Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memorands 2009. gadā tika iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Kopš 2021. gada 17. martā tiek atzīmēta Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena. Vienlaikus šis akts joprojām, šķiet, nav īsti novērtēts un – vēl jo vairāk – nav ieņēmis vietu mūsu kolektīvajā atmiņā. Ar ko vēsturiski un juridiski Latvijas Centrālās padomes memorands ir nozīmīgs?
Šeit būtu uzsveramas divas lietas. Pirmkārt, memoranda oriģināls ar visiem parakstiem ir saglabājies, paslēpts visus okupācijas gadus, šā gadsimta sākumā nejauši atrasts un nonācis Latvijas Kara muzeja fondā. Ne vienmēr tik nozīmīgi dokumenti ir saglabājušies. Tas, ka mums ir pieejams šāds Latvijas valstiskuma artefakts, pats par sevi jau ir uzmanības vērts.
Otra lieta, kas šeit ir būtiski, – tas nav viena vai dažu cilvēku sastādīts un parakstīts dokuments. Tas nav arī anonīms pagrīdes organizācijas dokuments ar pseidonīmiem. Memorandu atklāti – ar saviem vārdiem, uzvārdiem un amatiem* – ir parakstījuši simt astoņdesmit astoņi cilvēki.
Ņemot vērā memoranda parakstīšanas laika kontekstu, tā ir patiešām nozīmīga pilsoniski politiska akcija ar nopietnām juridiskām – gan konstitucionālām, gan starptautiski tiesiskām – sekām.
Neaizmirsīsim, ka 1944. gada martā, kad tika vākti memoranda paraksti, Latvijas teritoriju bija okupējusi nacistiskā Vācija, notika šī režīma represijas. Tālu nebija arī padomju karaspēka frontes līnija ar pietiekami ticamu otrreizēju padomju okupāciju. Un visiem vēl svaigā atmiņā bija Baigā gada traumatiskā pieredze.
Memoranda parakstītāji nebija gadījuma rakstura vai nejauši cilvēki. Organizējot parakstu vākšanu, sākumā tika apzināti dažādu sabiedrības grupu pārstāvji – politiķi, kultūras darbinieki, akadēmisko aprindu cilvēki, militārpersonas, juristi, tiesneši. Proti, tika izvēlēti visu Latvijas sabiedrību reprezentējoši cilvēki, kuri atklāti paziņo savu atbalstu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Faktiski memorands ir vadošo Latvijas kultūras, sabiedrisko un politisko darbinieku parakstīts paziņojums, sava veida referendums, kurš apliecināja, ka Latvijas tauta neatzīst ne padomju, ne arī nacistiskās Vācijas okupācijas likumību, bet uztur prasību pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas.
Latvijas Centrālo padomi veidoja starpkaru perioda lielāko politisko partiju – Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales Kristīgo zemnieku partijas – pārstāvji, kas 4. Saeimas vēlēšanās bija ieguvuši 49 no 100 mandātiem. Tomēr memorandu parakstījuši tikai mazāk nekā desmit no tiem Latvijas Centrālās padomes biedriem, kas pirms kara bija piederīgi kādai politiskajai partijai. Kāpēc tā? Un kā to vērtēt no memoranda reprezentatīvā viedokļa? Proti, šis akts lielā mērā bija sabiedrības pilsonisko aprindu, nevis vēlētu tautas priekšstāvju gribas paudums.
Viens no memoranda autoriem – Fēlikss Cielēns – savās atmiņās paudis, ka, patiešām, jau sākumā bija iecerēts aicināt Latvijas tautas, Latvijas nācijas vārdā parakstīties visus redzamākos dažādu sabiedrības grupu pārstāvjus, kuri tobrīd bija pieejami, nevis tikai Latvijas Centrālās padomes politiķus.
Vēstures zinātnē memoranda nepieciešamība un tā parakstīšana detalizēti pētīta Dr. hist. Ulda Neiburga darbos. Tur arī parādās, ka Latvijas Centrālās padomes vadītājs Konstantīns Čakste un Fēlikss Cielēns labi apzinājās – ir vajadzīga plašu Latvijas sabiedrības aprindu deklarācija par Latvijas neatkarības prasību, ko būtu iespējams arī iesniegt Rietumu demokrātijām, prasot atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanas centieniem.
Latvijas Centrālā padome tika veidota uz 4. Saeimā pārstāvēto partiju bāzes, un, raugoties no Satversmes perspektīvas, viņi bija konstitucionāli legāli Latvijas tautas priekšstāvji.
Vienlaikus, jāsaka godīgi, kopš 4. Saeimas vēlēšanām 1931. gadā bija pagājis daudz laika, arī Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laiks un Baigais gads ar deportācijām bija darījis savu. Latvijas Centrālās padomes veidotāji nemaz nenoliedza, ka viņu atpazīstamība, ietekme un leģitimitāte sabiedrībā varētu būt arī krietni lielāka.
Ja raugāmies gan no Satversmes burta, gan gara viedokļa, 4. Saeimas pilnvaras nebija pārtrauktas Satversmē noteiktā veidā un šīs Saeimas pārstāvju pienākumos bija sagaidīt 5. Saeimu. Atbilstoši Satversmei iepriekšējās Saeimas pilnvaras beidzas, tikai sanākot uz sēdi jaunievēlētai Saeimai. Varēja uzskatīt, ka arī 4. Saeimas prezidijs, Saeimas priekšsēdētājs un priekšsēdētāja biedri saskaņā ar Satversmi turpina pildīt savus pienākumus līdz jaunas, 5. Saeimas, sanākšanai.
Attiecīgi Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un viņa biedri Kārlis Pauļuks un Jāzeps Rancāns konstitucionāli bija augstākās Latvijas valsts amatpersonas.
Tātad formāli Latvijas Centrālajai padomei piemita nepieciešamā konstitucionālā legalitāte jeb tiesiskas pilnvaras rīkoties, lai atjaunotu valsts neatkarību, taču viņu atpazīstamība un ietekme sabiedrībā varēja būt arī augstāka.
Tas faktiski bija parakstu vākšanas mērķis: savācot pietiekami daudzus dažādu sabiedrības jomu līderu parakstus, parādīt gan sev pašiem valsts iekšienē, gan demonstrēt uz āru Latvijas valsts neatkarības uzturēšanu, kā arī gatavību atbalstīt Latvijas Centrālo padomi centienos reāli atjaunot valsts neatkarību, ja tas būtu iespējams, kā tas uz dažām dienām 1944. gadā izdevās Igaunijai.
Memoranda sastādītāji un parakstītāji apzinājās, ka dokuments tiks rādīts demokrātiskajām rietumvalstīm. Tāpēc arī parakstīšanās notika, ne tikai norādot parakstītāju vārdus un uzvārdus, bet arī amatus, lai Rietumos redzētu, ka par memoranda prasībām iestājas redzami Latvijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji.
Kāda ir Latvijas Centrālās padomes memoranda nozīme kā konstitucionāla ranga aktam, par kādu to atzīst šodien?
Memorandam ir nozīme vismaz divos aspektos. Pirmkārt, tas ir svarīgs akts, kas apliecina Latvijas tautas gribu neatzīt Latvijas okupāciju un uzturēt Latvijas valsts nepārtrauktību.
Lai valsts neizzustu, ir jābūt pašas tautas gribai uzturēt savu valstiskumu un prasīt neatkarības atjaunošanu. Tam, ko profesore Ineta Ziemele dēvē par nepārtrauktības prasību.
Protestus pret padomju okupāciju un prasību neatzīt Latvijas valsts iznīcināšanu jau bija deklarējuši mūsu sūtņi rietumvalstīs, arī politiķi, tomēr simt astoņdesmit astoņi Latvijas sabiedrības pārstāvju paraksti par šādu prasību, kas bija savākti okupācijas apstākļos, bija vēl viena ļoti reprezentabla liecība par patieso Latvijas tautas gribu.
Otrs aspekts – ar memoranda parakstīšanu Latvijas tautas vārdā tās redzamie pārstāvji pilnvaro jeb dod uzdevumu Latvijas Centrālajai padomei rīkoties kā politiskai institūcijai, kas, balstoties uz valsts nepārtrauktības principu un Satversmi, mēģina atjaunot neatkarību.
Toreiz Latvijas Centrālajai padomei tas neizdevās. Bet, skatoties retrospektīvi, šīs padomes darbs bija ļoti vajadzīgs. Orientācija uz Rietumu demokrātijām, Latvijas valstiskuma idejas uzturēšana pret abām okupācijas varām un balstīšanās uz Satversmi un demokrātijas principiem bija būtisks pamats, uz kura izdevās saglabāt un beigās arī atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Gan Latvijas valsts neatkarības, gan demokrātiskas valsts iekārtas un Satversmes atjaunošana 90. gadu sākumā notika atbilstoši Latvijas Centrālās padomes teorētiskajām koncepcijām, tiesa, gandrīz piecdesmit gadus vēlāk.
Dažkārt tiek mēģināts svērt un pretstatīt, kuri nacionālās pretošanās kontekstā bija svarīgāki – Latvijas Centrālā padome, Latvijas diplomātiskais dienests rietumvalstīs vai nacionālie partizāni.
Šajā ziņā būtiski ir nepretstatīt tos citu citam. Katrs bija svarīgs un nepieciešams savā vietā, lai uzturētu Latvijas valsts ideju un dotu iespēju atgūt valsts neatkarību. Latvijas Centrālās padomes ieguldījums nacionālās pretošanās kustībā bija politiskais, sabiedrības viedokļu līderu darbs, formulējot gan labi sagatavotus juridiskus paziņojumus par okupācijas varas neatzīšanu, gan redzējumu par to, kā vajadzētu organizēt neatkarīgas valsts atjaunošanu uz demokrātijas valsts iekārtas principu un Satversmes pamatiem.
Formāli memorands bija adresēts Latviešu leģiona ģenerālinspektoram, SS grupenfīreram un ieroču SS ģenerālleitnantam Rūdolfam Bangerskim, bet faktiski bija iecerēts kā neatkarības deklarācija Rietumu valstu valdībām. Kāpēc memorandu neadresēja uzreiz šīm valdībām?
Šeit jāņem vērā konkrētās vācu okupācijas apstākļu reālijas, tas, cik atklāti un ko varēja atļauties darīt. Tādā ziņā memorands nav dokuments, kurš pilnībā runā pats par sevi, te svarīgs ir konteksts – gan kara laiks un okupācijas varas ietvars, gan reālā politiskā situācija, kādā mūsu sabiedrība atradās Otrā pasaules kara laikā.
Kā savos memuāros, šķiet, skaidro Fēlikss Cielēns, memoranda adresāta izvēle bija saistīta ar iespējām legāli vākt parakstus. Ja vācat tos Bangerskim, tad pieķeršanas gadījumā droši vien bija cerības mazliet vieglāk tikt cauri nekā tad, ja dokumenta adresāts būtu Rūzvelts un Čērčils.
Jāatzīmē, ka Latvijas Centrālās padomes locekļi par savu pārliecību un darbību piedzīvoja gan nacistu, gan padomju režīma represijas.
Latvijas Centrālās padomes memorandā ir arī šādas rindas: “Pēc mūsu ieskata sekmējama arī ciešas savienības nodibināšana ar Igauniju un Lietuvu un šīs savienības pārveidošana Baltijas valstu konfederācijā, ja minētās valstis tam piekristu.” Kā vērtējams šis priekšlikumus, ņemot vērā, ka šādas konfederācijas izveide, iespējams, būtu pretrunā ar Latvijas suverenitātes principu un neatbilstu 1922. gada Satversmei, ja daļa valstu politisko pilnvaru būtu konfederācijas līmenī?
Ļoti labi, ka izcēlāt šo aspektu, jo tas izskanējis samērā maz. Ir acīmredzami, ka pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā mūsu politiskie darbinieki domāja ne tikai par neatkarības atjaunošanu, bet arī to, kā šo neatkarību padarīt ilgtspējīgu un noturīgu.
Respektīvi, ar Krieviju saistītie drošības riski tika apzināti un bija pilnīgi skaidrs, ka tie saglabāsies. Tika domāts par reālām alternatīvām Latvijas drošībai Baltijas reģionā.
Šajā priekšlikumā var saskatīt turpinājumu Zigfrīda Annas Meierovica idejai par Baltijas Antanti, tikai ciešākas integrācijas formā, saprotot, ka Baltijas valstīm kopā ir lielākas izredzes kļūt par pietiekami nozīmīgu spēku, lai draudi no austrumiem tiktu ja ne mazināti, tad vismaz drošāk pārvaldīti.
Otrkārt, te ir saskatāma Fēliksa Cielēna vēlāk arī trimdā attīstītā ideja, kas saistīta ar tālaika Eiropā notiekošajām diskusijām par nepieciešamību valstīm ciešāk sadarboties miera un drošības sekmēšanai. Proti, par tādu kā Beniluksa modeli pēc Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas parauga, kad valstis nosaka kopīgas atbildības jomas, bet to dara uz starptautisku līgumu pamata atbilstoši šo valstu gribai, saglabājot katra savu suverenitāti.
Šeit faktiski parādās ideja par miera nodrošināšanas priekšnosacījumiem Eiropā, tāda kā virzība uz principiem, kas šobrīd ir Eiropas Savienības pamatā.
Par konstitucionāla ranga aktu tiek uzskatīta arī Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu. Kāda ir šī dokumenta vēsturiskā un juridiskā nozīme?
Arī šī dokumenta oriģināls, ar 4. Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa parakstu, viņam uzņemoties Valsts prezidenta vietas izpildīšanu, ir saglabājies Zviedrijas arhīvos un mūsu sabiedrības vēsturiskajā atmiņā atgriezies, lielā mērā pateicoties Dr. hist. Ulda Neiburga pētījumiem.
Tāpat kā memorands, arī šis Latvijas Centrālās padomes dokuments ir cieši saistīts ar domu par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarēšanu hipotētiskā brīdī, kad vācu okupācijas vara būtu atkāpusies, bet padomju karaspēks kādu daļu no Latvijas teritorijas vēl nebūtu pārņēmis.
Bija cerība, ka šādā starplaikā būtu iespēja pasludināt valsts neatkarības atjaunošanu, izveidot valdību un iegūt latviešu karavīru un virsnieku atbalstu cīņai par Latviju.
Mēs no šodienas perspektīvas, protams, labi apzināmies, ka tajā ģeopolitiskajā situācijā šīs cerības bija diezgan nepamatotas. Tomēr nepieciešamajiem dokumentiem vienmēr jābūt pienācīgi sagatavotiem. Tas arī tika izdarīts. Pauls Kalniņš formāli uzņēmās Valsts prezidenta vietas izpildīšanu un nominēja ministru prezidentu.
Ir atšķirīgas versijas par to, vai bija divi aicinājumi izveidot valdību – viens Mintautam Čakstem un otrs Konstantīnam Čakstem – vai arī senators Mintauts Čakste ir ierakstīts dokumentā jau pēc tam, kad kļuva zināms par Konstantīna Čakstes nāvi. Taču ir skaidrs, ka šī Paula Kalniņa deklarācija turpina memoranda idejas, jo memorandā Latvijas sabiedrības pārstāvji aicināja Latvijas Centrālo padomi uz valdības izveidošanu un reālu darbu neatkarības atjaunošanai. Šajā deklarācijā atspoguļota Latvijas Centrālās padomes darbības galvenā tiesībpolitiskā ideja – Latvijas valsts neatkarības atjaunošana uz valsts nepārtrauktības pamata un demokrātiskas valsts iekārtas atjaunošana uz Satversmes pamata.
Jāatzīmē, ka Latvijas Centrālajai padomei Satversme nešķita neaizskarama. Latvijas Centrālās padomes dokumentos ir prasīta Satversmes atjaunošana, bet vienlaikus paredzēts novērst tos Satversmes trūkumus, kas reiz noveda pie autoritārā režīma. Lielākā nepilnība, ko uzrāda Latvijas Centrālās padomes dokumenti, bija sadrumstalotais Saeimas sastāvs, ko bija paredzēts novērst ar vēlēšanu barjeras noteikšanu. Pēc neatkarības atjaunošanas šo reformu veica Augstākā padome, 1992. gadā likumā par 5. Saeimas vēlēšanām ietverot šādu barjeru un līdz ar to panākot, ka parlamentā iekļūst mazāks partiju skaits.
Teherānas konferencē 1943. gada novembrī–decembrī Staļinam bija izdevies panākt, lai Rūzvelts un Čērčils faktiski atzīst Baltijas valstu inkorporāciju. Cik lielā mērā Latvijas Centrālā padome 1944. gada rudenī varēja apzināties ģeopolitisko situāciju un lolot cerības uz savu ideju īstenošanos?
Fēlikss Cielēns savos memuāros par Latvijas Centrālo padomi izsakās kritiski. Viņš to salīdzina ar lielu, smagu lokomotīvi, kas ir nolikta uz rezerves sliedēm. Var just, ka Cielēns bija gaidījis aktīvāku rīcību. Taču jāņem vērā, ka aktīvākie un redzamākie Latvijas Centrālās padomes locekļi bija apcietināti un tās locekļi, kuri palikuši Latvijā, bija spiesti darboties lielā slepenībā un diezgan haotiski.
Formāli neatkarības atjaunošanas deklarācija netika pasludināta uz Latvijas zemes, tomēr šie dokumenti ir bijuši, ir labi sagatavoti un paskaidro Latvijas tautas, tās vadošo spēku gribu un redzējumu sarežģītos vēstures apstākļos. Redzējums, ko Latvijas Centrālā padome tajā brīdī deklarē, izrādījās vienīgais pareizais. Bet to izdevās īstenot tikai pēc gandrīz 50 gadiem, 90. gadu sākumā.
Vienlaikus – lai būtu iespējama neatkarības atjaunošana, kādam valsts nepārtrauktība bija jādeklarē un jānotur visu okupācijas laiku.
Un šajā ziņā Latvijas Centrālās padomes darbība bija būtiska un konstruēja politisko programmu, kā virzīties uz valsts neatkarības un demokrātiskas valsts iekārtas atjaunošanu. Un, kas ir interesanti, pateicoties arī Latvijas Centrālās padomes aktivitātēm, nevar teikt, ka juridiskā valsts nepārtrauktība būtu tikai deklaratīva. Bēgļu nometnēs notika ļoti aktīvs sabiedriskais darbs, notika latviešu parlamentāriešu konferences, diskusijas un kašķi starp dažādām politiskām grupām, dialogs ar Latvijas diplomātisko dienestu un pat juridiskas procedūras, pieprasot Latvijas Senāta senatoru atzinumu par starptautiski tiesisko un konstitucionālo situācijas novērtējumu. Latvijas valsts šajā ziņā pat okupācijas apstākļos turpināja darboties.
Latvijas Centrālajai padomei domstarpību dēļ neizdevās izveidot valdību trimdā. Vai tai būtu bijusi kāda nozīme diplomātiskajā aspektā?
Diplomātiskajā aspektā šādu valdību visdrīzāk neatzītu neviena valsts. Ar to būtu saistīti riski mūsu diplomātiskajiem pārstāvjiem zaudēt savu starptautisko statusu un atzīšanu rezidences valstīs. Tas, ka mums okupācijas laikā bija starptautiski atzīts diplomātiskais dienests un sūtnis Vašingtonā Anatols Dinbergs pat sagaidīja Latvijas valdības atjaunošanu 90. gados, liecina, ka krīzes pārvaldības programma tika īstenota veiksmīgi un pietiekami efektīvi – okupācijas apstākļos tika paustas politiskas nostājas, tika iesniegti protesti un panākta Latvijas okupācijas neatzīšana, Latvijas diplomātiskie pārstāvji darbojās rezidences valstīs kā atzītas amatpersonas, tika izsniegtas Latvijas pases. Tādā ziņā mums valstiskuma ķēde netika pārtraukta.
Šī gadsimta pirmajā desmitgadē bija nesekmīgs mēģinājums radīt pieminekli Konstantīnam Čakstem. Iespējams, šobrīd atkal ir pienācis piemērots brīdis šāda monumenta idejas aktualizēšanai.
Līdz piemineklim Konstantīnam Čakstem un Latvijas Centrālajai padomei mums kā sabiedrībai vēl vajadzētu nonākt. Mūsu sabiedrības vēsturiskajai atmiņai ir būtiski atgūt zināšanas par nacionālās pretošanās varoņiem un novērtēt viņu devumu, lai Latvijas neatkarības atjaunošana būtu iespējama un mēs varētu dzīvot paši savā brīvā un neatkarīgā valstī.
Tas ir jautājums ne tikai par Latvijas Centrālās padomes locekļiem. Jau minēju sūtni Anatolu Dinbergu. Cik daudzi šodien spētu atpazīt viņu fotogrāfijā? Taču viņš bija tas, kurš iznesa Latvijas ideju smagākajā posmā – bezcerīgajos 70. un 80. gados, kad likās, ka pasaule ir stabila un Latvijas neatkarības atgūšana nebūs iespējama.
Taču Dinbergs palika savā amatā un nepagurstoši turpināja pildīt savus pienākumus un iestāties par Latviju.
Šķiet, gan nacionālo partizānu karš, gan Latvijas Centrālā padome šobrīd ir guvuši ievērību un atpazīstamību, ko lielā mērā sekmējusi vēsturnieku pētījumu nonākšana kultūras strāvojumos – gan daiļliteratūrā un teātra izrādēs, gan arī filmās, piemēram, filmā “Dancis pa trim” un seriālā “Sarkanais mežs”.
Nacionālās pretošanās kontekstā Konstantīna Čakstes personība un politiskais mantojums mums kā sabiedrībai ir vajadzīgs, lai apzinātos pilsoniska kalpojuma vērtību un nepieciešamību iestāties par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. Akadēmiskā vienība “Austrums” ir darījusi daudz, uzturot un popularizējot Konstantīna Čakstes mantojumu.
Latvijas Centrālās padomes memorands sākas ar teikumu: “Ienaidnieks no Austrumiem atkal draudoši tuvojas Latvijas zemei.” Kā uz šo organizāciju un tās zināmāko aktu raudzīties tagadējā ģeopolitiskajā situācijā?
Latvijas Centrālajai padomei nebija ilūziju par to, ka Krievija nav drauds Latvijas neatkarībai, un tā meklēja veidus, kā nostiprināt Latvijas drošību reģionā, orientējoties uz demokrātiskajām rietumvalstīm un ciešāku politisko sadarbību starp Baltijas valstīm. Varētu pieļaut, ka Eiropas ciešākas integrācijas ideja un arī transatlantiska militārās sadarbības alianse gūtu atbalstu Latvijas Centrālajā padomē. Latvijas dalība NATO un Eiropas Savienībā droši vien būtu tas ceļš, kuru mums viņi novēlētu, lai stiprinātu Latvijas neatkarību un drošību.
* Latvijas Centrālās padomes memorandu parakstītāju saraksts ir atšifrēts un publicēts oficiālā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” 2001. gada 5. maija numurā (Nr. 69). Elektroniski pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/17019
