DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
17. martā, 2021
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Relīze
TĒMA: Valsts pārvalde

Valsts prezidents: lai pienācīgi izzinātu nacionālo pretošanās kustību, nepieciešams adekvāts finansējums

17. martā Valsts prezidents Egils Levits, godinot nacionālās pretošanās kustības dalībnieku piemiņu, rīkoja tiešsaistes konferenci “Cīņa par Latviju. Nacionālās pretestības kustības izpēte un atcere”.

Atklājot konferenci, Valsts prezidents akcentēja: “Iespēju un vērtību pašiem lemt par savu dzīvi un nākotni brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī mums ir dāvājušas iepriekšējās paaudzes. Cīņa par Latvijas un mūsu tautas tiesībām brīvi pastāvēt ilga visus 50 okupāciju gadus. Par to ir ziedotas dzīvības un maksāts ar gariem nebrīves gadiem. Tāpēc mūsu atbildība šodien, brīvajā Latvijā ir atcerēties nacionālās pretošanās kustību un tās dalībniekus, cilvēkus, kuri par spīti okupācijām nosargāja mūsu tautas valstsgribu. Jo atmiņā balstās rīcības modeļi nākotnei. Tie formē tautas morālo satvaru.”

Konferences turpinājumā norisinājās vēsturnieku diskusija, kurā piedalījās Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta (LU LVI) pētnieks Dr. hist. Uldis Neiburgs, LU LVI pētnieks Mag. hist. Zigmārs Turčinskis un Latvijas Nacionālā arhīva vecākais eksperts, grāmatas “Nacionālā pretestība Latvijā 1959–1986” autors Dr. hist. Gints Zelmenis. Tiešsaistes konferenci vadīja LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Dr. sc. com. Mārtiņš Kaprāns. Diskusijas laikā bija iespēja vērot arī unikālas videointervijas no vēsturiskajām notikumu vietām: Cēsīm; Īles bunkura; nacionālās pretošanās kustības muzeja Rendā; pretošanās kustības piemiņas vietas Stompaku purvos.

Konferences izskaņā Valsts prezidents pateicās visiem, kuri kopj Latvijas nacionālās pretošanās kustības piemiņu: “Es vēlos pateikties visiem vēsturniekiem, kuri pēta mūsu nacionālās pretošanās kustību, kolēģiem, kuri šodien piedalījās diskusijā, moderatoram. Jūsu skaits nav liels, bet jūs darāt ļoti svarīgu darbu mūsu valsts atmiņu politikas veidošanā. Es vēlos pateikties visiem pretošanās kustības piemiņas kopējiem un arī tiem, kuri piedalījās videointervijās ar savu pilsonisko iniciatīvu.” Tāpat E. Levits pateicās valsts institūcijām un pašvaldībām, kas atbalsta dažādās piemiņas aktivitātes, skolotājiem, novadu muzejiem, kas pēta tautas dzīvajā atmiņā ietvertos stāstus par pretošanās kustību un tās dalībniekiem, kā arī īpaši vēstures skolotājam Robertam Ķipuram, kurš kopā ar skolēniem ir sācis veidot digitālo karti ar nacionālo partizānu kaujas un piemiņas vietām. Valsts prezidents pauda pateicību arī žurnālistiem un mākslas cilvēkiem, kuri veido stāstus par pretestības kustību un tās varoņiem.

Valsts prezidents Egils Levits ir aicinājis Saeimu 17. martu noteikt kā visas Latvijas Nacionālās pretošanās kustības atceres dienu. Pēc E. Levita domām, šāda piemiņas diena būs būtisks atgādinājums Latvijas valstiskuma nepārtrauktības uzturēšanai abu totalitāro okupācijas režīmu laikā un aicinājums apzināties, ka neatkarīga un demokrātiska Latvija ir jāsargā arī šodien.

Videointervijas: https://youtube.com/playlist?list=PLWUi65r3KHmWjZPTejEEDAFTDt5hEx0n3

Valsts prezidenta Egila Levita svinīgā uzruna

Sveicināti, godātie nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, pētnieki, atmiņas glabātāji! Sveicināti mūsu šodienas attālinātās konferences dalībnieki!

Iespēju un vērtību pašiem lemt par savu dzīvi un nākotni brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī mums ir dāvājušas iepriekšējās paaudzes. Cīņa par Latvijas un mūsu tautas tiesībām brīvi pastāvēt ilga visus 50 okupāciju gadus. Par to ir ziedotas dzīvības un maksāts ar gariem nebrīves gadiem.

Tāpēc mūsu atbildība šodien, brīvajā Latvijā ir atcerēties nacionālās pretošanās kustību un tās dalībniekus, cilvēkus, kuri par spīti okupācijām nosargāja mūsu tautas valstsgribu. Jo atmiņā balstās rīcības modeļi nākotnei. Tie formē tautas morālo satvaru.

I

17. martā, pirms 77 gadiem, vācu okupācijas laikā 188 latviešu politiķi, akadēmiķi, sabiedriskie darbinieki pabeidza vākt parakstus Latvijas Centrālās padomes Memorandam, kas pieprasīja atjaunot demokrātisko un neatkarīgo Latviju.

17. martā, pirms 72 gadiem, Īles bunkurā 24 nacionālie partizāni pret 760 vīru lielo čekas pārspēku izcīnīja savu pēdējo kauju par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti.

17. marts ir simboliski ietilpīgs datums.

Latvijas Centrālās padomes Memorands Latvijas tautas vārdā deklarēja Latvijas de iure pastāvēšanu un nepārtrauktību, neraugoties uz tā brīža pastāvošo vācu okupāciju. Tas bija valstisks dokuments, kas pieder pie mūsu konstitucionālo dokumentu kopuma plašā izpratnē.

Īles bunkurs savukārt ir spilgts apliecinājums mūsu nacionālo partizānu grupu cīņai ar ieročiem rokās pret padomju okupāciju.

Tāpēc es esmu aicinājis likumdevēju tieši 17. martu noteikt kā Nacionālās pretošanās kustības dienu, ietverot to likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”.

Tai jābūt dienai, kad mēs godinām visus tos, kuri uzturēja pretestības garu, sākot no 1940. gada pirmās padomju okupācijas un līdz pat 1990. gadam, kad tika atjaunota Latvijas valsts neatkarība.

II

1944. gada 17. marta Konstantīna Čakstes vadītās Latvijas Centrālās padomes Memorandā ir paziņots, ka atbilstoši starptautisko tiesību normām Latvijas Republika turpina pastāvēt de iure. Tai skaitā uzsvērts, ka tas nav savienojams ar vācu okupācijas varas uzdevumā veikto Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju. Memorands pauž latviešu tautas nepārprotamo viedokli par Latvijas valsts suverenitātes juridisko esamību un gribu atjaunot tās faktisko suverenitāti.

Bija vajadzīga pilsoniskā drosme, lai okupācijas apstākļos šo Memorandu parakstītu ar savu vārdu un uzvārdu. Pret parakstītājiem vērsās vācu un vēlāk arī padomju okupantu represijas. Konstantīnu Čaksti arestēja, viņš tika ieslodzīts Štuthofas koncentrācijas nometnē un gāja bojā 1945. gada februārī Genšā.

Latvijas Centrālās padomes Memorands ir mūsu konstitucionāls mantojums, un tajā ir iekodēti mūsu valsts iekārtas konstitucionālie pamati. Konstantīna Čakstes un pārējo Memoranda parakstītāju vārdi ir jānostiprina mūsu tautas vēsturiskajā atmiņā.

III

Tāpat mūsu tautas vēsturiskajā atmiņā cieņpilna vieta ir jāieņem robežsargu varonībai. Uzticīgi Latvijas valstij dotajam zvērestam, 1940. gada 15. jūnijā, agrā rītā, viņi bija pirmie, kuri pretojās padomju okupantiem. Latvijas robežsargi Abrenes apriņķa Masļenkos un Šmaiļos līdz pēdējām vīram aizstāvēja savas valsts robežu cīņā pret padomju pārspēku. Viņi bija pirmie, kuri krita par Latviju.

Arī 1941. gada vasarā izrādītā pretestība pie Raganas, Krimuldas pagastā, Limbažos un Jaunalūksnes pagastā pret sarkanarmiešu vienībām, kas atkāpās no Latvijas, ir mūsu pretošanās kustības daļa.

IV

Vēl detalizēti jāpēta, jāapzina un tautas vēsturiskajā atmiņā jāiedzīvina vērienīgā kara un pēckara laika partizānu bruņotā cīņa pret vācu un padomju okupācijām. Tā aptvēra visus Latvijas novadus, lielākas un mazākas partizānu grupas apvienojās, ļaudis tajās piedalījās no visiem sabiedrības slāņiem.

Kurzemes mežos ar cerību panākt Latvijas atjaunošanu 1944. gada novembrī un decembrī pret vācu armijas pārspēku cīnījās kurelieši leitnanta Roberta Rubeņa vadībā. Kurzemē darbojās arī “Tēvijas vanagi” un Ziemeļkurzemes partizānu apvienība, Vidzemē darbojās “Latviešu pašaizsardzības partizānu organizācija” un Latvju Nacionālā apvienība. Savukārt Dienvidlatgalē un Sēlijā – Latvijas tēvzemes sargu apvienība.

1945. gada 2. un 3. martā Stompaku purvā notika lielākā un sīvākā partizānu kauja pret padomju okupācijas armiju. Latvijas partizānu kara vēsturē tā ir zelta lapaspuse, jo tā beidzās ar partizānu uzvaru. Kaujā partizānus vadīja kapteinis Rolands Ozols. Pēc viņa bojāejas Latvijas Nacionālo partizānu apvienību turpināja vadīt Pēteris Supe, kuru gadu vēlāk nogalināja čekas aģents.

Stompaku kauja mūsu vēsturiskajā atmiņā ir izceļama daudz lielākā mērā kā līdz šim.

Es pieminēju tikai pavisam nelielu daļu no nacionālo partizānu vienībām. Vēsturnieki ir aplēsuši, ka bruņotā nacionālās pretestības cīņā pret padomju okupantiem piedalījās 12 237 cilvēki. Tā turpinājās līdz pat 1957. gadam. Tātad 12 gadu pēc II Pasaules kara beigām. Tūkstoši tika nogalināti, citi – izsūtīti, vēl citu dzīves salauza padomju okupācijas laiks.

Nacionālo partizānu cīņas mērķis bija atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Tāpēc vēstures faktiem neatbilst gļēvais pieņēmums, ka Latvijas tauta nepretojās saviem okupantiem. Sākot no Masļeņku robežsargiem un turpinoties Nacionālo partizānu kustībā, Latvijas tauta ar ieročiem rokās ilgstoši un varonīgi cīnījās par savas valsts neatkarību un brīvību.

Te noteikti jāpiemin arī plašais iedzīvotāju atbalsts un palīdzība partizāniem. Bez iedzīvotāju atbalsta mūsu partizāni nevarētu tik ilgi noturēties.

V

Vienlaikus ļoti būtiska ir arī nevardarbīgā pretošanās okupantiem, kas turpinājās no pirmās līdz pēdējai okupācijas dienai. Nevardarbīgajā pretošanās pret abām okupācijām varām darbojās lielākas vai mazākas, labāk vai mazāk labi organizētas grupas un atsevišķi cilvēki. Skolēnu un studentu pretestības pulciņi, cilvēki, kuri slēpa tos, kuri izvairījās no mobilizācijas okupācijas armijās, ebreju un romu glābēji, bēgļu pārcēlāji pāri jūrai, pretestības avīžu un proklamāciju veidotāji un izdevēji.

Vēl tikai daļa šo cilvēku vārdu ir apzināti. Daudzus mēs tā arī neuzzināsim, bet mūsu pienākums ir šai cīņai atdot pienācīgu godu.

Kā tikai vienu no ļoti daudziem tautas atmiņas rekonstrukcijas piemēriem es gribu minēt pavisam nesen izdotu grāmatu par bēgļu laivu organizētāju Valentīnu Lasmani.

VI

17. martā es aicinu godināt visus tos, kuri uzturēja pretestības garu padomju garajos stagnācijas gados.

Atkal un atkal kādas pilsētas augstākajā tornī tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs, izplatītas pretpadomju satura lapiņas un aizliegtās grāmatas, ierakstīta un pavairota rietumu raidstaciju informācija.

Gunāram Astram par dalīšanos ar padomju okupācijas varas ieskatā bīstamām grāmatām piesprieda septiņus gadus stingra režīma nometinājumā un vēl piecus gadus izsūtījumā. Pēckara inteliģences grupa, kuru apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā, – Lidija Doroņina-Lasmane, Ints Cālītis, Knuts Skujenieks, Jānis Rožkalns un daudzi, daudzi citi tika arestēti, ieslodzīti, represēti.

Vēsturnieki ir apzinājuši, ka no 1959. līdz 1986. gadam tika represēti 216 pretošanās kustības dalībnieku. Bet tā ir tikai daļa, ko mēs līdz šim esam apzinājuši. Katrs paceltais Latvijas karogs atgādināja mūsu gribu atgūt savu neatkarību, un ikviens, kurš drosmīgi un brīvi teica patiesību, tai laikā runāja tautas vārdā. Apzinoties padomju režīma izspiegošanas un represiju jaudu, šo pretestību summa ir pārsteidzoši liela. Arī šis nacionālās pretestības laiks ir jāpēta, jāapzina un jāietver tautas dzīvajā vēsturiskajā atmiņā.

VII

Satversmes ievadā ir vārdi: “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva savu brīvību.” Šajā īsajā teikumā ir iemūžināta visa nacionālās pretošanās kustība no 1940. gada līdz pat neatkarības atgūšanai 1990. gadā. Šeit ir iemūžināta šo kustības dalībnieku varonība, viņu ideāli.

No šiem vārdiem izriet mūsu visu atbildība un pavisam konkrēti valsts pienākumi. Ir vēl daudz darāmā, lai izzinātu nacionālās pretošanās kustību un patiesi izprastu tās nozīmi mūsu valstiskuma vēsturē. Tāpēc es uzskatu, ka ir nepieciešama pastāvīga valsts programma nacionālās pretošanās kustības vēstures izpētei un atmiņas saglabāšanai.

Es priecājos, ka Zinātnes padome beidzot ir piešķīrusi finansējumu Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētījumam “Pārvērtējot bezvalstiskumu: Pretošanās un kolaborācija Latvijā Otrā pasaules kara laikā”. Tomēr tas nedrīkst palikt tikai viens atsevišķs gadījums.

Priekšā vēl ir daudz darba, lai apgūtu laiku – 50 gadus, kurus padomju okupanti centās izslēgt no tautas atmiņas. Taču tam nepieciešams adekvāts finansējums, zinātnes politikas veidotāju un visas sabiedrības izpratne.

Tādēļ Latvijai ir nepieciešama demokrātiskai valstij atbilstoša atmiņu politika, kas ietver valsts atbalsta programmas nacionālās pretestības kustības izpētei un piemiņas saglabāšanai.

Nāciju vienojošo vēstures atmiņu un valodu vieno kas kopīgs. To sāk mācīties ģimenē no mazotnes, mācās skolā un turpina izkopt pieaugušo dzīvē. Vēsturiskā atmiņa ļauj mums visiem padziļināti un pastāvīgi apzināties savu piederību nācijai un valstij. Tāpēc atcere un varoņu godināšana šodien ir mums nepieciešama. Jā, tieši mums. Tas ir atgādinājums, ka brīva, neatkarīga un demokrātiska Latvija ir vērtība, par kuru ir ziedotas dzīvības, atgādinājums par mūsu pilsonisko pienākumu šo vērtību sargāt un, ja nepieciešams, aizstāvēt.

Paldies!

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU