Historiogrāfijā laika posmu no Pirmā pasaules kara beigām līdz Otrā pasaules kara sākumam mēdz dēvēt par starpkaru periodu. Tātad periodu, kura raksturošanai iederas vārds karš. Atsevišķi vēsturnieki pat pieturas pie redzējuma, ka minētais laika posms drīzāk uzlūkojams kā 20. gadsimta trīsdesmitgadu karš, kurš sākās 1914. gadā un beidzās vien 1945. gadā – tik daudz konfliktējoša materiāla lielvalstu attiecībās bija palicis pēc Pirmā pasaules kara, ka agrāk vai vēlāk tam neizbēgami bija jānoved arī pie otrā.
Mazo, impēriju vājuma brīdī neatkarību ieguvušo valstu drošība un neatkarība šādā situācijā bija un palika dzīve uz pulvera mucas. Arī Latvijai.
Pretim Baigajam gadam
1940. gada 17. jūnijs nepienāca negaidot. Ir grūti novilkt robežlīniju, aiz kuras sākās Baltijas valstu neatkarības zaudēšana. Versaļas līguma skarbie nosacījumi Vācijai, nacistu nākšana pie varas 1933. gadā, pāreja no parlamentārisma uz autoritārismu Baltijā, gļēvā un neveiksmīgā Hitlera "nomierināšanas" politika ar Čehoslovākijas nodošanu Minhenes vienošanās rezultātā 1938. gada septembrī, Tautu Savienības nespēja uzturēt kolektīvās drošības principus - katrs no šiem apstākļiem tuvināja Baltijas valstu, tajā skaitā Latvijas, neatkarības zaudēšanas faktu. Faktiski nenovēršama tā kļuva pēc nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības vienošanās par Austrumeiropas sadalīšanu 1939. gada 23. augustā un Otrā pasaules kara sākšanās 1. septembrī, kad Hitlers, vienojies ar Staļinu, beidzot varēja iebrukt Polijā.
Par Latvijas suverenitātes zaudēšanu de facto var uzskatīt jau 1939. gada rudeni, kad Baltijas valstis (Igaunija - 28. septembrī, Latvija - 5. oktobrī, Lietuva - 10. oktobrī) parakstīja PSRS uztieptos savstarpējās palīdzības līgumus. Tie paredzēja padomju karaspēka ievešanu Baltijas valstīs un militāro bāzu izveidi. Lai gan tā dēvētie bāzu līgumi noteica valstu suverenitātes neaizskaramību, faktiski no šī brīža Latvija, Lietuva un Igaunija tika uzskatītas par PSRS protektorātiem – atkarīgām teritorijām. Tūlīt pēc tam sākās vācbaltiešu izceļošana – galvenokārt uz Vācijas okupētajiem Polijas apgabaliem.
1940. gada sākumu Baltijas valstīs raksturo neziņas periods – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības vēl cerēja uz labvēlīgiem diplomātiskiem pavērsieniem un mēģināja darīt visu, lai neradītu iemeslu PSRS neapmierinātībai. Neraugoties uz šiem centieniem, 1940. gada pavasarī Maskava, gatavojoties iebrukumam un okupācijai, izvirzīja pārmetumus par Baltijas valstu nelojalitāti pret PSRS un savstarpējās palīdzības līgumu nepildīšanu. Baltijas valstis tika arī apsūdzētas slepenu militāru plānu kalšanā pret PSRS.
Par pirmo upuri Maskava izvēlējas Lietuvu. 1940. gada 14. jūnijā Maskava izvirzīja Lietuvai ultimātu ielaist valstī jaunas padomju karaspēka vienības un prasību izveidot tādu valdību, kas spētu godīgi pildīt saistības ar PSRS. 16. jūnijā Maskava līdzīgus ultimātus izvirzīja arī Latvijai un Igaunijai. Tajā pašā dienā K. Ulmaņa valdība, vairoties no militāras pretošanās, kas prasītu milzu upurus, Maskavas prasības pieņēma un atkāpās. Vienlaikus Latvija atturējās pat no diplomātiska protesta, kas tiek uzskatīts par politisku kļūdu: šādi Latvija zaudēja iespējas izvērst diplomātisku pretošanos padomju okupācijai.
"Par Latvijas suverenitātes zaudēšanu de facto var uzskatīt jau 1939. gada rudeni, kad Baltijas valstis parakstīja PSRS uztieptos savstarpējās palīdzības līgumus."
1940. gada 17. jūnija agrā rītā, pārkāpjot pašas parakstītos miera un neuzbrukšanas līgumus, PSRS, vienlaikus šķērsojot sauszemes robežu no ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem, iebruka Latvijā. Mērķis bija lielākās pilsētas – Rīga, Daugavpils, Rēzekne, Jelgava. Rīgu padomju armijas tanki sasniedza ap pulksten vieniem dienā, dislocējoties stratēģiski svarīgākajās vietās. Pirmie tika sagrābti pasts, telegrāfs, radiofons, Spilves lidlauks, dzelzceļa objekti, tilti.
Latvijas armija parakstīja kapitulācijas aktu, apņemoties neizrādīt pretestību un palikt savās dislokācijas vietās. Tika bloķēta jūras un gaisa satiksme ar citām valstīm. Okupācijas gaitu koordinēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta struktūra, kas Latvijā uzturējās jau kopš 1940. gada maija. Turpmākajā aneksijas procesā Staļina emisāra, PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieka Andreja Višinska vadībā padomju vara pakļāva okupētās valsts institūciju darbību, likvidēja neatkarīgās republikas politiskās un pilsoniskās organizācijas, uzsāka formāli vēl neatkarīgas valsts pilsoņu represijas.
Okupācijas administrācijas izveide nebija nepieciešama – padomju vara ilūziju par varas tiesisku nomaiņu Latvijas Republikā lielā mērā spēja nodrošināt pateicoties tam, ka K. Ulmanis "palika savā vietā", darbību formāli turpināja arī Valsts prezidenta sekretariāts, Valsts kanceleja un citas leģitimitātes iespaidu uzturošas neatkarīgās valsts institūcijas. Valsts augstākās pārvaldes sadarbība ar okupācijas varu lielā mērā izskaidro arī to, ka iebrucējiem bez vērā ņemamas pretošanās pakļāvās armija, aizsargi, policija. Sākās tā dēvētais Baigais gads.
1940. gada hronoloģija
15. jūnijs. Notiek provokatīvs PSRS militārs uzbrukums Latvijas robežsardzes mītnei Abrenes apriņķa Masļenkos. Ēku nodedzina, vairākus cilvēkus nošauj vai ievaino. Trīs sardzes darbiniekus sarkanarmieši aizved gūstā.
16. jūnijs. PSRS, nepamatoti pārmetot savstarpējo saistību nepildīšanu, izvirza Latvijai ultimātu, kurā pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un neierobežotu PSRS militārā kontingenta ievešanu Latvijas teritorijā. Līdzīgus ultimātus saņem arī Igaunijas un Lietuvas valdības. Neizrādot pat simbolisku militāru un diplomātisku pretošanos, Kārļa Ulmaņa valdība izšķiras par pakļaušanos PSRS prasībām. K. Ulmanis un Igaunijas prezidents Konstantīns Petss paliek savos amatos, bet Lietuvas prezidents Antans Smetona aizbēg uz Vāciju.
17. jūnijs. PSRS karaspēks piecos no rīta pāriet Latvijas robežu, bet pēcpusdienā padomju vara jau ieņem stratēģiski svarīgākos objektus Rīgā. 17. jūnija vakarā, pārkāpjot neskaitāmus starpvalstu līgumus, okupētas ir visas trīs Baltijas valstis. Turpmāk visi politiskie lēmumi šajās valstīs tiek pieņemti okupācijas varas militāro spēku klātbūtnē.
"Okupācijas administrācijas izveide nebija nepieciešama – padomju vara ilūziju par varas tiesisku nomaiņu nodrošināja ar pašu latviešu rokām."
20. jūnijs. Tiek izveidota Latvijas marionešu valdība ar mikrobioloģijas profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Latvijā sākas pilsonisko institūciju likvidēšana un okupācijas varas struktūru veidošana.
14.-15. jūlijs. Latvijā, pārkāpjot formāli vēl neatcelto Satversmi, notiek marionešu valdības izsludinātās "tautas parlamenta" vēlēšanas, kurās drīkstēja balotēties tikai Maskavas atbalstītie kandidāti. Oficiālie rezultāti vēsta, ka vairāk nekā 90% balsu ieguvuši okupācijas varas protežētie saraksti. Līdz ar jaunievēlēto parlamentu Baltijas valstu aneksija skaitījās noformēta arī juridiski. Deputāti Latviju, Lietuvu un Igauniju pasludina par sociālistiskām republikām un pieņem deklarāciju par iestāšanos PSRS sastāvā.
27. jūlijs. ASV valdība oficiāli paziņo, ka trīs Baltijas valstis ir okupējusi PSRS, un Savienotās Valstis to nosoda.
5. augusts. Ar PSRS Augstākās padomes lēmumu Latviju uzņem Padomju Savienībā.
1940. gada novembris. Baltijas republikās ievieš PSRS krimināllikumus. Tos piemērojot ar atpakaļejošu spēku, sodīja neatkarīgās valsts politiskos un sabiedriskos darbiniekus.
