VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
24. martā, 2023
Lasīšanai: 29 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūrpolitika
4
24
4
24

Padomju mantojumu varam saskatīt visai paradoksālos veidos

LV portālam: DAINA BLEIERE, vēstures zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece.

Daina Bleiere, vēstures zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece: “Galvenokārt mums ir skaidrs, kā notika represijas, kāda bija to dinamika. Vienlaikus pētāmā ir ārkārtīgi daudz. Latvijas Valsts arhīvā ir apmēram 30 tūkstoši par politiskiem noziegumiem notiesāto un aptuveni 50 tūkstoši filtrācijas lietu, kā arī galvenajos aspektos jau apstrādātās 1941. un 1949. gada deportāciju upuru lietas, tomēr darba pietiks vēl vairākām vēsturnieku paaudzēm.”

FOTO: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitāte.

Mums līdzās notiekošais karš vairāk nekā jebkad iepriekš ir aktualizējis jautājumu par vēsturi, tās pētniecību un hroniski trūkstošo finansējumu. Faktiski ir jāmaina sistēmiskā pieeja zinātnei, tostarp jāatbrīvojas no padomju domāšanas mantojuma attieksmē pret humanitārajām un sociālajām zinātnēm, uzsver vēstures zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece DAINA BLEIERE. Viņas redakcijā nupat klajā nācis LU Akadēmiskā apgāda izdevums “20. gadsimta Latvijas vēsture. 1944/1945‒1964” IV sējums. Saruna ar pētnieci, tostarp par deportācijām, kolaborāciju, kolaboracionismu, lustrāciju un okupācijas seku novākšanu ne vien ap mums, bet arī mūsos pašos.  

īsumā
  • Latvijas vēstures IV sējums ir sava veida kopsavilkums tam, ko šodien zinām par laikposmu no 1944. līdz 1964. gadam. Grāmatā pievērsta uzmanība mazāk izpētītiem un tālaika izpratnei ļoti svarīgiem aspektiem. Tomēr tas nenozīmē, ka viss par šo laiku ir izpētīts un zināms.
  • Galvenokārt ir skaidrs, kā notika represijas, taču pētāmā ir daudz. Ir jāizveido datorizēts reģistrs, kas dotu iespēju precizēt represēto skaitu. Ir arī jāpēta represēto lietas, lai viestu skaidrību ne tikai par atsevišķu cilvēku likteņiem, bet arī bruņoto un nebruņoto pretošanos, sabiedrībā notiekošajiem procesiem.
  • Jēdziens “kolaborācija” maz ko pasaka par sadarbību. Kolaborācija varēja būt arī ar motivāciju saglabāt vai atjaunot valstisko neatkarību, kā tas notika situācijās, kad jāizvēlas starp mazāku un lielāku ļaunumu. Savukārt kolaboracionisms ir brīvprātīga sadarbība ideoloģiskā vai savtīgā nolūkā.
  • Par to, ka lustrācija pēc komunistisko režīmu sabrukšanas nav bijusi pietiekama, runā ne tikai Latvijā, bet arī visās bijušajās sociālistiskajās valstīs. Daļa no lustrācijas procesa ir arī vēstures pētniecība.
  • Pastāvošajā zinātnes, it īpaši humanitāro zinātņu, finansēšanas un vērtēšanas sistēmā, kas orientēta uz publikācijām starptautiski recenzējamos žurnālos, netiek ņemta vērā humanitāro zinātņu specifika un tas, ka zināšanu pārnesi uz sabiedrību nodrošina grāmatas. 
  • Latvijā politiķiem ir cerība, ka zinātnes kvalitāti varētu uzlabot, tajā neko neieguldot, –zinātnieki paši parūpēsies, lai viņu pētījumi kļūtu starptautiski nozīmīgāki, nevienam nekas nav jādod.
  • Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas tika novākti tie pieminekļi, kas vistiešāk simbolizēja padomju impērijas varu un ideoloģiju. Palikušie bija vai nu politiski jutīgi, vai neviennozīmīgi vērtējami no mākslinieciskās vērtības vai attēloto personu darbības vērtējuma aspekta.
  • Tendence konsolidēt akadēmiskās institūcijas un apvienot universitātes un augstskolas mazina konkurenci starp institūcijām un augstskolām, kā rezultātā tas nenāk par labu ne izglītības kvalitātei, ne pētniecībai.
  • 80. gadu beigās šķita, ka homo sovieticus ir karikatūra par atpalikušu, ideoloģiski “nozombētu” cilvēciņu, kādi mēs noteikti neesam. Taču izrādījās, ka homo sovieticus mūsos ir daudz dziļāk, turklāt savu politisko nihilismu un neticību demokrātijai viņš nodod arī bērniem.

Nupat izdotajā Latvijas vēstures IV sējumā aplūkots laikposms līdz 1964. gadam, kas ietver arī 1949. gada marta deportācijas. Cik lielā mērā šī tēma ir izpētīta?

Grāmatā ir visai plašs historiogrāfiskais ievads, kas sniedz samērā pilnīgu priekšstatu par to, kā šī posma pētniecība ir veidojusies dažādos laikos un kāds ir tās stāvoklis šobrīd.

Būtiskākais, ko vēlētos uzsvērt, ir tas, ka 90. gadu un 20./21. gadsimta mijas darbos dominējošais bija represiju aspekts, kas ir saprotams, runājot par staļinisma politiku, jo dažāda veida represijas – politiskas un nepolitiskas – bija galvenais sovjetizācijas instruments. Vairums publikāciju bija par pēckara jeb vēlīno staļinismu – par represijām, pretošanos (pārsvarā bruņoto), lauksaimniecības kolektivizāciju. Diezgan daudz publikāciju bija arī par kultūras darbinieku likteņiem un kultūras procesiem. Visai attīstīta pētniecības nozare Latvijā ir individuālās un kolektīvās atmiņas pētniecība. Darbs pie grāmatas bija diezgan ilgs, un tobrīd pieauga publikāciju skaits par citām tēmām, piemēram, nacionālkomunistu darbību, ekonomiku.

Rakstot grāmatu, pievērsām uzmanību dažiem aspektiem un jautājumiem, kas bija mazāk izpētīti, bet ir ļoti svarīgi šī laikposma izpētei. Vispirms minams institucionālais aspekts –, kā padomju režīms darbojās, kā tika veidotas tā politiskās, represīvās un administratīvās struktūras, kā tās tika ieviestas un organizētas otrreizējās okupācijas laikā un kā tās attīstījās, ņemot vērā, ka pēc Staļina nāves padomju politisko un ekonomisko sistēmu mēģināja diezgan kardināli reformēt. Ir arī virkne jautājumu, kas nav pietiekami izpētīti, bet ir būtiski, lai izprastu Latvijas situāciju pēc Otrā pasaules kara, it īpaši PSRS Bruņoto spēku un citu militāro struktūru izvietojums Latvijā, to ietekme. Kaut arī par šo jautājumu ir samērā daudz publikāciju, tajās vairāk ir akcentēta situācija PSRS sabrukuma laikā, taču par 40.–60. gadiem ir daudz neskaidrību.

Ko patlaban šajā jomā vajadzētu pētīt?

Ja runājam par neizpētīto, jāuzsver, ka jāpēta ir viss un neatbildētu un nepietiekami izpētītu jautājumu joprojām ir ļoti daudz, turklāt par jebkuru tēmu – represijām, pretošanos, ekonomisko un sociālo attīstību, kultūru utt. Tas, ka šāds darbs ir publicēts, nav liecība tam, ka viss par šo laiku ir izpētīts un zināms. Ir svarīgi, kādus jautājumus vēsturnieki sev uzdod, uzsākot darbu, kā viņi formulē uz konkrētiem procesiem vērsto skatpunktu.

Šodien mēs sev uzdodam vienus jautājumus, pēc 20 gadiem tie būs pavisam citi, un atkal nāksies vai nu pārrakt jau lasītos arhīva materiālus, vai meklēt jaunus avotus.

Krievijas karš pret Ukrainu un Putina politika, tai skaitā vēstures politika, ir aktualizējusi jautājumu par PSRS attiecībām ar nacionālajām republikām kā metropoles un koloniju attiecībām. Pēdējā laikā esmu pievērsusies komjaunatnes nomenklatūrai 50.–80. gados. Tas ir vēl viens aspekts, kas līdz šim praktiski nav pētīts, lai gan komjaunatnes nomenklatūra bija partijas un saimniecisko “kadru kalve”, un tās rekrutācijā un attīstībā ļoti skaidri parādās padomju sistēmas degradācija.

Uzskatu, ka nepietiekami novērtēts ir Ņikitas Hruščova valdīšanas periods. Tas bija ļoti turbulents laiks, kad mēģinājumi izveidot “patiesu” sociālismu mijās ar pamatotām bailēm no tā, ka reformas varētu sagraut padomju sistēmu. Tas izpaudās arī politikā pret nacionālajām republikām, kurā demagoģiski solījumi, kuriem daudzi noticēja, mijās ar reāliem uzbrukumiem un sodiem par nepaklausību, kā tas notika Latvijā 1959. gadā. Laba ilustrācija teiktajam ir vēsturnieka Pētera Krupņikova atmiņas. Viņš bija pieaicināts par tulku 1959. gada jūnijā, kad Latvijā viesojās Hruščovs un VDR delegācijas Valtera Ulbrihta vadībā. Tiekoties ar Latvijas vadību, Hruščovs bija izteicies, ka saprot mazu tautu, kas bijusi neatkarīga, bet tagad ir iegājusi lielā valstī, un tas rada problēmas. Ulbrihta runas laikā Hruščovs bija aizsnaudies, taču, kad Ulbrihts pateicis, ka viņi vēlētos nostiprināt VDR un Latvijas PSR kulturālās attiecības, uzreiz pamodies un kliedzis: “Toļko čerez Moskvu, toļko čerez Moskvu!” (“Tikai caur Maskavu, tikai caur Maskavu!”)

Jānorāda, ka nacionālkomunistu sagrāve 1959. gadā raisa diskusijas arī par Latvijas vēstures periodizāciju. Daļa vēsturnieku uzskata, ka līdz ar to padomju režīma liberalizācija bija beigusies. Es uzskatu, ka šādā pieejā netiek ņemts vērā, ka stingri vertikālajā, centralizētajā PSRS politiskajā sistēmā vietējā vadība, t. sk. Arvīds Pelše un Augusts Voss, bija atkarīgi no Maskavā notiekošajām varas cīņām, PSRS un, padomju valodā runājot, sociālisma “nometnē” notiekošajiem procesiem. Manā skatījumā lūzuma punkts drīzāk bija “Prāgas pavasara” apspiešana 1968. gadā, kas PSRS iezīmēja pāreju uz mēreni neostaļinisku politiku, atteikšanos no ekonomiskajām reformām, pastiprinātu kursu uz rusifikāciju un vienotas padomju nācijas veidošanu.

Cik apzināts ir individuālo represiju apmērs un raksturs?

Galvenokārt mums ir skaidrs, kā notika represijas, kāda bija to dinamika. Vienlaikus pētāmā ir ārkārtīgi daudz. Pirmkārt, vajadzētu izveidot datorizētu represēto reģistru, kas dotu iespēju precizēt represēto skaitu. Otrkārt, ir jāpēta represēto lietas. Tas dos skaidrību ne tikai par atsevišķu cilvēku likteņiem, bet arī bruņoto un nebruņoto pretošanos, sabiedrībā notiekošajiem procesiem un vairākiem citiem jautājumiem. Būtu iespējams arī identificēt represētājus. Ņemot vērā, ka Latvijas Valsts arhīvā ir apmēram 30 tūkstoši par politiskiem noziegumiem notiesāto un aptuveni 50 tūkstoši filtrācijas lietu, kā arī galvenajos aspektos jau apstrādātās 1941. un 1949. gada deportāciju upuru lietas, darbs būs vēl vairākām vēsturnieku paaudzēm.

Vēsturniece Inese Dreimane norāda, ka būtu nepieciešams pamatīgs pētījums, lai beidzot ieviestu skaidrību par to, cik daudz cilvēku un kuri tieši ir piedalījušies deportācijās. Kādas, jūsuprāt, ir iespējas noskaidrot konkrētas deportāciju īstenošanā iesaistītās personas? 

Tāpat kā daudzos citos gadījumos, neticu, ka šo jautājumu var izprast vienā pētījumā. Ir nepieciešami vairāki, tostarp mikrolīmeņa, respektīvi, atsevišķu cilvēku dzīvesstāstu, biogrāfiju, pētījumi. Ir daudzi aspekti, kas nav pietiekami skaidri. Vairākos no tiem mums trūkst dokumentu, vai arī tie ir fragmentāri. Informācija pa kripatiņai ir jāvāc no daudziem avotiem – dokumentiem, atmiņām, nomenklatūras autobiogrāfijām utt.

Avotu trūkums ir īpaši sāpīgs attiecībā uz 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Varbūt vieglāk ir izpētīt 1949. gada 25. marta deportācijās iesaistītos, taču tas ietver vairākas iesaistīto grupas: čekistus, miličus u. c. iekšlietu sistēmas darbiniekus, partijas komiteju darbiniekus, pagastu partorgus, republikas, pagastu un apriņķu vadību, iznīcinātājus, vietējos aktīvistus, kas tika iesaistīti kā ceļa rādītāji, mantas aprakstītāji.

Mums ir zināmi kopējie skaitļi par deportācijas operācijā “Priboj” 1949. gada 25. martā iesaistītajiem: 76 212 cilvēki, no tiem 8215 VDM darbinieki, 21 206 VDM Iekšējā karaspēka karavīri, 18 387 iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 28 404 vietējie aktīvisti. Šie skaitļi ir no oficiālajām atskaitēm un, iespējams, ir ne visai precīzi. Tomēr tie arī ataino, ka runa ir par ļoti lielu skaitu cilvēku un konkrētu cilvēku identificēšana varētu būt ārkārtīgi sarežģīts uzdevums. Tas, protams, ir jādara, taču tas nebūs viegls uzdevums.

Cik lielā mērā vēstures zinātnē ir definēta un pētīta padomju okupācijas laika kolaborācijas tēma?   

Kaut arī esmu rakstījusi par kolaborācijas problēmu Latvijā attiecībā uz padomju un nacistu režīmu, visplašāk angļu valodā Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu krājuma 29. sējumā, jāteic, ka man ne visai patīk šis termins. Tas maz pasaka par sadarbību, drīzāk ir birka, ko labprāt piekaram tiem, kuri mums nepatīk, it īpaši kultūras darbiniekiem un publiski pazīstamām personām. Piekaram vieniem, taču izvairāmies lietot attiecībā uz citiem. Piemēram, pēdējā laikā daudz šķēpu tiek lauzts par Andreju Upīti, Annu Saksi vai Mirdzu Ķempi, bet netiek pieminēts Aleksandrs Čaks, kurš arī nav bez vainas.

Ar kolaborāciju parasti saprotam okupētas valsts pilsoņu sadarbību ar okupācijas varu. Kolaborācijas pretmets ir pretošanās kā akceptējama un cildena rīcība. Par kolaborāciju visbiežāk tiek runāts Otrā pasaules kara kontekstā, proti, runa ir par relatīvi īsiem laika periodiem. Padomju otrā okupācija ilga pusgadsimtu, un rodas jautājums, vai šādā kontekstā vispār var runāt par kolaborāciju, jo tāda vai citāda sadarbība ar okupācijas varu ir neizbēgama, vēl jo vairāk ar totalitāru varu, kāds bija padomju režīms. 

Domāju, ka par kolaborāciju ir iespējams runāt, tomēr tas jādara sasaistē ar neatkarīgas valsts pastāvēšanu un ir jānošķir kolaborācija no kolaboracionisma.

Balstoties uz amerikāņu pētnieka Stenlija Hofmana izvirzīto dalījumu, varam runāt par kolaborāciju kā politisku uzvedību, kas balstīta uz patriotismu, respektīvi, motivāciju saglabāt vai atjaunot valstisko neatkarību. Šādu uzvedību varam novērot situācijās, kad ir jāizvēlas starp mazāku un lielāku ļaunumu, un bieži vien tā ir iluzora izvēle. Savukārt kolaboracionisms ir brīvprātīga sadarbība, kuru Hofmans iedala ideoloģiskā un savtīgā kolaboracionismā.

Tātad Latvijas gadījumā arī būtu izdalāmi vairāki kolaborācijas tipi...

Ja palūkojamies uz 1940. gada notikumiem, visi trīs kolaborācijas un kolaboracionisma tipi ir diezgan skaidri identificējami. Domāju, ka Kārļa Ulmaņa rīcību lielā mērā noteica tieši motivācija saglābt to, ko vēl var saglābt. Latviešu komunisti bija izteikti ideoloģiskie kolaboracionisti, kas uzskatīja, ka Latvijas valsts iznīcināšana ir likumsakarīga un nepieciešama. Tāpat bija pietiekami liels skaits savtīgo kolaboracionistu, kas pieslējās padomju varai, jo cerēja gūt labumu. Protams, runa ir par ideāltipiem, reālajā dzīvē motivācija cilvēkiem var būt pretrunīga, turklāt ar laiku tā var mainīties. Eduards Berklavs ir labs piemērs tam, kā cilvēks no ideoloģiska kolaboracionista pārvēršas par konsekventu režīma pretinieku.

Kolaborācijas un kolaboracionisma izpausmes ir visai skaidri identificējamas arī pēc Otrā pasaules kara, vismaz līdz 50. gadu pirmajai pusei, kā arī 1989.–1991. gadā, kad cīņa bija par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tomēr pa vidu ir ilgs posms, kad cerības uz neatkarības atjaunošanu vismaz reālistiskā perspektīvā zuda un kad inteliģences aprindās diezgan populārs kļuva uzskats, ka reāli panākt latviešu interešu aizstāvēšanu var tikai, iesaistoties sistēmā un mēģinot to izmainīt no iekšienes. Berklavs 1959. gadā publicēja rakstu, kurā aicināja latviešus stāties komjaunatnē un partijā, un raksta slēptais vēstījums bija tieši iepriekš minētais. Jāteic, ka partijas uzraugi no Maskavas uzreiz saprata, par ko ir runa.

Diskusijas par kolaboracionismu 60.–80. gados līdz šim ir bijušas diezgan neauglīgas. Lielā mērā tas ir tādēļ, ka viena vai otra funkcionāra, kultūras darbinieka u. tml. darbību mums nākas vērtēt visas viņa profesionālās darbības kontekstā, kas bija vairākus gadu desmitus, un šajā laikā tajā varēja būt dažādi pavērsieni. Protams, bija cilvēki, kuri cītīgi kalpoja režīmam, bet bija arī tādi, kuri to grāva no iekšienes. Sadarbība ar režīmu, protams, ir mazāk cienījama rīcība nekā pretošanās, tomēr cilvēki mēdz būt diezgan sarežģītas būtnes, un viņu rīcību un motivāciju nereti ir diezgan grūti kategorizēt, ievērojot striktus terminus. Kolaborācija/kolaboracionisms, ja šos jēdzienus izmantojam nevis kā nosodošu birku atsevišķu personu darbības raksturošanai, bet instrumentu iedzīvotāju grupu politiskās uzvedības klasifikācijai, ir pielietojami, kaut arī ir pārāk vispārinoši dziļākai analīzei.

Daudz tiek diskutēts par lustrāciju. Kāpēc tā Latvijā īsti nav notikusi? Vai tagad vēl ir jēga kaut ko darīt šajā virzienā, ja tas nenotika ne 90. gados, ne pēc VDK aģentu kartotēkas publiskošanas 2018. gadā?

Par to, ka lustrācija nav bijusi pietiekama pēc komunistisko režīmu sabrukšanas, runā ne tikai Latvijā, bet arī visās bijušajās sociālistiskajās valstīs.

Kas ir lustrācija? Tā ir valsts struktūru attīrīšanās no komunistisko režīmu ierēdņiem, īpaši tiem, kuri ir bijuši iesaistīti politiskajās represijās. Vai tas tika darīts? Jā, tomēr ne visai konsekventi. Dažkārt aizmirst, ka daļa no lustrācijas procesa ir arhīvu atvēršana. Visi pieejamie arhīvi Latvijā tika atvērti jau 90. gados. Vienīgais izņēmums bija VDK aģentu kartotēka un citi samērā nedaudzie VDK arhīva materiāli, kas bija palikuši Latvijā un tika padarīti pieejami 2018. gadā. Aģentu kartotēkas publiskošana neradīja tik graujošu efektu, kā daudzi baidījās. Iespējams, ja tas būtu noticis 90. gados, efekts būtu krietni lielāks, bet varbūt arī ne. Jāpiebilst, ka daļa no lustrācijas procesa ir arī vēstures pētniecība.

Latvijas vēstures IV sējums aptver laikposmu līdz 1964. gadam, taču, kā norādīja vēsturniece Ineta Lipša, mums ir nepieciešama Latvijas padomju laika vēstures pētniecība, izklāsts vismaz līdz 1985. gadam. Cik daudz un par kādu tematiku attiecībā uz šo laikposmu mums iztrūkst akadēmiskā pētniecībā balstītu zināšanu?

Ja būtu projekts, kura mērķis būtu uzrakstīt šādu apkopojošu darbu, domāju, ka šobrīd tas būtu ļoti sarežģīti, un tas ir vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ar 70.–80. gadu vēstures pētniecību nodarbojas ļoti maz cilvēku. Pat ja vēsturniekiem pieskaitām arī literatūras, mākslas, kultūras vēsturniekus, kā arī sociālo zinātņu pētniekus, bez kuru pētījumiem arī nav iespējams uzrakstīt šādu grāmatu, vismaz man neveidojas skaidrs priekšstats, ka tas ir iespējams. Pētījumi ir izkaisīti pa visu problēmu lauku, bet to ir pārāk maz. Otrkārt, pastāvošā zinātnes, it īpaši humanitāro zinātņu, finansēšanas un vērtēšanas sistēma šādus vispārinošus darbus, kā arī monogrāfiskus pētījumus nekādi neatbalsta. Ne zinātnisko iestāžu, ne atsevišķu pētnieku darba vērtēšanā grāmatām šajā sistēmā nav lielas lomas. Vienīgais, kam ir nozīme, ir raksti starptautiski recenzējamos žurnālos. Protams, tie ir svarīgi pētnieku un Latvijas zinātnes prestižam. Tie arī liecina par zinātnieku kapacitāti.

Taču humanitāro zinātņu specifika ir tāda, ka zināšanu pārnesi uz sabiedrību nodrošina grāmatas. 

Diemžēl humanitāro zinātņu specifika vērtēšanas sistēmā netiek ņemta vērā. Tas ietekmē arī zinātnes finansēšanu. Ineta Lipša vietnē Facebook ir publicējusi Izglītības un zinātnes ministrijas datu analīzi par vēstures finansēšanu, kas ļoti labi parāda bēdīgo situāciju. Rezultātā nav nekādu cerību, ka tuvākajos gados vēsturnieku, kuri reāli nodarbojas ar pētniecību, skaits varētu pieaugt. Situācijā šajā ziņā ir neiepriecinoša ne tikai padomju okupācijas, bet arī visu vēstures posmu pētniecībā.

Valsts prezidents Egils Levits rosina veidot “Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu”. Vienlaikus viņa prezidentūras laikā tika likvidēta vēsturnieku komisija, kas zināmā mērā pildīja un varētu pildīt līdzīgas funkcijas. Kāds ir jūsu viedoklis par iespējamajiem risinājumiem?

Vēsturnieku komisija netika likvidēta, tā netika atjaunota, jo katrs prezidents savas prezidentūras sākumā pieņem lēmumu par vienas vai otras komisijas darbības atjaunošanu, turpināšanu. Turklāt, kā sapratu no 15. martā konferencē* teiktā, prezidenta virzītā institūta uzdevums būtu vēstures komunikācija Latvijas un ārzemju sabiedrībai. Vēsturnieku komisijas uzdevums primāri bija veicināt pētījumus, turklāt samērā šaurā laukā – par Otro pasaules karu un padomju un nacistiskās okupācijas režīma politiku. Vēstures komunikācijas funkcija izrietēja no pētījumu rezultātu publikācijas grāmatu formātā un starptautiskās konferencēs. Tādējādi runa ir par diviem dažādiem vēstures komunikācijas modeļiem, kas, manuprāt, praktiski nepārklājas. Jānorāda, ka savā laikā tika nodibināts Latvijas institūts, kam it kā bija jāveic aptuveni tādas pašas funkcijas kā Latvijas vēsturiskās atmiņas institūtam.

Protams, lai komunicētu vēsturi, ir nepieciešams materiāls, un to var iegūt tikai pētniecības ceļā. Tagadējā tendence “konsolidēt” akadēmiskās institūcijas un apvienot universitātes un augstskolas man nešķiet produktīva, jo tā mazina konkurenci starp institūcijām un augstskolām, kā rezultātā nenāk par labu ne izglītības kvalitātei, ne pētniecībai.

15. marta konferencē daudz tika runāts arī par nepietiekamo finansējumu vēsturei. Taču man neliekas produktīva ideja sasaistīt finansējuma palielināšanu ar kādas jaunas institūcijas veidošanu. Finansējumu ir nepieciešams būtiski palielināt, taču to vajag darīt pastāvošās zinātnes finansēšanas sistēmas ietvaros, paaugstinot finansējumu Valsts pētījumu programmām un Latvijas Zinātnes padomes grantiem.

Situācija, ka finansējumu vēsturē gadā iegūst viens Zinātnes padomes grants, ir nenormāla un degradējoša.

Ja pieteikums tiek atzīts par pietiekami kvalitatīvu, taču gadu no gada nesaņem finansējumu naudas trūkuma dēļ, tas atņem vēlēšanos piedalīties konkursos. Jāpiebilst, ka pastāvošā Valsts pētījumu programmu projektu un Latvijas Zinātnes padomes grantu sistēma veicina starpdisciplinārus pētījumus un zinātnisko institūciju sadarbību, kas arī nav mazsvarīgi.

Patlaban, kā šķiet, politiķi ir gatavi vienlaikus daudz runāt par vēsturi un neparedzēt atbilstošu zinātnes finansējuma sistēmu un apmēru...

Filozofs Artis Svece nupat “Satori” ir ļoti labi pateicis, ka Latvijā politiķiem ir “cerība, ka mūsu zinātnes kvalitāti varētu uzlabot, tajā neko neieguldot, – vienkārši paši zinātnieki parūpēsies, lai viņu pētījumi kļūtu starptautiski nozīmīgāki, nevienam nekas nav jādod, cilvēki paši visu izdarīs, tulkos, publicēs”. Tā, protams, nebūs, un zinātne turpinās nīkuļot. Vēsture dažkārt ir pat labākā stāvoklī nekā citas humanitārās zinātnes. Ir lielas jubilejas, tādas kā valsts simtgade, kad pēkšņi visi atceras, ka vēsture ir svarīga un vajadzīga.

Vēstures pētījumu nepieciešamību vēstures komunikācijā un cīņā ar Krievijas propagandu ir aktualizējis arī karš Ukrainā un Putina sludinātā pseidovēsture. Taču sporādiska uzmanības parādīšana vēsturei neko nemaina pēc būtības. Ir jāmaina sistēmiskā pieeja zinātnei, tostarp humanitārajām zinātnēm.

Ir jāapzinās, ka Latvija nekad nekļūs par sekmīgu un plaukstošu valsti, ja izglītība nekļūs par prioritāti, bet, lai būtu laba izglītība, ir nepieciešama augsta līmeņa zinātne, it īpaši humanitārās zinātnes.

Vairākkārt esat norādījusi, ka vissmagākais ir tas, kādas sekas padomju okupācija ir atstājusi mūsu domāšanā. Tagad publiskajā telpā daudz runā par atkrieviskošanu. Kā ir ar sabiedrības un valsts desovjetizāciju domāšanas līmenī?

Domāju, tas drīzāk ir jautājums sociālajiem un kultūras antropologiem, jo tas varētu būt viņu pētījumu objekts. Vēsturnieku instrumentu loks ir pārāk pieticīgs, lai pētītu šo jautājumu. Vispārējā pārdomu līmenī padomju mantojumu varam saskatīt visai paradoksālos veidos. Piemēram, jau pieminētajā attieksmē pret humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Cilvēki, kuri bija ieguvuši izglītību padomju augstskolās, kā, piemēram, Politehniskajā institūtā vai Lauksaimniecības akadēmijā, un tāda bija liela daļa mūsu politiskās elites pēc neatkarības atgūšanas, šajās augstskolās bija spiesti apgūt tādus priekšmetus kā PSKP vēsture, dialektiskais un vēsturiskais materiālisms, zinātniskais komunisms un zinātniskais ateisms. Pieļauju, ka galvenais secinājums, kuru viņi izdarīja, bija, ka humanitārās un sociālās zinātnes ir tikai “tukša muldēšana” un no tām nav praktiska labuma. Taču tā nav. Šīs zinātnes parāda, ka sabiedrība nav vienkārša un ka tās problēmu risināšanā jāskatās ne tikai uz tūlītēju labumu, bet arī lēmumu ilgtermiņa sekām.

Jūsu zinātnisko interešu lokā ir Latvijas politiskā, sociālā un kultūras vēsture 1940.–1991. gadā. Šobrīd notiek diskusijas par pieminekļiem un to nozīmi vēsturiskajā un mūsdienu  kontekstā. Pieminekļu padome lēmusi par sešu objektu demontāžu Rīgā. Kāds ir jūsu viedoklis par šiem procesiem?

Krievijas iebrukums Ukrainā ir ļoti krasi aktualizējis jautājumu par publiskās telpas desovjetizāciju. Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas tika novākti visi tie pieminekļi, kas vistiešāk simbolizēja padomju impērijas varu un ideoloģiju. Palikušie bija vai nu politiski jutīgi, vai neviennozīmīgi vērtējami no mākslinieciskās vērtības vai attēloto personu darbības vērtējuma aspekta.

Uzskatu, ka Uzvaras pieminekļa nojaukšana ir pozitīvi vērtējama. Piemineklis, manuprāt, nebija izcils no mākslinieciskās vērtības viedokļa. Tas bija kļuvis par sava veida simbolu tiem, kuri Latvijas valsti uztvēra kā pārpratumu vai vismaz pamāti. Protams, var uzdot jautājumu, kā šī sabiedrības daļa organizēs savu atmiņas telpu tagad, kad pieminekļa vairs nav. Pieļauju, ka ir daļa padomju okupācijas laika pieminekļu, ielu nosaukumu u. tml., kas bija pārdzīvojuši PSRS sabrukumu dažādu iemeslu dēļ. Neredzu iemeslu, kādēļ Rīgā vajadzētu būt, piemēram, Gogoļa un Turgeņeva ielām, kas ir mantojums nevis no Padomju, bet Krievijas impērijas. Tomēr man ir arī bažas, ka šajā postpadomju telpas attīrīšanas degsmē mēs aizejam par tālu. Pieļauju, ka A. Upīša pieminekli nāksies un varbūt pat vajag pārvietot kaut kur citur saistībā ar koncertzāles celtniecību. Taču novākt pavisam? Varbūt A. Upīša piemineklis pēc kāda laika tiks uztverts kā simbols sarežģītajam 20. gadsimtam Latvijas vēsturē, tā pretrunām – ideoloģiskajām un cilvēciskajām?

Izmaiņas sabiedrības domāšanā ir desmitgadēs mērāms process, nereti ar atsauci uz 40 gadiem, cik ilgi Mozus vadāja savu tautu pa tuksnesi. Piemēram, Imants Lancmanis ir norādījis –, lai izgaistu padomju perioda nospiedumi mūsu domāšanā, būs nepieciešams tikpat ilgs laiks, cik ilga bija okupācija, proti, 50 gadu. Kāds ir jūsu viedoklis par minētajām pārmaiņām nepieciešamo laiku? Vai notikumi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šo procesu paātrinās?

Acīmredzot ar vienu paaudzi būs par maz, vajadzēs vismaz divas, tātad apmēram 50–60 gadu. Krievijas iebrukums Ukrainā paātrina nabas saites saraušanu ar Krieviju. Ekonomiskā integrācija PSRS telpā bija tik pilnīga, ka no tās bija grūti atbrīvoties, un šīs saites bija veidotas tā, ka tās saslēdzās un gāja caur Krieviju. Lai gan formāli jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas tirdzniecība ar Krieviju bija jūtami samazinājusies, daudzās jomās atkarība no Krievijas saglabājās. Atkarība no gāzes piegādēm ir redzamākā daļa. Tikai karš radīja vajadzīgo politisko gribu, lai to mazinātu. Tas pats ir ar Krievijas informatīvo telpu, kas līdz karam visai netraucēti valdīja Latvijā. Politiskajā telpā bija lielāks satraukums par Krievijas tiešās propagandas platformām, tādām kā “Sputnik”, taču REN TV gadiem ilgi netraucēti “zombēja” ne tikai Latvijas krievvalodīgos iedzīvotājus.

Krievija ir un būs mūsu kaimiņš, un ar to mums jārēķinās vienmēr, tomēr karš Ukrainā skaidri parāda, ka Putina vēsturiskā retorika – diezgan dīvains kokteilis, kurā sapludināta 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma ģeopolitika, vēlēšanās atjaunot Krievijas impēriju un nostalģija pēc zaudētā PSRS superlielvaras statusa – bauda pietiekami lielu Krievijas sabiedrības daļas atbalstu. Kamēr tā ir, mēs nekad nevarēsim justies droši.

Bez minētajiem “lielās politikas” aspektiem ir arī PSRS totalitārisma mantojums, kas izpaužas populismā, neticībā demokrātijai, cerībā uz bruņinieku baltā zirgā, kas atjās un apkaus visus pūķus. Krievija ir uzņēmusies tradicionālo vērtību aizstāves funkciju. Tām tiek pretstatītas netradicionālās vērtības, kuru bāze atbilstoši šai retorikai ir “sapuvusī” Eiropa un Rietumi. Nevar teikt, ka šai retorikai nebūtu atbalsta Latvijas un latviešu sabiedrībā, tādējādi mūsu ģeopolitiskā izvēle atrasties Rietumu politiskajā telpā nonāk pretrunā daļas sabiedrības antirietumnieciskumam. 80. gadu beigās šķita, ka homo sovieticus ir karikatūra par atpalikušu, ideoloģiski “nozombētu” cilvēciņu, kādi mēs noteikti neesam. Taču izrādījās, ka homo sovieticus mūsos ir daudz dziļāk, turklāt savu politisko nihilismu un neticību demokrātijai viņš nodod arī bērniem. Ņemot vērā, ka latviešu sabiedrībā bija vēsturiskā atmiņa par to, kā funkcionē tirgus ekonomika un politiskā demokrātija, pēc neatkarības atgūšanas likās, ka pietiks ar vienas paaudzes nomaiņu, lai tiktu vaļā no tā, kas bija ieaudzināts padomju laikā. Tagad man šķiet, ka tas prasīs vairāk laika un ka tas nav automātisks process, tam ir nepieciešamas sabiedrības apzinātas pūles.

* Konference “No pretošanās līdz brīvībai: kā stāstīt Latvijas valstiskuma vēsturi?”, kas norisinājās Rīgas pilī 2023. gada 15. martā.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
24
Pievienot komentāru
Atklātums ir vissvarīgākais
Parasti lēmumu – veikt vai neveikt investīcijas – ietekmē apstākļu kopums, arī investora redzējums par konkrēto valsti un valsts pārvaldi, piemēram, vai lēmumi tiek pieņemti atklāti, prognozējami un caurspīdīgi. Ja šādas pārliecības nav, uzticība mazinās.
Māris Butāns
Ārvalstu investoru padomes Latvijā Investīciju aizsardzības darba grupas līdzvadītājs, zvērinātu advokātu biroja “PricewaterhouseCoopers Legal” vecākais vadītājs
Pirms 2 nedēļām, Politika

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU