Latvijas Centrālās padomes memorandam

Latvijas Centrālo padomi, ko vēstures literatūrā uzskata par lielāko un ietekmīgāko nacionālās pretošanās kustību,1 1943. gada 13. augustā dibināja pēdējā pirmskara parlamenta sasaukuma – 4. Saeimā pārstāvēto lielāko politisko partiju, proti, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales Kristīgo zemnieku partijas, – pārstāvji. Viņu vidū arī 4. Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, pirmais biedrs Kārlis Pauļuks un otrais biedrs Jāzeps Rancāns.

Par Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāju ievēlēja tiesībzinātnieku, profesoru, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēlu Konstantīnu Čaksti.

Savā politiskajā platformā Latvijas Centrālā padome latviešu tautas vārdā noraidīja katru atkarību no Vācijas vai PSRS un deklarēja, ka Latvijas Republika kā valsts no starptautiski tiesiskā viedokļa turpina pastāvēt un ir nepieciešams arī faktiski atgūt tās pilnīgu neatkarību.2

Kā iepriekš norādījis vēsturnieks Uldis Neiburgs, Latvijas Centrālās padomes mērķis bija “cīnīties gan pret boļševikiem, gan nacistu okupācijas režīmu, bet galvenais ārpolitiskais mērķis drūmajos kara gadu apstākļos bija sadarboties ar rietumvalstīm, pirmām kārtām Lielbritāniju un ASV, un arī informēt pasauli par situāciju Latvijā, latviešu tautas centieniem atjaunot savu neatkarīgu valsti”.3

Latvijas Centrālās padomes platformā, kas pa dažādiem ceļiem tika nosūtīta arī Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs,4 bija pausta vīzija, ka “nākamo valsts iekārtu noteiks brīvi un demokrātiski ievēlēta Saeima, kuras uzdevums būtu pārstrādāt Satversmi”, taču “līdz tam laikam ir spēkā līdzšinējā 1922. gada Latvijas Republikas Satversme”. Atsaucoties uz arhīvu dokumentiem, vēsturnieks U. Neiburgs cita starpā raksta: “Latvijas Centrālā padome arī paredzēja, ka Latvijā ir spēkā visi likumi, kas izdoti līdz 1934. gada 15. maijam, bet no likumiem, kas izdoti vēlāk par 1940. gada 17. jūniju, spēkā ir tikai tie, kas nerunā pretim Latvijas Republikas Satversmes demokrātiskajiem principiem.”5

Faktiski var secināt, ka Latvijas Centrālā padome uzskatīja, ka likumīgi ievēlētās 4. Saeimas pilnvaras ir spēkā līdz jaunievēlētās Saeimas sasaukšanai. “Ja raugāmies gan no Satversmes burta, gan gara viedokļa, 4. Saeimas pilnvaras nebija pārtrauktas Satversmē noteiktā veidā un šīs Saeimas pārstāvju pienākumos bija sagaidīt 5. Saeimu. Atbilstoši Satversmei iepriekšējās Saeimas pilnvaras beidzas, tikai sanākot uz sēdi jaunievēlētajai Saeimai. Varēja uzskatīt, ka arī 4. Saeimas Prezidijs, Saeimas priekšsēdētājs un viņa biedri saskaņā ar Satversmi turpina pildīt savus pienākumus līdz jaunās – 5. Saeimas – sanākšanai,” intervijā LV portālam secina tiesībzinātnieks Jānis Pleps.

Tādējādi 4. Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un viņa biedri – Kārlis Pauļuks un Jāzeps Rancāns – konstitucionāli tobrīd bija Latvijas valsts augstākās amatpersonas.

Plašāk par tēmu >>

Jānis Pleps: Ir būtiski atgūt zināšanas par nacionālās pretošanās varoņiem
Egils Levits: Par Nacionālās pretošanās kustības dienu un Valsts valodas dienu

Latvijas Centrālās padomes memorands

Līdz šim zināmākais Latvijas Centrālās padomes dokuments ir 1944. gada 17. februāra memorands, kuru parakstīja gandrīz divi simti (literatūrā visbiežāk min skaitli 188) zināmu Latvijas politisko, sabiedrisko, zinātnes un kultūras darbinieku, Latvijas nācijas vārdā deklarējot tautas gribu nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un saskaņā ar spēkā esošo Latvijas Republikas 1922. gada Satversmi sastādīt valdību uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu.

LATVIJAS CENTRĀLĀS PADOMES MEMORANDS

Latviešu leģiona ģenerālinspektoram

R. Bangerska kungam.

Ļoti godātais ģenerāļa kungs.

Ienaidnieks no austrumiem atkal draudoši tuvojas Latvijas zemei. Tas ir tas pats ienaidnieks, kuŗa bruņotie spēki 1940. gada 17. jūnijā militāri okupēja Latvijas Republiku, tā pati vara, kas drīzi pēc okupācijas izdeva itkā mūsu tautas vārdā Saeimas vēlēšanu likumu, bet pēc tam pati šo pēc formas itkā demokrātisko vēlēšanu likumu neievēroja, rupji pārkāpa, pielaižot tikai vienu komunistu un viņu līdzskrējēju sarakstu un turklāt vēl viltojot balsošanas rezultātus. Iznākums, protams, nevarēja dot un nedeva tautas pārstāvjus, bet krievu okupācijas varas ieceltņus.

Šie ieceltņi lēma un lūdza Padomju Savienību neatkarīgo Latvijas Republiku uzņemt tās sastāvā. Pēc tam paziņoja visai pasaulei, ka Latvijas Republika brīvprātīgi tai pievienojusies. Tas pats, tādā pašā veidā un tanī pašā laikā notika ar neatkarīgo Igaunijas un Lietuvas Republiku.

Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai izdarīta rupji pārkāpjot Latvijas Republikas satversmi un laužot Latvijas – Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu. Latvijas pievienošana Padomju Savienībai nav arī atzīta starptautiskā tiesību nozīmē.

No sacītā neapstrīdami izriet, ka pēc starptautiskām tiesību normām Latvijas Republika tiesiski turpina pastāvēt. Tāpēc Padomju Savienības valdības un preses oficiālam viedoklim, kā arī dažu ārvalstu laikrakstu paustam uzskatam, itkā Latvija būtu Padomju Savienības sastāvdaļa un tāpēc tā tagad atkal būtu no jauna iekļaujama Padomju Savienībā, nav nekāda tiesiska pamata.

Tāpat neapšaubāmi izriet, ka nepamatota ir arī pašreizējā vācu okupācijas varas nostāja, itkā Latvija būtu bijusi Padomju Savienības sastāvdaļa. Šīs nostājas praktiskā izpausme konstatējama visā vācu okupācijas varas politiskā un saimnieciskā rīcībā. Šāds viedoklis nav arī savienojams ar vācu okupācijas varas uzdevumā izdarīto Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju Vācijas bruņotiem spēkiem. Tāda vācu okupācijas varas rīcība dziļi aizvaino mūsu tautu un rada tanī dibinātu neapmierinātību.

Latvijas nācijas tiesiskai apziņai un nacionālai pašcieņai atbilstu tāda mobilizācija Latvijas armijai, kas būtu izsludināta Latvijas valsts likumīgo orgānu vārdā un Latvijas valsts aizsardzībai. Tikai tāda mobilizācija lietderīgi veidotu mūsu militāro spēku, ievērojami veicinātu un kāpinātu tā kaujas spējas.

Pēc mūsu izpratnes otrā pasaules kaŗa tagadējā norisē ir tiešām pienācis brīdis, kad apdraudēta mūsu tautas dzīvība, pati tautas esamība – pienācis liktenīgais brīdis: būt vai nebūt.

Pēc visiem dabas un cilvēcības likumiem neviens mums nevar apstrīdēt tiesības aizstāvēties, ja tiek apdraudēta mūsu nācija un tās esamība.

Pamatojoties uz šīm atziņām, mēs, deklarējam Latvijas tautas gribu un gatavību aizstāvēt visiem mums iespējamiem spēkiem un līdzekļiem Latvijas valsts robežas pret uzbrūkošo ienaidnieku.

Sacīto ievērojot, mēs,* apakšā parakstījušies, Latvijas nācijas vārdā deklarējam sekojošo mūsu tautas vienoto gribu:

1. Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte.

2. Sastādama, saskaņā ar spēkā esošo Latvijas Republikas 1922. g. satversmi, Latvijas valdība uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu.

3. Latvijas valdības tuvākiem galvenajiem uzdevumiem jābūt: valsts aparāta un Latvijas armijas atjaunošana, Latvijas valsts teritorijas aizstāvēšana pret draudošo Padomju Savienības armiju iebrukumu un – cik tālu tas kara apstākļos iespējams – diplomātisko sakaru nodibināšana ar ārvalstīm un pirmā kārtā ar tām, kas atzītu šo mūsu deklarēto nācijas gribu un atbalstītu priekšā stāvošo militāro uzdevumu – Latvijas valsts aizsargāšanu.

Pēc mūsu ieskata sekmējama arī ciešas savienības nodibināšana ar Igauniju un Lietuvu un šīs savienības pārveidošana Baltijas valstu konfederācijā, ja minētās valstis tam piekristu.

Deklarējot šo mūsu tautas nepārprotamo viedokli par savas suverenitātes juridisko esamību un gribu atjaunot mūsu valsts faktisko suverenitāti, kā arī cieto apņemšanos visiem spēkiem un visiem iespējamiem līdzekļiem sargāt Latvijas valsti pret uzbrucēju, mēs pagodinamies Jūs, augsti godātais ģenerāļa kungs, lūgt darīt zināmu šo mūsu nācijas nepārprotamo viedokli un nesatricinamo gribu tām varām, kas Latvijas Republikas faktiskās atjaunošanas nozīmi un nepieciešamību varētu objektīvi saprast un kas gribētu un spētu atbalstīt Latvijas Republikas cīņu pret valsts neatkarības un teritorijas nodrošināšanu.

Parakstot šo deklarāciju, mums ir gods izteikt Jums, ļoti godātais ģenerāļa kungs, mūsu dziļas cieņas apliecinājumu.

Latvijas galvas pilsētā Rīgā, 1944. g. 17. martā.

* Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītāju saraksts ir atšifrēts un publicēts oficiālā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” 2001. gada 5. maija numurā (Nr. 69). Elektroniski pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/17019.

Latvijas valstiskuma atgūšanas iespējas Latvijas Centrālā padome saistīja ar Latvijas armijas izveidošanu un varas vakuuma brīdi, uz kuru varēja cerēt situācijā, kad vācu spēki atstās Kurzemi un padomju režīms vēl nebūs atjaunojis kontroli Latvijas teritorijā. Padomes pārstāvji zināmā mērā paļāvās uz karā uzvarējušo demokrātisko rietumvalstu atbalstu, kuru diemžēl nesagaidīja.

1944. gada pavasarī vācu drošības spēki uzsāka represijas pret Latvijas Centrālo padomi, sagraujot tās darbību Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Centrālā padome daļēji turpināja darboties trimdā.

Otrs zināmākais Latvijas Centrālās padomes veikums bija tā dēvētā “laivu akcija”. 1944. gada vasarā un rudenī Latvijas Centrālā padome sadarbībā ar Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno, kā arī zviedru un amerikāņu dienestiem īstenoja latviešu bēgļu pārvešanu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Līdz kara beigām šādā veidā pārceļoja vairāk nekā 4500 latviešu bēgļu, no kuriem ap 2500 tur ieradās ar Latvijas Centrālās padomes palīdzību.

Konstitucionāla ranga dokuments

Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memorands ir atzīts par konstitucionāla ranga juridisku aktu, kas apstiprina tautas izvēli par labu savai demokrātiskai valstij un tās nepārtrauktībai.

Memorands konsolidē Latvijas Centrālās padomes, kuras kodolu veidoja likumīgi ievēlētās 4. Saeimas politisko partiju pārstāvji, politisko platformu. Latvijas tautas vārdā tajā deklarēta Latvijas de iure pastāvēšana un nepārtrauktība, kaut arī tobrīd pastāvēja vācu okupācija.

“Tas bija valstisks dokuments, kas pieder mūsu konstitucionālo dokumentu kopumam plašā izpratnē,” savā 2021. gada 5. maija paziņojumā “Par Nacionālās pretošanās kustības dienu un valsts valodas dienu” secināja toreizējais Valsts prezidents Egils Levits.

Atzīstot šī notikuma nozīmi, kopš 2021. gada 17. marts tiek atzīmēts kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena.

2009. gadā minētais dokuments tika iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Memoranda oriģināls nav zudis. Tas bija paslēpts Rīgā, Peldu ielā 19 zem kāda dzīvokļa grīdas dēļiem, kur 2001. gadā to atrada, veicot remontdarbus. Šajā dzīvoklī bija pierakstīta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās dalībniece Valija Veščuna-Jansone, kuras vīrs, inženieris Vilhelms Jansons, ir atrodams starp memoranda parakstītājiem.

Foto: No Latvijas Kara muzeja krājuma (pirmpublikācija LV portālā: Simboliski piesātināts datums. 17. marts – Nacionālās pretošanās kustības diena. 17.03.2022.).

ATCERES PASĀKUMI

Pieminot 80. gadskārtu kopš Latvijas Centrālās padomes memoranda izstrādāšanas un parakstīšanas, paredzēti atceres pasākumi.

Piektdien, 15. martā, plkst. 10.00 Latvijas Universitātes (LU) muzejs Mazajā aulā Raiņa bulvārī 19, Rīgā, rīko Latvijas Centrālās padomes memoranda 80. gadskārtai un tā priekšsēdētāja, Latvijas Universitātes prof. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes LU Mazajā aulā atklāšanas 30. gadskārtai veltītu paneļdiskusiju, lai atcerētos, pieminētu un izvērtētu Latvijas Centrālās padomes un tās priekšsēdētāja darbības priekšrocības un zaudējumus LU, uzsverot pilsoniskuma nozīmi LU saimei kā daļai no Latvijas sabiedrības, kad mūsdienu starptautiskā situācija ir saspringta saistībā ar Krievijas–Ukrainas karu un no tā izrietošajām sekām. Plašāka informācija un reģistrēšanās dalībai konferencē dalībniekiem un klausītājiem pieejama LU konferences vietnē.

Svētdien, 17. martā, plkst. 15.00 kinoteātrī “Splendid Palace” Elizabetes ielā 61, Rīgā, notiks režisores Lienes Laviņas vēsturiski biogrāfiskās filmas “Astra” bezmaksas seanss. Dokumentālā filma “Astra” ir vēsturiski biogrāfisks stāsts par unikālu personību ar nesalaužamu garu. Gunārs Astra (1931–1988) drosmīgi rīkojās saskaņā ar sirdsbalsi, būdams pārliecināts, ka Latvija reiz būs brīva.

Svētdien, 17. martā, plkst. 17.00 Baumaņa skvērā, iepretim Rīgas apgabaltiesas ēkai, notiks Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienai veltīts pasākums, kurā piedalīsies cilvēki, kuriem ir saistība gan ar filmas “Astra” uzņemšanu, gan latviešu nacionālās pretošanās kustības piemiņu un pārmantojamību. Svinīgo norisi vadīs aktieris Egils Melbārdis. Uzrunu starplaikos muzicēs Zemessardzes koris “Stars” diriģenta Ārija Šķepasta vadībā. Pasākuma noslēgumā notiks svecīšu un ziedu nolikšana pie Gunāra Astras pieminekļa un Brīvības pieminekļa. Pasākuma informatīvie partneri ir Latvijas Okupācijas muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Latvijas Kara muzejs.

Pirmdien, 18. martā, plkst. 13.00 LU Mazajā aulā Raiņa bulvārī 19, turpinot pirms gada iedibināto tradīciju, akadēmiskā vienība “Austrums” un LU Juridiskā fakultāte aicina ikvienu interesentu apmeklēt otro profesora Konstantīna Čakstes demokrātijas priekšlasījumu. Šogad ar priekšlasījumu “Drošība un demokrātija. Latvijas izvēle laikmetu griežos” uzstāsies Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece Baiba Braže.

1 Piemēram, skat.: Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945). Rīga: Jumava, 2008, 312. lpp.

2 Skat.: Neiburgs, U. Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945). Rīga: Mansards, 2017, 251. lpp.

3 Nepakļaujoties ne boļševikiem, ne nacistiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. 05.05.2001., Nr. 69. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/17019.

4 Neiburgs, U. Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945). 250.–258. lpp. Neiburgs, U. Latvijas Centrālā padome nacistu okupētajā Latvijā (1943–1945): izpētes aktualitātes un rezultāti. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 25. sējums. Okupācijas režīmi Baltijas valstīs. 1940–1991. 235.–279. lpp.

5 Neiburgs, U. Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945). 251. lpp.