Augsti godātais domes priekšsēdētāja kungs!
Augsti godātais Nacionālo bruņoto spēku komandiera kungs!
Godātie represētie, klātesošie, Nacionālo bruņoto spēku karavīri un zemessargi!
Šodien visā Latvijā, gan šeit Gulbenē, gan Rīgā, gan Kurzemē, gan citos Latvijas novados, ar sēru sajūtu, ar skumjām, bet arī ar zināmu spītu, atzīmē 85 gadus kopš komunistiskā genocīda laika, kopš brīža, kad daudzas ģimenes - gan vīri, gan sievas, gan bērni, gan sirmgalvji - tika varmācīgi izvesti no savām mājām, nogādāti stacijās un lopu vagonos, nosūtīti uz Sibīriju. Daudzi neatgriezās. Daudzi ceļā gāja bojā. Daudzus Staļina režīms nogalināja. Un laikam Latvijā nav tādas ģimenes, nav tādas dzimtas, kur nebūtu kāda stāsta. Kāda stāsta par represijām, kāda stāsta par cilvēkiem, kuri aizbrauca un neatgriezās. Un tie, kas atgriezās, tie joprojām atgādina mums par to laiku, par to sūro likteni, kādu daudziem bija jāpiedzīvo.
Šeit, Gulbenē, mēs pieminam tos cilvēkus, kas tika deportēti. Bet pavisam netālu no šejienes, Litenē, tika iznīcināta arī Latvijas armija, tās mugurkauls, virsnieki, instruktori un karavīri. Jo Staļina režīms ļoti labi saprata, ka tautu var iznīcināt tikai tad, ja tiek iznīcināti tās labākie - karavīri, uzņēmēji, inteliģence, garīdznieki vai vienkārši darba rūķi. Tas neizdevās. Tas neizdevās, jo mēs bijām sīkstāki. Tas neizdevās, jo mēs cīnījāmies par savu neatkarību 1918. - 1920. gada Brīvības cīņās. Tas neizdosies, ja mēs turēsim piemiņā tos, kas tika izvesti, tos, kas gāja bojā. Ja mēs dalīsimies ar atmiņu stāstiem, ja mēs turpināsim stiprināt savas tautas noturību, savas valsts noturību.
Un tas ir tas, uz ko es šodien gribētu aicināt mūs visus, jo ārpus mūsu valsts robežām atkal ir savilkušies visai melni mākoņi. Ārpus mūsu valsts robežām norit karš. Varonīgā ukraiņu tauta cīnās pret Krieviju, pret Staļina mantiniekiem, pret tā režīma mantiniekiem lielā mērā arī par mums, lai nekad tāds 14. jūnijs neatkārtotos.
Es gribu teikt paldies gan represētajiem, gan arī žurnālistiem, vēsturniekiem un kino industrijas pārstāvjiem, kas iemūžina represēto stāstus, kas mums atgādina par to laiku, kas mūs stiprina, jo tikai no atmiņām, tikai no šīm sarunām mēs varam būt stiprāki. Paldies!
Stiprināsim mūsu Latviju, stiprināsim mūsu valsti, un ne tikai atceres dienās, bet arī ikdienā!
