Atļauties neiedomājamo
“Šis ir stāsts, kurš mums pašiem sev būtu bijis jāizstāsta jau pirms gadiem trīsdesmit, tomēr skaidra attieksme par tālaika notikumiem sāk veidoties vien tagad – jaunas, brutālas vardarbības ēnā 21. gadsimtā,” norāda filmas “Drosmes diena” idejas un scenārija autors Lauris Gundars.
Filmas pamatā ir materiāli par 1983. gadā veiktajām tiesas prāvām pret citādi domājošajiem. Tieši šajā gadā uz cietumiem un nometnēm tika nosūtīti ļoti daudz cilvēku, kuri nespēja samierināties ar pastāvošo iekārtu. Tomēr kāds no tiesājamajiem atļāvās līdz šim neiedomājamo – publiski skaļi paust patiesību par padomju valsti un vardarbīgo okupāciju. Šis cilvēks bija Gunārs Astra. Viņa rīcība bija paraugs drosmei, kura līdz pat Atmodas gadiem un PSRS sabrukumam iedrošināja tautu nebaidīties.
Arī vēsturnieks Gints Apals intervijā LV portālam vērsa uzmanību, ka Gunāra Astras rīcība izmeklēšanas un tiesas laikā atšķīrās no citiem apsūdzētajiem. Viņš bija vienīgais, kurš atteicās izmeklēšanas laikā un pratināšanās atbildēt uz jautājumiem par savu un citu cilvēku rīcību. Viņš nedeva liecības, bet izmantoja savas tiesības uz pēdējo vārdu, lai teiktu runu, kurā skaidri postulēja savus politiskos uzskatus un pateica slaveno frāzi, kas iegājusi Latvijas vēsturē, padarot Gunāru Astru par pretošanās kustības simbolu: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku.” 1970. un 1980. gados Latvijā to neizdarīja neviens cits, secina G. Apals.
Gunāra Astras brālis Leons Astra, atminoties tiesas sēdi, kurā G. Astra teica savu pēdējo vārdu, uzsver šī notikuma īpašo nozīmi ne tikai Latvijas robežās, bet arī ārpus tām: “Tā laika totālās nedrošības un īsto faktu noklusēšanas gaisotnē tas bija kā bumbas sprādziens. To neviens ne gaidīja, ne cerēja, ne domāja, ka kaut ko tādu varētu tiesas sēdē pateikt. Es tiešām tobrīd nezināju, ko brālis grasās pateikt. Kā Gunārs pats izteicās, to tekstu viņš bija sagatavojis iepriekšējās dienas pēcpusdienā un pie sevis šķendējās, ka vienu lapu no deviņām bija pazaudējis. Šis pēdējais vārds ar savu patriotiski morāli izturēto piepildījumu aplidoja pasauli īsā laikā un kļuva ļoti populārs ne tikai ārzemēs, bet, iespēju robežās, arī pie mums nelegālā formā.”
Latvijas neatkarības aizstāvi Gunāru Astru tiesāja divas reizes – 1961. un 1983. gadā. Astra ieslodzījumā kopumā pavadīja nepilnus 20 gadus. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņu attaisnoja abās lietās.
Zīmīgi, ka tieši pirms 34 gadiem, 1988. gada 19. aprīlī, bija Gunāra Astras bēres, kuras kļuva par vēl nebijušu tautas solidaritātes un pateicības apliecinājumu – viņa kaps tika aizbērts ar rokām.
Saglabājot ticību brīvai valstij
Filma “Drosmes diena” ir vēsturiska liecība, kas atspoguļo Gunāra Astras drosmi publiski runāt par padomju varas represijām un būs izglītojošs materiāls gan mūsdienu sabiedrībai, gan nākamajām paaudzēm, vēstot par padomju okupācijas varas nodarījumiem.
Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs Jānis Bordāns norāda: “Filma par Gunāru Astru ir piemērs tam, ko nozīmē būt savas valsts patriotam. Gunāra Astras stingrā nostāja pret Krievijas okupācijas varu un vēlme dzīvot neatkarīgā Latvijas valstī ir jāzina visai latviešu tautai. Tā ikvienam var būt kā mēraukla viņa drosmei. Filma veicinās izpratni par ticību savai valstij un Gunāra Astras nesalaužamo cīnītāja garu.”
Filmā Gunāra Astras īpašo lomu Latvijas vēsturē apliecina viņa laikabiedri, tiesātie par patiesību – Lidija Lasmane, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Knuts Skujenieks –, kā arī viņu palīgi brīvajā pasaulē – Pāvils Brūvers un Egils Levits. “Šie ļaudis zināja, ka cīņa ar pārspēku draud ar ilgiem gadiem ieslodzījumā, tomēr centās pretoties, saglabājot ticību brīvai valstij un to nododot līdzcilvēkiem,” uzsver Lauris Gundars.
Līdzās Laurim Gundaram filmas veidošanas komandā ir: režisors Jurģis Tūbelis, producente Arta Ģiga, operatori Uldis Ķikāns un Jānis Kešāns. Galvenajās lomās piedalās aktrise Lidija Pupure un Liepājas teātra jaunā kursa aktieri: Madara Vilčuka, Madara Kalna, Agnija Dreimane, Kārlis Ērglis, Kārlis Elvis Artejevs, Valts Skujiņš un Kintija Stūre.
Filma “Drosmes diena” veidota kā viens no Gunāra Astras 90. jubilejas gada notikumiem.
UZZIŅAI
Šīgada 20. janvārī Rīgas centrā, Baumaņa skvērā, Gunāra Astras piemiņai tika atklāts tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidotais piemineklis “Nebaidies!”. Piemineklis latviešu brīvības cīnītājam ir uzstādīts pie ēkas Brīvības ielā 34, kur 1983. gadā viņu notiesāja LPSR Augstākā tiesa. Tieši šajā namā Gunārs Astra 1983. gada 15. decembra tiesas prāvā teica savu pēdējo vārdu.
- Pieminekļa “Nebaidies!” atklāšanas pasākumu iespējams noskatīties šeit.
Oficiālais izdevējs “Latvijas Vēstnesis” sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju janvārī laida klajā Gunāra Astras pēdējam vārdam, kas tika teikts 1983. gada 15. decembrī, veltītu grāmatu “Pēdējais vārds”. Grāmatas vēsturisko komentāru autors, vēsturnieks Gints Apals raksta: “Tieši viņš kļuva par mērauklu daudzu citu cilvēku rīcībai un attiecībām ar savu sirdsapziņu, kas joprojām ir svarīgi nenoslēgtajos rēķinos ar pagātni.”
Plašāk par tēmu lasiet LV portālā
Šīgada 25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, Latvijas Pasts izdeva Gunāram Astram veltītu pastmarku un speciālo aploksni. Jaunās pastmarkas nominālvērtība ir 1,20 eiro, tās tirāža sasniedz 25 000 eksemplāru. Līdz ar pastmarku tika izdota arī speciāla aploksne 800 eksemplāru tirāžā. Filatēlijas izdevumu dizaina autore ir māksliniece Lilija Dinere.
- Pastmarku un aploksni iespējams aplūkot šeit.
Jau iepriekš tika ziņots, ka pērn 22. oktobrī latviešu brīvības cīnītājam Gunāram Astram apritētu 90 gadu. G. Astras laikabiedri un ģimenes locekļi, Tieslietu ministrijas un Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvji, godinot viņa piemiņu, izveidojuši iniciatīvas grupu, kas organizē pasākumu kopumu līdz 2022. gada rudenim, šo laikposmu pasludinot par Gunāra Astras gadu.
