Zolitūdes traģēdija, kad celtniecības nozares atstāšana paškontrolē noveda pie katastrofas, izgaismo problēmu valsts un ekonomikas attiecībās, kurās valsts loma kopš pagājušā gadsimta gājusi mazumā, nemitīgi atkāpjoties brīvā tirgus kulta priekšā. Vai nav pienācis laiks beidzot pagriezt šo procesu atpakaļ, pieņemot, ka valsts nav šķērslis progresam un kā saprātīgi regulējoša un kontrolējoša institūcija tā ir vienīgā sargājošā barjera starp indivīdu un ekonomikas spēkiem?
Zolitūdes traģēdija, manuprāt, vienā krustpunktā fokusēja divas problēmas. Pirmā sakņojas jau 90.gadu sākumā, Latvijai no "reālā sociālisma" pārejot uz kapitālistisko ekonomiku laikā, kad visā pasaulē vēl valdīja neoliberālisma tendences, kurām, veidojot valsts un biznesa attiecības, pakļāvās arī mūsu politiķi. No tā nāk nekritiskā paļaušanās uz tirgu, ka tas atrisinās visu. Turklāt atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm tirgus dogmatisms Latvijā bija ļoti izteikts, apveltīts ar spēcīgu lobiju, kāds līdz šim bijis arī celtniecības nozarei. Tās atstāšana bez pienācīga valsts kontrolējošā mehānisma pašu būvētāju un pasūtītāju ziņā novedusi pie problēmām, kuras tagad atsedz Zolitūdes traģēdija.
Otrā problēma ir taupīšana pāri visam. Esam ārkārtīgi lepni par budžeta deficītu 0,9% apmērā. Taču citās Eiropas valstīs tas ir daudz lielāks. Tas tāpēc, ka tur taupīšanu daudz lielākā mērā cenšas saskaņot ar nepieciešamību attīstīties. Latvijā augstākajā izglītībā, kura krīzē zaudēja 40% finansējuma un kur valsts no pašas noteiktā finansējuma minimuma piešķir tikai 84%, taupības radītais sabrukums varbūt nav redzams uzreiz un cilvēki neiet bojā. Citādi izrādījās ar celtniecību. Kāpēc tur tiek izmantoti lētākie materiāli un risinājumi, kāpēc ir likvidēta būvinspekcija? Lielākoties, lai ietaupītu. Nesamērīgajai paļāvībai uz brīvo tirgu ir nesamērīga ekonomisko interešu ietekme uz valsts politiku.
Vai Zolitūdes traģēdija būs pietiekams stimuls valstij civilizēt attiecības ar tirgu?
Pirmkārt, tas ir jautājums par valsts pārvaldes kvalitāti, otrkārt, par politisko gribu. Tie ir savstarpēji saistīti lielumi. Ja vienā pusē ir labi sagatavoti un savā biznesā ieinteresēti biznesa lobiji, sabiedrības intereses spēj nodrošināt tikai pietiekami kvalificēti ierēdņi, kas šiem lobijiem tiek likti pretī. Saistībā ar Zolitūdes traģēdiju atklājās, ka no būvniecības nozari pārraugošā departamenta apmēram 20 darbiniekiem profesionāļi būvniecībā ir tikai trīs vai četri. Kas ir pārējie? Izrādās, juristi.
Runājot par valsti kā sabiedrības interešu pārstāvi, nevar nepamanīt, ka tā šo savu pamatfunkciju ir ļoti minimalizējusi. Latvija patlaban ir ceturtā nabadzīgākā valsts ES, Latvijā pastāvīgi ir viens no augstākajiem ienākumu nevienlīdzību atspoguļojošā Džini indeksa rādītājiem Savienībā, un sociālajām vajadzībām valsts atvēl rekordzemu daļu no IKP. Latvija gadiem nespēj ratificēt Eiropas Sociālo hartu. Vai situācijā, kad neticība un neuzticēšanās savai valstij Latvijā ir tik zema, valsts vēl var atļauties būt tik nesociāla?
Neapšaubāmi, ka nevar. Nevienlīdzība Latvijā ir kliedzoša, hroniskās sociālās problēmas ir kļuvušas par masveida emigrācijas cēloni. Te atkal nonākam pie jautājuma par valsts pārvaldes kvalitāti, ko nodrošina politiskā konkurence. Latvijā 20 gadus pie varas bijuši tikai labējie. Tiek uzturēts mīts, ka latviešu dabiskā politiskā pozīcija ir labējā. Tā rezultāts tagad ir redzams. Piemēram, Lietuva, kura vēl 80.gadu sākumā pēc nacionālā kopprodukta bija mums krietni iepakaļ, tagad ir stipri priekšā. Viens no iemesliem, kāpēc tā noticis, manuprāt, ir tas, ka Lietuvā bijusi normāla politiskā konkurence starp kreisajiem un labējiem, kurus attiecīgi jau no 90.gadiem pārstāvēja Brazausks ar saviem sociāldemokrātiski orientētajiem ekskomunistiem un Landsberģis ar "Tēvzemes savienību". Otrkārt, šī konkurence, iespējams, atturēja Lietuvu no tādas nevienlīdzības pakāpes, kāda ir Latvijā.
Ir vēl viens mīts, kas tiek uzturēts gan attiecībā uz Latviju, gan Baltijas valstīm kopumā: ka, pārejot no sociālisma uz kapitālismu, nevienlīdzība ir neizbēgama. Jā, šajās pārmaiņās tai bija jārodas, taču ne tādā apmērā, kā to patlaban piedzīvojam. Lai par to pārliecinātos, varam paraudzīties uz tādām valstīm kā Čehija, Slovākija, Slovēnija, kas caur šīm sociāli ekonomiskajām transformācijām izgāja bez tik dramatiska nevienlīdzības pieauguma. Tas ir politiskās pieejas, nevis kādu neiespaidojamu apstākļu noteikts fakts.
Iespējams, tas ir paradoksāli, taču, kad Latvijā notika izdevumu konsolidācija, neaizmirst par tās sociālajiem aspektiem mudināja nevis mūsu valdība, bet gan tie paši peltie starptautiskie aizdevēji. Patlaban pievērsiet uzmanību tam, ka atkal ir noteikti sociālo iemaksu griesti. Kur tad ir tā solidaritāte? Cilvēks ar ļoti augstiem ienākumiem sociālās iemaksas maksā tikai līdz zināmai robežai. Kāds tam ir arguments? Latvijā vajag pazemināt darbaspēka nodokļus. Atgriežamies pie regresīvās nodokļu sistēmas – jo vairāk pelni, jo mazāk maksā. Pievērsiet uzmanību – kad "Vienotība" sāka runāt par nevienlīdzības mazināšanu? Tad, kad saprata, ka pēc eiro ieviešanas tai ir pilnīgs nākotnes ideju vakuums. 1.janvārī Valdis Dombrovskis nospieda eiro ieviešanas podziņu, bet kas tālāk?
Labklājības valsti Eiropā ir būvējuši ne tik daudz sociāldemokrāti, cik liberāļi un konservatīvie. Kāpēc Latvijā šim flangam it kā piederošās partijas nav īstenojušas šādu politiku?
Jā, jums taisnība, bet liberāļi ir dažādi – gan brīvā tirgus piekritēji, gan sociāli orientētie. Visu nosaka šī orientācija un politiskā griba.
Saviem studentiem mēdzu jautāt: nosauciet cilvēku, kura idejas pēdējo 200 gadu laikā ir vairāk ietekmējušas Rietumu sociālpolitisko dzīvi kā Kārļa Marksa? Tā noticis ne tāpēc, ka Marksam visi piekrīt, bet tāpēc, ka viņš ar šīm idejām ir iniciējis organizēto strādnieku kustību – spēku, kurš piespieda Rietumu kapitālismu kļūt civilizētam. Markss teica: ja kapitālistu atstāj savā vaļā, tam nekas nebūs svarīgāks par maksimālu peļņu. Savukārt sabiedrība ir tas spēks, kas caur valsti šiem kapitālisma centieniem uzliek zināmus iemauktus.
Jā, labklājības valstī ir ieinteresēti dažādi politiskie spēki. Piemēram, runājot par sociāli orientēto valsti Vāciju - kāpēc sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti spēj būt koalīcijā? Tāpēc, ka viņu uzskati par valsts sociālo lomu lielā mērā sakrīt. Ideja par to, ka valstij jābūt sociāli atbildīgai, ir uzstādījums, kas Vācijā netiek pat apspriests.
Savulaik kapitālismu pieņemt cilvēcisku seju piespieda organizēta strādniecība – sabiedrības slānis, kas mūsdienu Rietumu postindustriālajā pasaulē strauji zaudē savu kādreizējo vienotību. Kāds sabiedrisks spēks to var aizstāt tagad?
Jā, protams, patlaban vairs nav tāda rūpniecības proletariāta, kāds bija Marksa laikā. Taču ir darba ņēmēji, kas iztiku pelna ar savu galvu vai rokām. Ja runājam par Latviju, tad ir jautājums, cik viņi ir organizēti, solidāri.
Un cik organizēti viņi ir?
Diezgan maz. Cik cilvēku ir arodbiedrībās? Arī Zolitūdes traģēdija izgaismo šo problēmu – tā atklāja, ka mēģinājumi cilvēkus organizēt arodbiedrībā "Maksimā" sastopas ar ļoti nopietnu administrācijas pretestību. Saprotiet, neviens kapitālists, neviens uzņēmējs labprātīgi nepiekāpsies. Rietumu sabiedrība pie atziņas, ka bagātības iespējami taisnīgs sadalījums ir visas sabiedrības interesēs, nonākusi caur visām 19. un 20.gadsimta šķiru cīņām. Piemēram, skolotāju prasības par algu palielināšanu nav tikai viņu pamatota interese, bet tas kopumā ir vajadzīgs visai sabiedrībai.
Otrs spēks, kas līdzās darba ņēmējiem var piespiest respektēt sociālā taisnīguma principu, ir Eiropas Savienība. No vienas puses, sociālā politika ir atstāta pašu valstu ziņā, bet no otras, pati Eiropas Savienība lielā mērā ir sociāls projekts. Pirmkārt, tas bija nepieciešams, lai cilvēki dzīvotu mierā, lai Eiropā neatsāktos kari. Otrkārt, vērtības, kuras uztur Eiropas Savienība, lielā mērā ir tās pašas vērtības, kuras ir pamatā vadošajām civilizētā kapitālisma valstīm. Piederība Eiropas Savienībai ir faktors, kas liek arī Latvijai sekot spēles noteikumiem civilizētā sabiedrībā.
No vienas puses, var teikt, ka Latvijā dzīvo nabadzīgi, no otras puses, piederam tā dēvētajam zelta miljardam, pasaules bagātāko valstu kopumam. Ir cerība, ka no tiem daudzajiem cilvēkiem, kas patlaban Latviju ir pametuši, lai strādātu vai mācītos vadošajās Eiropas valstīs, kāda daļa atgriezīsies un nāks ar savu pieredzi par to, kādas ir normālas attiecības starp darba ņēmējiem un darba devējiem civilizētā sabiedrībā.
Vai pasaules finanšu krīze, kuru lielā mērā izraisīja patvaļā atstātais finanšu sektors, kuru no sabrukuma savukārt glāba nacionālās valstis ar savu nodokļu maksātāju naudu, jūsuprāt, būs pietiekams iemesls paliekoši mainīt valsts un globālās ekonomikas attiecības?
Mācība, cerams, ir gūta. Pārmaiņas jau notiek. Jau redzam vērienīgus pārkārtojumus banku sektora uzraudzībā. Un te atkal taisnība bijusi Marksam, kurš teica: ja jūs šos zēnus atstāsiet bez uzraudzības, viņi norausies no ķēdes. Tiesa, ne visas valstis ir vienādi ieinteresētas banku sektora kontrolē. Piemēram, Londona ir viens no pasaules finanšu centriem, un Lielbritānija negrib šo statusu zaudēt. Vācijas un Francijas pozīcijas šajā ziņā ir stipri atšķirīgas. Šādas lietas nekad nenotiek, valstīm ejot vienotā ierindā.
Kāpēc tik ātri izgāzās vai aprima tādas pret finanšu institūciju alkatību vērstas kustības kā "Okupē Volstrītu"?
Nevarētu teikt, ka izgāzās. Ar tām savā ziņā ir noticis tas pats, kas patlaban ar Eiromaidana kustību Ukrainā. Ja tā ir pierimusi, vai tas nozīmē, ka aizgājusi nebūtībā? Nekādā ziņā! Tas parādīja un apliecināja spēkus, kādi ir cilvēkiem, kas protestē pret, viņuprāt, nepareizo varas struktūru orientāciju. Ar to vara rēķinās. Pievērsiet uzmanību, ka aizturētie protestētāji vairs netiek sodīti. Jā, prezidents Janukovičs vismaz pagaidām vēl paliek pie varas, taču savu līdzšinējo politiku viņš visticamāk būs spiests koriģēt. Domāju, ka tādas kustības kā "Occupy Wall Street" nav bijušas neveiksmīgas. Varas struktūras ar tām turpmāk būs spiestas rēķināties.
Rietumeiropā, pateicoties Marksa sociālā taisnīguma principam, vienmēr salīdzinoši populārs ir bijis komunisms. Turpmāk, ņemot vērā plašos ekonomiskos un sociālos satricinājumus, notiks plaša jauno atstumto slāņa veidošanās, kurā ietilpst gan ekonomiskie imigranti, gan bezdarbnieki, kuru vidū ir daudz jauniešu. Vai tas nerada labvēlīgu augsni komunisma idejas renesansei Eiropā?
Domāju, ka nē. Komunisma ideja "no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām" pati par sevi ir skaista, taču tai ir viena fundamentāla problēma – tā ir ļoti tālu no realitātes, jo balstās uz kļūdainu pieņēmu, ka cilvēka rīcības galvenais motīvs ir altruisms. Protams, ja sabiedrībā šīs kvalitātes nebūtu vispār, tā nevarētu pastāvēt. Taču, runājot par sabiedrības funkcionēšanu lielos mērogos, nevis altruisms ir tas galvenais, bet civilizēta privātā interese, kura jau 18.gadsimtā politikas teorijā tika formulēta kā saprātīgais egoisms. Tas nozīmē: ja gribi nodrošināt savas privātās intereses, tev ir jārēķinās, jāsadarbojas ar citiem. Tas arī bijis pamatā Rietumu sabiedrības attīstībai.
Kā kombinēt šo privāto ieinteresētību ar ieguvumiem visas sabiedrības mērogā komunismā pilnīgi izpaliek, jo tajā nomācoši dominē kopīgās intereses. Otrkārt, 20.gadsimta pieredze pierādīja, ka komunistiskā ideoloģija nespēj būt ekonomiski efektīva. Komunisms nav reāla alternatīva. Nāksies vien palikt pie tā paša kapitālisma, tikai piemērojot un regulējot to atbilstoši visas sabiedrības interesēm. Kā par kapitālismu teica, ja nemaldos, zviedru sociāldemokrāti: kāpēc nokaut vistu, kas dēj zelta olas?
Pašreizējā ekonomiskās krīzes situācijā, kad ir ļoti akūti nepieciešama sociāldemokrātiskā solidaritātes elementa pastiprināšana, manuprāt, lielāku bīstamību rada nevis komunisms vai kādi galēji kreisie, bet radikālais labējais populisms, ksenofobija, agresīvais nacionālisms. Jau nopietni runā, ka pēc nākamā gada pavasara Eiropas Parlamenta vēlēšanām šie spēki varētu kļūt ievērojami stiprāki un varbūt pat spējīgi bloķēt iniciatīvas, kas ekonomiskās krīzes apstākļos ir vērstas uz lielāku Eiropas vienotību. Vēl lielāku impulsu šim labējam radikālismam dod milzīgās emigrācijas problēma.
Kā redzam, ideja par multikulturālismu un integrāciju Eiropā ir lielā mērā cietusi neveiksmi. Vai sabiedrības integrāciju Latvijā gaida tas pats?
Ko nozīmē būt kungam savā zemē? Tas nozīmē dzīvot tā, kā kādreiz latviešu zemnieks savās mājās, kur bija saime, kur katrs zināja, kurš ir saimnieks, kādas katram ir tiesības un kādi ir pienākumi.
Manuprāt, ir neapstrīdams, ka latvieši 20 gadus dominē valsts politiskajā dzīvē, latviešu partijas visu laiku ir bijušas pie varas. Bet mēs vaimanājam: vai dieviņ, krievi tā vien skatās uz Maskavu! Es teiktu: vajag izpētīt, uz kurieni viņi skatās, izpētīt, kāpēc viņi ir neapmierināti. Pēc valodas referenduma iesitām sev krūtīs: mēs uzvarējām, nosargājām latviešu valodu! Vai valsts ir veltījusi kādus līdzekļus, lai noskaidrotu valodu referenduma dziļākos cēloņus? Saka: krievi neprot latviešu valodu. Bet jaunajai paaudzei tā sen vairs nav problēma. Problēma ir cita: vai viņiem ir motivācija lietot latviešu valodu? Vai viņi ir atvērti komunikācijai ar latviešiem? Un tas jau ir jautājums par attiecībām ar valsti. Par to, vai valstij viņi patiešām rūp.
Un teikšu atklāti: man liekas nožēlojami, vēlreiz uzsveru, nožēlojami, ka Saeima jau gadiem nespēj atrisināt jautājumu par pareizticīgo Ziemassvētkiem. Tā ir iespļaušana sejā! Turklāt kam iespļauj? Arī pašu vēsturei! Neaizmirsīsim, ka latvieši 19.gadsimtā diezgan masveidīgi pārgāja pareizticībā. Divdesmitajā gadsimtā situācija pakāpeniski mainījās, un mūsdienās Latvijas pareizticībā dominē austrumslāvi. Tomēr arī šajā situācijā mēģinājumi sīkmanīgi ieriebt – lūk, nebūs jums Ziemassvētku, mēs te tagad esam noteicēji – sabiedrībai nodara lielāku postu, nekā tas daudziem pirmajā mirklī varētu likties. Viena sabiedrības daļa pilnīgi nevajadzīgi tiek atstumta.
Jaunākajā pārskatā par tautas attīstību iedzīvotājiem tika uzdots jautājums par trim iespējamajiem etnopolitiskās attīstības scenārijiem Latvijā. Pirmais no tiem – latviskā Latvija. Rupji sakot, latviešu valoda ir pāri visam, nacionālo minoritāšu kultūra maksimāli ierobežota. Otrais variants – latviešu valodai ir prioritāte, taču tiek atbalstītas arī citas kultūras. Trešais scenārijs – brīva valodu konkurence Latvijā. Vairākums gan krievu, gan latviešu izvēlējās otro variantu. Tātad cilvēki ir noskaņoti sadzīvot. Tiesa, kad latviešiem jautā, vai Latvijā vajag atbalstīt citas kultūras, kādi 60% tam piekrīt, taču, kad jautā, vai citu tautību cilvēkiem vajadzētu ņemt aktīvāku dalību sabiedrības pārvaldē, 70% latviešu atbild noliedzoši.
Latvija patlaban ir divu attīstības ceļu priekšā. Pirmais ir tas, ko piedāvā valdošā politiskā elite, to vēloties pamatot arī ar formulējumiem Satversmes preambulā – latviešu valoda un kultūra kā vienīgais integrācijas pamats. Latviešu politiķu kļūda ir, ka viņi savu Latvijas izpratni, to, kas viņus piesaista Latvijai (valoda, nacionālā kultūra, kopīga vēstures izpratne), mēģina attiecināt uz krieviem. Latvijas krievi lietos latviešu valodu, jo tas ikdienā ir nepieciešams, taču viņiem tā nekad nebūs augstākā vērtība, svarīgāka par to viņiem ir piederība vietai – es esmu rīdzinieks, valmierietis utt. Viņiem ir svarīgi apzināties, ka viņi ir krievi un paliks krievi, taču citādi krievi nekā krievi Maskavā. Tas ir apstāklis, ko ne latviešu politiķi, ne mediji neizmanto. Latviešu publiskajā telpā par vietējiem krieviem dominē uzskats kā par piekto kolonnu, kas neatbilst patiesībai attiecībā uz nospiedošo vairākumu Latvijas krievvalodīgo.
Vēsture liecina, ka pats efektīvākais ceļš, kā integrēt etniskās minoritātes, arī tik lielas kā Latvijas krievi, ir uzsvērt, ka valsts nerunā viena etnosa, bet pilsoniskuma vārdā, uzsver pilsoniskās vērtības. Tas ir otrs iespējamais Latvijas attīstības ceļš. Tam ir labi priekšnosacījumi, taču tie nekad nepiepildīsies, ja arī turpmāk valsts, piemēram, noliegs pareizticīgo Ziemassvētkus un pieļaus tādus absurdus kā aizliegumu izplatīt informāciju sievietēm par krūts vēzi krievu valodā. Te jau rodas jautājums par veselo saprātu. Visās normālās valstīs sabiedrībai nozīmīga informācija, ja tas nepieciešams, tiek izplatīta kaut vai 20 valodās. Turpinot kā līdz šim, mūsu valdošie politiķi dabūs ne tikai to divkopienu sabiedrību, kāda Latvijā jau ir, viņi provocēs divu lieluma ziņā samērojamu etnolingvistisko kopienu pretstāvēšanu, kas vēl vairāk traucēs mūsu attīstībai.
Latviešus un krievus Latvijā vieno ekonomiskas problēmas, taču pietrūkst kreisas politikas pieprasījuma, lai gan apstākļi tam ir piemēroti. Kāpēc tā ir?
Te lielu lomu spēlē vēsture. Līdz Ulmaņa apvērsumam Latvijā bija spēcīga sociāldemokrātija, tātad kreisās idejas sabiedrībā bija populāras. Pēckara posmā postošu ietekmi ir atstājusi padomju sociālisma pieredze, kas gāja roku rokā ar rusifikāciju. Otrkārt, atgūstot neatkarību, kompartijas šķelšanās Latvijā atšķirībā, piemēram, no Igaunijas notika pēc izteikti etniskām pazīmēm, krieviskais vairākums ar Alfrēdu Rubiku priekšgalā centās uzkurināt etniskās nesaskaņas, pasludinot sevi par Latvijas cittautiešu aizstāvi pret Tautas frontes "nacionālistiskajiem tīkojumiem". Rezultātā Latvijā iegājies uzskats par sociālismu kā savos pamatos krievisku lietu. Tātad – viss kreisais, sociālistiskais nācis no Maskavas. Lietuvā un Igaunijā šādu krasu nošķīrumu nebija. Brazausks, pārstāvot kreisās idejas, ilgstoši bija gan Valsts prezidents, gan Ministru prezidents. No kurienes nāk Igaunijas prezidents Ilvess? No sociāldemokrātiem.
Otrkārt, Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas sociāldemokrātiem bijuši ļoti vāji līderi. Turklāt viņu biežie savstarpējie strīdi un skandāli vēl vairāk diskreditēja kreiso ideju Latvijā.
Uz cik ilgu laiku, jūsuprāt, šī ideja ir diskreditēta?
Kā redzat, sociāldemokrāti joprojām nav iemantojuši vēlētāju atbalstu. Cilvēki, darba ņēmēji Latvijā līdz galam neizprot savas intereses. Tas viss kopumā nosaka šādu negatīvu rezultātu attiecībā uz kreisajām idejām. Kaut arī Latvijā civilizēta kreisā alternatīva ir vitāli nepieciešama. Tas, ka Latvijas politikā nav sacensības starp kreisajiem un labējiem, bet gan latviešiem un krieviem, ļoti kavē valsts attīstību.
Līdz šim vairākkārt esat norādījis, ka "Saskaņas centrs" būtu jāiesaista valdošajā koalīcijā. Vai paliekat pie šāda uzskata joprojām?
Varu atbildēt šādi: mani neinteresē "Saskaņas centra" politiskā nākotne, bet gan tas, lai Latvijas lielākā minoritāte būtu pienācīgi pārstāvēta valsts struktūrās. Latvijas cittautiešiem ir nepietiekamas politiskās līdzdalības iespējas.
Alternatīva ir cittautiešu līdzdalība tā dēvētajās latviskajās partijās.
Protams, bet vai lielākā daļa šo partiju ir spējīgas viņus uzrunāt, kaut ko piedāvāt? Latvijas politikā ir brīva niša spēkiem, kas piedāvā lielākas sadarbības iespējas starp kopienām. Uz to, iespējams, pretendē vairākas jaunizveidotās partijas. Latviešu partijām, kas pretendē uz krievu elektorātu, neizbēgami būs jāmeklē saprātīga kompromisa iespējas. Un vēlreiz runājot par sociāldemokrātijas nākotni, vēlos uzsvērt: nevar būt sociāldemokrāts un reizē arī nacionālists.
Kā, runājot arī par valsts lomas stiprināšanu, raugāties uz prezidenta Andra Bērziņa centieniem stiprināt izpildvaru un atbalstu idejai par valsts vēlētu prezidentu ar daudz plašākām funkcijām kā patlaban?
Tas, par ko pašreiz runā prezidents, nav nekas jauns. Protams, var diskutēt par tautas vēlētu prezidentu, taču, runājot par prezidentālu republiku, ir viena problēma – lai šāds prezidents tiktu ievēlēts, viņam sacensībā ar citiem pretendentiem ir jāatspoguļo noteiktās sabiedrības daļas intereses. Savukārt, ja viņš kļūst par prezidentu, viņam ir jārīkojas visas sabiedrības vārdā, un ne vienmēr tas ir iespējams. It īpaši sarežģīti tas būtu Latvijā, kur pastāv divkopienu sabiedrība.
Savukārt runājot par izpildvaru, problēma, pret kuru patlaban vēršas prezidents Bērziņš, lielā mērā ir saistīta ar pārāk zemo politiskās konkurences līmeni. 31 deputāts Saeimā patlaban vispār ir ārpus jebkādām sarunām par valdības veidošanu. Valdība veidojas tikai uz 69 deputātu balsu pamata. Tādējādi, ja nav konkurences, katrs ir liels kungs, jo var paļauties uz to, ka nav kam viņu nomainīt.
Prezidenta Bērziņa salīdzinoši lielā popularitāte ir saistīta nevis ar to, ka viņš būtu superintelektuālis, kas spēj visu racionāli un izsvērti izskaidrot, bet ar to, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem viņš šķiet kā onkulis no blakussētas, ar kuru viņi sevi var identificēt. Cilvēki arī uzskata: viņš ir turīgs un pietiekami gados, lai nebūtu no kāda atkarīgs. Diemžēl vienlaikus Bērziņš atspoguļo arī to pašu tendenci, ar ko Latvija būtiski atšķiras no lielākās daļas citu Eiropas valstu – ar sabiedrības atbalstu idejai par vienu autoritāro līderi, kurš atnāks un visu nokārtos. Tās ir cerības, kas ir apgriezti proporcionālas cilvēku ticībai pašiem sev – sabiedrības īpašībai, kas ir ļoti svarīga demokrātijai.
Un vēl viens aspekts – atbildot uz žurnālista jautājumu par braukšanu uz olimpiskajām spēlēm Krievijā, neraugoties uz cilvēktiesību pārkāpumiem šajā valstī, prezidents norādīja, ka arī Latvijā tās tiek ignorētas. Piedodiet, bet salīdzināt cilvēktiesības Krievijā ar cilvēktiesībām Latvijā, kas dzīvo pēc visiem Eiropas Savienības standartiem, ir augstākajā mērā nekorekti! Uz šī fona prezidenta izteikumi, ka viņš vēlētos dabūt savā pakļautībā drošības iestādes SAB un KNAB un Latvijas Banku, ir stūrēšana Latvijas līdzšinējai attīstībai pilnīgi pretējā virzienā. Adekvāta rīcība būtu nevis šo iestāžu pakļaušana labajam tēvocim, bet gādāšana, lai tās var neatkarīgi un kompetenti strādāt.
