VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
15. septembrī, 2011
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
1
4
1
4

Pienācis laiks tā nopietni paskatīties

LV portālam: INESIS FELDMANIS, LU profesors, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs
Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Inesis Feldmanis: „Vēstures iekšpolitiskais aspekts ir ļoti svarīgs, un to nosaka iespēja izmantot objektīvas un nepolitizētas vēstures zināšanas par aktuāliem jautājumiem Latvijas sabiedrības integrācijas procesā. Ļoti liela nozīme te ir objektīvas vēstures mācīšanai skolās un plašas sabiedrības iesaistei vēstures jautājumu apspriešanā.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Izvērtēt vēstures lomu atjaunotajā Latvijas valstī un sabiedrībā – ar šādu misiju 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas Saeimas ārkārtas vēlēšanu brīdī šīs nedēļas nogalē notiek pirmais Latvijas Vēsturnieku kongress. „Svarīgs akadēmisko vēsturnieku uzdevums ir cīnīties pret vēstures kā mīta uztveri un kliedēt sabiedrībā valdošos stereotipus par dažādiem nesenās pagātnes notikumiem,” intervijā LV portālam uzsver kongresa rīcības komitejas vadītājs, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs, Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors INESIS FELDMANIS.

Kāpēc pirmais Latvijas Vēsturnieku kongress notiek tikai tagad – 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas? Pavilkt svītru zem okupāciju perioda, aktualizējot jaunus izpētes jautājumus, liktos loģiski jau 90. gadu sākumā.  

Būšu ļoti atklāts un visai nesaudzīgs pret saviem kolēģiem. Toreiz – 90. gadu sākumā – nekas tāds nevarēja notikt. Lielākā Latvijas vēsturnieku daļa vēl nebija pārorientējusies un aizstāvēja padomju laika nostādnes un vērtības. Atsevišķi Latvijas vēsturnieki arī šodien pārsvarā domā padomju laika kategorijās.

Lai rīkotu kongresu, nepieciešami arī līdzekļi. Tos Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondam sarūpēt ir izdevies tikai tagad.

Viens no būtiskākajiem kongresa momentiem ir prioritāro pētniecības virzienu noteikšana Latvijas 20. gadsimta vēsturē. Kādi tie būtu?

Prioritārie pētniecības virzieni ir vairāki. Dziļāk jāizpēta gan 1905. gada revolūcijas notikumi, gan arī Latvijas valsts rašanās apstākļi. Jauni pētījumi nepieciešami arī par Latvijas parlamentārisma posmu no 1922. līdz 1934. gadam. Tikpat kā nav pētīti daudzi procesi un notikumi Latvijā pēc Otrā pasaules kara (PSRS migrācijas politika, Latvijas sabiedrības attieksme pret padomju režīmu, padomju militārās bāzes Latvijā utt.). Pienācis laiks tā nopietni paskatīties, kas īsti notika Latvijā atmodas laikā. Publicētajā literatūrā pārstāvētie un valdošie uzskati, liekas, ir vairāk nekā apstrīdami.

Kongresa rīkotāji uzsver, ka Latvijas vēsturē jādefinē sarkanās līnijas, ko neesam gatavi pārkāpt nekādos apstākļos. Triju okupāciju koncepta uzturēšana – tas ir skaidrs. Kas vēl? 

Par sarkanajām līnijām. Es domāju, ka tās definēt nemaz nav tik obligāti. Skaidrs, ka Latviju 1940. gadā okupēja Padomju Savienība. Par to nešaubās neviens nopietns vēsturnieks vai starptautisko tiesību speciālists. Tas ir neapstrīdams vēstures fakts. Atsevišķu Latvijas politiķu runas par to, ka jēdzienu "okupācija" varētu aizstāt ar jēdzienu "aneksija" ir vairāk nekā absurdas! Teritorija vispirms ir jāsagrābj, un tikai tad to var pievienot. Visas lietas jāsauc tādos vārdos, kādos tās tiek sauktas arī citur. Vācu tanki iebrauc Austrijā, Čehijā vai Dānijā – tā ir okupācija, krievu tanki Rīgā – varbūt ne? Prātiņ, nāc mājās!

"Atsevišķi Latvijas vēsturnieki arī šodien pārsvarā domā padomju laika kategorijās."

Kongresa misijā ietilpst vēstures lomas akcentēšana nacionālās identitātes veidošanā. Latvieši ir spējuši izdzīvot dažādās vēstures kataklizmās, izveidot savu nacionālo valsti, atgūt neatkarību. Taču ir arī 1905. gada revolūcija, attieksme pret baltvāciešiem, līdzdalība deportācijās, kolaborācija, Kārļa Ulmaņa personības glorificēšana. Vai maz ir iespējams izsvērt vēstures mantojumu, dodot objektīvu novērtējumu minētajā nacionālās identitātes kontekstā? 

Es domāju, ka daudzi 1905. gada revolūcijas aspekti ir jāpārvērtē, tāpat īsti pareiza nav mūsu nostādne pret baltvāciešu darbību starpkaru periodā. Ulmani vēsturnieki gan vairs tik daudz neslavē, bet tieši otrādi - uzsver viņa ārpolitikas tuvredzību. Tiek pat atzīts, ka 1940. gada vasarā viņš ir galvenais kolaborants. Runāt par kolaborāciju tā sauktajā vācu laikā, manuprāt, nav īsti pareizi, jo latviešiem taču nebija jābūt lojāliem pret padomju Latviju. Viņi taču to neuztvēra kā savu valsti, viņiem tā bija pilnīgi sveša. Līdz ar to rodas jautājums: kur tad te ir nodevības elements?

Kongresa misijā ietilpst arī kolektīvās vēstures apziņas veidošanas veicināšana. Latvijā pastāv milzīga plaisa starp akadēmisko vēstures zinātni, pedagoģiju un sabiedrības vēsturisko apziņu. Kā un vai vispār ir iespējams tuvināt šos elementus, zinot, ka vēsturiskā patiesība bieži nonāk pretrunās ar sabiedrības atmiņu kultūru un patriotiskās audzināšanas uzstādījumiem?  

Jā, tik tiešām vēstures iekšpolitiskais aspekts ir ļoti svarīgs, un to nosaka iespēja izmantot objektīvas un nepolitizētas vēstures zināšanas par aktuāliem jautājumiem Latvijas sabiedrības integrācijas procesā. Ļoti liela nozīme te ir objektīvas vēstures mācīšanai skolās un plašas sabiedrības iesaistei vēstures jautājumu apspriešanā.

Latvijas etniski sašķeltajā sabiedrībā diezin vai ir iespējams ātri panākt kaut cik vienotu izpratni par patieso 20. gadsimta vēsturi. Ar ko sākt, kādus savstarpēji pieņemamus saskares punktus, jūsuprāt, meklēt?

Galīgi nepiekrītu jautājuma nostādnei! Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Vienkārši vienai sabiedrības daļai Latvijā nevajadzētu dzīvot iedomātu ilūziju un svešas valsts propagandas radītu mītu pasaulē!

Kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere, runājot par vēstures mācīšanu skolās, mudina izskaust mūžīgās nabadzības un neveiksminieku tēlu. Ir viedoklis, ka jebkurai nācijai ir vajadzīgi vēsturiski mīti, kas to vieno un stiprina patriotismu. Latviešiem ir, piemēram, populāras mākslas filmas par vēsturiskām tēmām, bet ar atkāpēm no vēstures faktiem. Ko darīt, ja šie mīti ir vēsturiski aptuveni vai pat maldinoši?  

Beitneres kundzi pazīstu un ļoti cienu. Domāju, ka viņai zināmā mērā ir taisnība. Jā, arī mīti eksistē, un tie laikam tautai tiešām ir vajadzīgi! Taču svarīgs akadēmisko vēsturnieku uzdevums ir cīnīties pret vēstures kā mīta uztveri un kliedēt sabiedrībā valdošos stereotipus par dažādiem nesenās pagātnes notikumiem. Filmas par vēsturiskām tēmām, lai Ēķis un Grauba neapvainojas, mums ir vienkārši briesmīgas. Runa nav tikai par vēstures faktu neievērošanu! Kā, piemēram, "Rīgas sargos" tiek parādīts latviešu patriotisms? Absurds! Guļ zemē un pilnā balsī auro! Sakiet, kurš latvietis tā dara! Latvietis savu patriotismu vienmēr patur sev dziļi sirdī un skaļi neafišē.

Runājot par vēstures izvērtēšanu kā nācijas veselīgas attīstības priekšnosacījumu, gribot negribot ir jāpievēršas okupāciju perioda, tostarp padomju, kolaboracionisma problēmai. Kāpēc Vēsturnieku kongresam pieteiktie referāti šo tēmu tikpat kā neatspoguļo, ja jau atzītam to par aktuālu?  

Manuprāt, kolaborācijas jēdziens pilnībā ir attiecināms tikai uz padomju okupācijas otrā perioda pirmajām desmitgadēm, kamēr vēl notika bruņota cīņa pret okupantiem. Turpmākajās desmitgadēs situācija mainījās – radās jauna paaudze, kas jau bija piedzimusi un uzaugusi okupācijas laikā un par neatkarīgo Latviju neko daudz nezināja. Šīs paaudzes iesaistīšanās padomju struktūrās vairs nav īsti vērtējama kā kolaborācija. Iespējams, ka to var raksturot kā konformismu un adaptēšanos nepārvaramiem apstākļiem, bet ne vairs par apzinātu kolaborāciju.

"Atsevišķu Latvijas politiķu runas par to, ka jēdzienu „okupācija” varētu aizstāt ar jēdzienu „aneksija” ir vairāk nekā absurdas!"

Par okupāciju viss ir skaidrs! Tā ir pienācīgi labi un augstā līmenī izpētīta tēma! Arī kongresā tā tiks skarta un iztirzāta. Protams, par kolaborāciju ir jārunā – tas ir konceptuāli svarīgi.

Latvijas Vēsturnieku kongresa noslēgumā plānots pieņemt rezolūciju par vēstures vietu Latvijas iekšējā un ārējā politikā. Kāds ir vēsturnieku uzstādījums? 

Jā, pamatdokuments tiks pieņemts. Tas vēl līdz galam nav akceptēts, bet ir skaidrs, ka runa galvenokārt būs par Latvijas akadēmiskās vēstures pašreizējo devumu un tās tālākās attīstības perspektīvām. Protams, dokumentā tiks izvērtēta arī vēstures vieta Latvijas sabiedrībā, risinātas vēstures mācīšanas problēmas.

"Filmas par vēsturiskām tēmām, lai Ēķis un Grauba neapvainojas, ir vienkārši briesmīgas."

Kādu starptautisku rezonansi cerat sagaidīt no šī kongresa?

Kongresā piedalīsies vairāku valstu vēsturnieki. Domāju, ka mūsu iniciatīva tiks plaši izvērtēta daudzos vadošajos Eiropas vēstures žurnālos.

Vai saskatāt kādus apdraudējumus vēstures pētniecībā un tēmu aktualizējumā? Kā šajā kontekstā raugāties uz iespējamo "Saskaņas centra" nonākšanu varas pozīcijās pēc vēlēšanām, ja ņemam vērā, ka šis politiskais spēks nevēlas atzīt okupāciju un līdz ar to – valsts kontinuitāti kopš 1918. gada?   

Domāju, ka pārtraukt vēstures izpēti Latvijā nav neviena politiska grupējuma spēkos. Latvijas vēsturnieki paši nosaka, kas ir jāpēta. To vai citu politiķu vēlmes mūs galīgi neinteresē! Latvijas vēstures akadēmiskā disciplīna ir pilnīgi neatkarīga.

Šogad oktobrī vai novembrī beidzot notiks pirmā Latvijas-Krievijas vēsturnieku komisijas sēde. Pirmā tēma būs starpkaru periods. Kādus abu valstu attiecību aspektus plānojat aplūkot? 

Mēs plānojam aplūkot visas abu valstu 20. gadsimta vēstures svarīgākās tēmas. Galvenais, ko grib panākt Latvijas puse, ir nodrošināt Latvijas pētniekiem iespējami brīvāku pieeju Krievijas arhīviem. Vai tas izdosies – to rādīs laiks.

"To vai citu politiķu vēlmes mūs galīgi neinteresē! Latvijas vēstures akadēmiskā disciplīna ir pilnīgi neatkarīga."

2010. gada decembrī Maskavā, tiekoties ar Latvijas Valsts prezidentu V. Zatleru, Krievijas prezidents D. Medvedevs pauda, ka Krievijas arhīvi jāatver un ka jādod iespēja noskaidrot patiesību.

Pašreiz nekāda īpaša virzība šajā ziņā nav vērojama. Vismaz es par to neko nezinu.

Esat teicis, ka Krievijas arhīvi satur sprādzienbīstamas lietas – par kādām lietām ir runa?

 Piemēram, par PSRS īpašo lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā.

Kādas perspektīvas, jūsuprāt, ir Latvijas-Krievijas vēsturnieku komisijas darbam? Igaunija no šādas komisijas izveidošanas ir atteikusies kā no bezjēdzīgas. 

Sāksim strādāt, tad jau redzēsim! Galīgi bezperspektīva tā lieta neliekas.

Vai ir kādas indikācijas par iespējamu komisijas krievu puses politizāciju? 

Manā rīcībā tādu ziņu nav.

Krievijas puses līdzpriekšsēdētājs būs akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans. Kādas cerības attiecībā uz komisijas darbu varam saistīt ar šo cilvēku? 

Pazīstu Čubarjana kungu gadus desmit vienpadsmit. Par viņu varu teikt tikai to labāko – viņš ir profesionāls vēsturnieks.

Nupat esam atzīmējuši augusta puča divdesmitgadi. Taču bez īstas atbildes ir gan jautājums par Nobela miera prēmijas laureāta Gorbačova iespējamo slepeno sadarbību ar pučistiem, gan par to, kas būtu noticis, ja apvērsums izdotos – runā par gataviem izsūtāmo un iznīcināmo personu sarakstiem. Vai jums ir kāda informācija par to?  

Nē, diemžēl manā rīcībā par šādām iecerēm nekādas informācijas nav.
***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI