NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
25. martā, 2018
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
8
14
8
14

1949. gada 25. martu pieminot

1949. gada marta deportācijās izveda 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.

FOTO: LETA

Īstenojot Baltijas iedzīvotāju deportācijas operāciju “Krasta banga” (Priboj), 1949. gada 25. martā padomju okupācijas vara veica otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju. Vienas nakts laikā savu ceļu uz specnometinājuma vietām Sibīrijā uzsāka aptuveni 42 tūkstoši cilvēku, tai skaitā 10 tūkstoši bērnu.
īsumā
  • Kopumā 33 ešelonos izvestas 13 624 ģimenes jeb 41 828 cilvēki, tai skaitā 11 523 vīrieši, 19 414 sievietes un 10 919 bērni (dažādos avotos skaitļi nedaudz atšķiras).
  • Tolaik daudzi bija pārliecināti, ka uz Sibīriju izvedīs visus latviešus un šai akcijai sekos citas.
  • Mūsdienu Latvijas vēsturnieki kolektivizāciju raksturo kā vissmagāko satricinājumu, "ko Latvijas lauki pārdzīvoja 20. gadsimtā", kas "izraisīja milzīgas sociālās, demogrāfiskās un tikumiskās pārmaiņas".

Pēc tam, kad Latvijā ienāca "atbrīvotāji" uz palikšanu,  Otrais pasaules karš tās iedzīvotājiem nebeidzās, bet tika atšķirta jauna represiju un pastāvīgu baiļu lappuse – latviešu izglītotākās un uzņēmīgās sabiedrības daļas un latviešiem raksturīgās lauku zemniecības tradīciju iznīcināšana.

Ka norāda vēsturnieks Jānis Riekstiņš1, plašas deportācijas, kas tika vērstas gan pret atsevišķiem iedzīvotāju slāņiem un kategorijām, gan pret veselām tautām, bija viens no represiju veidiem, ko Padomju Savienības vadoņi ilgus gadus lietoja tā sauktās proletariāta diktatūras nostiprināšanai. Viens no būtiskiem elementiem bija "kulaku kā šķiras likvidācija", kas nekādā mērā nebija saistīta ar konkrēta cilvēka nodarījumiem vai pat turību, jo kara un padomju okupācijas zemes reformas un nodokļu politikas rezultātā lielās latviešu zemnieku saimniecības bija izputējušas un pat sliktākā stāvoklī nekā mazās un vidējās. Tieši ar kulaku šķiras likvidāciju Padomju Savienībā aizsākās tā saukto specnometinājumu vēsture.

Latvijas iedzīvotāji staļinisko deportāciju pirmo reizi pieredzēja 1941. gada 14. jūnijā, kad uz GULAG (jeb gulaga) nometnēm un Sibīrijas specnometinājuma vietām tika izsūtīti 15 424 cilvēki, to skaitā daudzi valstsvīri, militārie un saimnieciskie darbinieki, zinātnieki, zemnieki u. c. profesiju pārstāvji. Šo deportāciju mērķis bija attīrīt Latviju no okupācijas režīmam sociāli bīstamiem elementiem jeb, vienkāršiem vārdiem, – no sabiedrības izglītotās un pilsoniski aktīvās daļas.

Mazāk zināms fakts, ka 1945. gada februārī no Rīgas un tās apkārtnes uz Komi Autonomo PSR izsūtīja vācu tautības pilsoņus un bezpavalstniekus.

Taču pati lielākā Latvijas iedzīvotāju izvešanas akcija tika sagatavota un īstenota 1949. gada ziemā un pavasarī. Tā bija pilnībā vērsta pret zemniecību, lai gan ne visi deportētie bija zemnieki.

Hronoloģija

  • 1948. gada 21. septembrī Latvijas PSR prokurors Aleksandrs Mišutins ziņojumā LK(b)P CK sekretāram J. Kalnbērziņam izteica priekšlikumu "uzdot komisijai kāda Latvijas K(b)P CK sekretāra vadībā izstrādāt un sagatavot izvirzīšanai atbilstošajiem orgāniem jautājumu par Latvijas PSR dzīvojošo visnaidīgāko un šķiriski svešo elementu izsūtīšanu uz valsts iekšieni".
  • 1949. gada 29. janvārī pieņemtajā PSRS Ministru Padomes pilnīgi slepenajā lēmumā Nr. 390-138 bija noteiktas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas izsūtāmo iedzīvotāju kategorijas: 1) kulaki un viņu ģimenes; 2) "bandītu" un nacionālistu, kas atrodas nelegālā stāvoklī, ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto "bandītu" ģimenes locekļi; 3) legalizējušies "bandīti" un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību; 4) "bandītu" atbalstītāju ģimenes locekļi. Kopumā vairāk nekā 29 tūkstoši Baltijas ģimeņu.
  • 1949. gada februārī PSRS Valsts drošības ministrija izdeva pavēli un instrukciju par izsūtīšanas kārtību un izsūtāmo uzskaites lietu sagatavošanu. Izsūtāmo lietas tika sagatavotas jau februārī un martā. Par pamatu tika ņemtas arī LPSR Valsts vēstures arhīva izziņas par zemnieku saimniecību stāvokli Latvijas Republikas laikā, galvenokārt 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanas dati, neņemot vērā kara gadu un okupācijas politikas postošo ietekmi.
  • 1949. gada 17. martā LPSR Ministru Padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu Nr. 282 "Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR", nosakot, ka jāizsūta 10 tūkstoši kulaku ģimeņu, kā arī apstiprināja apriņķu izpildkomiteju sagatavotos izsūtāmo sarakstus.
  • Ar LPSR Ministru Padomes 1949. gada 24. marta lēmumu Nr. 297 izsūtīto kulaku manta, izņemot to, kuru izsūtāmie ņem līdzi, tika pasludināta par konfiscētu.

Par 25. marta akcijas rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas Valsts arhīvā: "Pirmais ešelons nr. 97 329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25. martā pulksten 15 un 47 minūtēs – nr. 97 340 no Jelgavas – 28. martā pulksten 23 un 06 minūtēs, bet papildus vēl viens vilciens –  33. ešelons (nr. 97 383) no Rēzeknes – 30. martā pulksten 10 un 08 minūtēs. Pavisam 33 ešelonos izvestas 13 624 ģimenes, tai skaitā 41 828 cilvēki, t.sk. 11 523 vīrieši, 19 414 sievietes un 10 919 bērni. Nākas secināt, ka šie skaitļi nav absolūti precīzi, jo vairākos gadījumos pēc vagonu saraksta sastādīšanas VDM darbinieki noņēma kļūdaini izsūtītos, kā arī iekrāva no jauna atvestos, un šīs izmaiņas ne vienmēr paspēja izlabot vagonu sarakstos." 2

Mantas konfiskācija jeb izlaupīšana

Lēmumā par izsūtīto mantu konfiskāciju tika norādīts izsūtāmo īpašumu izlietot valsts saistību parāda kārtējo maksājumu dzēšanai; pēc parādu un kārtējo maksājumu dzēšanas daļa īpašuma (dzīvojamās un saimniecības ēkas, ražošanas uzņēmumi, lauksaimniecības un amatniecības inventārs, kā arī lopi) jānodod bez atlīdzības kolhoziem.3  

Ieņēmumi no izsūtīšanas laikā konfiscētā īpašuma realizācijas galvenokārt nonāca Vissavienības budžetā. Tomēr itin bieži varas iestādes īsti nezināja, ko ar konfiscēto īpašumu iesākt. Ēkas daudzos gadījumos kolhoziem un citām organizācijām tika nodotas formāli, tās kļuva nederīgas un vēlāk, veicot meliorācijas darbus, tika nojauktas. "Sakarā ar lopu konfiskāciju izsūtīto saimniecībās lopu sagādes kantoru bāzes bija pārpildītas. Šī iemesla dēļ [..] Latvijas dzelzceļa pārvaldei un LPSR Ministru Padomei pieprasīja 179 slēgtos vagonus, lai lopus izvestu uz citiem PSRS rajoniem," raksta J. Riekstiņš. Citas mantas (mēbeles, apavi, apģērbs, trauki u. c.) tika nodotas patērētāju biedrībām, invalīdu arteļiem, tās brīvi pārdodot iedzīvotājiem. Daudzos gadījumos izsūtīto atstāto mantu izsaimniekoja un izlaupīja VDM operatīvo grupu darbinieki vai mantu aprakstīšanas komisijas locekļi. 

Demoralizējoša ietekme uz visu sabiedrību

Vēsturniekiem pieejamos dokumentos ir pretrunīga informācija par akcijas mērķiem. Ir skaidrs, ka 1949. gada akcijas nolūks bija salauzt pretestību kolektivizācijai. Būtisks, taču ne galvenais mērķis bija arī apspiest bruņoto pretošanos, kas izpaudās mežabrāļu darbībās.  

Kopumā tas arī izdevās, turklāt ar uzviju. Laika posmā no 1949. gada 27. marta līdz 6. aprīlim Latvijā organizēja 1740 jaunu kolhozu, vidēji 245 kolhozus dienā.

Padomju varas īstenotās zemes reformas un nodokļu politikas rezultātā jau pirms 1949. gada akcijas latviešu zemniecības spēcīgākā un autoritatīvākā daļa bija ekonomiski un politiski zaudējusi savu ietekmi. "1949. gada marta deportācija pabeidza šo procesu," uzsver Daina Bleiere. Viņasprāt, tajās dienās arī "zuda zemniecības enerģiskākās, izglītotākās, modernākās daļas morālā autoritāte". Lai gan visi netika deportēti, dzimtenē palikušajiem vienmēr bija jārēķinās ar to, ka vari kļūt par skauģu un apmelotāju upuri, vari tikt pakļauts politiskām represijām. Tolaik daudzi bija pārliecināti, ka uz Sibīriju izvedīs visus latviešus un šai akcijai sekos citas. Šīs sajūtas līdz galam nepameta Padomju Latvijā dzīvojošo apziņu vēl ilgi.

Tādējādi 25. marta deportāciju efekts neaprobežojās tikai ar zemniecību vien. "Lai gan administratīvo izsūtīšanu praktizēja visus pēckara gadus, tomēr 1949. gada marta masveida akcija, tāpat kā 1941. gada jūnija akcija, bija ārkārtas gadījums, kam bija milzīga demoralizējoša ietekme uz visu sabiedrību," uzskata D. Bleiere.4 Mūsdienu Latvijas vēsturnieki kolektivizāciju raksturo kā vissmagāko satricinājumu, "ko Latvijas lauki pārdzīvoja 20. gadsimtā", kas "izraisīja milzīgas sociālās, demogrāfiskās un tikumiskās pārmaiņas".5


1 Riekstiņš J. 1949. gada 25. marta deportācija Latvijā / Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: politika un tās sekas. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 9. sēj.) – Latvijas Universitātes Vēstures institūta apgāds. Rīga, 2003. 163. lpp.

2 Turpat, 166. lpp.

3 Riekstiņš J. Deportēto Latvijas pilsoņu centieni atgūt zaudēto īpašumu (1953–1959) / Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1964. g. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 13. sēj.) – Latvijas vēstures institūta apgāds. Rīga, 2004., 514. lpp.

4 Bleiere D. Represijas pret zemniecību Latvijā 1944.–1953. gadā / Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.) – Latvijas vēstures institūta apgāds. Rīga, 2001., 568. lpp.

5 Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture. 20. gs. Rīga: Jumava, 2005., 348. lpp.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU