Raksturojot laiku, kad Gunārs Astra nolasīja savu pēdējo vārdu, rakstāt, ka 1983. gadā padomju drošības struktūras sāka jaunu represiju vilni pret iekšējo opozīciju Latvijā. Kāpēc tieši tad, kāds bija politiskais fons?
Atskatoties uz norisēm Latvijā, mums ir raksturīgi uz tām raudzīties, kā uz kaut ko izolētu, atrautu no ārpasaules, tomēr okupētā Latvija bija dziļi integrēta Padomju Savienības pārvaldes sistēmā. Tas, kas šeit notika, nereti bija saistīts gan ar norisēm Padomju Savienības mērogā, gan arī – starptautisko politiku. Tas redzams arī Gunāra Astras dzīves gājumā, jo abi cietumsodi, ko viņš saņēma, sakrita ar lielu saspīlējumu Padomju Savienības un ASV, Rietumvalstu attiecībās.
1961. gads, kad Kara tribunāls Gunāram Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā par dzimtenes nodevību, sakrīt ar Berlīnes krīzi. Brieda Kubas raķešu krīze. Tolaik Astra pēc savas iniciatīvas jau trīs gadus bija uzturējis ciešus kontaktus ar amerikāņu diplomātiem. Izmeklēšanas materiālos parādās atsauces arī uz spiegošanas motīvu. Astram esot bijis nodoms kļūt par amerikāņu speciālo dienestu aģentu, par ko it kā liecina otrs līdzapsūdzētais cilvēks. Tas ir laiks, kad abas lielvaras faktiski tuvojas jauna pasaules kara – kodolkara – slieksnim.
1983. gadā bija vēl viens ārkārtīgi liels militārais un politiskais saspīlējums starp Padomju Savienību un ASV. Amerikā tobrīd pie varas bija nākusi republikāņu administrācija prezidenta Reigana vadībā, kas uzturēja diezgan agresīvu retoriku par ļaunuma impēriju un daudz ko citu, tas radīja paniku Padomju Savienības vadībā. Ir liecības un pētījumi, ka 1983. gada rudenī tiešām tika gaidīts Rietumu valstu uzbrukums Padomju Savienībai. PSRS gatavojās kodolkaram. Diezgan raksturīgi, ka šādos apstākļos totalitāri režīmi neizbēgami cenšas pastiprināt disciplīnu un neitralizēt visus iekšējos oponentus.
Tā teikt, preventīvi piegriezt skrūves jebkādai iekšējai pretestībai. Tomēr ir zināms, ka Gunārs Astra jau pirms vairākiem gadiem bija saņēmis oficiālu brīdinājumu neturpināt savas darbības. Varbūt tik barga reakcija 1983. gadā tomēr bija negaidīta?
Jāņem vērā arī tas, ka Padomju Savienības mērogā disidentu kustība, ar uzsvaru – disidentu, nevis pretošanās kustība, – bija krietni aktīvāka nekā Latvijā. Represijas pret padomju sistēmas kritiķiem, oponentiem vai pretiniekiem notika gan Krievijā, gan Ukrainā, gan Kaukāzā. 1960. gados un 1970. gadu vidū ārpus Latvijas notika daudz politisko prāvu. Tika represēta Maskavas Helsinku grupa, Ukrainas Helsinku grupa, arī Armēnijas Helsinku grupa.
Latvijā situācija varbūt pat nebija tik asa. Viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka Latvijā nebija tāda mēroga intelektuālo līderu kā Andrejs Saharovs un citi. Pie mums pretošanās kustība nāca no sabiedrības vidējo, zemāko slāņu pārstāvju vidus. Tā nāca no tautas, nevis no elites, politiķiem, valstsvīriem vai intelektuāļiem, un tā nebija tik izteikta.
Piemēram, 1970. gadu beigās pēc lietuviešu iniciatīvas tika veidota Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galvenā komiteja. Lai gan VDK šīs organizācijas noformēšanos sekmīgi izjauca, tomēr 1979. gadā radās baltiešu memorands, kuru parakstīja 45 cilvēki. To vidū, šķiet, bija tikai pieci latvieši. Gunārs Astra piedalījās šī memoranda tulkošanā no krievu uz latviešu valodu, kas bija viens no viņa vajāšanas ieganstiem.
Represijas Latvijā lielā mērā bija saistītas arī ar politiskās vadības maiņu Padomju Savienībā. Pēc Leonīda Brežņeva nāves pie varas nāca ilggadējais Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Jurijs Andropovs, kurš uzsāka tādu kā disciplinēšanas kampaņu. Viņš pieprasīja darba disciplīnu, centās ierobežot jebkādu brīvdomību, notika skrūvju pievilkšana visa režīma ietvaros. Protams, tas saistīts arī ar starptautiskās gaisotnes saspīlējuma pieaugumu, Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā. Represijas notika visas Padomju Savienības mērogā un okupēto Latviju skāra relatīvi vēlā fāzē. Es teiktu, ka tobrīd vienkārši bija pienākusi Latvijas kārta.
1961. gadā piespriesto sodu Gunārs Astra izcieta pilnībā, garajos ieslodzījuma gados iepazīstoties ar daudziem padomju režīma pretiniekiem no Baltijas valstīm un dažādām PSRS daļām. Komentāros minat, ka šī pieredze nostiprināja ne tikai viņa antikomunistisko pārliecību, bet arī priekšstatu par fundamentālām atšķirībām starp Baltijas tautu pretošanās kustību un padomju disidentiem. Kāda tā bija?
Baltijas valstu pretošanās kustības cīnītāji, nonākot kontaktā ar Krievijas, Ukrainas vai citu Padomju Savienības republiku disidentiem, sevi identificēja citādi. Gunārs Astra uzsvēra, ka viņš nav disidents. To pašu Gunāra Astras piemiņas konferencē akcentēja viņa cīņas biedrs Bruno Javoišs. Šie cilvēki sevi neuzskatīja par disidentiem, kas tikai kritizē padomju sistēmas un totalitārisma defektus. Viņi noliedza padomju sistēmu kopumā. Kaut ko tādu mēs varētu teikt par Berklavu un nacionālkomunistiem, kas gribēja pārmaiņas režīma ietvaros, nosargājot zināmu okupētās padomju Latvijas autonomiju – ierobežot migrāciju un novērst rusifikāciju –, bet viņu nolūks nebija gāzt padomju okupācijas varu. Pretošanās kustības cīnītāji, savukārt, bija principiālā opozīcijā padomju sistēmai. Viņi uzskatīja, ka mērķis ir nacionāla atbrīvošanās.
Mēs pārāk daudz un vispārīgi runājam par pretošanās kustību, nespējot definēt šī jēdziena saturu. Kur beidzās kurnēšana un sākās protests? Kur beidzās protests un sākās aktīva pretošanās sistēmai? No šāda skatpunkta, manuprāt, to varētu saukt arī par nacionālās atbrīvošanās kustību. Gunārs Astra savā pēdējā vārdā skar jautājumus par latviešu tautas izdzīvošanu, latviešu valodas un identitātes saglabāšanu un Latvijas neatkarības atjaunošanu kā ideālo veidu, lai šos mērķus sasniegtu. Tāpēc nekautrējos lietot mūsdienās nepopulāru vārdu – nacionālists. Pēdējā vārda saturs liecina, ka Gunārs Astra bija latviešu nacionālists. Protams, tur atrodamas atsauces uz cilvēktiesībām un demokrātiju, taču vismaz pēdējā vārdā tas ir pamatojums, kāpēc latviešu tautai pienākas pašnoteikšanās, tiesības atjaunot savu patstāvību un nodrošināt savu izdzīvošanu. Astram galvenais bija tauta, nevis universālas vērtības vai pat valsts.
Vai 1983. gada represiju vilnis sasniedza mērķi vai, gluži otrādi, kļuva par tādu kā palaidējmehānismu tautas atmodai?
Es neredzu tiešu saikni ar tā saucamās Trešās atmodas procesa sākumu. Pēc 1983. gada prāvām sabiedrībā fundamentālas pārmaiņas nesākās, nebija pat viļņošanās.
Par Gunāra Astras pēdējo vārdu ziņoja “Amerikas Balss”, “Radio Brīvā Eiropa”, taču šeit tas ieguva nozīmi tad, kad atmodas process jau bija sācies. Tas notika ar pirmajām lielajām demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, ko rosināja grupa “Helsinki 86”. Tad arvien vairāk cilvēku uzzināja par Gunāru Astru, kurš pēc atgriešanās no ieslodzījuma 1988. gadā kļuva par vienu no simboliskajām figūrām.
Diemžēl viņš ātri mira. Es personiski ticu teorijai, ka Gunārs Astra tika noindēts, lai gan tam nav nekādu dokumentālu pierādījumu. Ir skaidrs, ka viņam bija potenciāls kļūt par liela mēroga līderi, bet tam nebija lemts notikt. Tomēr arī viņa nāve kļuva par vēl vienu iespēju tautai demonstrēt savu attieksmi pret padomju varu un ticību mērķim, uz kuru ir jāiet, – neatkarīgai Latvijai. Tādā ziņā tas ir svarīgs pagrieziena punkts mūsu vēsturē.
Vai un kāda bija reakcija pēc pēdējā vārda nolasīšanas tepat Latvijā?
Pēc runas nolasīšanas reakcija nebija liela. Tajā brīdī Gunāra Astras pēdējais vārds Latvijas sabiedrībā nebija plaši apspriests un zināms. Tiesas zālē bija vairāki desmiti cilvēku, kuri klausījās viņa pēdējo vārdu, bet sabiedrība par to uzzināja tikai vēlāk no Rietumu radiostaciju pārraidēm. Pēdējais vārds kļuva plašāk zināms pēc tā publicēšanas laikrakstā “Atmoda” 1989. gadā.
Te svarīgi vēlreiz piebilst – Latvijas inteliģence, intelektuālā elite, rakstnieki, mākslinieki un zinātnieki 1983. gadā neuzņēmās ne cīnītāju, ne protestētāju lomu. To uzņēmās sabiedrībā mazpazīstams cilvēks, kurš nāca no vidējiem slāņiem, tāpēc viņa runai uzreiz nebija un nevarēja būt tādas rezonanses, kā tad, ja to būtu paveicis kāds ar slavenāku vārdu. Taču Latvijā pirms atmodas sākuma nebija tādu cilvēku kā Vaclavs Havels vai Andrejs Saharovs.
Esat domājis, kāpēc nebija?
Jautājums laikam ir par to, kā un cik sekmīgi padomju sistēma korumpēja latviešu inteliģenci. Vēl vajadzētu pētīt, arī ar laikabiedru liecībām –, kāds bija ienākumu līmenis Rakstnieku savienības, Mākslinieku savienības biedriem, vadošajiem zinātniekiem dažādos Zinātņu akadēmijas institūtos un augstskolās. Varbūt pietiks piebilst, ka tas krietni pārsniedza vidējā cilvēka ienākumu līmeni. Šiem izcilajiem intelektuāļiem bija pieejami ārzemju komandējumi, radošie nami, kuros rakstīt dzeju vai gleznot, viņiem bija pieejamas sanatorijas, daudz kā tāda, par ko citi varēja tikai sapņot. Latviešu inteliģences korumpēšanas tēma, manuprāt, nākotnē tomēr būtu jāatsedz.
Jūs lietojat vārdu “korupcija”, nevis “kolaborācija”. Tas skan pat vēl sliktāk...
Tas ir viens no kolaborācijas aspektiem. Par kolaborācijas tēmu pēdējā laikā ir daudz rakstījusi vēsturniece Daina Bleiere. Piemēram, Latvijas vēsturnieku komisijas 29. rakstu krājumā publicēts ļoti apjomīgs viņas raksts.1 Tomēr es nevaru pilnībā piekrist kolēģei, ka kolaborācija, kas notiek izdzīvošanas nolūkā, ir akceptējama un pat nepieciešama. Gunārs Astra sava materiālā labuma dēļ negāja ne uz kādu sadarbību ar padomju režīmu – viņš nebija ar mieru stāties Komunistiskajā partijā, pieņemt tās ideoloģiju un atteicās sadarboties ar izmeklētājiem. Viņš nebija ar mieru lūgt apžēlošanu, jo sevi neuzskatīja par vainīgu. Tieši tas viņu padara par simbolu. Viņš bija viens no retajiem, kuram bija tāda stāja.
Lielākā daļa sabiedrības, protams, kaut kādā mērā kolaborēja, bet jautājums ir –, vai cilvēka personiskās materiālās intereses ir pietiekams attaisnojums sadarbībai ar totalitāro okupācijas varu? Vai cilvēkam var pārmest individuālu izvēli gribēt labāk dzīvot? Protams, ka nevar. Bet jautājumu var pavērst citādāk –, vai no viena cilvēka kolaborācijas citiem ir cēlies ļaunums? Runa nav tikai par ieslodzījumu vai izsūtījumu. Bet arī par to, ka aktīvie kolaboracionisti baudīja lielas privilēģijas uz citu cilvēku rēķina. Protams, šāda saruna kaut kādā ziņā var kaitēt politiskajai stabilitātei, kurā mēs vēlamies dzīvot. Tas ir būtisks jautājums plašākai nākotnes diskusijai.
Gunāra Astras rīcība izmeklēšanas un tiesas laikā atšķīrās no citiem apsūdzētajiem. Kā tas izpaudās?
Gunārs Astra bija vienīgais, kurš atteicās izmeklēšanas laikā un pratināšanās atbildēt uz jautājumiem par savu un citu cilvēku rīcību. Viņš nedeva liecības. Viņš izmantoja savas tiesības uz pēdējo vārdu, lai teiktu runu, kurā skaidri postulēja savus politiskos uzskatus un pateica slaveno frāzi, kas iegājusi Latvijas vēsturē. Par ticību tam, ka “šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”. 1970. vai 1980. gados Latvijā to neizdarīja neviens cits.
Kā tiesas zālē, kurā procesu vadīja un uzraudzīja padomju varai lojāli cilvēki, varēja tikt pieļauta šādas runas nolasīšana, kas tika arī ierakstīta mikromagnetafonā?
Tas ir ļoti labs jautājums, jo tad ejam vēl dziļāk sarunā par kolaborāciju un kolaboracionismu. Joprojām ir diezgan grūti savākt informāciju par visiem tiem cilvēkiem, kuri bija iesaistīti Gunāra Astras vajāšanā. Viens no tiem bija tiesnesis Aivars Krūmiņš, kurš viņam piesprieda smago sodu (7 gadus sevišķā režīma kolonijā un piecus gadus nometinājumā), bet vienlaikus arī ļāva pabeigt savu runu.
Par Aivara Krūmiņa dzīves gaitām vēlāk zināms ļoti maz. Informācija tiešām nekur nav pieejama, daudzi cilvēki to ir meklējuši, ieskaitot mani. Vēl 1980. gadu beigās, piecus gadus pēc Gunāra Astras tiesas prāvas, Krūmiņš strādāja par Augstākās Padomes Juridiskās nodaļas vadītāju. Viņš pieļāva, ka Latvijas Nacionālās neatkarības kustība tika reģistrēta kā sabiedriska organizācija un ieguva legālu statusu. Tajā brīdī viņam bija, varētu teikt, pozitīva loma. Vēlāk Aivars Krūmiņš kļuva par Latvijas Republikas tieslietu ministra vietnieku. Īsu brīdi, 1990.—1991. gadā, viņš atradās augstā valsts amatā. Ja mēs salīdzinātu visu šo cilvēku – padomju tiesnešu, prokuroru, tiesas piesēdētāju, VDK izmeklētāju – likteņus, tad, jā, šajā ziņā Aivars Krūmiņš varbūt ir smagi samaksājis par to, ka viņam krita nepateicīgā loma kļūt tieši par Gunāra Astras tiesnesi. Daudzi citi, kas 1983. gada prāvās tiesāja citus cīnītājus, nav saņēmuši tādu nosodījumu. Šī cilvēka karjera, kas sekmīgi sākās Latvijas Republikā, tādā veidā arī, manuprāt, pārtrūka. Vai viņš bija sliktāks par citiem padomju tiesnešiem? Nedomāju. Jā, viņš ir iegājis vēsturē ar savu bargo lēmumu, taču vienlaikus viņš pieļāva Gunāra Astras pēdējo vārdu, lai gan varēja to nedarīt.
Šodien protests pret pastāvošo sistēmu, vismaz vārdos, nav nekas neparasts. Ko jūs teiktu par tiem, kas attiecina Gunāra Astras slavenos vārdus uz pašreizējo situāciju, kad sabiedrība saskaras ar dažādiem ierobežojumiem?
Cilvēki 30 gadus ir dzīvojuši plašas personiskās brīvības apstākļos, tāpēc ir saprotams, ka tās sašaurinājums rada protestu. Turpretī Gunārs Astra bija 30 gadus dzīvojis represīva režīma apstākļos. Tāpēc nevar salīdzināt viņa sacelšanos un pēdējo vārdu tiesā ar protestu un personīga viedokļa paušanu šodien. Viņa risks bija daudz lielāks, nekā jebkādas nepatikšanas šodien.
Neaizmirsīsim, ka Gunārs Astra centās runāt visas tautas vārdā un interesēs. Viņš mēģināja pateikt to, ko citi neuzņēmās. Tas nebija par sevi, savām interesēm, vēlmēm vai materiālo labumu. Savā pēdējā vārdā viņš runā par sāpēm un pazemojumu, kā tiek apspiesta latviešu tauta un valoda. Viņš to nedarīja sevis dēļ. Tur bija klāt ļoti spilgts apzinātas upurēšanās motīvs.
Gunārs Astra pēdējā vārdā sacīja: “Esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt — latvietis.” Vai šajā kontekstā būtu svarīgi pieminēt, ka viņa tēvs pēc tautības nebija latvietis?
Gunāra Astras gadījumā svarīgi ir tas, ka viņš izvēlējās būt par latvieti. Ne tikai tas, ka viņš dzima Rīgā, ka viņa dzimtā valoda bija latviešu valoda, bet arī tas, ka viņš apzināti gribēja būt latvietis. Reizēm dzīvē tā gadās, ka cilvēki, kuriem identitāte ir izvēles jautājums, par to iestājas spēcīgāk nekā citi.
1 Bleiere, D. Collaboration and Resistance: Definitions, Classification and their Application in Research on the Soviet and Nazi Occupations in Latvia. // The impossible resistance: Latvia between two totalitarian regimes. 1940–1991. Symposium of the Commission of the Historians of Latvia. Volume 29. P. 16.—49.
