NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
17. martā, 2022
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
5
5

Simboliski piesātināts datums. 17. marts – Nacionālās pretošanās kustības diena

“Iespēju un vērtību pašiem lemt par savu dzīvi un nākotni brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī mums ir dāvājušas iepriekšējās paaudzes. [..] Mūsu atbildība šodien, brīvajā Latvijā ir atcerēties nacionālās pretošanās kustību un tās dalībniekus, cilvēkus, kuri par spīti okupācijām nosargāja mūsu tautas valstsgribu. Jo atmiņā balstās rīcības modeļi nākotnei. Tie formē tautas morālo satvaru,” raksturojot Nacionālās pretošanās kustības dienas nozīmi, sacījis Valsts prezidents Egils Levits.

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Šogad, 17. martā, pirmo reizi atzīmēsim Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Par ko šis atceres datums atgādina?

īsumā
  • 17. martu pēc Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvas Saeima lēma pasludināt par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu, to sasaistot ar Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstīšanas un Īles nacionālo partizānu kaujas datumu.
  • Latvijas Centrālās padomes Memorands ir vēsturisks dokuments, kuru vācu okupācijas apstākļos 1944. gadā parakstīja gandrīz 200 Latvijas politisko darbinieku un inteliģences pārstāvju, izsakot prasību atjaunot Latvijas neatkarību, pamatojoties uz 1922. gada Satversmi.
  • Valsts prezidents: LCP Memorands uzskatāms par valstisku dokumentu, kas piederīgs mūsu konstitucionālo dokumentu kopumam.
  • Nacionālās pretošanās kustībai veltītās atceres dienas vēl ir saturiski jāpiepilda. Tam būtu nepieciešami valsts vēstures politikā balstīti un atbilstoši finansēti granti un pētījumu programmas.

17. martu par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu Saeima pēc Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvas ar grozījumiem likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” noteica 2021. gada 16. jūnijā.

Pirms gada, atklājot konferenci “Cīņa par Latviju. Nacionālās pretestības kustības izpēte un atcere”, Valsts prezidents sacīja: “Iespēju un vērtību pašiem lemt par savu dzīvi un nākotni brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī mums ir dāvājušas iepriekšējās paaudzes. Cīņa par Latvijas un mūsu tautas tiesībām brīvi pastāvēt ilga visus 50 okupāciju gadus. Par to ir ziedotas dzīvības un maksāts ar gariem nebrīves gadiem. Tāpēc mūsu atbildība šodien, brīvajā Latvijā ir atcerēties nacionālās pretošanās kustību un tās dalībniekus, cilvēkus, kuri par spīti okupācijām nosargāja mūsu tautas valstsgribu. Jo atmiņā balstās rīcības modeļi nākotnei. Tie formē tautas morālo satvaru.”

Latvijas Centrālās padomes akts un partizānu kustība

17. marts noteikts par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu kā simboliski piesātināts datums.

1944. gada 17. martā Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēla, profesora Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) noslēdza parakstu vākšanu memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas valsts neatkarības faktiskā atjaunošana.

Savukārt 1949. gada 17. martā Īles mežos Zemgalē savu pēdējo kauju izcīnīja apvienotā latviešu un lietuviešu partizānu grupa. Tādējādi šajā datumā iecerēts godināt un atcerēties visus nacionālās pretošanās kustības dalībniekus.

Līdztekus Saeima kā Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu noteica arī 2. martu, kad 1945. gadā Stompaku purvā (Latgalē) notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē.

Ar ticību neatkarības atjaunošanai

LCP, kuru pagrīdē, vācu okupācijas apstākļos, 1943. gada 13. augustā izveidoja četru lielāko pēdējā Latvijas Republikas parlamenta sasaukuma partiju – Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Latviešu Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales Kristīgo zemnieku partijas – pārstāvji, ieskaitot Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu un viņa biedru, bīskapu Jāzepu Rancānu, bija lielākā un nozīmīgākā pretošanās kustības organizācija.

Tās mērķis – valsts neatkarības atjaunošana, pamatojoties uz 1922. gada Satversmi. LCP, kura sevi redzēja kā pretošanās kustības centru un koordinētāju Latvijā, politiskajā platformā pasludināja cīņu pret abām okupācijas varām – padomju un nacistu.

LCP Memorandu parakstīja 188 redzamākie latviešu politiskie, sabiedriskie, zinātnes un kultūras darbinieki, inteliģences pārstāvji.

Memorands konsolidē LCP, kuras kodolu veidoja likumīgi ievēlētās 4. Saeimas politisko partiju pārstāvji, politisko platformu. Latvijas tautas vārdā tajā deklarēta Latvijas de iure pastāvēšana un nepārtrauktība, neraugoties uz tobrīd pastāvošo vācu okupāciju. “Tas bija valstisks dokuments, kas pieder mūsu konstitucionālo dokumentu kopumam plašā izpratnē,” savā 2021. gada 5. maija paziņojumā “Par Nacionālās pretošanās kustības dienu un valsts valodas dienu” secina E. Levits.

Foto: no Latvijas Kara muzeja krājuma

Foto: no Latvijas Kara muzeja krājuma

Foto: no Latvijas Kara muzeja krājuma

LATVIJAS CENTRĀLĀS PADOMES MEMORANDS

Latviešu leģiona ģenerālinspektoram

R. Bangerska kungam.

Ļoti godātais ģenerāļa kungs.

Ienaidnieks no austrumiem atkal draudoši tuvojas Latvijas zemei. Tas ir tas pats ienaidnieks, kuŗa bruņotie spēki 1940. gada 17. jūnijā militāri okupēja Latvijas Republiku, tā pati vara, kas drīzi pēc okupācijas izdeva itkā mūsu tautas vārdā Saeimas vēlēšanu likumu, bet pēc tam pati šo pēc formas itkā demokrātisko vēlēšanu likumu neievēroja, rupji pārkāpa, pielaižot tikai vienu komunistu un viņu līdzskrējēju sarakstu un turklāt vēl viltojot balsošanas rezultātus. Iznākums, protams, nevarēja dot un nedeva tautas pārstāvjus, bet krievu okupācijas varas ieceltņus.

Šie ieceltņi lēma un lūdza Padomju Savienību neatkarīgo Latvijas Republiku uzņemt tās sastāvā. Pēc tam paziņoja visai pasaulei, ka Latvijas Republika brīvprātīgi tai pievienojusies. Tas pats, tādā pašā veidā un tanī pašā laikā notika ar neatkarīgo Igaunijas un Lietuvas Republiku.

Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai izdarīta rupji pārkāpjot Latvijas Republikas satversmi un laužot Latvijas – Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu. Latvijas pievienošana Padomju Savienībai nav arī atzīta starptautiskā tiesību nozīmē.

No sacītā neapstrīdami izriet, ka pēc starptautiskām tiesību normām Latvijas Republika tiesiski turpina pastāvēt. Tāpēc Padomju Savienības valdības un preses oficiālam viedoklim, kā arī dažu ārvalstu laikrakstu paustam uzskatam, itkā Latvija būtu Padomju Savienības sastāvdaļa un tāpēc tā tagad atkal būtu no jauna iekļaujama Padomju Savienībā, nav nekāda tiesiska pamata. Tāpat neapšaubāmi izriet, ka nepamatota ir arī pašreizējā vācu okupācijas varas nostāja, itkā Latvija būtu bijusi Padomju Savienības sastāvdaļa. Šīs nostājas praktiskā izpausme konstatējama visā vācu okupācijas varas politiskā un saimnieciskā rīcībā. Šāds viedoklis nav arī savienojams ar vācu okupācijas varas uzdevumā izdarīto Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju Vācijas bruņotiem spēkiem. Tāda vācu okupācijas varas rīcība dziļi aizvaino mūsu tautu un rada tanī dibinātu neapmierinātību.

Latvijas nācijas tiesiskai apziņai un nacionālai pašcieņai atbilstu tāda mobilizācija Latvijas armijai, kas būtu izsludināta Latvijas valsts likumīgo orgānu vārdā un Latvijas valsts aizsardzībai. Tikai tāda mobilizācija lietderīgi veidotu mūsu militāro spēku, ievērojami veicinātu un kāpinātu tā kaujas spējas.

Pēc mūsu izpratnes otrā pasaules kaŗa tagadējā norisē ir tiešām pienācis brīdis, kad apdraudēta mūsu tautas dzīvība, pati tautas esamība – pienācis liktenīgais brīdis: būt vai nebūt.

Pēc visiem dabas un cilvēcības likumiem neviens mums nevar apstrīdēt tiesības aizstāvēties, ja tiek apdraudēta mūsu nācija un tās esamība.

Pamatojoties uz šīm atziņām, mēs, deklarējam Latvijas tautas gribu un gatavību aizstāvēt visiem mums iespējamiem spēkiem un līdzekļiem Latvijas valsts robežas pret uzbrūkošo ienaidnieku.

Sacīto ievērojot, mēs, apakšā parakstījušies, Latvijas nācijas vārdā deklarējam sekojošo mūsu tautas vienoto gribu:

1. Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte.

2. Sastādama, saskaņā ar spēkā esošo Latvijas Republikas 1922. g. satversmi, Latvijas valdība uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu.

3. Latvijas valdības tuvākiem galvenajiem uzdevumiem jābūt: valsts aparāta un Latvijas armijas atjaunošana, Latvijas valsts teritorijas aizstāvēšana pret draudošo Padomju Savienības armiju iebrukumu un – cik tālu tas kara apstākļos iespējams – diplomātisko sakaru nodibināšana ar ārvalstīm un pirmā kārtā ar tām, kas atzītu šo mūsu deklarēto nācijas gribu un atbalstītu priekšā stāvošo militāro uzdevumu – Latvijas valsts aizsargāšanu.


Pēc mūsu ieskata sekmējama arī ciešas savienības nodibināšana ar Igauniju un Lietuvu un šīs savienības pārveidošana Baltijas valstu konfederācijā, ja minētās valstis tam piekristu.

Deklarējot šo mūsu tautas nepārprotamo viedokli par savas suverenitātes juridisko esamību un gribu atjaunot mūsu valsts faktisko suverenitāti, kā arī cieto apņemšanos visiem spēkiem un visiem iespējamiem līdzekļiem sargāt Latvijas valsti pret uzbrucēju, mēs pagodinamies Jūs, augsti godātais ģenerāļa kungs, lūgt darīt zināmu šo mūsu nācijas nepārprotamo viedokli un nesatricinamo gribu tām varām, kas Latvijas Republikas faktiskās atjaunošanas nozīmi un nepieciešamību varētu objektīvi saprast un kas gribētu un spētu atbalstīt Latvijas Republikas cīņu pret valsts neatkarības un teritorijas nodrošināšanu.

Parakstot šo deklarāciju, mums ir gods izteikt Jums, ļoti godātais ģenerāļa kungs, mūsu dziļas cieņas apliecinājumu.

Latvijas galvas pilsētā Rīgā, 1944. g. 17. martā.

Konstitucionālas nozīmes dokuments

Kopš 1944. gada viens no svarīgākajiem LCP darbības virzieniem bija palīdzība bēgļiem, kuri no Latvijas devās uz Zviedriju. LCP organizēja “laivu akciju”, tā palīdzot apmēram 5000 cilvēku izbēgt no padomju okupācijas. Aktīvi darbojās LCP militārā komisija ģenerāļa Jāņa Kureļa un kapteiņa Kristapa Upelnieka vadībā. Latvijas valstiskuma atgūšanas iespējas LCP saistīja ar Latvijas armijas izveidošanu un okupācijas varas vakuuma brīdi, uz kuru varēja cerēt situācijā, kad vācu spēki atstās Kurzemi, bet padomju režīms vēl nebūtu atjaunojis savu kontroli Latvijas teritorijā, kā arī, paļaujoties uz karā uzvarējušo Rietumu sabiedroto atbalstu, ko diemžēl nesagaidīja.

1944. gada pavasarī vācu drošības spēki uzsāka represijas pret LCP. Aprīlī tika apcietināts un vēlāk uz koncentrācijas nometni Štuthofā nosūtīts K. Čakste, kur viņš gāja bojā 1945. gada 22. februārī. Pēc otrreizējas Rīgas nonākšanas padomju okupācijas varā 1944. gada oktobrī LCP darbojās Kurzemē, vēlāk – Zviedrijā. 

LCP Memorands ir iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā kā spilgta liecība par uzticību Latvijai, pilsonisko atbildību un patriotismu sarežģītos laikos.

Memoranda oriģināls nav zudis.

Memoranda oriģināls nav zudis. Tas bija paslēpts Rīgā zem kāda dzīvokļa grīdas dēļiem, kur 2001. gadā to atrada, veicot remontdarbus. Šajā dzīvoklī bija pierakstīta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās dalībniece Valija Veščuna-Jansone, kuras vīrs, inženieris Vilhelms Jansons, ir atrodams starp Memoranda parakstītājiem, vēsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas interneta vietnē pieejamā informācija.

Gatavi iet cīņā līdz galam

Bunkuru Īles mežos, lai turpinātu cīņu pret padomju varu, apvienotās latviešu—lietuviešu grupas partizāni izbūvēja 1948. gadā. Tas bija Baltijas valstīs lielākais ziemas bunkurs. 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kuri tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti. 

Īles partizānu grupa, kā skaidro vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš pievērsies nacionālo partizānu kustības izpētei, iemieso ilgstošu, noturīgu pretošanos. “Tā bija ar vairāku gadu pieredzi mežos, labi bruņota, gatava savā cīņā iet līdz galam. Vienlaikus grupa, kurā bija apvienojušies gan latviešu, gan lietuviešu partizāni, simbolizē abu tautu cīņu pret okupācijas varu,” Īles partizānu vienības vēsturisko nozīmīgumu pamato vēsturnieks.   

Piemiņas pasākums atjaunotajā Īles bunkurā.

Foto: Sargs.lv, Raimonds Lauskis (Jaunsardzes un informācijas centrs)

Savukārt 1945. gada 2. martā Viļakas (bijušā Abrenes) apriņķa Stompaku purva salās notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Nometnei, kurā atradās ap 350 partizānu, uzbruka NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāta) izveidotā kaujas grupa 483 vīru sastāvā. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieks zaudēja 46 cilvēkus.

Partizāniem ar kauju izdevās pārraut aplenkumu un aiziet, saglabājot spēju turpmāk veikt uzbrukumus okupācijas režīma iestādēm. “Partizāniem veiksmīgais kaujas iznākums cēla bruņotās pretošanās kustības autoritāti vietējo iedzīvotāju starpā un stiprināja pašu partizānu pārliecību par savām spējām cīnīties pret okupācijas režīma spēkiem,” vēstīts Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklī “Stompaku kauja”.

Baznīcas bunkurs Stompaku purva apmetnes vietā. Bunkurs tika uzcelts, kad 1945. gada februārī nometnē ieradās Šķilbēnu katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars. Baznīcas bunkurā katru dienu notika Dievkalpojumi. Stompaku kaujas laikā Baznīcas bunkurā atradās medicīniskās palīdzības punkts. Baznīcas bunkurs Stompaku purva apmetnes vietā tika atjaunots 2021. gadā.

FOTO: Balvu novada pašvaldības arhīvs

Atcere saturiski jāpiepilda

Nacionālās pretošanās kustība un tās varoņi vēl tikai gaida vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu un savas vietas atgūšanu mūsu sabiedrības vēsturiskajā atmiņā, 2021. gada 5. maija paziņojumā akcentē Valsts prezidents. “Militārā pretošanās ir ļoti svarīga pretošanās sastāvdaļa. Bez varonīgajiem partizāniem mūsu pretošanās nav iedomājama, un tiem mūsu vēsturiskajā atmiņā jāierāda goda vieta. Taču arī citi pretošanās veidi ir devuši savu pienesumu, lai latviešu gars okupācijas gados paliktu stingrs. Tas arī beigās noveda pie mūsu uzvaras,” norāda E. Levits.

Nacionālo partizānu kustība, kas ir nacionālās pretošanās kustības vēstures daļa, joprojām nav pietiekami pētīta, secina Z. Turčinskis. Īpaši Zemgalē un Kurzemē. Arī stāsts par Stompaku kauju nav līdz galam izzināts un uzrakstīts. Šādi pētījumi prasa mērķtiecīgu, sistemātisku darbu un atbilstošus resursus. Tādējādi, lai arī 17. marts un 2. marts ir noteikti kā nacionālās pretošanās kustībai veltītās atceres dienas, tās vēl ir saturiski jāpiepilda. Tam būtu nepieciešami valsts vēstures politikā balstīti un atbilstoši finansēti granti un pētījumu programmas, secina vēsturnieks.

Pretējā gadījumā vēsturisko notikumu atceres pasākumi un memoriālu ierīkošana rada atceres ilūziju un šķietami atbrīvo no pienākuma un vajadzības patiesi pārzināt mūsu vēstures nozīmīgākos brīžus. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, kurš varētu padziļināti pievērsties nacionālās pretošanās kustības pētniecībai, savu darbību ir samazinājis līdz minimumam un līdzekļu trūkuma dēļ spiests atlaist darbiniekus, atzīst Z. Turčinskis. 

Valsts prezidents uzskata – Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena būs būtisks atgādinājums Latvijas valstiskuma nepārtrauktības uzturēšanai abu totalitāro okupācijas režīmu laikā un aicinājums apzināties, ka neatkarīga un demokrātiska Latvija ir jāsargā arī šodien.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU