Latvijas Centrālā padome ir vācu okupācijas apstākļos latviešu politiķu izveidota nelegāla pretošanās kustības organizācija, kas vēsturē iegājusi ar divām lielām akcijām. Viena no tām – bēgļu laivu organizēšana uz Zviedriju Otrā pasaules kara izskaņā. Otra – memorands, būtībā Rietumu valstu valdībām adresēta neatkarības deklarācija, kurā gandrīz 200 latviešu politisko un sabiedrisko darbinieku nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas suverenitāti. LCP 1944. gada 8. septembra deklarācija “Par Latvijas valsts atjaunošanu” līdz šim tikusi pieminēta samērā reti.
LCP mērķis – atjaunot Latvijas neatkarību
LCP, kas vēstures literatūrā tiek uzskatīta par lielāko un ietekmīgāko nacionālās pretošanās kustību, 1943. gada 13. augustā dibināja pēdējā pirmskara parlamenta sasaukumā – 4. Saeimā – pārstāvēto lielāko politisko partiju, proti, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales Kristīgo zemnieku partijas, deputāti. Viņu vidū bija arī 4. Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, pirmais biedrs Kārlis Pauļuks un otrais biedrs Jāzeps Rancāns. Par LCP priekšsēdētāju tika ievēlēts tiesībzinātnieks, profesors, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns Čakste.
Latvijas Centrālā padome uzskatīja, ka likumīgi ievēlētās, taču Kārļa Ulmaņa 1934. gadā sarīkotā apvērsuma dēļ atlaistās 4. Saeimas pilnvaras ir spēkā līdz jaunievēlētās Saeimas sasaukšanai. “Ja raugāmies gan no Satversmes burta, gan gara viedokļa, 4. Saeimas pilnvaras nebija pārtrauktas Satversmē noteiktajā veidā un šīs Saeimas pārstāvju pienākumos bija sagaidīt 5. Saeimu. Atbilstoši Satversmei iepriekšējās Saeimas pilnvaras beidzas, tikai sanākot uz sēdi jaunievēlētajai Saeimai. Varēja uzskatīt, ka arī 4. Saeimas Prezidijs, Saeimas priekšsēdētājs un viņa biedri saskaņā ar Satversmi turpina pildīt savus pienākumus līdz jaunās – 5. Saeimas – sanākšanai,” intervijā LV portālam secina tiesībzinātnieks Jānis Pleps.
Savā politiskajā platformā LCP latviešu tautas vārdā noraidīja katru atkarību no Vācijas vai PSRS un deklarēja, ka Latvijas Republika kā valsts no starptautiski tiesiskā viedokļa turpina pastāvēt un ir nepieciešams arī faktiski atgūt pilnīgu tās neatkarību. Kā norāda vēsturnieks Uldis Neiburgs, kurš pievērsies LCP un nacionālās pretošanās kustības izpētei, padomes mērķis bija “cīnīties gan pret boļševikiem, gan nacistu okupācijas režīmu, bet galvenais ārpolitiskais mērķis drūmajos kara gadu apstākļos bija sadarboties ar rietumvalstīm, pirmām kārtām Lielbritāniju un ASV, un arī informēt pasauli par situāciju Latvijā, latviešu tautas centieniem atjaunot savu neatkarīgu valsti”.[1]
Zināmākais LCP dokuments ir 1944. gada 17. februāra memorands, ko parakstīja gandrīz divi simti (literatūrā visbiežāk min skaitli 188) zināmu Latvijas politisko, sabiedrisko, zinātnes un kultūras darbinieku, kuri Latvijas nācijas vārdā deklarēja tautas gribu nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un saskaņā ar spēkā esošo Latvijas Republikas 1922. gada Satversmi sastādīt valdību. Memorandā, kuru pieskaita pie Latvijas konstitucionālo dokumentu kopuma, Latvijas tautas vārdā deklarēta Latvijas de iure pastāvēšana un nepārtrauktība, kaut arī tobrīd pastāvēja vācu okupācija. Kopš 2009. gada memorands iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā.
Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu…
LCP nodoms bija pārņemt varu Latvijas teritorijā un izveidot pagaidu valdību, kas pretotos kā nacistiskās Vācijas, tā arī PSRS okupācijas varai. Latvijas valstiskuma atgūšanas iespējas padome saistīja ar Latvijas armijas izveidošanu varas vakuuma brīdī, uz kuru varēja cerēt situācijā, kad vācu spēki atstās Kurzemi un padomju režīms vēl nebūs atjaunojis kontroli Latvijas teritorijā. Taču šāds brīdis nepienāca – strauja padomju karaspēka tuvošanās Rīgai 1944. gada rudenī piespieda daudzus Latvijas sabiedrības elites pārstāvjus, tostarp LCP pārstāvjus, pamest galvaspilsētu, lai emigrētu.
Savu pēdējo sēdi Latvijā LCP noturēja katoļu bīskapa Jāzepa Rancāna dzīvoklī Rīgā, Mazajā pils ielā 2 – ēkā, kas atrodas blakus Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas pagalmam, kur šogad 8. septembrī notiks LCP piemiņas fonda un Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes portāla katolis.lv rīkots atceres pasākums. Vēsturiskā sēde bija sasaukta saistībā ar P. Kalniņa nodomu evakuēties uz Zviedriju un arī LCP darbību pārcelt uz turieni. P. Kalniņš kā Saeimas priekšsēdētājs un Valsts prezidenta vietas izpildītājs parakstīja deklarāciju “Par Latvijas valsts atjaunošanu”, kura vēstīja:
“Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti.
Latvijas Satversmes Sapulces 1922. gadā pieņemtā Latvijas Republikas Satversme no šīs dienas līdz Satversmes reformai iedarbojas atbrīvotajā valsts teritorijā kā atjaunotā Latvijas Republikas pamatlikums.
Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52. pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas Priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana. Ar šo dienu es stājos pie Valsts Prezidenta vietas izpildīšanas līdz jauna Valsts Prezidenta ievēlēšanai Satversmē paredzētajā kārtībā.
Kā Latvijas Republikas Valsts Prezidenta vietas izpildītājs uz Satversmes man piešķirtās varas pamata (56. pants) esmu uzdevis Senatoram Mintautam Čakstem sastādīt ministru kabinetu.
Uzaicinu Latvijas tautu atbalstīt valdību tās atbildīgā Latvijas valsts atjaunošanas darbā.
Dievs, svētī Latviju.”
Jāatzīmē, M. Čakste bija LCP priekšsēža K. Čakstes brālis, kuru vācu okupācijas varas iestādes, uzzinot par LCP slepeno darbību, bija arestējušas jau 1944. gada aprīlī.
Deklarācijas mērķis bija pilnvarot Latvijas teritorijā paliekošos LCP locekļus piemērotā brīdī pasludināt neatkarības atjaunošanu un izveidot pagaidu valdību.
Taču tam nebija lemts piepildīties un deklarācija, nesagaidot dienu, kad reāli tiktu izveidota pagaidu valdība, tā arī palika bez datējuma un netika publiski izsludināta. Tādēļ U. Neiburgs 1944. gada 8. septembri simboliski dēvē par nenotikušu neatkarības dienu.[2]
Jau 1944. gada pavasarī vācu drošības spēki uzsāka, bet vēlāk padomju okupācijas varas iestādes turpināja represijas pret LCP, sagraujot tās darbību Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara padome daļēji turpināja darboties trimdā, taču piedzīvoja šķelšanos, un tai arī neizdevās kļūt par trimdas tautiešu vai starptautiski tiesiski atzītu Latvijas trimdas valdību.
Konstitucionāla ranga akts
Lai arī LCP deklarācija “Par Latvijas valsts atjaunošanu” netika piepildīta, Latvijas tiesību zinātnē tā ir uzņemta kā viens no Latvijas valsts tiesību avotiem, kas apstiprina Latvijas valstisko nepārtrauktību, norāda J. Pleps.[3]
“Tas, ka P. Kalniņš Deklarāciju parakstījis Padomes sēdes laikā, liecina par šā akta parlamentārisko raksturu – tas nav vienpersonisks P. Kalniņa gribas akts, bet gan ar Padomes dalībniekiem saskaņots un apspriests solis, kuram ir paredzētas tālejošas tiesiskās sekas. Valsts prezidenta (arī tā vietas izpildītāja) rīkojumi un lēmumi rada tiesiskas sekas to pieņemšanas brīdī, un nav nepieciešama to publicēšana, lai tiem būtu juridiski saistošs raksturs,” skaidro J. Pleps[4].
Savukārt bijušais Latvijas Valsts prezidents, jurists Egils Levits, godinot P. Kalniņu un J. Rancānu Latvijas valsts prezidenta institūcijas simtgadē, norādījis: “Lai valsti un prezidentūru varētu atjaunot, vispirms to vajadzēja noturēt. Un tur bija nepieciešams gan Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memorands, gan 1944. gada 8. septembra deklarācija “Par Latvijas valsts atjaunošanu”, gan 1948. gada 13. marta/3. aprīļa trimdā tapušais Latvijas Senāta senatoru atzinums, gan daudzas citas lietas, kuras Latvijai darīja Pauls Kalniņš un Jāzeps Rancāns.” Jāatzīmē, 1947. gadā LCP veidojošo politisko spēku pārstāvji trimdā konstatēja, ka pēc P. Kalniņa un K. Pauļuka nāves saskaņā ar Satversmi un Saeimas kārtības rulli Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs J. Rancāns kļuvis par Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju.
J. Pleps secina:
LCP 8. septembra deklarācija konceptuāli pēc sava saturiskā risinājuma līdzinās 1990. gada 4. maija deklarācijai “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Šī deklarācija kā konstitucionāla ranga akts, kas risina Latvijas valstiskumam būtiskus jautājumus – centienus atjaunot valstisko neatkarību uz valstiskās nepārtrauktības pamata –, uzskatāma par spēkā esošu Latvijas tiesiskās sistēmas ietvaros. Tomēr, kā atzīst jurists, kritiski vērtējams tas, ka LCP vadība izšķīrās pietiekami nepubliskot šo deklarāciju: tas radīja arī informācijas trūkumu organizācijas iekšienē un apgrūtināja nacionālās pretošanās kustības funkcionēšanu.[5]
“Diemžēl gandrīz neviens no 1944. gada 8. septembra sēdes dalībniekiem pēc kara trimdā nav ne sniedzis plašākus komentārus par pašu šo notikumu, ne arī paskaidrojis, vai un kāpēc šīs sanāksmes pieņemtajiem lēmumiem ir vai nav sekojusi kāda tālejoša rīcība,” raksta U. Neiburgs.[6] Gan J. Pleps, gan A. Neiburgs norāda: minētajai sanāksmei un tajā pieņemtajiem lēmumiem sabiedrībā un pētniecībā nav pievērsta pietiekami liela uzmanība.
[1] Nepakļaujoties ne boļševikiem, ne nacistiem. Latvijas Vēstnesis, Nr. 69, 05.05.2001. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/17019.
[2] Veidemane E. Uldis Neiburgs: Vai esam gatavi aizstāvēt savu valsti? Neatkarīgā, 02.03.2017. Pieejams: https://nra.lv/latvija/202407-uldis-neiburgs-vai-esam-gatavi-aizstavet-savu-valsti.htm.
[3] Pleps J. Latvijas Centrālās padomes 8. septembra deklarācijas valststiesiskā nozīme. Jurista Vārds, Nr. 36 (1042), 04.09.2018.
[4] Turpat.
[5] Turpat.
[6] Neiburgs U. Latvijas Republikas Saeimas priekšsēža Paula Kalniņa 1944. gada 8. septembra deklarācijas par Latvijas valsts atjaunošanu un valdības izveidošanu. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, Nr. 3(92), 2014, 133. lpp.
