskaņota – neuzticas, bet arī nekur neiesaistās; pēdējie ir tie, kuri sistēmai neuzticas un ir ļoti aktīvi.

Latvija izceļas ar to, ka šeit ir ļoti daudz neapmierināto pilsoņu, kuri neuzticas un nav arī aktīvi. Salīdzinot ar citām valstīm, šis procents ir ievērojami augstāks.1

Pilsoniskie pilsoņi

Latvija – 3,2%

Eiropa – 25,7%

Igaunija – 19,6%

Kritiskie pilsoņi

Latvija – 35%

Eiropa – 24,4%

Igaunija – 26,3%

 

Neredzamie pilsoņi

Latvija – 14,1%

Eiropa – 26,4%

Igaunija – 24,8%

 

Neapmierinātie pilsoņi

Latvija – 47,7%

Eiropa – 23,2%

Igaunija – 29,3%

Pētījumi rāda, ka Latvijā aptuveni 3% iedzīvotāju ir pilsoniski aktīvi pilsoņi. Ja pieņemam, ka ideālajā modelī pilsoniskie pilsoņi veidotu sabiedrības lielāko daļu jeb 50% un vairāk, tad Latvijas rādītāji ir, maigi izsakoties, dramatiski. Kāpēc tā?

Situācija ir tāda, kādu varam sagaidīt. Zinot, piemēram, to, ka Latvijā tikai aptuveni 1% pilngadīgo pilsoņu ir kādas politiskās partijas biedri, var secināt, ka pilsoniski aktīvā sabiedrības daļa būs mazliet lielāka – attiecīgi kādi 2–3%.

Kāds ir vidējais iedzīvotāju iesaistes rādītājs Eiropā, un vai šī zemā aktivitāte, kas novērojama Latvijā, ir problēma?

Aptuveni 5%, savukārt Igaunijā šī pilsoņu iesaiste ir pat virs vidējā, aptuveni 6–7%. Ja runājam par skaitļiem, tad Igaunijas piemērs uzskatāmi iezīmē atšķirības. Lai gan Igaunijā ir mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, tur ir divas politiskās partijas – Reformu partija un Centra partija –, kurās biedru skaits svārstās no 12 līdz 14 tūkstošiem katrā. Lietuvā ir vairākas politiskās partijas, kuru biedru skaits pārsniedz 20 tūkstošus. Tās ir lielas politiskās partijas, kas pārstāv visu sabiedrību, valsti. Salīdzinot ar Latviju, tas ir cits politiskais līmenis. Lielākajā Latvijas partijā, kas ir “Saskaņa”, ir apmēram 3–4 tūkstoši biedru. Valdības koalīcijā ir partijas, kurās ir mazāk nekā tūkstotis biedru. Politiskās partijas Latvijā ir ārkārtīgi maziņas un drīzāk līdzinās elitāriem klubiem. Tā ir problēma, un patiešām ir jādomā, kā to risināt.

Kādi pasākumi, jūsuprāt, būtu jāievieš, lai uzlabotu politisko kultūru un attīstītu spēcīgu partiju sistēmu? Valsts prezidents Egils Levits, piemēram, pastāvēja uz to, ka nepieciešams palielināt valsts finansējumu partijām, lai mazinātu atsevišķu turīgu personu ietekmi tajās.  

Manuprāt, risinājums ir vienkāršs, taču tam nepieciešama politiska drosme. Ja vēlamies redzēt lielas, spēcīgas partijas, kas ar savu biedru skaitu un struktūrvienībām pārklāj visu valsti, tad ir jāpalielina minimālais pieļaujamais biedru skaits, kāds nepieciešams, lai partija varētu pastāvēt. Piemēram, lai izveidotu politisko partiju Lietuvā, nepieciešami 2000 biedru, tikmēr Latvijā pietiek ar 200, bet, lai piedalītos vēlēšanās, vajag tikai 500 biedru. Arī Igaunijā pietiek ar pieciem simtiem biedru, lai nodibinātu partiju, taču šis slieksnis vēl pirms pāris gadiem bija divreiz augstāks un tad jau bija izveidojušās lielas, spēcīgas partijas.

Nepieciešamība nodrošināt lielāku biedru skaitu partijas vadību spiež aktīvāk domāt ne tikai par to, kā piesaistīt un noturēt biedrus, bet arī par to, kā aizstāvēt plašākas sabiedrības intereses. Ja partijas ir šauru interešu aizstāves, tad ir tikai loģiski, ka cilvēki no malas nejūt aicinājumu un jēgu tajās iesaistīties. Arī pašreizējā sistēmā, palielinoties valsts finansējumam, partijām nav aktuālas  vajadzības domāt, kā piesaistīt pēc iespējas vairāk biedru.

Diemžēl neesmu dzirdējis, ka Latvijā kāda partija atbalstītu ideju palielināt minimālo biedru skaitu: iespējams, ir bail no tā, ka būs grūti izpildīt šādus kritērijus. Tomēr jāatzīmē, ka arī šeit ir partijas, kuras aktīvi mēģina uzrunāt cilvēkus, aicinot iesaistīties.

3% pilsoniski aktīvo pilsoņu salīdzinājumā ar 19,6% Igaunijā un 25,7% Eiropā tomēr ir ļoti slikts rādītājs. Kā šo uzkrītošo atšķirību skaidro pētnieki, un kāds ir jūsu viedoklis, kāpēc Latvijas iedzīvotāji ir tik inerti?

Par to ir daudz spriests gan konferencēs, gan publikācijās. Skaidras atbildes nav. Vērtējot Baltijas valstu ekonomisko attīstību, nevar noliegt, ka cilvēkiem ir pamats būt neapmierinātiem. Latvijas ekonomika krietni atpaliek no Igaunijas un Lietuvas. Ja skatāmies uz “Eurostat” datiem un pieņemam, ka vidējais IKP uz iedzīvotāju Eiropas Savienībā ir 100%, tad redzam, ka Latvija no Lietuvas un Igaunijas atpaliek par desmit procentpunktiem.2 Paturot prātā, ka mūsu starta pozīcija 90. gadu sākumā bija līdzīga, un ņemot vērā tā laika ražošanas attīstību Latvijā, kas, iespējams, bija pat labāka nekā kaimiņvalstīm, cilvēki pamatoti jūtas vīlušies. Domāju, ka tas ir viens no būtiskākajiem iemesliem.

Protams, Latvijas attīstība zināmā mērā ir veiksmes stāsts, jo ekonomika ir radikāli mainījusies, bet tai pašā laikā tas veiksmes stāsts Lietuvā un Igaunijā ir bijis pozitīvāks. 

Otrs iemesls ir tāds, ka politiskā sistēma Latvijā ir bijusi ievērojami nestabilāka nekā Igaunijā vai Lietuvā. Kopš neatkarības atjaunošanas valdības abās kaimiņvalstīs vidēji ir bijušas ilglaicīgākas. Valdības stabilitāte ir ļoti svarīga, lai izstrādātu pārdomātus mērķus un soli pa solim uz tiem virzītos. 

Ir vēl viens Latvijas politiskās sistēmas vājais punkts – partijām nav savu detalizētu programmu. Ir apmēram iezīmēts, ko varētu darīt, bet ceļš, kā to panākt, kaut kāds zinātniskais pamatojums reformām neeksistē.

Vai politiķi veido politisko kultūru vai tomēr ir vien pilsoniski aktīvas/neaktīvas sabiedrības spogulis?

Politiķi ietekmē politisko kultūru, bet viņi to neveido. Politiķi ir tikai viens no faktoriem, kas to ietekmē, jo cilvēki redz, kā viņi uzvedas, kā runā, kā pieņem lēmumus un tos skaidro sabiedrībai. Tas viss, protams, ietekmē iedzīvotāju attieksmi ne tikai pret konkrētiem politiķiem, partijām, kuras tie pārstāv, bet arī politisko sistēmu kopumā. Taču tas ir tikai viens no faktoriem. Politisko kultūru lielākoties tomēr veido ģimene. Tieši bērnība ir tas laiks, kad patiešām var ietekmēt cilvēka kultūru. Skaidrs, ka tobrīd mēs to nesaucam par politisko kultūru, taču tas, kā ģimenē runā par politiku, kāda ir ģimenes locekļu nostāja pret dažādiem jautājumiem, atstāj iespaidu. Ja vecāki nekur neiesaistās un nemitīgi atkārto, ka visi politiķi melo un ir blēži, tas ietekmēs bērna attieksmi pret politisko sistēmu un izpratni par pilsonisko atbildību arī turpmākajā dzīvē. Otrkārt, to veido skolā – kā skolotāji runā par politisko sistēmu. Cilvēkam pieaugot, palielinās arī mediju, vēstures, vides nozīme. Līdz ar to politiķi ir viens no, bet noteikti ne noteicošais faktors, kas ietekmē politisko kultūru.

Kā ar mentalitāti? Bieži mēdz teikt, ka pie Latvijas sabiedrības nedienām vainojama latviešiem it kā piemītošā kalpa domāšana u. tml. Vai politiskā kultūra un mentalitāte ir savstarpēji saistītas vai tikai kārtējais attaisnojums neizdarībai?

Ar mentalitāti bieži tiek skaidrota kāda politiskā sistēma, taču man pašam īsti nepatīk šāds skaidrojums. Tas ir pārāk vienkāršots. Ja pie visa vainojama mentalitāte, tad jau nav īpaši jāiedziļinās problēmā. Piemēram, var teikt, ka Latvijai ir slikti rādītāji korupcijas indeksā, jo, lūk, tāda mentalitāte. Nē, ir jāskatās dziļāk – kāpēc politiskā sistēma rada iespējas veikt koruptīvas darbības? Visbiežāk jau cēlonis ir nekvalitatīvi likumi, kurus ir iespējams apiet, pārkāpt, paliekot nesodītam. Jā, tas zināmā mērā ir politiskās kultūras jautājums, taču es domāju, ka to var mainīt, veidojot un pieņemot kvalitatīvu tiesisko regulējumu.

Taču ir vēl kāda mentalitāte, kuru bieži piemin, – padomju cilvēka mentalitāte. Mēdz teikt, ka jānomainās paaudzēm un tā pazudīs, taču pirms nepilna gada Valsts prezidenta konferencē par politisko kultūru pieminējāt zviedru pētījumu (“Baltijas barometru”), kas uzrāda, ka Latvijas sabiedrības pieprasījums pēc spēcīga līdera ar gadiem pieaug. Krievvalodīgo vidū – pat no 54% 1993. gadā līdz 86% 2015. gadā, bet latviešiem – attiecīgi no 62% uz 76%.

Tendence pasliktinās, un tas apliecina, ka politiskā kultūra pati no sevis nemainās. Jā, padomju mantojums ietekmē sabiedrības politisko kultūru, ne tikai tos cilvēkus, kuri padomju sistēmā pieauga, bet arī viņu bērnus, jo, kā jau teicu, politiskā kultūra galvenokārt veidojas ģimenē un skolā.

Taču varbūt vaina nav tikai padomju mantojumā, bet tajā, kā cilvēki reflektē uz notiekošo politikā. Valdības ir bijušas īslaicīgas, politiskās partijas ir vājas, tās nāk un iet. Cilvēki ir vīlušies. Kā justies vēlētājam, ja viņa atbalstītais politiskais spēks tikai pusotru gadu pēc otra labākā rezultāta Saeimas vēlēšanās jau maina savu tēlu un pozīciju? Līdzīgi ir noticis arī ar citām partijām, ne tikai “KPV LV”. Cilvēkiem tas ir apnicis, īpaši, ja vienlaikus ir redzams, ka ekonomiskie panākumi nav tik lieli kā kaimiņvalstīs.

Vienlaikus cilvēki nevēlas iesaistīties, lai paši šos procesus ietekmētu. Kā izkļūt no šī nebeidzamā apļa?

Esmu t. s. institucionālists, jo uzskatu, ka cilvēku attieksmi var mainīt, grozot un uzlabojot likumus, kas neļauj tā turpināt. Jau pieminētā obligātā minimālā biedru skaita partijās palielināšana mainītu politiķu attieksmi pret sabiedrību. Ja partijai ir nepieciešams noturēt vismaz divus tūkstošus biedru, tad tai gribot negribot jākļūst atvērtākai, demokrātiskākai, vairāk jāpūlas savu vēlētāju interesēs.

Nepilnu gadu partijām ir pieejams lielāks valsts finansējums, tādējādi it kā mazinot atkarību no turīgu ziedotāju labvēlības. Vai tas varētu palīdzēt kaut ko mainīt?

Arī, jo līdz šim vienai lielai daļai politisko līderu partija ir bijis kā sava veida projekts. Bija tāds [bijušā premjera] Kalvīša citāts, kad, runājot par Tautas partijas nākotni, viņš teica, ka šis projekts ejot uz beigām. Taču politiskā partija nav projekts, bet gan institūcija – jebkuras demokrātiskas sabiedrības ārkārtīgi svarīga daļa. Tāpēc politiskajām partijām ir jābūt ilgtspējīgām, tādām, kas spēj strādāt visdažādākajās situācijās, ne tikai atrodoties pie varas koalīcijā.

Paskatīsimies, piemēram, uz Lielbritāniju, kur partijas ir ar 150–200 gadu vecu vēsturi. Tās ir stipras institūcijas, kas iesaista plašu sabiedrību savu lēmumu pieņemšanā, rekrutē jaunos talantus, kurus izglīto un sagatavo darbam valsts politiskajā sistēmā, – tie ir topošie deputāti pašvaldībās, likumdevējā, valdības ministri. Tas ir nepieciešamais politiķa izaugsmes process.

Tāpēc valsts finansējums, manuprāt, ir ļoti svarīgs, jo dod iespēju partijai nostiprināties, protams, ja tā nauda tiek tērēta pareizi. Finansējums dod iespēju izveidot reģionālo tīklu, rīkot pasākumus, lai uzklausītu cilvēkus un piesaistītu biedrus. Tāpat finansējums ir svarīgs, lai izstrādātu savu identitāti, pasūtītu pētījumus universitātēs, pētniecības centros un uz to rezultātiem balstītu politisko programmu, ideoloģiju.

Kā ir šobrīd? Partiju var nodibināt pusotru gadu pirms vēlēšanām, biedrs, kas iestājies pirms pusgada, var tikt ievēlēts Saeimā un pat kļūt par ministru, būdams pilnīgi negatavs tik atbildīgam amatam. Politiskās programmas ir vispārīgas. Mēs jau apmēram zinām, kā tas notiek: ā, mums ir viens profesors un skolotājs – viņi rakstīs izglītības sadaļu. Lūk, ir viens ārsts un medmāsa – viņi uzrakstīs veselības sadaļu. Tā nav nopietna attieksme pret valsti.

Vai mūsdienu tehnoloģijas maina politisko kultūru? Iesaistīties procesos ir kļuvis vienkāršāk nekā jebkad.

Ja raugāmies uz politiskās kultūras pamatu – attieksmi pret sistēmu un aktīvu līdzdalību –, tad lielas izmaiņas neredzam. Mainās instrumenti, kurus cilvēks izmanto, lai savstarpēji komunicētu un iegūtu informāciju, un tas gan var ietekmēt politisko kultūru. Viens spilgts piemērs ir mediji. Nevaru atminēties, kad pēdējo reizi esmu redzējis kādu studentu ierodamies uz lekcijām ar avīzi rokās. Tagad visu informāciju, ziņas var iegūt internetā, bet tas nebūt nenozīmē, ka esam labi informēti. Sociālie portāli, interneta meklētāji piedāvā kaut kādus algoritmus, kas faktiski nozīmē, ka cilvēks lasa tikai to, ko grib lasīt, vai to, kas jau apstiprina viņa domāšanu, uzskatus. Lasot profesionālas redakcijas veidotu saturu laikrakstā, cilvēki agrāk bija spiesti izlasīt arī kādu pretēju viedokli un par to padomāt.

Jūs runājat par t. s. informācijas burbuļiem. Cik liela nozīme mūsdienu demokrātijā ir komunikācijai, kas faktiski var sasniegt tikai to mērķauditoriju, kura to vēlas saņemt?

Tā ir ļoti svarīga, bet šobrīd esam meklējumos. Viedokļu dažādība līdztekus objektīvam faktu izklāstam un redakcijas viedoklim, kas līdz šim ir bijusi drukātās preses tradīcija, pamazām izzūd. Arī televīzijas ziņas agrāk skatījās visi, jo nekā cita nebija. Katrs izlasīja un noskatījās, un interpretēja, kā vēlas. Tagad ir “Netflix”, “Youtube”, katrs pats izvēlas, ko redzēt, un ziņas vispār var neskatīties. Tur ir tikai izklaide. Cilvēkam ir iespēja dzīvot pilnīgi izolēti no politikas un ziņām. Tā ir problēma, jo, kā sākumā minēju, viens no demokrātiskas politiskās kultūras pamatelementiem ir informēti pilsoņi. Ja cilvēki kļūst mazāk informēti, tad tas negatīvi ietekmē politisko kultūru.

1Avots: Denk, Thomas; Serup, Henrik Christensen and Berg, Daniel. (2015). The Composition of Political Culture: A Study of 25 European Democracies. Studies in Comparative International Development, 50, pp. 358–377.

2 Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts PPS, 2019. gada 1. decembrī bija 71% no ES vidējā līmeņa. Lietuvā – 81%, bet Igaunijā – 82 %. Avots: https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/tec00114/default/table?lang=en.

Labs saturs
42
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU