Patlaban noslēgumam tuvojas konkursa projektu gatavošana valsts pētījumu programmā “20.–21. gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze”. Nozares pārstāvjiem ir vairāki iebildumi. Piemēram, finansējuma piešķiršana tikai vienam pētniecības projektam mazina pētījumu daudzveidību un tā vietā, lai sadarbotos, vēsturnieki savā starpā konkurēs.
Vēsturē uz trim gadiem un ar paredzētu turpinājumu ir uzsākta jauna valsts pētījumu programma, kuras finansējums ir 600 000 eiro gadā. Ir divas iespējas, kā šādas pētījumu programmas var īstenot, – gatavot vairākus projektu uzsaukumus vai taisīt vienu konsorcija tipa projektu, kādu esam izvēlējušies tagad.
Pieredze liecina, ka tas ir efektīvs veids, kā sakoncentrēt spēkus programmā definēto uzdevumu izpildei un likt labāk kopā sadarboties nozares spēlētājiem.
Šajā gadījumā runājam par nozari, kuras tematiskā sasaiste un līdzība starp dažādiem programmas uzdevumiem ir ļoti tuva.
Mums bija svarīgi ar šādu programmu visus resursus sakoncentrēt vienuviet.
Pieredze liecina, ka vairāku projektu pieeja ir piemērotāka gadījumos, kad valsts pētījumu programmas projektus īsteno vairākas savstarpēji mazāk saistītas zinātņu nozares, kuras tematiski ārpus kopējās programmas nav vienotas. Šāds piemērs ir valsts pētījumu programma “Letonica”.
Līdztekus ir arī problēmas, kas saistītas ar sadarbības kultūru. Pēdējos gados vairākumā zinātņu nozaru esam atrisinājuši starptautiskās sadarbības jautājumu – Latvijas zinātnieki beidzot ir sākuši aktīvi iesaistīties kopējos projektos ar citu valstu zinātniekiem. Taču nacionāla līmeņa sadarbība starp mūsu zinātniekiem dažādās institūcijās vai pat vienas institūcijas ietvaros, manuprāt, vēl ir būtiski jāuzlabo.
Minētās valsts pētījumu programmas projektu vērtējumā zinātniskajai kvalitātei ir atvēlēti tikai 30%, bet 50% – projekta ietekmei sabiedrībā, ietverot arī Latvijas tēla uztveri ārzemēs. Tas nozīmē – konkursā ir lielas izredzes uzvarēt projektam, kurš nebūs zinātniski augstvērtīgākais. Kāpēc ir izvēlēta šāda pieeja?
Tajā nav nekā atšķirīga salīdzinājumā ar pieeju citās valstīs.
Šie projekti ir primāri saistīti ar zinātni, un zinātnes kvalitātei ir vairākas dimensijas – gan zinātnes izcilība, gan zinātniskā ietekme.
Tās ir priekšplānā arī šai programmai, atšķiras tikai uzsvars.
Kvalitatīvu pieteikumu sagatavošanu šai valsts pētījumu programmai vēsturē noteikti nesekmēja arī īsais to pieteikšanas termiņš – viens mēnesis, kas aprit jau 20. oktobrī. Kāpēc šāda situācija ir izveidojusies?
Valsts pētījumu programmu izstrādi sāk tajā brīdī, kad rodas skaidrība, ka tai ir pieejams finansējums un atbalsts. Un šis process ir garš. Ir jāizveido programmas stratēģiskā komisija, kura definē programmas uzdevumus un mērķus. Pēc tam tos apstiprina Ministru kabinets. Uz šī pamata tiek izstrādāts programmas konkursa nolikums un izsludināts konkurss.
Kavēšanās ir saistīta ar to, ka šī gada budžets tika pieņemts tikai martā.
Turklāt jāņem vērā: pat ar laikus pieņemtu budžetu gada ietvaros programmu izstrādes termiņi ir diezgan saspringti, sevišķi, ja no nulles ir jāizstrādā programma, kāda iepriekš nav bijusi. Pēc citu valsts pētījumu programmu pieredzes, nākamajā šīs programmas ciklā procesam vajadzētu būt vieglākam.
Runājot par finansējumu, vēsturnieki norāda: vēstures pētniecības un vēsturnieku situācijas uzlabošanu kopumā nevar panākt ar atsevišķiem projektiem. Ir jārisina sistēmiski jautājumi, piemēram, par stabilu un garantētu zinātnisko institūciju bāzes finansējumu. Arī jūs nupat Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas sēdē atzināt: kaimiņvalstīs ieguldījums sociālajās un humanitārajās zinātnēs ir 3–4 reizes augstāks nekā Latvijā, kur finansējuma trūkums ir kritisks šķērslis nozares izaugsmei. Vai IZM ir kāds plāns situācijas uzlabošanai?
No valsts budžeta viedokļa pilnvērtīgai zinātnes finansēšanai vajag nodrošinājumu visās trijās mūsu galvenajās valsts budžeta programmās. Pirmkārt, valsts pētījumu programmās, kur valsts pasūtījums ir īpaši svarīgs sociālajās un humanitārajās zinātnēs, jo uzņēmējdarbības sektora atbalsts un pasūtījumu iespējas tajās nav tik lielas kā citās zinātņu nozarēs.
Otrs bloks ir fundamentālo un lietišķo pētījumu programma jeb FLPP, kura ļauj zinātniekiem realizēt viņu pašu piedāvātās oriģinālās idejas, finansējumu piešķirot atbilstoši to kvalitātei.
Trešais bloks ir bāzes finansējums, kurš nepieciešams, lai nodrošinātu zinātnisko institūciju uzturēšanu, stabilitāti un ideālā gadījumā, kas vēl Latvijā netiek nodrošināts vairākumā institūciju, – izaugsmi un jaunu zinātnes virzienu attīstību.
Kad 2014. gadā sāku strādāt ministrijā, zinātnes bāzes finansējums visām zinātniskajām institūcijām vēl gadu iepriekš bija 11 miljoni eiro. Tagad tas ir pieaudzis līdz 40 miljoniem, bet nākamgad – jau līdz 50 miljoniem eiro. Taču ar to joprojām nav pietiekami, lai nodrošinātu šo institūciju stabilitāti.
Šobrīd arī grantu pasūtījums ir pārāk mazs visos aspektos. Tas savukārt nozīmē, ka ir pārāk maza stabilā finansējuma daļa, ko zinātnieki var dabūt projektos. Līdz ar to pamats pētnieku darba slodzei jānodrošina no zinātnes bāzes finansējuma, kurš arī ir nepietiekams.
Vai ir iespēja humanitārajās vai sociālajās zinātnēs īstenot kādu apakšprogrammu, kas ļautu mazināt šo nozaru finansējuma atpalicību no kaimiņvalstu līmeņa?
Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmā jau šobrīd ir nosacījums, kas darbojas nevis nozaru, bet gan nozaru grupu griezumā; humanitārajām un sociālajām zinātnēm ir garantēts projektu skaits. Ar to esam ieprogrammējuši noteiktu atbalsta slieksni visām nozaru grupām.
Projektu skaits, ko varam atbalstīt šajā programmā, ir tikpat liels, cik liels ir zinātņu nozaru skaits Latvijā, ja skatītu, piemēram, vēsturi, materiālzinātnes vai citas nozares atsevišķi.
Ņemot vērā pieteikumu rezultātu svārstības un to, ka dažas nozares ir lielākas par citām pēc ieguldījumiem un zinātnieku skaita, nav iespējams katru gadu nodrošināt visām nozarēm stabilu šo projektu daļu. Pēdējos gados fundamentālo un lietišķo pētījumu programmā kopumā sociālo zinātņu un humanitāro un mākslas zinātņu (kas ir divas no sešām zinātnes nozaru grupām) pārstāvju pieteiktie projekti saņem aptuveni ceturtdaļu kopējā programmas finansējuma.
Savukārt zinātnes bāzes finansējums tiek piešķirts institūcijām. Ja tās īsteno pētniecību sociālajās un humanitārajās zinātnēs, tad daļa no šī finansējuma var tik novirzīta tām.
Finansējuma sadalījums ir pašu zinātnisko institūciju ziņā. Dažas institūcijas jau atvēl daļu bāzes finansējuma iekšējiem projektiem.
Valsts pētījumu programmas paredz mērķētu finansējumu humanitārajām un sociālajām zinātnēm ar pasūtījumu konkrētās jomās un tematikā. Vēsturē tas patlaban ir 20. un 21. gadsimts. Mēs piekrītam, ka ir jāpaplašina vēstures pētniecība arī ar citiem vēstures periodiem, kuri no valsts pasūtījuma viedokļa nav nosegti.
Vai šiem citiem vēstures periodiem varētu tikt īstenota atsevišķa valsts pētījumu programma, kā to minētajā Saeimas komisijas sēdē rosināja vēsturnieki?
Budžeta prioritāšu izstrādē esam šādu variantu piedāvājuši ne tikai vēsturē, bet arī citās humanitārajās un sociālajās zinātņu nozarēs, kas ir aktuāli ne tikai Izglītības un zinātnes ministrijai, bet arī, piemēram, Kultūras ministrijai.
Taču nav nekāds noslēpums, ka prioritāšu īstenošanai vajadzīgais līdzekļu apjoms būtiski pārsniedz budžeta iespējas, un šī nebija budžeta ietvarā atbalstīta prioritāte.
Vai to varēs nodrošināt no nākamā gada? Šobrīd to grūti prognozēt. Taču mēs kā ministrija redzam, ka šī prasība ir jānodrošina ar jaunu valsts pētījumu programmu īstenošanu.
Saeimas komisijas sēdē arī izskanēja priekšlikums pētījumu projektu īstenošanas laiku no trim gadiem pagarināt lūdz sešiem, ņemot vērā, ka pētījumu attīstība humanitārajās zinātnēs notiek samērā ilgi. Vai tas tiek apsvērts?
Šo jautājumu tieši vēstures valsts pētījumu programmas kontekstā apspriedām jau pavasarī. Šoreiz programmas stratēģiskās vadības padome nolēma palikt pie trīs gadu cikla.
Izglītības un zinātnes ministrijai nav fundamentālu iebildumu pret garāku programmas posmu, bet ir praktiski sarežģījumi. Piemēram, triju gadu cikls ļauj pārskatāmā laikā izvērtēt vidusposmu un veikt korekcijas, ja projektā radušies neparedzētas problēmas.
Lai varētu ieviest garāku programmu, būtu jānodrošina atbilstoša projekta pārvaldība.
Vienlaikus valsts pētījumu programmas tiek veidotas arī politisku jautājumu risināšanai, un, ieviešot ilgāku programmu, būtu jādomā, kā saglabāt projektu spēju palīdzēt politikas veidotājiem.
Pretrunīgi tiek vērtēta ārvalstu ekspertu iesaistīšana valsts pētījumu programmu izstrādē, sevišķi humanitārajās un sociālajās zinātnēs. No vienas puses, ir viedoklis, ka šie eksperti pietiekami nepārzina Latvijas aktualitātes un specifiku, bet, no otras, ir pretarguments, ka starptautiskiem vērtējumiem un sadarbībai ir jābūt, lai Latvija arī šajās zinātnēs būtu daļa no starptautiskās akadēmiskās vides. Kāds ir ministrijas viedoklis?
Starptautiskā vērtēšana ir nozīmīga tāpēc, ka Latvija ir neliela valsts, kurā visās zinātņu nozarēs pētnieki cits citu labi pazīst. Tas rada neizbēgamu interešu konfliktu, kurā nav iespējams objektīvs izvērtējums. Starptautiska ekspertīze nodrošina neatkarīgu, daudz uzticamāku un caurredzamāku projektu pieteikumu novērtējumu.
Kategoriski nepiekrītam iebildumiem, ka ārzemju eksperti nespētu uztvert lokālās, nacionālās un cita veida īpatnības, kādas ir sociālajās un humanitārajās zinātnēs Latvijā, jo arī Latvijā tās ir ar starptautisku zinātnisku pienesumu. Turklāt nacionālas un vēsturiskas īpatnības ir katrai valstij un kultūrai – ja tas būtu šķērslis starptautiskai izvērtēšanai, tad tāda nebūtu iespējama nekur šajās nozarēs.
Mums ir jāmaina domāšana, šķietami lokālas tēmas sākot pamatoti redzēt kā starptautiski svarīgas.
Tā ir pilnīgi normāla pētniecības projektu vērtēšanas prakse arī citās valstīs. Mūsu ieskatā ieguvumi, ko starptautiskā ekspertīze sniedz, ir nepārprotami un alternatīva būtu atgriešanās pie sistēmas, kurā, vienkārši sakot, savējie vērtē savējos.
Kā vērtējat ieteikumu Izglītības un zinātnes ministrijai vēstures pētījumu programmu izstrādē iesaistīt īpašu padomnieku no vēsturnieku vides?
Ministrijā šāds priekšlikums šobrīd nav apspriests. Taču ir jāņem vērā, ka valsts pētījumu programmu izstrāde nav vienkārši tikai Ministru kabineta pēc ministrijas ierosinājuma apstiprināts uzdevumu kopums. Katrai valsts pētījumu programmai ir stratēģiskās vadības padome, kurā ir iesaistīti gan valsts pārvaldes, gan nozares eksperti.
Valsts pētījumu programmām ir svarīgi nodrošināt pasūtījuma neatkarību. Tas ir valsts pasūtījums, kurā nav pieļaujams risks, ka pētnieki to pasūta paši sev.
Ir fundamentālo un lietišķo pētījumu programma, kurā pētnieki var pieteikt brīvākas formas idejas. Mēs ļoti uzmanīgi raugāmies uz aicinājumu zinātniekiem pašiem definēt savus uzdevumus. Valsts pētījumi ir ilgāka laika projekti, kuru būtība un jēga ir pasūtījumā nodrošināt pietiekamu ilgtermiņa kompetenci, kapacitāti, arī jauno speciālistu, doktorantu piesaisti un citus valsts definētus uzdevumus.
Latvijā jau vairākkārt ir aktualizēts jautājums par dažādiem pētījumiem, kuriem tiek tērēts ievērojams finansējums, bet kuru lietderību sabiedrība līdz galam neizprot. Piemēram, kritiku nupat izpelnījies pētījums “Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: “Wolt” un “Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze”, kuram atvēlētais finansējums ir 300 000 eiro. Ko varat teikt par šo pētījumu, un kā raudzīties uz tā radīto rezonansi?
Šis ir ļoti komplicēts jautājums, kuru var vērtēt no dažādiem aspektiem. Minētais pētījums ir viens no pētījumiem humanitāro un sociālo zinātņu jomā fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas ietvaros. Šie 300 000 eiro ir paredzēti trim gadiem – ar 100 000 eiro finansējumu vienā gadā nevis vienam pētniekam, bet gan pētnieku komandai. Ņemot vērā to, kādas ir zinātniskā darba izmaksas, iesaistīto personu loks un trīs gadu termiņš, šāda summa, kura varētu šķist milzīga, patiesībā nodrošina tikai pilnvērtīgu darbu konkrētās pētījuma idejas realizēšanai.
Savukārt pētījuma ideju piesaka paši zinātnieki. Ministrija, pasūtot šo programmu, un Latvijas Zinātnes padome, to īstenojot, raugās uz pētījuma idejas novitāti, izcilību, potenciālu. Mēs neuzliekam nekādas tematiskas prasības; tas ir pašu pētnieku ziņā. Šādi darbojas tā dēvētās bottom-up programmas gan Latvijā, gan citās valstīs.
Iespējams, rezonansi radījusi neziņa par šāda tipa programmām. Tādēļ ir būtisks skaidrojošais darbs.
Šis notikums apliecina to, cik liela loma, īpaši sociālajās un humanitārajās zinātnēs, ir pašu pētnieku spējai komunicēt par savu pētījumu nozīmi.
Tika uzdoti arī jautājumi par šādu pētījumu ieguldījumu ekonomikā. Jāņem vērā, ka šo projektu mērķis nav tikai nest pienesumu tautsaimniecībai: to mērķis ir arī radīt sociālo ietekmi un jaunas zināšanas. Kā ministrija mēs šobrīd nevaram novērtēt projekta rezultātus, taču šis ir projekts ar potenciāli augstu sociālo nozīmīgumu. Manuprāt, izraisītā rezonanse liecina, ka pētījuma tēma ir ļoti aktuāla. Un ir arī pilnīgi saprotams, ka tas, ko mēs par zinātnē ieguldītajiem līdzekļiem sasniedzam, ir atbilstoši jānokomunicē.
Vai Izglītības un zinātnes ministrijai ir kādas iestrādes vai plāni zinātnes komunikācijas jomā?
Jā, un notiek arī diezgan aktīva komunikācija par pētniecības rezultātiem no pašu pētnieku un Latvijas Zinātnes padomes puses, kura ir izstrādājusi un īsteno komunikācijas un ietekmes vadlīnijas. Tātad ir būtiski pievērst uzmanību tam, cik svarīga pētījumu projektos ir komunikācija sadaļa, jo zinātnieks pēc savas dabas vairāk laika un uzmanības vēlas veltīt pašai pētniecībai.
Arī Latvijā ir vairāki veiksmīgi zinātnes komunikācijas piemēri. Ministrija par veiksmīgu piemēru uzskata researchLatvia zinātnes kalendāru, kas katru gadu izceļ divpadsmit dažādu jomu zinātniekus, kuri projekta ietvaros tiek apmācīti arī komunikācijā.
Zinātnes komunikācijas uzlabojumi ir vajadzīgi visās iesaistītajās pusēs un posmos. Tā ir atkarīga ne tikai no ministrijas un tās pārvaldītajām iestādēm, bet arī pašām iesaistītajām institūcijām un pētniekiem. Vienlaikus jāteic, ka šāda komunikācija jau notiek. Tā ir ārkārtīgi svarīga.
2021. gadā Valsts kontrole veica revīziju ar mērķi izvērtēt, vai un kā IZM izdevies ieviest 2012. gada revīzijā sniegtos ieteikumus par Latvijas zinātnes politikas pilnveidošanu. VK norāda, ka gandrīz desmit gadu laikā nav izveidota efektīva un ilgtspējīga sistēma zinātnes pētījumu projektu izvērtēšanai, finansējuma sadalei un kontrolei – kļūdas ir jāatzīst, un pašreizējā sistēma jāmaina. Vai un ko IZM dara šajā jomā?
Kopš 2012. gada pētniecības finansēšanā Latvijā ir notikušas ļoti būtiskas pārmaiņas. Tolaik starptautiskā ekspertīze šeit nebija norma. Vairākumā programmu, tajā skaitā valsts pētījumu programmās, ļoti liels skaits prioritāšu tika finansēts ar ļoti nelielu finansējumu, tādējādi īsti pienācīgi nefinansējot nevienu pētījumu tēmu. Zinātnes bāzes finansējuma modelis, rupji izsakoties, bija balstīts uz galviņu skaitīšanu, nevis uz rezultātu, bija vāja sasaiste ar Eiropas programmām u. tml. Kopš tā laika ir veikti būtiski uzlabojumi ganrīz visās šajās jomās.
2013. notika Latvijas zinātnisko institūciju starptautiskais izvērtējums, kurš arī atspoguļoja problēmas saistībā ar tā laika zinātnes finansējuma sistēmu. Tā bija izteikti sadrumstalota un visai neefektīva rezultātu ziņā.
Šis izvērtējums izrādījās labs impulss reformu īstenošanai: esam samazinājuši institūciju fragmentāciju un ar Eiropas fondu atbalstu 2015. gadā konsolidējuši zinātniskās institūcijas. Gan struktūrfondu, gan valsts budžeta programmās ir ieviesta starptautiskā ekspertīze.
Kopš 2020. gada visu Latvijas zinātnes administratīvo resursu esam koncentrējuši vienā organizācijā – Latvijas Zinātnes padomē.
Visbeidzot, esam koncentrējuši zinātnes resursus saistībā ar struktūrfondiem, kuri galvenokārt tiek īstenoti caur tautsaimniecības transformācijas prizmu, viedās specializācijas jomām un prioritātēm.
Pēdējā Valsts kontroles revīzija 2021. gadā nāca klajā ar ieteikumiem Latvijas Zinātnes padomei, kad tā uzsāka darbību jaunajā formātā, kurus padome ir īstenojusi.
Tika ieteikts pārskatīt fundamentālo un lietišķo pētījumu programmu īstenošanas pieeju. Šiem pētījumiem vajadzēja atbilst Ministru kabineta noteiktajiem prioritārajiem zinātnes virzieniem, kuru kritēriji bija tik plaši, ka pa visu šo laiku tikai viens pieteikums tiem neatbilda. Arī šī nepilnība ir novērsta. Tātad kopumā uzlabojumi, ko šajos gados ministrija veikusi zinātnisko pētījumu jomā, ir ievērojami.
