NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
06. janvārī, 2022
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
20
20

Gunāra Astras pēdējais vārds piecās valodās

Izdevējs “Latvijas Vēstnesis” sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju laidis klajā grāmatu, kas veltīta Gunāra Astras pēdējam vārdam 1983. gada 15. decembrī Latvijas PSR Augstākajā tiesā. To papildina vēsturnieka Ginta Apala komentāri un tulkojums krievu, angļu, vācu un franču valodās, tādējādi to padarot pieejamu pēc iespējas plašākam cilvēku lokam, kuri vēlas gūt dziļāku ieskatu laikā, kurā dzīvoja viens no latviešu tautas pretošanās padomju okupācijas varai simboliem.

Grāmata tiek atvērta Latvijas Okupācijas muzeja atjaunotajā ēkā simboliskā datumā – Zvaigznes (no latīņu ‘astra’) dienā, 6. janvārī, plkst. 16.00.

Pasākumā ikviens var piedalīties, sekojot līdzi tiešraidei oficiālā izdevēja “Latvijas Vēstnesis” YouTube kanālā vai Facebook kontā.

Grāmatas tapšanā piedalījās arī Gunāra Astras brālis Leons Astra, kurš sarunā ar LV portālu piekrita dalīties atmiņās par to, kā veidojās brāļa politiskā pārliecība, un tiesas sēdi, kurā tika nolasīts slavenais pēdējais vārds.

Alkas izzināt pasauli

Gunāra Astras (1931—1988) cīņa pret padomju varu sākās laikā, kad masveida represijas vairs netika veiktas. Nacionālo partizānu karš bija beidzies. Tūkstošiem Latvijas cilvēku bija sodīti ar nāvi vai gariem ieslodzījuma gadiem tālu projām no dzimtenes. Pēc Staļina nāves 1953. gadā sākās režīma liberalizācija. Tika pieļauta kontrolēta kritika un runas brīvība. Daudzi cerēja uz pozitīvām pārmaiņām padomju sistēmā un iespēju sadzīvot.

Viens no Gunāra Astras dzīves vadmotīviem no mazotnes bija alkas izzināt pasauli un mācīties, kas itin drīz nonāca pretrunā ar totalitārā režīma novilktajām robežām.

“Gunārs jau no bērnu dienām bija ārkārtīgi zinātkārs. Viens no skolotājiem mātei bija izteicies, ka viņam ir fenomenāla atmiņa. Viņam pieaugot, šī īpašība nekur nezuda. Viņš nekādi nevarēja samierināties, ka mūsu apziņu baro aģentūra “TASS” (PSRS Telegrāfa aģentūra), kas centās dot ārkārtīgi dozētu informāciju par to, kas notiek pasaulē un arī pie mums. Tas manu brāli neapmierināja. Viņš centās apgūt svešvalodas cerībā, ka varēs nokļūt pie ārzemju informācijas avotiem. Šai nolūkā viņš arī mainīja ļoti labi apmaksāto darbavietu uz Latvijas Universitātes Skaņas un gaismas uzskates laboratoriju, kurā strādāja par laborantu un kur bija pieejama moderna svešvalodu apgūšanas tehnika. Tādā veidā viņš attīstīja svešvalodu zināšanas, daudz lasīja. Diemžēl pārāk uzticējās cilvēkiem, kuri bija ar viņu, paužot savas idejas, domas. Daži no tiem aiznesa tās ziņas, kur vajag, kas bija par pamatu tam, ka viņu arestēja,” atminas Gunāra Astras brālis Leons Astra.

Daudzus gadus vēlāk savā pēdējā vārdā Gunārs Astra teiks: “Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņu domāšanas atrofijai –, ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots, pārvēršas par manipulācijas objektu, rotaļlietu, vergu. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jābūt informētam.”

1961. gada februārī Gunārs Astra tika arestēts. Sākotnēji viņu apsūdzēja pretpadomju aģitācijā un propagandā, bet pēc tam arī dzimtenes nodevībā un spiegošanā, jo 1958. gadā viņš bija iepazinies un pēc tam vairākkārt ticies ar diviem ASV vēstniecības darbiniekiem, kā arī sarakstījies ar ASV dzīvojošo latvieti Gaidu Priedīti. Lietu izskatīja Baltijas kara apgabala Kara tribunāls, kas viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju. Viņš sodu izcieta dažādās Mordovijas APSR un Permas apgabala labošanas darbu nometnēs.1

Ieslodzījumā, samērā nelielā teritorijā sakoncentrēti, izsūtītie ļaudis viens otru ļoti stipri bagātināja. Pēc tiem gadiem viņš atgriezās kā pavisam cits cilvēks. Ļoti pārliecināts.

Arī ieslodzījuma laikā Gunārs Astra pašizglītojās, iepazinās ar citiem politieslodzītajiem. “Pirms pirmā ieslodzījuma viņš pat nebija tik ļoti politiski pārliecināts, kā vienkārši informēts un pilns centienu un vēlēšanās uzzināt, kas notiek pasaulē. Tad tur [ieslodzījumā], samērā nelielā teritorijā sakoncentrēti, izsūtītie ļaudis viens otru ļoti stipri bagātināja. Pēc tiem gadiem viņš atgriezās kā pavisam cits cilvēks. Ļoti pārliecināts. Tas arī labā nozīmē suģestēja daudzus apkārtējos,” stāsta viņa brālis Leons Astra.

Padomju ideoloģijai neatbilstošas literatūras glabāšana

1970. gadu beigās pēc lietuviešu iniciatīvas tika veidota Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galvenā komiteja. Lai gan VDK šīs organizācijas noformēšanos sekmīgi izjauca, tomēr 1979. gadā radās “Baltijas harta”, kuru parakstīja 45 cilvēki. Pēc atgriešanās no ieslodzījuma Gunārs Astra piedalījās šī memoranda tulkošanā no krievu uz latviešu valodu, kas bija viens no ieganstiem viņa vajāšanai. Drīz pēc tam viņš saņēma oficiālu Valsts drošības komitejas (VDK) brīdinājumu un aicinājumu pārtraukt “pretvalstisko darbību”.

1983. gadā viņu atkal arestēja. Gunāra Astras lietu no 1983. gada 1. līdz 19. decembrim izskatīja LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, piespriežot bargu sodu, – 7 gadus ieslodzījumā, sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, un 5 gadus izsūtījumā, atzīstot par sevišķi bīstamu recidīvistu.

Kā nule izdotās grāmatas vēsturiskajos komentāros akcentējis to sagatavotājs, vēsturnieks Gints Apals: “G. Astram apsūdzības rakstā inkriminētās epizodes bija saistītas ar padomju režīma ideoloģijai neatbilstošas literatūras glabāšanu un pavairošanu, kā arī Baltijas valstu pretošanās kustības aktīvistu parakstītā politiskā memoranda “Baltijas harta” pārtulkošanu latviešu valodā, tulkojuma glabāšanu un nodošanu Intam Cālītim tālākai izplatīšanai. Vēl G. Astra tika vainots A. Baloža grāmatas “Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā”, Anšlava Eglīša romāna “Piecas dienas”, Jāņa Grīna grāmatas “Dadzīvotāji rezonē. Zviedrijas stāsti”, Džordža Orvela romāna “1984”, Jāņa Jūrmalnieka (A. Baloža pseidonīms) brošūras “Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā”, Hermaņa Kreicera darbu “Logi” un “Atspīdumi”, Matīsa Kaudzītes romāna “Jaunie mērnieku laiki”, Margitas Gūtmanes sastādītā rakstu krājuma “Veronika Strēlerte”, Arnolda Spekkes grāmatas “Atmiņu brīži” un Aleksandra Solžeņicina darba “Gulaga arhipelāgs” pārfotografēšanā un negatīvu glabāšanā, atsevišķos gadījumos arī kopiju izgatavošanā un nodošanā citām personām. [..] Tiesas materiālos ir norādes arī uz citu publikāciju un skaņu ierakstu glabāšanu.”

Gunāra Astras rīcība izmeklēšanas un tiesas laikā atšķīrās no citiem apsūdzētajiem. Viņš nedeva liecības. Viņš izmantoja savas tiesības uz pēdējo vārdu.

Vēsturnieks G. Apals vērš uzmanību, ka Gunāra Astras rīcība izmeklēšanas un tiesas laikā atšķīrās no citiem apsūdzētajiem. Viņš bija vienīgais, kurš atteicās izmeklēšanas laikā un pratināšanās atbildēt uz jautājumiem par savu un citu cilvēku rīcību. Viņš nedeva liecības. Viņš izmantoja savas tiesības uz pēdējo vārdu, lai teiktu runu, kurā skaidri postulēja savus politiskos uzskatus un pateica slaveno frāzi, kas iegājusi Latvijas vēsturē, padarot Gunāru Astru par pretošanās kustības simbolu: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku.” 1970. un 1980. gados Latvijā to neizdarīja neviens cits, secina G. Apals.

Atmiņas par tiesas sēdi, kurā Gunārs Astra teica savu pēdējo vārdu

Otrajā tiesāšanas reizē tiesas sēde nerisinājas Kara tribunāla noteikumu ietvaros, bet tika pieaicināts arī advokāts Kārlis Beljānis. “Šis cilvēks ļoti centās izlīdzināt iespējamo tiesas sprieduma bargumu. Protams, tikai savu iespēju robežās,” atminas L. Astra. “Savukārt tiesnesis Aivars Krūmiņš bija tas, kas apturēja prokurora vēlēšanos pārtraukt Gunāra pēdējo vārdu,” vēsta viņa brālis, kas tajā brīdī arī atradās tiesas zālē.

“Uz tiesas sēdi bija ieradušies daudzi mūsu domubiedri, radinieki. Jāteic gan, ka tiesas sēdes zāle tika izvēlēta pavisam neliela un vienu daļu no tās telpas aizpildīja ļaudis, kuri pieskatīja šos notikumus un attiecīgi samazināja to tautas daļu, kurai tiešām tur vajadzēja būt ar sirdi un dvēseli. Gunāra teiktā pēdējā vārda teksts tika ierakstīts ar mikromagnetafonu, kas ienests tiesas zālē. Es personiski stenografēju šo tekstu. Uz grāmatas vāka ir redzams tā atšifrējums,” stāsta Leons Astra.

Viņa atmiņās šis notikums bija satriecošs: “Tā laika totālās nedrošības un īsto faktu noklusēšanas gaisotnē tas bija kā bumbas sprādziens. To neviens ne gaidīja, ne cerēja, ne domāja, ka kaut ko tādu varētu tiesas sēdē pateikt. Es tiešām tobrīd nezināju, ko brālis grasās pateikt. Kā Gunārs pats izteicās, to tekstu viņš bija sagatavojis iepriekšējās dienas pēcpusdienā un pie sevis šķendējās, ka vienu lapu no deviņām bija pazaudējis.” 

“Šis pēdējais vārds ar savu patriotiski morāli izturēto piepildījumu aplidoja pasauli īsā laikā un kļuva ļoti populārs ne tikai ārzemēs, bet, iespēju robežās, arī pie mums nelegālā formā. Taču, ja gribat balstīties uz tiesas materiāliem, tad, protams, tur šis teksts vairs nav atrodams,” norāda Leons Astra.

“Par Gunāra Astras pēdējo vārdu ziņoja “Amerikas Balss”, “Radio Brīvā Eiropa”, taču šeit tas ieguva nozīmi tad, kad atmodas process jau bija sācies. Tas notika ar pirmajām lielajām demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, ko rosināja grupa “Helsinki 86”. Tad arvien vairāk cilvēku uzzināja par Gunāru Astru, kas pēc atgriešanās no ieslodzījuma 1988. gadā kļuva par vienu no simboliskajām figūrām,” stāsta Gints Apals. Pēdējais vārds kļuva plašāk zināms pēc tā publicēšanas laikrakstā “Atmoda” 1989. gadā.

“Viņam bija potenciāls kļūt par liela mēroga līderi, bet tam nebija lemts notikt. Tomēr arī viņa nāve kļuva par vēl vienu iespēju tautai demonstrēt savu attieksmi pret padomju varu un ticību mērķim, uz kuru ir jāiet, – neatkarīgai Latvijai. Tādā ziņā tas ir svarīgs pagrieziena punkts mūsu vēsturē,” sarunā ar LV portālu secina Gints Apals.

“Tieši viņš kļuva par mērauklu daudzu citu cilvēku rīcībai un attiecībām ar savu sirdsapziņu, kas joprojām ir svarīgi nenoslēgtajos rēķinos ar pagātni,” raksta vēsturnieks Gints Apals.

Gunāra Astras bēres 1988. gada 19. aprīlī izvērtās par vēl nebijušu tautas solidaritātes un pateicības apliecinājumu. Gunāra Astras kaps tika aizbērts ar rokām.

Sarunu ar vēsturnieku Gintu Apalu par Gunāru Astru un viņa laiku lasiet šeit: Atbrīvošanās kustība nāca no tautas.

1 Gunārs Astra. Pēdējais vārds. Rīga: izdevniecība “Latvijas Vēstnesis”, 2021, 7. lpp.

Labs saturs
20
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU