Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA.
17. martā jau otro gadu Latvijā atzīmē Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Vienlaikus jāsecina, ka Nacionālās pretošanās kustība ir pētīta nepietiekami un liek ne vien atskatīties pagātnē, bet arī izvērtēt vēstures pētniecību un komunikāciju Latvijā un ārpus tās.
17. martu par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu Saeima pēc Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvas ar grozījumiem likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” noteica 2021. gada 16. jūnijā.
17. marts izraudzīts tāpēc, ka šajā datumā 1944. gadā vācu okupācijas apstākļos Latvijas Centrālā padome (LCP) pabeidza parakstu vākšanu memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā pieprasīja valsts neatkarības faktisku atjaunošanu.
LCP 1943. gada 13. augustā dibināja pēdējā Saeimas sasaukuma četru lielāko politisko partiju – Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Latviešu Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku un katoļu partijas – pārstāvji. Par priekšsēdētāju ievēlēja tiesībzinātnieku, profesoru, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēlu Konstantīnu Čaksti. Savā politiskajā platformā LCP deklarēja cīņu pret padomju un nacistu okupācijas varu, kas Latvijā viena otru nomainīja Otrā pasaules kara laikā.
1944. gada 17. februāra memorandā, kuru parakstīja gandrīz divi simti zināmu Latvijas politisko, sabiedrisko, zinātnes un kultūras darbinieku, Latvijas nācijas vārdā tika deklarēta tautas griba:
Latvijas valstiskuma atgūšanas iespējas LCP saistīja ar Latvijas armijas izveidošanu un okupācijas varas vakuuma brīdi, uz kuru varēja cerēt situācijā, kad vācu spēki atstās Kurzemi un padomju režīms vēl nebūs atjaunojis kontroli Latvijas teritorijā, kā arī, paļaujoties uz karā uzvarējušo Rietumu sabiedroto atbalstu, kuru diemžēl nesagaidīja. 1944. gada pavasarī vācu drošības spēki uzsāka represijas pret LCP, sagraujot tās darbību Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara LCP daļēji turpināja darboties trimdā.
Memoranda teksts ir pieejams, piemēram, LV portāla publikācijā >>
Nacionālā pretošanās Latvijā divu padomju okupāciju un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā ir viena no pašām nozīmīgākajām parādībām 20. gadsimta Latvijas vēsturē.1
Nacionālā pretošanās abām okupācijas varām bijusi daudzveidīga. Saskaņā ar likumu “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem atzīstami Latvijas pilsoņi un Latvijas iedzīvotāji, kuri Latvijas teritorijā laikposmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1960. gada 31. decembrim:
Tāpat šī likuma izpratnē par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem atzīstami arī Latvijas pilsoņi un Latvijas iedzīvotāji, kuri Latvijas teritorijā laikposmā no 1961. gada 1. janvāra līdz 1990. gada 4. maijam par savu politisko darbību vai pārliecību tika:
Kopējā Latvijas vēstures stāstā par nepakļaušanos padomju un nacistiskajai okupācijai ir daudz gan apzinātā, gan nezināmā, tika secināts 15. martā Rīgas pilī notikušajā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienai veltītajā konferencē “No pretošanās līdz brīvībai: kā stāstīt Latvijas valstiskuma vēsturi?”.
Ir publicēti nozīmīgi pētījumi, taču kopumā šis laika periods izzināts fragmentāri un nepietiekami, un, kā norādīja Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs, patlaban ar fundamentālu nacionālās pretošanās kustības vēstures pētniecību kā patstāvīgu pētniecības jomu Latvijā nenodarbojas neviena zinātniska vai atmiņu institūcija. Savukārt atsevišķi Latvijas Zinātnes padomes atbalstīti pētniecības projekti ir īslaicīgi, bez ilgtermiņa risinājuma.
Tādējādi nacionālā pretošanās kustība vēl tikai gaida vietu Latvijas sabiedrības vēsturiskajā apziņā, kas tai pienākas. Vēl jo mazāk par latviešu pēckara pretošanos padomju okupācijas varai zina un izprot ārpus mūsu valsts, kur joprojām Otrā pasaules kara notikumi Latvijā bieži tiek vērtēti caur nacisma kā vienīgā ļaunuma aspektu, kā arī figurē Krievijas versija par Latvijas un Baltijas valstu okupāciju laika vēsturi.
“Starptautiskā mērogā mūsu nacionālās pretošanās stāsts un tā varoņi paliek neredzami. Ja mēs apskatāmies lielās Eiropas vēstures grāmatas, ko sarakstījuši britu vai citi vēsturnieki, tur Latvija labākajā gadījumā parādās citātos (atsaucēs), bet nevis kā vieta, kur tiek veidota vēsture. Šī ir arī viena Latvijas vēstures pārneses problēma uz sabiedrību ne tikai pie mums Latvijā, bet arī Eiropā, ārpus Latvijas, globāli,” konferencē secināja Valsts prezidents Egils Levits.
Arī šodien, par spīti iebrukumam Ukrainā un starptautiskajai izolācijai, Krievija turpina uzspiest pasaulei savu izkropļoto vēstures izpratni, norādīja Valsts prezidents. “Taču Krievijas karš pret Ukrainu un pasaules uzmanība paver iespēju logu mērķtiecīgi samazināt Krievijas ietekmi Eiropas atceres telpā. Šī iespēja mums ir jāizmanto, lai arī Eiropas vēstures kontekstā mēs varētu ielikt savu līdz šim marginalizēto vēstures stāstu,” pauda E. Levits.
Savukārt Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis papildināja Valsts prezidenta teikto: “Nav pieļaujams, ka Krievija diktē dienaskārtību vēstures komunikācijas laukā, bet mēs paši uz to tikai reaģējam, nevis rīkojamies proaktīvi savas vēstures skaidrošanā. Viena no iespējām – ir nepieciešami Latvijas vēsturnieku pētījumi, tulkoti svešvalodās, tostarp akadēmiskā līmenī, paredzot to veikšanai pietiekami daudz laika un finansējuma.”
“Ņemot vērā, ka Latvija savās publicitātes iespējās nevar sacensties ar Krievijas propagandas resursiem, valsts pārstāvjiem un vēsturniekiem ir jācenšas mūsu vēstures vēstījumu novadīt pie cilvēkiem, kuri savās valstīs veido publisko vēsturi,” norādīja ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdētājs Valters Nollendorfs.
Ne mazāk svarīgi, kā akcentēja vēsturnieks U. Neiburgs, ir domāt, kā sasniegt dažādas auditorijas ne vien ārzemēs, bet arī Latvijā, turklāt tādā veidā, kas tās uzrunātu, ko varētu panākt ar sekmīgāku koordināciju starp institūcijām, kas nodarbojas ar vēstures pētniecību un vēstures komunikāciju, informācijas publisku izplatīšanu.
Lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus, E. Levits uzsvēra, ka ir nepieciešama mērķtiecīga publiskās vēstures politika un institūcija, kas tiešā veidā būtu atbildīga par publiskās vēstures iniciatīvu radīšanu un īstenošanu Latvijā un ārzemēs.
“Ja gribam, lai Latvijas vēstures stāsts pasaulē tiktu pamanīts, mums pašiem mērķtiecīgi jācenšas padarīt to redzamāku. Mēs to nevaram gaidīt no citiem. Tādēļ ir jāpalīdz mūsu vēsturniekiem atrasties Eiropas publiskās vēstures veidošanas centrā, nevis perifērijā,” pauda Valsts prezidents. Viņš arī norādīja, ka ir nepieciešams stabils finansējums “starptautiski konvertējamu akadēmiskās vēstures pētījumu radīšanai un, protams, mūsu publiskās vēstures veidošanai Eiropas telpā”.
Tādēļ E. Levits rosināja diskutēt par publiskās vēstures iniciatīvu radīšanu un īstenošanu Latvijā un ārzemēs atbildīgās institūcijas – Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta – nepieciešamību. “Institūta galvenā jēga būtu koordinēt Latvijas vēstures publiskā stāsta veidošanu un izplatīšanu,” skaidroja Valsts prezidents, vēstot, ka institūta pienākums būtu palīdzēt Latvijas vēsturniekiem tikt publicētiem lielākajos Rietumu medijos, izdevniecībās un iesaistīties respektablās diskusijās par Eiropas vēsturi. Turpretī, kā konferencē uzsvēra sākotnējais idejas par minēto institūtu autors V. Nollendorfs, tā darbībai vajadzētu būt vērstai trijos virzienos – pamatā ar orientāciju uz akadēmisko pētniecību, līdztekus darbojoties publiskās vēstures jomā un Latvijas vēstures skaidrošanā ārzemēs.
Vairāk par tēmu >>
1 Ivanovs, A. Nacionālā pretošanās Latvijā 20. gadsimta 40.–80. gados Latvijas historiogrāfijā. Grām.: Okupētā Latvija 1940–1990. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 27. lpp, (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 19. sējums).
