Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Kā atbilde policijas darbībai no pūļa sekoja uz policistiem mērķēti šāvieni. Ieradās policijas papildspēki, tostarp arī jātnieki, un mēģināja agresīvo pūli izklīdināt. Kopumā nekārtības risinājās līdz plkst. 21.00, kad tika iesaistīta armija. Rīgā 17. jūnija dienā ar durtām, sistām un no mestiem akmeņiem iegūtām brūcēm tika ievainots 61 policijas darbinieks.
FOTO: no Latvijas Kara muzeja krājuma
Šodien aprit 70 gadu kopš Latvijas okupācijas – 1940. gada jūnijā padomju karaspēks iebruka Baltijas valstīs, iesākot pusgadsimtu ilgo trīs okupāciju periodu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēsturē. Baltijas valstīm kopīgs pagājušā gadsimta 30. gadu beigās bijis arī ceļš uz neatkarības zaudēšanu.
20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē arvien redzamāk iezīmējās pēc Pirmā pasaules kara mieru uzturošās Versaļas sistēmas sabrukums un Tautu Savienības nespēja nodrošināt dalībvalstu drošību un novērst konfliktus to starpā. Lielvalstu savstarpējās attiecībās sāka iezīmēties tendence rīkoties, apejot Tautu Savienību. Vienlaikus tās apliecināja nespēju vērsties pret klajas militāras agresijas iedīgļiem Eiropā.
1935. gadā nacistiskā Vācija, pārkāpjot starptautiskos līgumus, ieveda savu karaspēku Reinas demilitarizētajā zonā, bet 1938. gadā jau sāka Versaļas sistēmas nosprausto robežu revidēšanu un pārgāja uz atklātu ekspansīvas ārpolitikas posmu, kurā tika iznīcina Čehoslovākijas neatkarība, notika Austrijas iekļaušana Vācijas sastāvā un galu galā – iebrukums Polijā, kas aizsāka Otro pasaules karu.
Šajā situācijā, arvien vairāk zaudējot ticību Tautu Savienībai kā starptautiskās drošības garantam, Baltijas valstis savas neatkarības pastāvēšanu sāka saistīt ar spēku līdzsvaru starp Padomju Savienību un Vāciju, kuras, konkurēdamas par ietekmi Baltijā, bija ieinteresētas nepieļaut sāncensei nostiprināties šajā reģionā.
Šādā brīdī Latvija pieņēma kļūdainu lēmumu – pasludināja absolūtu neitralitāti Tautu Savienības ietvaros, tādējādi zaudējot savas ārpolitikas līdzšinējo pamatu – pieturēties pie kolektīvās drošības principa. Taču pilnīga neitralitāte, ko centās ievērot Baltijas valstis, nespēja nodrošināt nekādas lielvalstu garantijas tās respektēšanai. Bet ar saviem diplomātiskajiem un militārajiem spēkiem vien bija par maz, lai potenciālo agresiju novērstu.
Neatkarības zaudēšanas hronoloģija
1938. gada septembris. Minhenes vienošanās – Vācija, Lielbritānija, Francija un Itālija vienojas par Čehoslovākijai piederošā Sudetu apgabala atdošanu Vācijai. Ar šo lēmumu Eiropas demokrātiskās lielvalstis apliecina, ka ir gatavas ielaisties kompromisos ar Vāciju uz mazo valstu neatkarības rēķina. 1939. gada pavasarī Čehoslovākija beidz pastāvēt kā neatkarīga valsts.
1939. gada aprīlis. Vācija izstrādā plānu Polijas okupācijai un lauž neuzbrukšanas līgumu ar Poliju. Kļūst skaidrs, ka ar Austrijas un Čehoslovākijas sagrābšanu Vācija neaprobežosies.
1939. gada pavasaris. Notiek PSRS, Lielbritānijas un Francijas sarunas par Baltijas valstu neatkarības garantēšanu. Maskava, piedāvājot savu palīdzību gadījumā, ja kāda no Baltijas valstīm piedzīvotu pat netiešu agresiju, bez cietušās valsts piekrišanas, apliecina PSRS vēlmi iegūt tiesības uz iejaukšanos neatkarīgo Baltijas valstu iekšējās lietās. Lielbritānija un Francija PSRS priekšlikumu noraida.
1939. gada 7. jūnijs. Latvija paraksta neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, kas Latviju faktiski distancē no Lielbritānijas, Francijas un PSRS drošības garantijām.
1939. gada 23. augusts. Tiek noslēgts PSRS un Vācijas Neuzbrukšanas līgums jeb tā dēvētais Molotova–Ribentropa pakts ar slepenajiem papildu protokoliem, ar ko abas lielvalstis Austrumeiropu sadala piederības sfērās. Latvija, Somija un Igaunija tiek „iedalīta” PSRS; vēlāk – 28. septembrī – tai izdodas iegūt arī Lietuvu. Līdz ar Padomju Savienības un Vācijas vienošanos par Austrumeiropas sadalīšanu Vācijai ir brīvas rokas iebrukumam Polijā.
1939. gada 28. septembris. Maskava un Berlīne paraksta protokolu par Igaunijas un Latvijas vāciešu izceļošanu. Latvija zaudē nozīmīgu, politiski un ekonomiski aktīvu minoritāti.
1939. gada 1. septembris. Vācija iebrūk Polijā. Sākas Otrais pasaules karš.
1939. gada septembra beigas un oktobra sākums. Baltijas valstis (Igaunija – 28. septembrī, Latvija – 5. oktobrī, Lietuva – 10. oktobrī) paraksta PSRS uztieptos savstarpējās palīdzības līgumus. Līgums paredz limitētu Padomju Savienības karaspēka daudzuma ievešanu Baltijas valstīs un militāro bāzu izveidi.
Baltijas valstis de facto zaudē neatkarību un starptautiski tiek uzlūkotas kā PSRS protektorāti. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nav skaidrības par to turpmāko likteni. Šo valstu valdības rīkojas tā, lai pēc iespējas neaizkaitinātu Padomju Savienību. Decembrī Baltijas valstis nepiedalās balsojumā par Somijā iebrukušās PSRS izslēgšanu no Tautu Savienības.
1940. gada 15. jūnijs. Notiek provokatīvs PSRS militārs uzbrukums Latvijas robežsardzes mītnei Abrenes apriņķa Masļenkos. Ēku nodedzina, vairākus cilvēkus nošauj vai ievaino. Trīs sardzes darbiniekus sarkanarmieši aizved gūstā.
Foto: no Latvijas Kara muzeja krājuma
1940. gada 16. jūnijs. PSRS, nepamatoti pārmetot savstarpējo saistību nepildīšanu, izvirza Latvijai ultimātu, kurā pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un neierobežotu PSRS militārā kontingenta ievešanu Latvijas teritorijā. Līdzīgus ultimātus saņem arī Igaunijas un Lietuvas valdības. Neizrādot pat simbolisku militāru un diplomātisku pretošanos, Kārļa Ulmaņa valdība izšķiras par pakļaušanos PSRS prasībām. K. Ulmanis un Igaunijas prezidents Konstantīns Petss paliek savos amatos, bet Lietuvas prezidents Antans Smetona aizbēg uz Vāciju.
1940. gada 17. jūnijs. PSRS karaspēks piecos no rīta pāriet Latvijas robežu, bet pēcpusdienā padomju vara jau ieņem stratēģiski svarīgākos objektus Rīgā. 17. jūnija vakarā, pārkāpjot neskaitāmus starpvalstu līgumus, okupētas ir visas trīs Baltijas valstis. Turpmāk visi politiskie lēmumi šajās valstīs tiek pieņemti okupācijas varas militāro spēku klātbūtnē.
Foto: no Latvijas Kara muzeja krājuma
1940. gada. 20. jūnijs. Tiek izveidota Latvijas marionešu valdība ar mikrobioloģijas profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Latvijā sākas pilsonisko institūciju likvidēšana un okupācijas varas struktūru veidošana.
Foto: no Latvijas Kara muzeja krājuma
1940. gada 14.–15. jūlijs. Latvijā, pārkāpjot formāli vēl neatcelto Satversmi, notiek marionešu valdības izsludinātās „tautas parlamenta” vēlēšanas, kurās drīkstēja balotēties tikai Maskavas atbalstītie kandidāti. Oficiālie rezultāti vēsta, ka vairāk nekā 90% balsu ieguvuši okupācijas varas protežētie saraksti. Līdz ar jaunievēlēto parlamentu sastādīšanu Baltijas valstu aneksija skaitījās noformēta arī juridiski.
