Demokrātijā parlaments reprezentē savus vēlētājus. Taču vai parlamenta sastāvam nāktos būt sabiedrības spogulim, vai tomēr – kaut kam vairāk, lai tas spētu nodrošināt valsts attīstību?
Tas ir sens strīds, kura pirmsākumi aizsniedzas XVIII gadsimtā; par šo jautājumu aktīvi diskutēja vēl ASV politiskās sistēmas pamatlicēji. Ja runājam par atspoguļošanu sabiedrības sociālās struktūras nozīmē, tad grūti saprast, kādā ziņā mūsdienu parlamentam, kas sastāv no profesionāliem politiķiem, vajadzētu atspoguļot sabiedrības sarežģīto struktūru. Reizē ir viens jautājums, kurā Latvijai arī šajā jomā ir vēl daudz darāmā. Tā ir sieviešu pārstāvniecība parlamentā, kas 12. Saeimā ir samazinājusies salīdzinājumā ar iepriekšējiem sasaukumiem.
Vai parlamentāriešiem ir jāatspoguļo savu vēlētāju intereses un viedokļi? Protams, citādi viņiem nebūs elektorālā atbalsta. No otras puses, parlamentārietim ir jābūt pietiekami kompetentam, spējīgam pārliecināt savus vēlētājus un reizēm aizstāvēt viedokli, kas nav populārs vēlētāju vidū, gatavam panākt saprātīgus kompromisus parlamentā. Tas, protams, izvirza augstas prasības attiecībā uz politiskās elites kvalitāti un atlases mehānismiem.
Ļoti svārstīgas ir vēlētāju politiskās simpātijas – pēdējās divās Saeimas vēlēšanās nomainījusies puse tās sastāva, salīdzinot ar iepriekšējo sasaukumu. Kā to vērtēt no demokrātijas attīstības viedokļa?
Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt, ka tas ir labi vai slikti. Vērtējot kvantitatīvi – skaidrs, ka, ja pēc vēlēšanām nomainītos astoņdesmit deputātu, tas nebūtu labi. Ja tikai desmit – arī. Jāskatās, cik lielā mērā katra kārtējā deputātu nomainīšanās pēc vēlēšanām iekļaujas valsts politisko līderu izaugsmes vispārējā kontekstā.
Vērtējot šo Saeimu, mēdz norādīt uz deputātu Kaimiņu, kurš ar videokameru seko kolēģiem līdz pat tualetes telpām. Taču katrā sasaukumā ir bijuši kādi dīvaiņi. Tas ir teju neizbēgami, sevišķi tādā vēlēšanu sistēmā kā Latvijā, pateicoties kurai, ja atceramies, deputāta kandidāts Kaimiņš no 35.vietas sarakstā tika pacelts līdz pirmajai.
Kā viena no nopietnākajām problēmām pētījumā izcelts ievērojamais līdzdalības kritums vēlēšanās – pēdējo desmit gadu laikā tas pievirzījies 50% robežai. Vai tas nozīmē, ka tuvojamies situācijai, kad parlaments zaudē leģitimitāti?
Piemēram, ASV pēdējos gadu desmitos lielākā daļa prezidentu ir ievēlēti ar sabiedrības mazākuma balsīm. Ja vidēji vēlētāju līdzdalība ASV ir 50% un prezidentu ievēlē puse no nobalsojušajiem, amatā stājas prezidents, kam atbalstu paudusi ceturtā daļa pilsoņu. Un tur nekā traka nav. Līdzdalības līmenis Latvijā ir līdzīgs. Tas ir zems, bet ne katastrofāls, un pats par sevi nav nekas traģisks. Tai pašā laikā attīstītās demokrātijās, kur vēlēšanu apmeklētība ir tāda pati kā Latvijā vai pat zemāka, zemo līdzdalību kompensē daudzas citas pilsoniskās aktivitātes. Latvijā diemžēl šis kompensējošais faktors ir stipri nepietiekams. Politiskās līdzdalības līmenis ir zems un nepieaug.
Latvijā nepietiekamo līdzdalību vēlēšanās, iespējams, nosaka tas, ka liela daļa vēlētāju balso par tādu sarakstu, kam ir lielākas izredzes pārvarēt piecu procentu barjeru, nevis par sarakstu, kurš visprecīzāk pauž viņu uzskatus. Bieži vien tas nozīmē izvēlēties "mazāko ļaunumu". Kā to vērtēt?
Tas, pirmkārt, ir jautājums par to, cik skaidri Latvijas iedzīvotāji apzinās savas intereses. Šeit zināmā mērā atgriežamies pie jautājuma par sabiedrības etnolingvistisko grupu savstarpējām attiecībām. Viens no iemesliem ļoti augstajai materiālās nevienlīdzības pakāpei Latvijā ir tas, ka pie varas visus iepriekšējos 25 neatkarības gadus ir bijušai labējie politiskie spēki. Rezultāts ir acīmredzams. Mums labi zināmais rādītājs Džini koeficients pēdējos padomju gados Latvijā bija apmēram 25 – tāds kā Zviedrijā, ja nerunājam par absolūto bagātību, bet to, kā tā tiek sadalīta. Tagad šis skaitlis ir 37. Tas ir dramatisks pieaugums. Dažs politiķis te droši vien teiktu: neko nevarēja darīt, mums no plānveida ekonomikas bija jāpāriet uz tirgus ekonomiku. Muļķības! Paskatieties uz tādām valstīm kā Slovēnija, Slovākija, Čehija un jūs konstatēsiet, ka tās izgāja caur šīm transformācijām bez traģiska nevienlīdzības pieauguma.
Latvijā diemžēl izveidojies priekšstats, ka viss kreisais politikā ir krieviskais. Rezultāts ir bēdīgs visai sabiedrībai. 20 gadus mums mēģina iestāstīt, ka latvieša dabiskais stāvoklis ir būt labējam. Iznākumā, bez šaubām, dzīvojam regresīvās nodokļu sistēmas apstākļos. Bagātie maksā proporcionāli mazāk nekā nabagie. Divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju apgalvo, ka pēc savas pārliecības ir labēji orientēti, bet, kad viņiem uzdod klasiskos jautājumus par to, kādai vajadzētu būt valsts lomai attiecībā pret indivīdu, izrādās, ka patiesībā divas trešdaļas ir kreisie. Un te atklājas, ka reālās intereses cilvēkiem Latvijā bieži vien ir pilnīgi atšķirīgas no tām, par ko viņi balso vēlēšanās. Cilvēkiem nav skaidrs, ko viņi īsti grib. No otras puses, šajā ziņā nav skaidras nostājas arī partijām. Piemēram, "Vienotībai".
Nabadzības riskam vai sociālai atstumtībai Latvijā pakļauta trešdaļa iedzīvotāju jeb 645 000 cilvēku, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Pētījumā secināts: dramatiski pieaugusi sociāli ekonomiskā nevienlīdzība, valsts modernizācijas augļus pilnā mērā bauda tikai neliela sabiedrība daļa. Vai bez plaša vidusslāņa, kāda Latvijā vismaz tuvākajā desmitgadē nebūs, valstī vispār ir iedomāja demokrātijas attīstība?
Protams, vidusslānis ir demokrātijas pamats, arī sabiedrības stabilitātes garants. Ne velti partiju priekšvēlēšanu lozungos – pievērsiet te uzmanību "Vienotībai" – bija iekļauta nevienlīdzības pārvarēšana. Būtu labi, ja viņi to atcerētos un būtu jau sen sapratuši, ka tirgus visu neatrisina. Mana vispārīga atbilde ir: jā, ja turpināsies šāda sabiedrības bagātības sadalījuma nevienlīdzība, tas ir drauds demokrātijai Latvijā.
Nav nekāda pamata domāt, ka pārskatāmā nākotnē Latvijā rastos priekšnosacījumi straujai vidusslāņa attīstībai.
Viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem Latvijas sekmīgai ekonomiskajai attīstībai nākotnē ir attiecību sakārtošana starp etnolingvistiskajām grupām, jo, manuprāt, tas, ka gadiem ilgi formālais vēlēšanu uzvarētājs, par kuru balsojusi liela daļa sabiedrības, netiek valdībā, rada nestabilitāti, mazina izvēles iespējas, ļauj koalīcijā esošajiem politiskajiem spēkiem justies neaizvietojamiem un distancēties no sabiedrības.
Tātad "Saskaņa" ir jāņem koalīcijā?
Mani neinteresē "Saskaņas" līderu politiskā nākotne. Mani interesē, lai Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji justu, ka tiek pārstāvēti valsts politiskajā varā. Tas var tikt realizēts gan tā, ka "Saskaņa" ir valdībā, gan tā, ka latviešu partijas beidzot sāk uzrunāt krievu vēlētājus. Patlaban šīs partijas cīnās vienīgi par latviešu elektorātu, krievu vēlētāju principā atstājot tikai un vienīgi "Saskaņai".
Runājot par pēdējām vēlēšanām, kurās "Saskaņa" saņēma mazāk balsu nekā iepriekš, jājautā: kur palika šis krievu elektorāts? Daļa ir nobalsojusi par tā dēvētajām latviešu partijām. Reizē ir svarīgi ņemt vērā, ka tikai pusotrs procents vēlētāju savas balsis atdeva par Latvijas Krievu savienību. Krievu vēlētājs negrib šūpot laivu un balsot par politiskajiem spēkiem, kuri atklāti orientējas uz Krieviju.
Eiropas Komisija ir kritizējusi Latviju par to, ka politiskās partijas dibināšana ir atļauta tikai Latvijas pilsoņiem. Vai vajadzētu šādas tiesības dot arī nepilsoņiem?
Manuprāt, Latvijā vispār ir jādomā, kā veicināt krievvalodīgo kopuma un it īpaši nepilsoņu politiskās līdzdalības iespēju palielināšanu. Uzskatu, ka nav pamatoti arī visi Latvijas politiskajā telpā izskanējušie argumenti, ka nepilsoņiem nav dodamas pašvaldību vēlēšanu tiesības. Igaunija, kura to lielā nepilsoņu skaita dēļ vairākās valsts ziemeļaustrumu pašvaldībās bija spiesta izdarīt 90.gadu sākumā, tagad no tā ir ieguvēja. Tam ir vairākas pozitīvās puses, un ir skaidrs, ka tas darbojas arī kā ventilis, pa kuru iziet liekajai etniskajai spriedzei.
Mums ir jāatbrīvojas no ilūzijas, ka Latvijas pilsonība ir vajadzīga tikai un vienīgi nepilsoņiem. Nē, pilsonība nepilsoņiem, viņu politiskā līdzdalība ir vajadzīga mums pašiem, jo tā ir saite, kas šo sabiedrības daļu vieno ar Latvijas valsti. Šajā ziņā es atbalstītu arī tiesības Latvijas nepilsoņiem dibināt politiskās partijas. Izskatās, ka patlaban mums to liedz darīt latviešu vidū diemžēl plaši pārstāvētā kolektīvā nepilnvērtības kompleksa radītās bailes.
Sabiedrības pētnieki ir norādījuši, ka latvieši savā valstī jūtas kā minoritāte.
Piedodiet, bet latvieši ir dominējuši valsts politiskajā dzīvē 20 gadus! No šī nepilnvērtības kompleksa rodas daudzas problēmas. Viena no tādām, kas joprojām nav sabiedrībā izrunāta, ir referendums par valsts valodu. Par ko no krievu valodā runājošo puses patiesībā tas bija? Ne tik daudz par valodu, cik par atzinību. Šī sabiedrības daļa atgādināja, ka viņi šeit dzīvo un viņus ir jāņem vērā.
Es šaubos, ka lielākā daļa to cilvēku, kuri balsoja par krievu valodu kā valsts valodu, šādu iznākumu patiešām gribēja. Drīzāk viņi vēlējās, lai viņu valodai, kurā runā trešdaļa valsts iedzīvotāju, būtu kāds oficiāls statuss. Patlaban krievu valodai Latvijā ir tāds pats statuss kā, piemēram, svahili vai malajiešu valodai - visas tās ir svešvalodas. Sociālajās zinātnēs ir tāds jēdziens "spēle ar nulles iznākumu" - cik viens iegūst, tik otrs zaudē. Taču valodas politikā tā tas nav. Izrādot saprātīgu cieņu citā valodā runājošiem līdzpilsoņiem, ieguvēja būs visa sabiedrība.
Pētījuma autori norāda – uzskatīsim savu uzdevumu par izpildītu, ja audita nodaļas un pievienotie socioloģiskās aptaujas materiāli rosinās diskusijas, padziļinās izpratni un veicinās pilsoņu kopdarbību tālākā Latvijas sabiedrības demokratizācijā. Vai politiķi līdzšinējos demokrātijas attīstības pētījumos ir iedziļinājušies? Kādu rezonansi tie ir radījuši?
Mēs to popularizējam. Mums ir bijušas tikšanās ar deputātiem vairākās parlamenta komisijās, arī ministrijās. Plānojam doties uz valsts reģionālajiem centriem. Tuvākajā laikā publicēsim audita tulkojumu angļu valodā, prezentēsim to ārvalstu vēstniekiem un masu medijiem. Katrā ziņā visur saņemam atzinību par to, ka šis ir ļoti pamatīgs pētījums par demokrātisko procesu attīstību Latvijā, kādu jūs diezin vai kaut kur citur atradīsiet. Neesmu tik naivs, lai domātu, ka šis pētījums spētu radikāli iespaidot Latvijas politiķu uzskatus, sevišķi tādos sensitīvos jautājumos kā etniskā un valodu politika.
Rezumējot var teikt: pilnīgas demokrātijas nav; demokrātija vienmēr ir process, un mēs varam runāt tikai par virzību, nevis sasniegtu galamērķi. Vai Latvijā ir demokrātija? Īsā atbilde: jā, ir, bet nepilnīga. Latvijā neapšaubāmi ir demokrātiska sabiedrība, un augšupejoša attīstība atspoguļojas ne tikai institūcijās, bet arī cilvēku domāšanā. Cilvēki novērtē demokrātiju, tā, protams, ir pilnveidojama, taču – tikai ar demokrātiskām metodēm.
