Galvenais Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas mērķis ir sabiedrības informētības palielināšana par Eiropas vēsturi un totalitāro režīmu veiktajiem noziegumiem, aicināšana uz Eiropas mēroga diskusiju par totalitāro režīmu cēloņiem un sekām, kā arī Eiropas pilsoņu integrācijas stiprināšana, uzsverot izpratni un cieņu pret demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu.
Lai panāktu izvirzītos mērķus, platformas dalībnieki organizēs konferences un sanāksmes, veiks aptaujas un veidos ceļojošas izstādes, kā arī sagatavos mācību līdzekļus skolām un veicinās pētniecību.
ES vadošo institūciju atbalsts vienotai vēstures izpratnes platformai
Iniciatīva izveidot šādu platformu 2009.gadā nāca no Eiropas Parlamenta, kurš aicināja veidot to ES dalībvalstu institūciju, kuras dokumentē, apkopo un analizē totalitāro režīmu dokumentus un liecības, sadarbības tīklu.
Šādas platformas izveidi atbalstīja arī Eiropas Komisija, 2010.gada decembrī publiskojot savu viedokli "Atmiņas par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Eiropā" ziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropadomei. Komisija uzskata, ka pieredzes un labākas prakses apmaiņai nepieciešams vienkopus pulcēt visus dalībniekus no visām dalībvalstīm, tostarp akadēmiskas aprindas un neatkarīgos pētniekus.
Ziņojuma pamatā ir Eiropas Komisijas 2009.gadā finansētais neatkarīga institūta pētījums, lai sniegtu uz faktiem balstītu pārskatu par metodēm, ar kādām dalībvalstis risina jautājumus saistībā ar atmiņām par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem, kā arī tiesisko regulējumu.
"Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma aicina uz Eiropas mēroga diskusiju par totalitāro režīmu cēloņiem un sekām."
Minētais pētījums liecina, ka visas ES dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai risinātu jautājumu par to, kā novērst totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu sekas. Pētījums liecina, ka nav viena risinājuma visām situācijām un ka katras dalībvalsts izmantoto līdzekļu un metožu kopums (taisnīga attieksme pret upuriem un pret noziegumu pastrādātājiem, patiesības noskaidrošana, atmiņu saglabāšana, izpratnes veicināšanas ierosmes utt.) ir atšķirīgs. Dalībvalstu pieeja atšķiras atkarībā no savas valsts vēstures, īpašajiem apstākļiem, kā arī kultūras un tiesību sistēmas.
Taisnīga attieksme pret upuriem ir svarīga, lai varētu sekmīgi pāriet no totalitārisma uz demokrātiju, uzskata EK ziņojuma autori. Starp galvenajiem līdzekļiem šā mērķa sasniegšanai tiek minēti šādi aspekti:
- tiesas spriešana noziegumu pastrādātājiem,
- patiesības noskaidrošanas mehānismi,
- arhīvu atvēršana,
- lustrācijas procedūras,
- upuru reabilitācija un kompensāciju piešķiršana, kā arī konfiscēto īpašumu restitūcija.
Tiesiskais regulējums attiecībā uz noziegumu noliegumu ES valstīs
EK pētījums un atbildes uz anketu, ko Komisija nosūtīja dalībvalstīm, atklāj tiesiskā regulējuma sarežģītību un atšķirīgās pieejas, ko dalībvalstīs piemēro tādu genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu publiskai attaisnošanai, noliegšanai vai rupjai banalizēšanai, kuri vērsti pret personu grupu, kas definēta nevis kā vienai rasei, ādas krāsas grupai, reliģijai, pilsonībai vai etniskajai izcelsmei piederīgi, bet pret totalitārajā genocīdā cietušajiem.
"Visas ES dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai risinātu jautājumu par to, kā novērst totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu sekas."
Četrās ES dalībvalstīs ir valsts tiesību akti par totalitāro režīmu pastrādāto noziegumu, tostarp skaidri ietverot totalitāro komunistisko režīmu pastrādātos noziegumus, noliegšanu.
- Čehijas kriminālkodeksā ir ietverts īpašs noziedzīgs nodarījums, ko izdara persona, ja tā publiski noliedz, apšauba, atbalsta vai mēģina attaisnot nacistu vai komunistu genocīdu vai citus nacistu vai komunistu noziegumus pret cilvēci.
- Polijā nacistu noziegumu, komunistu noziegumu un citu noziegumu pret mieru un cilvēci vai kara noziegumu publisks un faktiem pretrunā esošs noliegums ir kriminālnoziegums.
- Ungārijā genocīda un citu noziegumu pret cilvēci, ko pastrādājuši sociālistu un komunistu režīmi, fakta publisks noliegums, apšaubīšana vai banalizēšana ir kriminālnoziegums.
- Lietuvā starptautisko noziegumu un noziegumu, kurus PSRS vai nacistiskā Vācija ir pastrādājusi pret Lietuvas Republiku vai tās iedzīvotājiem, publiska attaisnošana, noliegšana vai rupja banalizēšana ir kriminālnoziegums.
- Savukārt Latvija norāda, ka konkrētu tiesību aktu nav, bet, pamatojoties uz LR Krimināllikuma 74. un 71. pantu, genocīda, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru un kara noziegumu (cita starpā uz politiskās pārliecības vai sociālās šķiras pamata) noliegšanu varētu uzskatīt par kriminālnoziegumu.
Citās dalībvalstīs nav iespējama situācija, kurā varētu inkriminēt tādu genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu publisku attaisnošanu, noliegšanu vai rupju banalizēšanu, kuri vērsti pret personu grupu, kas definēta, atsaucoties uz citiem kritērijiem, nevis rasi, ādas krāsu, ticību, izcelsmi vai valsts vai etnisko izcelsmi. Tam par iemeslu ir tādu tiesību aktu trūkums, kuros paredzēts sods par genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci vai kara noziegumu noliegšanu. Viens no iemesliem, kāpēc šādu tiesību aktu nav, - vairākās valstīs uzskata, ka šādai inkriminēšanai būtu ietekme uz izteiksmes brīvību.
"Tiesību aktu, kas soda par komunisma noziegumu noliegšanu, neesamības viens no iemesliem ir tas, ka tam būtu ietekme uz izteiksmes brīvību."
Tomēr pētījums liecina – ir valstis, kurās pastāv uzskats: šādu inkriminēšanu iespējams veikt, pamatojoties uz citiem krimināltiesību noteikumiem, piemēram, uz naida kurināšanas aizliegumu vai uz to, ka ir aizskarta mirušu cilvēku piemiņa. Spriežot pēc pētījuma un atbildēm uz anketu, EK pētnieki secina, ka nav neviena gadījuma, kurā kādas valsts tiesa būtu kādu personu notiesājusi par genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu publisku attaisnošanu, noliegšanu vai rupju banalizēšanu.
Uzziņai:
Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas dalībnieki:
- Bulgārija – Hannas Ārentes centrs (Hannah Arendt Center – Sofia)
- Čehija – Totalitāro režīmu izpētes institūts (Institute for the Study of Totalitarian Regimes); Drošības dienestu arhīvs (Security Services Archive)
- Igaunija – Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūts (Estonian Institute of Historical Memory); Fonds "Unitas" (Unitas Foundation)
- Latvija – Latvijas Okupācijas muzeja biedrība; Latvijas Okupācijas izpētes biedrība
- Lietuva – Starptautiskā vēsturnieku komisija nacistu un padomju okupācijas režīmu noziegumu izvērtēšanai (The International Commission for the Evaluation of the Crimes of the Nazi and Soviet Occupation Regimes in Lithuania); Lietuvas Genocīda un pretestības pētniecības centrs (Genocide and Resistance Research Centre of Lithuania)
- Nīderlande – Totalitāro režīmu upuru vēstures fonds (Foundation History of Totalitarian Regimes and their Victims)
- Polija – Nacionālās piemiņas institūts (Institute of National Remembrance); Varšavas Sacelšanās muzejs (Warsaw Rising Museum)
- Rumānija – Komunisma noziegumu un trimdas rumāņu atmiņu izpētes institūts (Institute for the Investigation of Communist Crimes and the Memory of the Romanian Exile)
- Slovākija – Jana Langosa fonds (Jan Langos Foundation)
- Slovēnija – Nacionālās samierināšanas izpētes centrs (Study Centre for National Reconciliation)
- Ungārija – Terora muzejs (The Public Foundation for the Research of Central and East European History and Society – House of Terror Museum)
- Vācija – Memoriāls "Berlin-Hohenschönhausen" (Berlin-Hohenschönhausen Memorial); Hannas Ārentes biedrība (Hannah Arendt Society); federālais pārstāvis darbam ar bijušās VDR Drošības dienesta materiāliem (The Federal Commissioner for the Records of the State Security Service of the former DDR)
- Zviedrija – Komunisma noziegumu informācijas institūts (The Institute for Information on the Crimes of Communism)
