NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
29. jūlijā, 2019
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
3
13
3
13

Komunisms. Laime, kura nepienāca

Saskaņā ar Kārļa Marksa vairāk nekā pusotru gadsimtu seno teoriju komunistiskajai revolūcijai bija jānotiek nevis tāpēc, ka to kāds mākslīgi rada, bet gan tādēļ, ka kapitālisma iekšējo pretrunu dēļ tā kļūst nenovēršama. Turklāt pārejai uz komunistisku bezšķiru sabiedrību sākotnēji bija jānotiek kādā no attīstītajām valstīm. Realitāte izvērtās citādi.

Gustavs Klucis "Vara"

“Drīz uzausīs gaišā Padomju Latvijas atbrīves stunda. Draudzīgo padomju tautu pulkā latvieši sāks atkal laimīgu sociālistisku dzīvi,” 1944. gada 8. jūlijā vēsta laikraksts “Cīņa”. Aprit 75 gadi, kopš Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara izskaņā atgriezās padomju karaspēks un sākās strauja tās sovjetizācija, kuras pasludinātais mērķis bija dzīve komunismā. Taču kādai īsti šai dzīvei vajadzēja būt un kāpēc tā tāda nebija?

īsumā
  • Otrā pasaules kara izskaņā Latvijā atsākās intensīva sovjetizācija.
  • Komunisms, šo jēdzienu atvasinot no latīņu communis, nozīmē “kopīgs”.
  • Komunistiskajai sabiedriskajai pašpārvaldei bija jākļūst par demokrātijas visaugstāko pakāpi.
  • Teorētiski pārejai uz komunistisku bezšķiru sabiedrību sākotnēji bija jānotiek kādā no attīstītajām valstīm.
  • Reālā padomju sociālisma galvenā problēma gan izrādījās nespēja darboties atbilstoši pasludinātajiem principiem ne politiski, ne ekonomiski, ne sociāli.
  • Padomju sistēmas ideoloģiskais pamats tomēr nebija tīrs marksisms, bet gan marksisms-ļeņinisms – Marksa un Ļeņina teoriju staļinisks apkopojums.

“Latvijas tautai paveras jauni ceļi uz uzplaukumu, uz mierīgu un pārticīgu dzīvi, uz brīvu un cilvēka cienīgu pastāvēšanu,” vēstīja rakstnieks kolaboracionists Vilis Lācis laikrakstā “Cīņa” 1944. gada 23. jūlijā – nedēļu pēc tam, kad padomju karaspēks bija ienācis Latvijas teritorijā dienvidaustrumos no Krāslavas. Mūsu dzimtene, kā tika sludināts minētajā izdevumā, kurš sevi identificēja kā Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas orgānu”, ieiet jaunā vēsturiskā posmā. “Totalitārs politisks režīms”, “idealizēta sociālekonomiska iekārta” – jau ar šādiem vārdiem tas raksturots 2018. gadā izdotās Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklī “komunisms”.

Vispirms sociālisms

Komunisms, šo jēdzienu atvasinot no latīņu communis, nozīmē “kopīgs”. Vācu sociālā teorētiķa Kārļa Marksa uzburtajai ideālajai komunisma pasaulei bija jārada bezšķiru sabiedrība, kurā nav iespējama cilvēku ekspluatācija, kurā ražošanas līdzekļi pieder visiem kopīgi, sabiedrības locekļi ir vienlīdzīgi tiesībās un iespējās pēc principa “no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”.

Taču komunisms, kā to jau paredzēja 19. gadsimta teorētiķi, nevarēja iestāties vienā mirklī. Lēciens uz “ideālo” sabiedrisko formāciju bija jānodrošina sociālisma periodam. “Pāreja no kapitālisma uz sociālismu un komunismu ir mūsu laikmeta galvenais saturs,” vēstīja ideoloģiskās audzināšanas sauklis. Sekojot Lielās franču revolūcijas ideāliem, Padomju Savienības Komunistiskās partijas programmā bija nosprausts: “Komunisms pilda vēsturisku misiju – atbrīvo visus cilvēkus no sociālās nevienlīdzības, no visām apspiešanas un ekspluatācijas formām, no kara šausmām un liek valdīt uz zemes Mieram, Darbam, visu tautu Brīvībai, Vienlīdzībai, Brālībai un Laimei.”

Miers

Padomju Savienība 20. gadsimta otrās puses starptautiskajā ainavā pozicionējās kā miera nesēja, oficiāli vienmēr atgādinot: kaut gan darbaļaužu valstij ir varenas militārās iespējas, tā tomēr neatlaidīgi cīnās, lai izbeigtu kapitālistu uzturēto bruņošanās sacensību un nodrošinātu stabilu mieru pasaulē.

Vienlaikus tomēr tika atzīts: divu sistēmu – kapitālisma un komunisma – mierīga līdzāspastāvēšana ilgtermiņā nav iespējama. 1951. gadā pieņemtais Miera aizsardzības likums noteica: “Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākā padome, pamatodamās uz cildeniem padomju miera politikas principiem, (..) atzīst, ka sirdsapziņa un taisnīguma jūtas neļauj (..), samierināties ar to, ka dažu valstu agresīvo aprindu kara propaganda paliek nesodīta.” Taču šī problēma bija jāatrisina “pašsaprotamai un nenovēršamai savu pēdējo attīstības stadiju piedzīvojošā” kapitālisma bojāejai.

“Kapitālistiskās sistēmas iekšējās pretrunas saasinās tādā mērā, ka kapitālisms vairs nav spējīgs noturēt savā kundzībā atsevišķas valstis. Tās pakāpeniski atkrīt no kapitālisma un nostājas uz sociālistiska ceļa,” teikts kādā 70. gadu sākumā izdotā mācību grāmatā vidusskolēniem. Saskaņā ar šo teoriju pasaules darbaļaudis ar sajūsmu pārņemtu padomju modeli. Proletariāts kā visapzinīgākā šķira nāktu pie varas visās pasaules valstīs. Proletariāta diktatūra, kas nodrošinātu pārejas procesu, būtu skarba pret ekspluatatoriem, bet tajā pašā laikā demokrātiska pret darbaļaudīm. Ražošana tiktu pakārtota tikai civiliem uzdevumiem, un cilvēki baudītu gandarījumu, ko sniedz “godīgs darbs kopīgiem mērķiem”.

Darbs

Principu “no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām” saskaņā ar teoriju bija iespējams īstenot tikai ar visu produktu pārpilnību. Tādējādi darbam kā sociālismā, tā komunismā bija jākļūst par “visas sabiedrības dzīves galveno saturu un katra cilvēka dzīves īsto jēgu un nepieciešamību”. Praksē tas izpaudās kā sociālistiskā darba sacensība par ražošanas plānu izpildi un pārsniegšanu. Tās iedvesmotājs – darba normu trieciennieks ogļracis Aleksejs Stahanovs, kura vadītajai kustībai ar savu paraugu bija jāpalielina ražošanas produktivitāte un jāapliecina padomju sociālisma priekšrocības.

Padomju varai ienākot Latvijas teritorijā, jau 1944. gadā tās no vācu karaspēka atbrīvotajā daļā sākās sociālistiskās sacensības forsēšana. Laikraksts “Cīņa” 21. oktobrī vēsta: “Atbrīvotās Rīgas darba ļaudis! Dārgās, dzimtās pilsētas nākotne likta mūsu pašu rokās. Strādāsim ar vislielāko enerģiju tā, kā strādā boļševiki.”

“Cīņa” par ražošanas plānu sasniegšanu un pārsniegšanu bija neatņemams darbaļaužu uzdevums arī turpmāk. “Mūsu devīze ir – sasniegt visaugstāko darba ražīgumu,” teikts 1. Maskavas Šķirotavas depo strādnieku komunistiskā darba kolektīva saistību 1967. gada aprakstā. Tas paredzēja: “Katrā darbā parādīt apķērību; viens sliņķis – negods brigādei; viens darba kavējums – kauna traips visiem; viens pieļāvis brāķi – nelaime visam kolektīvam.”

Populārais brīvvalsts žurnāls “Atpūta” vienā no saviem pēdējiem numuriem 1941. gada 13. jūnijā, īsi pirms pirmās padomju okupācijas beigām, vēstīja: “Atpūta vairs nav dīkdienība un nekā nedarīšana, bet gan labi organizētas mērķtiecīgas nodarbības, ar kuru palīdzību strādnieki iegūst jaunus spēkus, lai ar vēl lielāku sparu un veiksmi varētu realizēt lielo saimniecības jaunuzbūves un sociālistiskās celtniecības plānu.”

Vladimirs Iļjičs Ļeņins bija pasludinājis: komunistiskais darbs ir bezalgas darbs vispārības labā, darbs kā veselīga organisma prasība. Ārpus darba laika strādājošie tika iesaistīti komunistiskajās sestdienas talkās, kas skaitījās brīvprātīgas, bet faktiski bija obligāta bezmaksas darba forma.

Tiesa, tika lēsts, ka virsnormas darbs triecientempā nebūs komunisma ikdiena, jo, kad tas iestāsies, ražošanas mehanizācija ļaus iztikt bez fiziski smaga cilvēka darba. Šo atslodzi cilvēks izmantotu radošajai attīstībai sevis paša un visas sabiedrības labā.

Pastāvēja uzskats – pagaidām bez darbaļaužu materiālās ieinteresētības nav iespējams nemitīgi paaugstināt darba ražīgumu, radīt preču pārpilnību, taču pakāpeniski šī ieinteresētība kļūs mazāk personiska un arvien vairāk sabiedriska.

“Protams, komunistiskajam cilvēkam ne prātā nenāks pieprasīt, lai viņam par labu darbu nekavējoties sniegtu to, kas vēl nav pieejams visiem. Viņš strādās bez atalgojuma un savu darbu nemēros ne ar naudu, kuras vispār nebūs, ne ar kādiem citiem materiāliem labumiem. Taču tajā pašā laikā viņš ir ieinteresēts sabiedriskās bagātības vairošanā,” bija aplēsis Ļeņins. Šādai attieksmei vajadzēja nodrošināt jau minēto komunisma galveno principu “no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”, kam savukārt būtu jārada sociāli pilnīgi vienlīdzīga sabiedrība.

Vienlīdzība

Sociālismam pāraugot komunismā, bija paredzēta pilnīgi viendabīgas sabiedrības rašanās, kurā pamatšķiras – strādniecība, zemniecība un inteliģence – pakāpeniski saplūstu vienā veselumā. Izzustu sociāli ekonomiskās, kultūras un sadzīves atšķirības starp pilsētu un laukiem. Pagaistu dzimumu nevienlīdzība, kuru “pagaidām” noteica tas, ka sieviete ir fiziski nespēcīgāka par vīrieti, kā arī nevienlīdzība ģimenē, jo vairs nebūtu nekā, kas ekonomiskā un garīgā ziņā sievu padarītu atkarīgu no vīra.

Absolūtās vienlīdzības iestāšanās notiktu ciešā saistībā ar naudas kā maksāšanas līdzekļa izzušanu, jo naudai vairs nebūtu jēgas: “Ikviens dod sabiedrībai visu, ko spēj, un sabiedrība bagātīgi apmierina visas viņa saprātīgās vajadzības.” Praksē tas nozīmētu, ka ikviens var doties uz ēdnīcu, veikalu, ateljē, sadzīves pakalpojumu darbnīcām, kur strādājošie ar augstu apkalpošanas kultūru apmierinātu visas cilvēka vajadzības bez maksas. Tāpat komunistiskais cilvēks saņemtu labiekārtotu dzīvokli, izmantotu bērnudārzu, skolu, veselības aprūpes un kultūras iestāžu sniegtos pakalpojumus. Šis cilvēks neņemtu vairāk, nekā būtu “saprātīgi”, jo atbilstoši PSKP “Komunisma cēlāju morāles kodeksam” vienmēr ievērotu principus, “visam pāri ir godīgs darbs sabiedrības labā”, “kas nestrādā, tam nebūs ēst” un “katram pēc padarītā”.

Kas komunismā notiktu ar īpašumu? Divas esošās sociālistiskā īpašuma formas – valsts īpašums un kolhozu īpašums – pakāpeniski saplūstu un apvienotos vienotā visas tautas īpašumā. Lai gan komunisma cēlājs galvenokārt būtu ieinteresēts sabiedriskā īpašuma vairošanā, vienlaikus uztverot to kā paša labumu, pastāvētu arī personiskais īpašums. Tajā ietilptu darbā gūtie ienākumi un iekrājumi, mājturības un personiskā patēriņa priekšmeti.

Tika uzsvērts – personiskajam īpašumam nebūtu nekā kopīga ar kapitālistisko privātīpašumu, to nevarētu izmantot ekspluatācijas vai iedzīvošanās nolūkos. Tā dēvētie bezstrādes ienākumi – materiāla labuma gūšana ārpus sistēmas akceptēta darba – bija izskaužamo parādību sarakstā. Valstij ārkārtējos gadījumos bija tiesības pilsoņu personisko īpašumu rekvizēt jeb atsavināt ar kompensāciju vai bez tās.

Marksistiski ļeņiniskā teorija paredzēja – pieaugot sabiedrības apzinīgumam, saplūstot īpašuma formām, izzūdot nevienlīdzībai un palielinoties publisko materiālo labumu apjomam, kā arī pilnveidojoties to sadalei, zudīs vajadzība pēc visaptverošam kontrolējošām funkcijām un notiks pakāpeniska “valsts atmiršana”. Tās vietā nāks komunistiskā sabiedriskā pašpārvalde – demokrātija visaugstākajā pakāpē.

Vai komunismā vispār pastāvētu kāda vara? Jā, taču tai nebūs politisks raksturs. Publiskajā varā vairs nebūšot atsevišķu cilvēku, kas nodarbojas tikai ar pārvaldīšanu. Taču neatkarīgi no sabiedriskās organizācijas veida “vienmēr eksistēs, no vienas puses, noteikta autoritāte un, no otras puses, noteikta pakļaušanās. Tādā sarežģītā un pilnīgā saimnieciskā organismā kā komunistiskā ražošana vienkārši nebūs iespējams iztikt bez saprātīgas centralizācijas un bez vadības”. Tika lēsts, ka Komunistiskā partija saglabāsies vēl kādu laiku pēc valsts atmiršanas, bet, nodrošinājusi saskaņotu sabiedriskās pašpārvaldes darbu visos posmos, partija būs beigusi savu vēsturisko misiju un saplūdis ar pārējo sabiedrību.

Brīvība

Padomju konstitūcija un likumi apliecināja, ka nodrošina visas cilvēka sociālekonomiskās, politiskās un personiskās brīvības. Tikai brīvi cilvēki var būt vienlīdzīgi, propagandēja komunisma teorētiķi. Sociālisms ir atbrīvojis cilvēkus no gadsimtiem ilgušās ekspluatācijas un devis tiem iespēju brīvi attīstīties gan kā personībām, gan sabiedrības locekļiem. Strādnieks, kuru agrāk nesaudzīgi no gaismas līdz tumsai verdzināja pie darbagalda, tagad var likt lietā savu radošo potenciālu, talantu savā un sabiedrības labā. Cilvēka izaugsmes iespējas kļuvušas neierobežotas, vēstīja propaganda.

Taču vienlaikus tika norādīts, ka brīvība nav visatļautība un ikvienam, lai nepieļautu anarhiju, ir jārēķinās ar sabiedriskajām interesēm un kārtību. Brīvība nenozīmējot būt brīvam no sabiedrības. Īstena gribas brīvība izpaužoties “cilvēka domu un darbu saskaņošanā ar kolektīva un sabiedrības domām un darbiem”. Cilvēka apziņā saplūstot personiskajām un sabiedriskajām interesēm vienkopus, viņš uzskata, ka “brīvība ir iespēja strādāt sabiedrības labā”. Tieši šāda brīvības izpratne valdīšot komunistiskajā sabiedrībā.

Brālība

Brālībai vajadzēja kļūt par vienu no nākotnes sabiedrības stūrakmeņiem. Kā sociālismā, tā komunismā brālību vajadzēja nodrošināt kolektīvismam – darbaļaužu sadarbībai un savstarpējai palīdzībai saskaņā ar komunistiskās morāles principiem. Atbilstoši šim principam gan atsevišķi indivīdi, gan veseli komunistiskā darba kolektīvi bija gatavi dalīties sasniegumos un brālīgi atbalstīt citus savas sabiedrības indivīdus un to grupas.

“Kolektīvisms, kas radies uz sabiedriskā īpašuma pamata apstākļos, kad notiek pāreja uz komunismu, nepārtraukti attīstīsies, kļūs bagātāks ar jaunu saturu, iegūs agrāk nepazītas izpausmes formas,” lēsa sistēmas arhitekti.

Padomju Savienība vienmēr un visur uzsvēra, ka tā ir “brālīgo republiku saime”, kurā valda “tautu draudzība” – padomju sabiedrības virzošais spēks un neuzvaramības avots. “Nāciju uzplaukums, kas sasniedzams, tām tuvinoties, un nāciju tuvināšanās, kas sasniedzama to uzplaukuma rezultātā, – tāda ir nacionālo attiecību attīstības dialektika,” vēstīja politizglītības materiāli. Robežas starp padomju republikām dabā reāli nepastāvēja, un tām kaut kad nākotnē bija jāizzūd arī kartēs. Saskaņā ar Konstitūciju visas PSRS tautas bija vienlīdzīgas. Tomēr sistēmas pamatdoktrīna uzsvēra: kopējā attīstība notiek diženās krievu tautas vadībā. Tika atgādināts, ka, pateicoties tai, daudzas no vairāk nekā 100 padomju tautām nokļuvušas sociālismā uzreiz no feodālisma. Latvieši – no “Ulmaņa fašistiskās diktatūras”.

Laime

Cilvēkam, kurš dzīvo mierā, darbā, vienlīdzībā, brīvībā un brālībā, pašsaprotami vajadzēja būt laimīgam. Tiesību un brīvību paplašināšanās un nepārtraukta pilsoņu dzīves apstākļu uzlabošanās bija noteikta pat valsts konstitūcijā. Bet partija sludināja: “Komunisms sniedz cilvēkiem materiālo un garīgo labumu pārpilnību, rada apstākļus laimei.”

Laimi komunistiskajam cilvēkam pirmām kārtām nodrošinātu visa dzīves gājuma jēgas alfa un omega – darbs sabiedrības labā. Šādam sociālajam modelim bija jārada arī laime ģimenē. Vīrietis un sieviete plecu pie pleca ceļ komunismu, un šo uzskatu kopība viņus pastāvīgi tuvina un neļauj sadzīviskiem sīkumiem izjaukt šo savienību. Tādējādi ģimenē valda savstarpēja cieņa un mīlestība. Vai komunistiskajā pasaulē, kur personiskais viscaur pakārtots kopējam, tā būtu un paliktu privāta? Izrādās, ne gluži. “Mīlā piedalās divi,” teicis V. I. Ļeņins, “un rodas trešā, jaunā dzīvība. Šeit slēpjas sabiedriskās intereses, rodas pienākums pret kolektīvu.”

Nākotnes prognozēm bija jāvairo vispārējs optimisms. 70. gadu padomju prese rakstīja: krasi pagarināsies cilvēka mūžs – zinātnieki min 150 un pat 200 gadus. To nodrošināšot sevišķi labvēlīgi materiālie un garīgie dzīves apstākļi, kā arī bioloģijas, medicīnas un citu zinātņu sasniegumi. 100 gadu vecumā cilvēki vēl arvien būs fizisko spēku plaukumā. Labumu no tā, protams, gūtu visas sabiedrība, jo ievērojami pieaugtu darba mūžs.

Vai Markss kļūdījās?

Komunismu nav iespējams realizēt – šādu apgalvojumu idejas pretinieki uzturējuši jau kopš 19. gadsimta. Viens no galvenajiem argumentiem – cilvēks savā būtībā ir slinks un savtīgs radījums; tiklīdz sabiedrība sāks dot visiem pēc vajadzībām, neviens vairs nekustinās ne pirksta. Padomju atbilde bija: cilvēks ir darba darītājs, dzimis, lai strādātu, tāpat kā putns – lai lidotu. Padomju valstī jau tagad milzums darbaļaužu strādā atbilstoši savām spējām un citādi nemaz nevar strādāt.

Patiesībā padomju sociālisma galvenā problēma gan izrādījās pastāvīgas pretrunas starp realitāti un propagandu, nespēja darboties atbilstoši pasludinātajiem principiem ne politiski, ne ekonomiski, ne sociāli.

Saskaņā ar Kārļa Marksa vairāk nekā pusotru gadsimtu seno teoriju komunistiskajai revolūcijai bija jānotiek nevis tāpēc, ka to kāds mākslīgi rada, bet gan tādēļ, ka kapitālisma iekšējo pretrunu dēļ tā kļūs nenovēršama. Turklāt pārejai uz komunistisku bezšķiru sabiedrību sākotnēji bija jānotiek kādā no attīstītajām valstīm. Realitāte izvērtās citādi – sociālismu un komunismu mēģināja un joprojām mēģina mākslīgi īstenot atsevišķās ne pārāk attīstītās valstīs vardarbīgā ceļā. Prakse liecina – Marksa mācības posts slēpās uzskatā, ka proletariāts vienlaikus ar savām interesēm īsteno arī visas sabiedrības intereses, tādējādi uzurpējot vienīgās patiesības nesēja lomu. Taču vēl graujošāks izrādījās fakts, ka darbaļaužu intereses tika pakārtotas diktatoriskai partijai, kura uzdevās par tās iemiesotāju.

Padomju sistēmas ideoloģiskais pamats tomēr nebija tīrs marksisms, bet gan marksisms-ļeņinisms, Marksa un Ļeņina teoriju staļinisks apkopojums, konkrētām padomju režīma vajadzībām pakārtota interpretācija, kas lielā mērā diskreditējusi Marksa idejas. Latvijā, tāpat kā citās postpadomju valstīs, ilgstoši bijis vērojams paradokss – lai gan lielākā daļa sabiedrības cietusi no trūkuma un līdzekļu pārdales par labu bagātajiem, uz solidaritāti orientētu, sociāldemokrātisku politiku vēlētāji lielākoties nav atbalstījuši, pamatojoties savā padomju laika pieredzē. Izrāvies no sociālisma bez cilvēcīgas sejas, postpadomju cilvēks ir izvēlējies kaut ko līdzīgu 19. gadsimta kapitālismam ar tieši tādu pašu defektu.

Labs saturs
13
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU