Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Gints Zelmenis: “Uz jautājumu, kā reaģētu Latvijas sabiedrība uz iespējamiem draudiem, šodien atbildi daudz skaidrāk, manuprāt, parāda nevis kādas vēsturiskas analoģijas, bet gan esošā Covid-19 krīze. Ja tik daudz valsts iedzīvotāju, neņemot vērā visus ārstu, virusologu, mikrobiologu, farmaceitu un zinātnieku brīdinājumus, paši, nebūdami speciālisti attiecīgajā nozarē, “no drošiem avotiem” zina, ka covida nemaz nav vai arī tā ir “tā pati gripa”, ka vakcinācija ir “čipošana”, “lielās farmas” vai politiķu sazvērestība utt., tas ir skarbs signāls, ka ar mūsu sabiedrības mentālo stāvokli ir ļoti nopietnas problēmas.”
Nacionālās pretošanās aktiem, pat simboliskiem, bija lielāka nozīme, nekā varam iedomāties, saka Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks GINTS ZELMENIS. Vienlaikus vēsturnieks norāda: varonību apliecinoša, apzināta pretošanās un vispārēja neapmierinātība ar okupācijas režīmu nav viens un tas pats. Nošķirt vienu no otra tagad ir politiķu uzdevums, lemjot, kam piešķirams nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss. Atzīmējot Lāčplēša dienu un Latvijas brīvības cīnītāju nopelnus, šoreiz LV portāls sarunā ar vēsturnieku aktualizē mazāk apspriestas mūsu tautiešu varonības izpausmes, pretojoties okupācijas varai, un kāds noturības potenciāls valda sabiedrībā iespējamas militāras agresijas gadījumā mūsdienās.
Saeimā ir atsākušās diskusijas par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu un kritērijiem, pēc kuriem tas piešķirams. Patlaban likums paredz “novērtēt to cilvēku nopelnus, kuri, darbodamies nacionālās pretošanās kustībā, piedalījās bruņotā cīņā vai ar citiem līdzekļiem cīnījās par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas atjaunošanu un ziedoja sevi, lai aizstāvētu tautu pret okupācijas režīmu īstenoto vardarbību un genocīdu”. Tas, šķiet, ir pārāk vispārīgs formulējums, lai pilnībā nosegtu visas no tā izrietošās vēsturiskās un juridiskās konsekvences. Kā jūs, esot viens no Saeimā notikušajā diskusijā par nacionālās pretošanās kustības izpratni pieaicinātajiem vēsturniekiem, skaidrotu, kas ir nacionālās pretošanās kustība un tās dalībnieks?
Manuprāt, par nacionālās pretestības kustības dalībniekiem var uzskatīt tos cilvēkus, kuri okupācijas laikā apzināti veica darbības, kas vērstas uz Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu, iesaistījās bruņotā vai nevardarbīgā pretestībā, vai arī veica okupācijas režīmiem politiski nevēlamas aktivitātes, kas vērstas uz latviešu pašapziņas vai latviešu nācijas saglabāšanu.
Piemēram, Otrā pasaules kara laikā spilgta nacionālās pretošanās izpausme bija Latvijas Centrālās padomes darbība, kuras memorandā bija tieša prasība atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. Pēckara gados visaktīvākā pretošanās izpausme okupācijas režīmam bija nacionālo partizānu darbība, bruņotā pretestība, kas turpinājās aptuveni līdz 50. gadu pirmajai pusei. Savukārt 60.—80. gados nacionālā pretestība pamatā izpaudās kā nevardarbīgu pretošanās grupu vai pat atsevišķu cilvēku aktivitātes. Viņu metodes gan vairāk var raksturot kā simboliskas – sarkanbaltsarkano karogu uzvilkšana dažādās vietās, politiska satura uzsaukumu, deklarāciju, vēstuļu vai citu tamlīdzīgu tekstu izveidošana un /vai parakstīšana ar mērķi darīt šos tekstus zināmus plašākai sabiedrībai, skrejlapu izplatīšana, nelegālu grupu veidošana, kuru mērķis bija okupācijas režīmam politiski nevēlamu darbību vai pat atsevišķu akciju īstenošana, un tamlīdzīgi.
Varbūt šo darbību mērķi ne vienmēr var definēt kā centienus atgūt Latvijas neatkarību, kas tā laika apstākļos izskatījās praktiski neiespējami, bet drīzāk kā centienus apkārtējiem atgādināt par to, ka šāda neatkarība ir bijusi agrāk un tāda ir iespējama arī nākotnē. Par to, ka šādām ārēji simboliskām akcijām bija nozīme un, iespējams, pat lielāka, nekā mēs domājam, liecina fakts, ka PSRS represīvā mašīna tām pievērsa pastiprinātu uzmanību. Šo akciju īstenotājus izsekoja, profilaktēja, ieslodzīja utt. Viņu uzraudzīšanai un represēšanai tika tērēti ļoti lieli administratīvie un politiskie resursi.
Te gan jāņem vērā, ka par pretošanos nevar uzskatīt tā laika sabiedrības vispārējo neapmierinātību ar PSRS pastāvošajām problēmām un negācijām, kas nereti izpaudās kā politisko anekdošu stāstīšana šaurā paziņu lokā, rietumu radio klausīšanās, “nelegālu”, Rietumvalstīs izdotu grāmatu vai žurnālu, Latvijas 20.—30. gadu izdevumu, vācu okupācijas laika izdevumu u. tml. lasīšana. Jāakcentē, ka ne vienmēr ir iespējams novilkt stingru robežu starp pretošanās izpausmēm un vispārējo sabiedrības neapmierinātību, lai gan bieži vien tās bija savstarpēji saistītas. Piemēram, PSRS vai LPSR karoga noraušana varēja būt gan plānota akcija ar mērķi vismaz simboliskā līmenī parādīt, ka “viņi te nav saimnieki”, ko var definēt kā pretošanās izpausmi, gan arī mirkļa ekscess, neapmierinātības izpausme no cilvēka, kuram padomijas nebeidzamās ikdienas problēmas apnikušas “līdz kaklam” un tas karogs varbūt tīri nejauši trāpījies ceļā, lai gan šāds ekscess varēja beigties pat ar krimināllietu.
Vēl viens aspekts: ne visas okupācijas režīmam politiski nevēlamās darbības “automātiski” ir uzskatāmas par latviešu nacionālās pretošanās sastāvdaļu. Piemēram, krievu monarhisma izpausmes no komunistiskās ideoloģijas viedokļa tāpat bija sodāmas, un šāda virziena aktīvistus arī uzraudzīja PSRS valsts drošības iestādes. Taču saprotams, ka krievu monarhistus, kādu pēckara laika Latvijā gan nebija daudz, nevar uzskatīt par latviešu nacionālās pretošanās kustības pārstāvjiem.
Saeima šogad jau grozīja likumu, paredzot, ka tā par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem var atzīt cilvēkus, kuriem šādu statusu nevar piešķirt likumā noteiktajā vispārējā kārtībā. Vienlaikus starp šobrīd aktuālajiem priekšlikumiem ir, piemēram, jautājums par to, ka statusa piešķiršanu varētu uzticēt īpašai komisijai, kurā strādātu arī Iekšlietu ministrijas, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes un tiesībsargājošo institūciju pārstāvji. Kāds ir jūsu viedoklis par šajā aspektā piedāvātajiem un iespējamajiem risinājumiem?
Attiecībā uz likumu izņēmumiem allaž ir jābūt ļoti uzmanīgiem, un, cik iespējams, ļoti uzmanīgi jāvērtē visa pieejamā informācija par attiecīgo personu pieteikumiem un viņu darīto, lai, labu gribot, nenonāktu pie kādiem odioziem rezultātiem. Komisijai, lai kāds arī būtu tās sastāvs, noteikti ir jābūt kaut kādiem kritērijiem, ko var uzskatīt par pretošanās kustību un tās dalībnieku, bet ko par tādu nevar uzskatīt. Gan jau būs arī kādas robežsituācijas, piemēram, kad cilvēks savulaik ir iesaistījies darbībās, no kurām daļu tiešām varēs definēt kā pretošanos, bet citas viņa darbības var būt vērtējamas kā kriminālas.
Te, protams, var rasties nākamais jautājums –, ko tolaik uzskatīja par kriminālu? Piemēram, zādzības, laupīšanas, slepkavības un citas tamlīdzīgas izdarības bija kriminālnoziegumi arī saskaņā ar tiem pašiem KPFSR un LPSR kriminālkodeksiem, taču šos normatīvos aktus izmantot kā kritēriju nebūtu adekvāti, jo tajos bija iekļauti arī visi “kontrrevolucionārie noziegumi”, “pretpadomju aģitācija” utt. Manuprāt, šeit risinājums varētu būt šāds: ja vadāmies pēc principa, ka Latvijas Republika turpināja de iure pastāvēt arī pēc okupācijas, tad par kritēriju kriminālām vai nekriminālām darbībām var kalpot Latvijā 1940. gada 17. jūnijā spēkā esošais Sodu likums. Protams, var jau teikt, ka attiecībā uz 60.—80. gadiem tas bija pārāk novecojis, zaudējis aktualitāti utt., tomēr kā zināmu kritēriju, lai nošķirtu pretošanās izpausmes no tīri kriminālām aktivitātēm, to var izmantot.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pagājušas jau trīs desmitgades. Cik daudz ir līdz šim nezināmā par nacionālās pretošanās kustību?
Pētniecības stāvoklis par pretošanās kustību un pretošanās izpausmēm dažādos laikposmos ir atšķirīgs. Piemēram, pretošanās kustība Otrā pasaules kara laikā, arī pēckara laika nacionālo partizānu darbība Latvijā ir pētīta krietni dziļāk un aprakstīta ievērojami vairāk, tostarp arī kvantitatīvi vairāk nekā pretošanās kustība 60.—80. gados. Attiecībā uz pēdējo laikposmu, manuprāt, pretošanās izpausmēs vēl ir visai daudz nezināmā, un tā būtu vēl samērā daudz pētāma tēma.
Starp citu, šī situācija var atstāt arī zināmas sekas uz iepriekš minētās komisijas darba rezultātiem, jo, ja jautājums vai kāds tā aspekts nav pietiekami izpētīts, tad šādā situācijā, pieņemot politiskus lēmumus, ir lielāka iespēja pieļaut kļūdu.
Pētot VDK krimināllietas, izveidojāt sarakstu ar 216 cilvēku vārdiem, kuri ir pretojušies padomju varai un represēti. 2019. gadā iznākušajā grāmatā “Nacionālā pretošanās kustība Latvijā no 1959. līdz 1986. gadam”, pētot VDK krimināllietas, esat centies kliedēt neziņu par tiem pretošanās dalībniekiem, kuru vārdi ir mazāk zināmi. Par kādām apsūdzībām un apsūdzētajiem lielākoties ir vēstīts?
Vispirms jāatceras, ka ne katrs politiski represētais “automātiski” būtu uzskatāms par pretošanās kustības dalībnieku.
PSRS okupācijas laika politiskajās prāvās 60.—80. gados vispopulārākā apsūdzība bija bēdīgi slavenā “pretpadomju aģitācija un propaganda”. Tas ir arī likumsakarīgi, jo totalitārās diktatūras apstākļos jebkuru varai nevēlamu vai pat vienkārši nepatīkamu informāciju varēja pasludināt par “pretpadomju aģitāciju”. Vēl viena izteikti politiska apsūdzība bija arī “apzināti nepatiesi izdomājumi, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu”, kas, pēc būtības, bija tāda kā “atvieglināta” “pretpadomju aģitācijas” versija un par kuru kriminālkodeksā bija paredzēts īsāks ieslodzījuma termiņš. Jāakcentē, ka daļa krimināllietu par šiem “apzināti nepatiesajiem izdomājumiem” 60.—80. gados vispār nav pētītas un daļa no tām nav pat īsti apzinātas. Izpētot šīs lietas, mēs, iespējams, iegūtu jaunu informāciju gan par pretošanās izpausmēm, gan arī par politiskajām represijām 60.—80. gados.
“Smagākās” no 60.—80. gadu politiskajām apsūdzībām bija par, tā saukto “dzimtenes nodevību”, par kurām kriminālkodeksā bija paredzēts pat nāvessods. Lai arī PSRS pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs politiskajās represijās Latvijā neviens nāvessods, cik zināms, netika piespriests, tomēr maksimālais ieslodzījuma termiņš (15 gadi) 60. gados par “dzimtenes nodevību” tika piespriests vairākiem cilvēkiem, piemēram, Gunāram Astram 1961. gadā, Gunāram Rodem un Dailim Rijniekam 1962. gadā.
Taču kopumā 60.—80. gadu politiskajās represijās tik lieli sodi kā ieslodzījums virs 10 gadiem bija salīdzinoši reta parādība. Biežāk “politiskajiem” piesprieda ieslodzījumus 4—5 gadu robežās.
Bija arī gadījumi, kad nepārprotami politiskas apsūdzības tika papildinātas ar “nepolitiskām”. Piemēram, gadījumos, kad bez “dzimtenes nodevības” vai “pretpadomju aģitācijas” cilvēku apsūdzēja, vai vismaz mēģināja apsūdzēt, arī par “pornogrāfijas izplatīšanu”, lai gan no visiem attiecīgās lietas materiāliem ir nepārprotami redzams, ka pornogrāfija šajās lietās bija burtiski “aiz matiem” pievilkta.
Kā nacionālās pretošanās kontekstā, jūsuprāt, būtu vērtējama sadarbība ar nacistu okupācijas režīmu, uzskatot to par mazāko ļaunumu un vienīgo militāro varu, kura varēja aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos?
Manuprāt, komunistu un nacionālsociālistu režīmu dalīšana “mazākā” un “lielākā” ļaunumā ir bezjēdzīga un pat bīstama. Vieni savu ideoloģiju pasludināja par augstāko patiesību un otri tāpat. Vieni savas “vienīgi pareizās” ideoloģijas vārdā masveidā slepkavoja cilvēkus, un arī otri slepkavoja. Vieni apkaroja un fiziski iznīcināja jebkādu politisko opozīciju, un otri darīja tāpat. Vieni, kad viņiem tas likās izdevīgi, pārkāpa paši savus ideoloģiskos postulātus, un otri arī. Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Kur ir atšķirība?
Mēģinājumi šos abus režīmus dalīt “mazākā” vai “lielākā” ļaunumā ir bīstami no tāda viedokļa, ka, pasludinot vienu no tiem par “lielāku” ļaunumu, otrs kaut kādā mērā tiek attaisnots kā pretsvars “lielākajam ļaunumam”. Diemžēl pasaulē tieši tā ir noticis – nacionālsociālisms tika sakauts, tā noziegumi nosodīti Nirnbergas tribunālā, bet par komunistu noziegumiem šāda tribunāla nav bijis. Tieši tādēļ Rietumos viena daļa neizprot un neapzinās komunistiskās ideoloģijas bīstamību, savukārt citi to pat nevēlas redzēt, jo tas traucē “taisīt biznesu”. Un pats galvenais – Rietumos nav tādas “komunisma celtniecības” pieredzes daudzu desmitu gadu garumā, kā tas notika pie mums.
Latvijas vēsturei, protams, ir sava specifika. Mūsu senči pieredzēja Stučkas teroru 1919. gadā, tad viņi un viņu bērni pieredzēja “baigo gadu” 1940.—1941. gadā. Līdz ar to likumsakarīgi, ka šīs šausmas pārdzīvojušie sagaidīja vāciešus 1941. gada vasarā kā atbrīvotājus un bija ar mieru sadarboties, kaut vai ar pašu nelabo, ja tikai tas cīnās pret boļševikiem. Vēlāk gan vairums saprata, ka jaunie “atbrīvotāji” nav neko labāki par iepriekšējiem un ka cerētā atbrīvošana ir bijusi tikai ilūzija. Savukārt, pēc Vācijas sakāves un atkārtotas PSRS okupācijas, tas viss, kas jau bija pieredzēts “baigajā gadā”, atgriezās.
Lai arī laika gaitā komunistu režīms Latvijā no ekstrēmās Staļina laika “gaļas mašīnas” 50. gadu otrajā pusē pakāpeniski transformējās par salīdzinoši “veģetārāku” variāciju, tomēr rusifikācija, ekonomiskā degradācija, politiskās represijas un visas pārējās okupācijas režīma negācijas turpinājās vairāku desmitu gadu garumā. Līdz ar to likumsakarīgi, ka mūsu tautas vēsturiskajā atmiņā PSRS okupācija un komunistu režīms tiek uztverti kā daudz lielāks ļaunums nekā Vācijas reiha okupācija un nacionālsociālistu režīms. Tā ir mūsu specifika, kuru Rietumos daudzi diemžēl nesaprot vai arī negrib saprast.
Lai nu kā, arī mums pašiem jāatceras galvenais – Otrais pasaules karš nebija Latvijas karš, tas bija svešu varu izraisīts karš, kurā tikām ierauti pret savu gribu. Atcerēsimies, ka Latvija 1938. gadā pasludināja neitralitāti, kuru pārkāpa abas karojošās puses. Savukārt jau kara laikā gan Berlīnei, gan Maskavai mēs bijām tikai “lielgabalu gaļa”. Ne Hitlers, ne Staļins nevienā brīdī nedeva un pat netaisījās dot Latvijai nekādu brīvību vai neatkarību.
Kā vērtējams Saeimas komisijas sēdē, kurā apsprieda jautājumu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, izskanējušais viedoklis, ka tā piešķiršana varētu būt pamatota arī par darbību pēc 1990. gada 4. maija, proti, laikā starp Latvijas Republikas neatkarības juridisko un faktisko atjaunošanu, kurā iekļaujas 1991. gada janvāra barikādes un augusta pučs?
No vienas puses, tas ir loģiski – 1990. gada 4. maija deklarācija tikai uzsāka juridisku ceļu uz neatkarības atjaunošanu un noteica pārejas periodu līdz pilnīgai neatkarības atjaunošanai, bet Padomju Savienība jau turpināja pastāvēt, Latvija joprojām bija pārblīvēta ar krievu armiju, visas PSRS varas struktūras turpināja darboties. Piemēram, 1991. gada janvāra barikādes bija spilgta pretošanās izpausme, turklāt ļoti masveidīga.
No otras puses, tas, ko mēs varam saukt par pretošanās kustību 70. gados, kā arī vēl 80. gadu pirmajā pusē, sākot ar 1987.—1988. gadu, pakāpeniski izvērtās par procesu, kuru mēs šodien apzīmējam ar jēdzienu “Trešā atmoda”. 80. gadu beigās varēja runāt jau daudz brīvāk un darīt lietas, par kurām vēl dažus gadus iepriekš arestēja un ieslodzīja “labošanas darbu kolonijās”.
Ja jautājums ir par to, vai var piešķirt pretošanās kustības dalībnieka statusu par 1990.—1991. gadā darīto, tad, godīgi sakot, es nezinu, man šobrīd nav atbildes. Līdz 80. gadu vidum situācija bija pilnīgi atšķirīga, bija vajadzīga daudz lielāka uzdrīkstēšanās un drosme, lai kaut ko uzsāktu pret šo šķietami nesagraujamo režīmu. Tomēr ir skaidrs, ka, piemēram, 1991. gada janvārī barikāžu aizstāvji riskēja ar dzīvību, jo neviens jau nezināja, kurā brīdī, kāda PSRS spēka struktūru vienība un no kuras puses var sākt šaut. Līdz ar to, ja mēs iepriekšējo gadu pretošanās kustības definējumu “automātiski” attiecinām, piemēram, uz 1988.—1991. gada notikumiem, tad sanāk, ka par pretošanās kustības dalībniekiem ir jāatzīst lielākā daļa no tā laika Latvijas iedzīvotājiem.
Tā dēvēto čekas maisu atvēršana publiskajā telpā uz brīdi aktualizēja VDK aģentūras darbību, iespējams, tomēr nesniedzot gaidīto rezultātu ne zinātniskās izpētes, ne sadarbības sabiedriskā izvērtējuma ziņā. Taču virs katra aģenta bija čekas operatīvie darbinieki, viņu priekšniecība, kā arī VDK vadība, kura savukārt pildīja kompartijas Centrālkomitejas uzdevumus. Kādas patlaban ir iespējas ar arhīvu rīcībā esošajiem dokumentiem atklāt šajā hierarhijā augstāk stāvošo personu darbību, sniedzot atbilstošu sistēmas novērtējumu?
Ja lielu daļu no VDK arhīva 80.—90. gadu mijā no Latvijas izveda vai iznīcināja, tad lielākā daļa no Kompartijas arhīva un arī vairums no citu LPSR centrālo valsts iestāžu dokumentiem Latvijā ir saglabājušies, ir pieejami izpētei, un vēsturnieki, kuri strādā ar PSRS laika tēmām, tos izmanto.
Kopumā Latvijā esošo PSRS laika dokumentu klāsts ir ļoti liels un pietiekams, lai pilnvērtīgi pētītu un aprakstītu augstāko LPSR amatpersonu darbību, vismaz to būtiskākajās izpausmēs. Protams, allaž ir kādas nianses vai specifiski jautājumi, par kuriem esošajos dokumentos informācijas trūks, vai arī tā būs nepilnīga, taču tā ir praktiski neizbēgama, gandrīz jebkura vēstures pētījuma sastāvdaļa.
Kādā intervijā norādāt: ja nebūtu tādu cilvēku, kuri visai bezcerīgos apstākļos tomēr izrādīja pretošanos okupācijas režīmiem, nav zināms, vai mums 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā vairs būtu, ko atjaunot. Ko par mūsu pretošanās potenciālu šodien, ja rastos apstākļi, kad tas būtu nepieciešams, var spriest, iespējams, ņemot vērā kādas vēsturiskas analoģijas vai citus apstākļus?
Uz jautājumu, kā reaģētu Latvijas sabiedrība uz iespējamiem draudiem, šodien atbildi daudz skaidrāk, manuprāt, parāda nevis kādas vēsturiskas analoģijas, bet gan esošā Covid-19 krīze. Ja tik daudz valsts iedzīvotāju, neņemot vērā visus ārstu, virusologu, mikrobiologu, farmaceitu un zinātnieku brīdinājumus, paši, nebūdami speciālisti attiecīgajā nozarē, “no drošiem avotiem” zina, ka covida nemaz nav vai arī tā ir “tā pati gripa”, ka vakcinācija ir “čipošana”, “lielās farmas” vai politiķu sazvērestība utt., tas ir skarbs signāls, ka ar mūsu sabiedrības mentālo stāvokli ir ļoti nopietnas problēmas.
Skatoties plašāk, ja liela sabiedrības daļa tik viegli “pavelkas” uz kaut kādām sazvērestības teorijām vai pat internetā sagramstītām muļķībām, bet speciālistu teikto uztver kā sazvērestības izpausmi, tad ir pamats satraukties, ka militāri-politiskas krīzes laikā šie cilvēki var rīkoties tikpat neadekvāti. Tas nozīmē, ka potenciālais agresors ar labi organizētas dezinformācijas un propagandas palīdzību var visnotaļ sekmīgi pārliecināt samērā lielu sabiedrības daļu, ka agresija īstenībā nav agresija, ka “zaļie cilvēciņi” ir jebkas cits, nevis iebrucēji utt. Un tad, kad šiem “intelektuāļiem” beigu beigās “sāks pielekt”, ka šī lieta ir krietni nopietnāka par kaut kādām sazvērestības teorijām, būs jau par vēlu.
Galu galā, zināmas vēsturiskas analoģijas, protams, ar atrunām attiecībā uz laikmeta un situācijas specifiku, var atrast arī šādai situācijai. Piemēram, liela daļa no Latvijas 30. gadu, tā sauktajiem kreisajiem sociāldemokrātiem – Ansis Buševics, Bruno Kalniņš, Fricis Menders un citi –, kuri vārdos vienmēr atbalstīja demokrātijas principus, 1940. gada Padomju Savienības agresiju pret Latviju tobrīd, tiešām, uztvēra kā atbrīvošanu, iestājās Komunistiskajā partijā un iesaistījās dažādās okupantu organizētās aktivitātēs. Ko tas vairs dod, ka vēlāk vismaz daļa no viņiem aptvēra savu kļūdu? Kā mēdz teikt, “moris savu darbu bija padarījis”.
