NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
08. septembrī, 2015
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Valsts pārvalde
1
8
1
8

Vēsture un nākotne lustrācijas gaismā

Kamēr nebūs notikusi lustrācija, vienmēr būs pamats teikt, ka Latvijā nav notikusi ne juridiska, ne morāla okupācijas seku izvērtēšana.

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Vainīgajiem dot iespēju nožēlot, upuriem – gandarījumu, valstij – drošu pārvaldi, bet sabiedrībai – pašattīrīšanos. Šādus ieguvumus postkomunistiskās sabiedrības cer sagaidīt no lustrācijas – procesa, kam vajadzētu izlīdzināt vēsturiskās netaisnības un nodrošināt pagātnes rēgu neapēnotu nākotni. Taču – kā ir noticis, un kam būtu jānotiek patiesībā?
īsumā
  • Mūsdienās ar lustrāciju apzīmē brīvprātīgu personas atzīšanos sadarbībā ar represīvajām varas institūcijām valstīs, kurās iepriekš valdījuši totalitāri, noziedzīgi režīmi, pretī saņemot valsts garantētu aizsardzību.
  • Lustrētu personu vārdus nepublicē, un tās ir pasargātas no kriminālvajāšanas.
  • Austrumeiropas valstis jau kopš 90.gadu sākuma ir veikušas lustrācijas procesus, pieņemot un īstenojot īpašus likumus. Latvija patlaban ir palikusi vienīgā, kura to vēl nav izdarījusi.
  • Politiķi ir piesardzīgi par lustrācijas likuma pieņemšanu, norādot, ka lustrācija Latvijā bija jāveic agrāk un mūsu valsts rīcībā nav pilnīgu bijušo PSRS specdienestu arhīvu, bet esošo dokumentu autentiskums nav pārbaudāms.

Jēdziens "lustrācija" atvasināts no latīņu valodas vārda lustrare - apgaismot. Vēsturiski lustrācija (lustrum) bija piecu gadu periods Senajā Romā, pēc kura notika vispārēja grēku nožēlošana jeb attīrīšanās ar upurēšanu dieviem.

Amatpersonām "lustrācija" nozīmēja apliecinājumu lojalitātei turpmākajam darbam valsts pārvaldē. Mūsdienās ar lustrācijas jēdzienu apzīmē brīvprātīgu personas atzīšanos sadarbībā ar represīvajām varas institūcijām valstīs, kurās iepriekš valdījuši totalitāri, noziedzīgi režīmi, pretī saņemot valsts garantētu aizsardzību. Lustrētu personu vārdus nepublicē, un tās ir pasargātas no kriminālvajāšanas. Savukārt valsts lustrācijas procesā gūst iespēju attīrīt pārvaldi no nelojāliem, viegli šantažējamiem un tādēļ viegli manipulējamiem bijušā režīma atbalstītājiem un regulēt to atrašanos politiskos vai ierēdņu amatos. 

Latvija – joprojām izņēmums

Postkomunistiskās valstis centrālajā un Austrumeiropā jau kopš 90.gadu sākuma viena pēc otras ir veikušas lustrācijas procesus, pieņemot un īstenojot īpašus likumus. Latvija patlaban ir palikusi vienīgā, kura to vēl nav izdarījusi, lai gan lustrācijas nepieciešamību pastāvīgi aktualizējis jautājums par to, ko darīt ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem čekas maisiem, bet vēlāk - politiķu nespēja radīt un pilnvarot šo dokumentu izpētes komisiju. Šogad, atzīmējot Molotova- Ribentropa pakta kārtējo gadadienu, beidzot pieņemt lustrācijas likumu aicinājusi neatkarības cīnītāja Lidija Lasmane-Doroņina ar domubiedriem, lai pavērtu izredzes vispusīgi izvērtēt okupācijas laiku un cilvēkiem, kuri savulaik sadarbojušies ar padomju represīvajām institūcijām, dotu iespēju brīvprātīgi atzīt šo faktu un morāli attīrīties.

"Lustrācija Čehijā šķita vairāk saistīta ar topošās elites leģitimēšanu nekā godīgu rēķinu noslēgšanu ar aizejošo pagātni. "

Politiķi joprojām ir piesardzīgi par lustrācijas likuma pieņemšanu, lielākoties norādot, ka lustrācija Latvijā bija jāveic agrāk un mūsu valsts rīcībā nav pilnīgu bijušo PSRS specdienestu arhīvu, bet esošo dokumentu autentiskums nav pārbaudāms. Pašlaik Saeimā pārstāvētā Latvijas Reģionu partija piedāvā likumprojektu, kurā paredzēts, ka VDK aģentiem būs iespēja atzīties līdz 2016.gada beigām. Tādā gadījumā viņu vārdi tiktu publiskoti ne ātrāk kā piecus gadus pēc viņu nāves. Pārējo aģentu vārdi varētu tikt publiskoti, saskaņojot to ar VDK zinātniskās izpētes komisijas darba gaitu.

Latvijā līdz šim ir noteikti ierobežojumi VDK aģentiem un darbiniekiem, kā arī personām, kuras darbojās Latvijas neatkarībai naidīgās organizācijās pēc 1991.gada 13.janvāra, ieņemt noteiktus amatus politikā un ierēdniecībā. Taču atšķirībā no citām postkomunistiskām valstīm Latvijas likumos nav atrunāti aģentu atzīšanās un aizsardzības mehānismi, nav noteikti kolaborācijas kritēriji. 25 gadus pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, kā norāda lustrācijas likuma atbalstītāji, joprojām nav notikusi ne juridiska, ne morāla okupācijas seku un kolaborācijas izvērtēšana.

Neizmantot ļaunprātīgi

Komunistiskie režīmi bijušajā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs ne vien piespieda rēķināties ar savu varu pakļauto zemju iedzīvotājus, bet vienlaikus centās tos pēc iespējas plašāk iesaistīt režīma struktūrās, ieskaitot slepenpoliciju, un piespiest sniegt tai ziņojumus par saviem līdzpilsoņiem: kaimiņiem, kolēģiem, tuviniekiem  un pat dzīvesbiedriem. Spiegu un ziņotāju tīkla apmēri dažādās valstīs bija dažādi, taču iespaidīgi. Bijušās Austrumvācijas slepenais dienests Stasi, kā tagad noskaidrots, nodarbināja 85 000 štata darbinieku, tam bija ap 60 000 neoficiālu līdzstrādnieku, 110 000 pastāvīgo un vairāk par pusmiljonu nepastāvīgo ziņotāju. Dienestā bija dosjē par apmēram sešiem miljoniem jeb trešo daļu no šīs 17 miljonu cilvēku apdzīvotās komunistiskās valsts iedzīvotājiem. Salīdzinājumam var minēt, ka nacistu slepenpolicijā gestapo 1941. gadā visā Vācijā ar tās 80 miljoniem iedzīvotāju, bija tikai 15 000 štata darbinieku.  Tādējādi top skaidrs, ar cik liela apmēra problēmām, risinot pagātnes smagā mantojuma jautājumus, nācās saskarties postkomunistiskajām valstīm, kurās pie varas pēc PSRS sabrukuma nepalika vecā komunistiskā nomenklatūra. 

Attīrīšanās process kādreizējā komunistiskā bloka valstīs nebija viegls un daudzviet nav uzskatāms par pilnīgu un pabeigtu. Lustrācija nekur neguva visaptverošu mērogu – lielākoties tai atsaucās mazāk cilvēku, nekā varēja sagaidīt, bet gāzto režīmu specdienestu arhīvi bija vai nu nepilnīgi, vai ietvēra milzum daudz personu, kuru sadarbība bija apšaubāma vai pat falsificēta.  Piedevām, kā to jau apliecina 90.gadu pieredze, sadarbības faktu izcelšana dienasgaismā uzjundīja Austrumeiropas sabiedrības plosošus jautājumus ar plašām iespējām lustrāciju izmantot ļaunprātīgos personīgos un politiskos nolūkos. 

"Mēs gribējām taisnīgumu, bet dabūjām tiesisku valsti. "

Visveiksmīgāk, lai arī ne bez daudziem kompromisiem, attīrīšanās process norisinājās Vācijā. Tur 1991.gadā tika izveidota īpaša komisija mācītāja, kādreizējā represētā, bet kopš 2012.gada Vācijas prezidenta  Joahima Gauka vadībā, kura iemantoja sabiedrības uzticību un nepieļāva tās rīcībā esošās informācijas izmantošanu savtīgu politisku mērķu sasniegšanai. Citādi bija Polijā, kur apsūdzības sadarbībā ar komunistiskajām varas struktūrām kļuva par izplatītu līdzekli politisko pretinieku diskreditēšanā. 2000.gadā sadarbībā ar kādreizējiem specdienestiem tika apsūdzēts pat antikomunistiskās kustības "Solidaritāte" līderis un tolaik jau bijušais valsts prezidents Lehs Valensa.

Līdzīgas problēmas raisīja lustrācijas likums Čehijā, kas paredzēja pārbaudīt visu valsts amatpersonu saistību ar kādreizējiem drošības dienestiem. To arhīvu informācija nonāca atklātībā, tika publicēta presē, diskreditējot daudzus cilvēkus, ieskaitot ievērojamus inteliģences un politisko aprindu pārstāvjus, kuru vidū bija arī disidents un vēlākais Valsts prezidents Vāclavs Havels. Taču, kā turpmāk noskaidrojās, daudzi ar dubļiem aplietie cilvēki, kuru vārdi atradās ziņotāju sarakstos, bija tikai kandidāti savervēšanai. Vienlaikus šie dokumenti gandrīz neko neatklāja par pašiem vervētājiem – specdienestu amatpersonām. "Es neuztraucos par lustrāciju. Es tikai devu pavēles," vēsta kāda tā laika čehu anekdote. "Lustrācija Čehijā," kā, analizējot dekomunizācijas procesus Austrumeiropā, norāda angļu vēsturnieks Tonijs Džads, "šķita vairāk saistīta ar topošās elites leģitimēšanu nekā godīgu rēķinu noslēgšanu ar aizejošo pagātni."

To pašu var attiecināt vēl uz virkni valstu, kur kompartijas elite vai kāda tās daļa labprātīgi līdzdarbojās varas maiņas procesā un daudzi vecās nomenklatūras pārstāvji, kā tas notika arī Latvijā, nolika savas Komunistiskās partijas biedra kartes un sāka šķietami jaunu dzīvi, taču bez pagātnes nožēlas, ko no viņiem daudzi varbūt vēlējās sagaidīt, taču nesagaidīja.

VDK dokumenti Latvijā, kā noteikts ar 2014.gadā veiktajiem grozījumiem likumā par VDK dokumentu izmantošanu, kļūs publiski pieejami pēc 2018.gada 31.maija. Līdz tam tie būs jāizvērtē zinātniskajai komisijai, taču kartotēka nav pilnīga un informatoru kartītes nevar kalpot par pierādījumu sadarbības faktam ar represīvo iestādi. Igaunijā un Lietuvā – attiecīgi 1998. un 2000.gadā - bijušajiem čekas darbiniekiem un ziņotājiem tika dota iespēja pieteikties drošības iestādēs, pretī saņemot garantijas, ka viņu vārdi netiks publiskoti. Nepieteikušos čekistu un ziņotāju vārdi tika nodoti atklātībai.

Pretestību šādam procesam Latvijā, ko visai konsekventi uztur pie varas esošie un daudzu atmodas laika politisko aktīvistu pārstāvētie politiskie spēki, kā arī daļa šī perioda aktīvās inteliģences, vismaz daļēji būtu jāaplūko saistībā ar faktu, ka tieši šajās aprindās čeka visvairāk meklēja un arī atrada savus sadarbības partnerus.

Tiesiskums un taisnīgums

Saistībā ar lustrāciju vienmēr aktuāls bijis jautājums par iepriekšējā režīma varas īstenotāju un viņu atbalstītāju sodīšanu.  Kāds sods šiem cilvēkiem pienākas – "tikai" morāls vai krimināltiesisks ar visām no tā izrietošajām sekām, ieskaitot cietumsodus? Likteņa ironija var būt skarba. Daudziem no komunistiskā režīma cietušajiem un tiesisku valsti savulaik alkušajiem par vilšanos viens no tiesiskas valsts principiem ir neīstenot sodus ar atpakaļejošu spēku – nesodīt par darbībām, kas formāli nebija sodāmas to izdarīšanas brīdī. Tādējādi kriminālsods kādreizējiem komunistiskās varas īstenotājiem un kolaborantiem, kādu joprojām visā Austrumeiropā ir miljoniem, vairs nav piemērojams, izņemot par tādiem nodarījumiem kā genocīds un noziegumi pret cilvēci, par ko Latvijā 1995.gadā ar mūža ieslodzījumu tika notiesāts LPSR politiskais darbinieks un čekists Alfons Noviks, kurš parakstījis pavēles par iedzīvotāju deportācijām.

Nevienā no postkomunistiskajām valstīm neizdevās rast tādu dekomunizācijas risinājumu, kas apmierinātu visus un reizē būtu absolūti taisnīgs. Kā savulaik izteicās Austrumvācijas režīma opozicionāre un cilvēktiesību cīnītāja Barbela Boleja: "Mēs gribējām taisnīgumu, bet dabūjām tiesisku valsti."

"Iespējams, ka to var raksturot kā konformismu un adaptēšanos nepārvaramiem apstākļiem. "

Tiesa, ne visi komunistiskajā režīmā cietušie brēc pēc asinīm. Daudzi no šiem cilvēkiem saviem pāridarītājiem ir piedevuši vai cenšas piedot, nevēloties nekādu atriebību vainīgajiem, vien cerot uz patiesu viņu nožēlu par savulaik padarīto, kas var būt par pamatu vēlākam izlīgumam starp cietušo un varmāku vai nodevēju. Šādu vai līdzīgu nostāju Latvijā pauduši tādi cilvēki kā Lidija Doroņina, dzejnieks Knuts Skujenieks un citi padomju režīma represiju upuri, ieskaitot daudzus 1941. un 1949.gadā deportētos. Ievērojamais poļu disidents, literāts un vēsturnieks Adams Mihņiks iebilda pret tolaik 78 gadus vecā kādreizējā Polijas komunistu līdera Vojceha Jaruzeļska tiesāšanu par pavēli šaut uz streikojošiem strādniekiem 1970.gadā.

Redzamu iepriekšējā režīma figurantu nesaukšana pie kriminālās vai jebkādas citas atbildības nav vienīgā vairs nelabojamā netaisnība, ar ko jārēķinās teju visās postkomunistiskajās valstīs. Tieši komunistiskās nomenklatūras darboņi, kuriem bija varas īstenošanas pieredze un plašs korporatīvo saišu tīkls, pretstatā "ierindas" cilvēkiem, kam šādu priekšrocību nebija, strauji iekļāvās jaunajā politiskajā elitē, iesaistījās valsts īpašumu privatizācijā un guva lielākos materiālos labumus, ko sniedza atjaunotās demokrātijas. Sevišķu sarūgtinājumu šī netaisnība sagādāja cilvēkiem, kuri apzināti bija atturējušies no kolaboracionisma, iesaistīšanās režīma struktūrās, tādējādi liedzot sev labākas karjeras iespējas un plašāku piekļuvi ierobežotajai materiālo labumu sadalei. 

Izgaismojošajam efektam jāskar visa sabiedrība

Vai lustrācija, ja tā pilnībā nesasniedz taisnīguma atjaunošanu, kā morāla un juridiska procedūra Latvijā nav vajadzīga vai varbūt ir jau nokavēta? Lustrācija postkomunisma valstīs vēsturiski ir plašāka procesa – dekomunizācijas – sastāvdaļa, bez kuras šis process ir nepilnīgs. Lustrācijai ir būtiska loma vismaz daļējā taisnīguma atjaunošanā (izvairīšanās no taisnīguma atjaunošanas, pat ja tas nav pilnībā iespējams, pati par sevi ir netaisnība), vēsturiskās patiesības noskaidrošanā, upuru reabilitācijā un tiem pienākošos kompensāciju noteikšanā, kā arī demokrātisko institūciju, valsts pārvaldes attīrīšanā no vadošām komunistiskā režīma figūrām un tā specdienestu darbiniekiem. Pēdējais no šiem aspektiem svarīgs arī tāpēc, ka tur, kur pie varas palikuši komunistiskās elites pārstāvji, valsts pārvalde cieš no vecās sistēmas "tikumiem": korupcijas, tiesiskā nihilisma un oligarhijas. Vēl viens no lustrācijas vēlamajiem uzdevumiem daudzviet ir bijusi izlīguma iedibināšana, vainīgajiem atzīstot savu vainu un upuriem – to piedodot, kas nav iespējams bez patiesības noskaidrošanas, kura savukārt nav iespējama pilnībā bez lustrācijas īstenošanas.

"Galu galā mēs visi tā vai citādi sadarbojāmies ar sistēmu. "

Dekomunizācijas virsuzdevums galvenokārt ir morālas dabas: mainoties sabiedriskajai sistēmai, kā tas Latvijā notika 90.gadu sākumā, attiecīgi ir jāmainās arī valdošajai morālei. Ja tā nenotiek, nevar uzskatīt, ka valsts un sabiedrība ir pilnībā pārceļojusi no vecās formācijas jaunajā. Pagātnes morālie uzstādījumi un tajā dominējošās ētikas normas turpina dzīvot un kavēt attīstību. Tādēļ lustrācijas izgaismojošajam efektam jāskar ne tikai komunistiskā režīma vadītāji, tā specdienestu darbinieki un ziņotāji, bet visa sabiedrība, konsekventi izvērtējot kolaborāciju un tās apstākļus LPSR, jo režīma realizēšanā bija iesaistīti ļoti daudzi – sākot no kompartijas ierindas biedriem, izglītības sistēmas un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem līdz kolhozu vadītājiem, rūpnīcu direktoriem, tieslietu un iekšlietu sistēmās strādājošajiem.

Kolaboracionisms palicis nenovērtēts

Diemžēl ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā joprojām nav vienotas izpratnes par kolaboracionismu attiecībā uz padomju okupācijas periodu. Par to izvēlas nerunāt. Taisnības labad gan jāatzīst: vienotas kolaborācijas un kolaboracionisma definīcijas nav arī Rietumu historiogrāfijā, jo katrā vēsturiskajā situācijā apstākļi, kurus var traktēt kā sadarbību ar okupācijas režīmu, bijuši atšķirīgi.

Plašā tvērumā par kolaboracionismu uzskata sadarbību ar okupantiem savtīgu iemeslu dēļ. Speciālistu viedokļi ir atšķirīgi. Piemēram, vēsturnieks Inesis Feldmanis norāda, ka "kolaborācijas jēdziens pilnībā ir attiecināms tikai uz padomju okupācijas otrā perioda pirmajām desmitgadēm, kamēr vēl notika bruņota cīņa pret okupantiem. Turpmākajās desmitgadēs situācija mainījās – radās jauna paaudze, kas jau bija piedzimusi un uzaugusi okupācijas laikā un par neatkarīgo Latviju neko daudz nezināja. Šīs paaudzes iesaistīšanās padomju struktūrās vairs īsti nav vērtējama kā kolaborācija. Iespējams, ka to var raksturot kā konformismu un adaptēšanos nepārvaramiem apstākļiem". Savukārt tiesību speciālists Egils Levits vairākkārt publiski norādījis uz robežšķirtni – piederību Komunistiskajai partijai kā neapšaubāmi apzinātu iesaistīšanos Latvijai un latviešiem naidīgas varas un labumu sadales sistēmā.

Viens no vissvarīgākajiem vispāratzītajiem kolaboracionismu definējošiem kritērijiem ir nodevības elements, sadarbība, kas notikusi, apzinoties, ka tā kaitē okupētās valsts neatkarības atgūšanai un tautai. Tieši šī fakta esamību noskaidrot ir visgrūtāk. Šodien lielākā daļa cilvēku, uz kuriem varētu attiecināt kolaboracionisma grēku, pieturas pie viedokļa, ka, iestājoties kompartijā un ieņemot vadošus amatus okupācijas varas struktūrās, viņi pretojušies padomju režīmam, gribējuši, lai vadošos amatos ir vairāk latviešu, un pauduši, ka "galu galā mēs visi tā vai citādi sadarbojāmies ar sistēmu". Vēl kāds uzskats vēsta: kompartijas ierindas biedri un pat čekas ziņotāji, patiesībā ir uzskatāmi par sistēmas upuriem, jo pirmajiem bez iestāšanās partijā bija liegtas augstākas karjeras iespējas, bet otros uz sadarbību ar specdienestiem nereti piespieda, pielietojot dažādus draudus – sākot no viņu pašu un bērnu karjeras sagandēšanas līdz cietumsodam par kādu viegli inkriminējamu nodarījumu. Vēl citi – tādi, kuri ieņēmuši algotus amatus represīvajās struktūrās, savas darbības, no kurām cietuši daudzi līdzcilvēki, nereti pamatojuši ar argumentu, ka "ir tikai pildījuši priekšniecības pavēles".

Izvērtēt šos un citus viedokļus par indivīdu sadarbību ar padomju varu, salāgot tos ar vēstures faktiem un rast objektīvu sadarbības morālo novērtējumu, noteikt, vai un kā ierobežot kolaboracionistu politiskās un pilsoniskās tiesības, iztiekot bez savtīgu nolūku vadītas atriebības un raganu medībām, ir plašas dekomunizācijas uzdevums. Atšķirībā no denacifikācijas - attīrīšanās no sagrautā hitleriskā režīma elementiem Vācijā -, kuru sākotnēji īstenoja Otrā pasaules kara uzvarētāji un simbolizēja Nirnbergas tribunāls, dekomunizācijas smagumu Latvijā un citās no komunisma cietušajās valstīs izskaidro fakts, ka tā no A līdz Z ir jāveic pašiem. Vai tas mums izdosies un nesīs gandarījumu, rādīs tuvākie gadi.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU