Pilsonības likumu atvēra visai formāla iemesla dēļ – saistībā ar Naturalizācijas pārvaldes (NP) likvidēšanu un tās funkciju nodošanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP). Taču vienlaikus šī politiski ļoti jutīgā likuma atvēršana bija reta iespēja tajā iekļaut jau pirms gadiem faktiski sagatavoto normu par dubultpilsonības piešķiršanas iespēju ārpus Latvijas dzimušo mūsu valsts pilsoņu pēcnācējiem.
Kā jau minēts, 23. oktobrī valdība konceptuāli atbalstīja NP reorganizāciju, tās funkcijas paredzot nodot PMLP. Taču Ministru prezidents Valdis Dombrovskis otrdien atsauca Pilsonības likuma grozījumu projektu no nākamā gada valsts budžeta likumprojektu paketes saistībā ar jautājumu par dubultpilsonības piešķiršanu.
Politiķi atzīst likuma nepilnības, taču atsakās rīkoties
Ideju par dubultpilsonības iespējas radīšanu ārvalstīs dzimušo Latvijas pilsoņu bērniem jau 2007. gadā valdības līmenī iniciēja tagad likvidētais Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS). Jau tolaik, ņemot vērā ievērojamo uz ārvalstīm izbraukušo Latvijas iedzīvotāju skaitu, šīs iniciatīvas mērķis bija nezaudēt šos bērnus Latvijai, dodot viņiem iespēju būt Latvijas pilsoņiem arī tad, ja vecāki izšķirtos par labu ārvalsts pilsonībai. Otra kategorija, kurai tolaik ĪUMSILS vēlējās dot dubultpilsonības iespēju, ir Otrā pasaules kara bēgļi jeb tie cilvēki, kuriem bija iespēja iegūt dubultpilsonību līdz 1995. gadam.
Kā līdz šim norādījuši cilvēktiesību eksperti, pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā pieņemtais Pilsonības likums uzskatāms par novecojušu un arī amorālu. Proti, šis normatīvais akts satur juridisku nevienlīdzību starp ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu bērniem, diferencējot tos atkarībā no izcelsmes. Tas šiem bērniem kā atsevišķiem tiesību subjektiem rada nopietnas publiski tiesiskas un privāttiesiskas problēmas.
Dubultpilsonības idejai bija jāgūst visu koalīcijas partneru atbalsts, jo tolaik, tāpat kā pašlaik, pastāvēja partiju akceptēts nosacījums, ka politiski jutīgais Pilsonības likums ir atverams vienīgi pēc vienprātības principa. Šāda vienprātība tā arī nav radusies.
"No likumdošanas viedokļa pareizāk būtu izstrādāt jaunu likumu, nevis grozīt pašreizējo un uzlikt kārtējo „ielāpu”."
Iebildumi bija arī Tieslietu ministrijai (TM), norādot, ka ĪUMSILS ierosinājums ir pretrunā ar Pilsonības likuma garu. Toreizējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš LV.LV norādīja: „Ja ieviestu dubultpilsonību, nebūtu īsti zināms, cik būs Latvijas pilsoņu un kas tie būs. Tas izvirza vairākus loģiskus jautājumus. Vai mēs esam ieinteresēti iegūt tādu pilsoņu kopumu, kura lielumu un lojalitāti attiecībā pret valsti mēs nezinām? Vai mēs zinām, cik citu valstu pilsoņi turpmāk iegūs Latvijas pilsonību un kuru valstu pilsoņi tie būs? (..) Esmu pārliecināts, ka uz šiem jautājumiem dubultpilsonības atbalstītājiem atbildes pagaidām nav un diez vai tik drīz būs.” Vienlaikus ministrs atzina: Pilsonības likums ir novecojis – Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā, un likums jau vairākkārt grozīts. Tādēļ „no likumdošanas viedokļa pareizāk būtu izstrādāt jaunu likumu, nevis grozīt pašreizējo un uzlikt kārtējo „ielāpu”.”
Līdzīgu viedokli pauž arī bijušais ĪUMSILS vadītājs Oskars Kastēns: likums ir novecojis, taču pašreizējā koalīcija, neraugoties uz acīm redzamām problēmām, ko šis stāvoklis rada, baiļu un patiesas intereses trūkuma dēļ Pilsonības likumam klāt neķersies.
Abu pašreizējo TM vadītāju – tieslietu ministra Mareka Segliņa un ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Lazdovska – viedoklis ir vienāds: „Pašlaik nav atbalstāms jautājums par dubultpilsonības jēdziena iekļaušanu Pilsonības likumā, jo tas nav budžeta paketes jautājums, proti, Pilsonības likums tiks atvērts tikai un vienīgi budžeta apstiprināšanas procesā, lai tajā veiktu izmaiņas attiecībā uz Naturalizācijas pārvaldes funkciju nodošanu PMLP,” vēl pirms premjerministra lēmuma atsaukt grozījumus LV.LV informēja TM pārstāve Jana Saulīte. Pašlaik diskusija par dubultpilsonības iespēju paplašināšanu nav plānota, „jo izmaiņas Pilsonības likumā ir saistītas tikai un vienīgi ar budžeta veidošanu, nevis fundamentāliem grozījumiem likuma jēgā un saturā,” informē J. Saulīte. Koalīcijas partijas ir vienojušās, ka šis jautājums pirms vēlēšanām netiks kustināts, norāda M. Segliņš.
Tiesa, gan ministrs, gan valsts sekretārs atzīst: būtu nepieciešama diskusija par iespējām piešķirt dubultpilsonību ārvalstīs dzimušiem Latvijas Republikas pilsoņu bērniem ar nosacījumu, ka, sasniedzot 18 gadu vecumu, cilvēks izvēlas, kuras valsts pilsonis viņš turpmāk būs, un dubultpilsonība tālāk nesaglabājas.
Savulaik, ĪUMSILS virzot dubultpilsonības iniciatīvu, plašu atbalstu tai pauda Pasaules brīvo latviešu apvienība, kā arī latviešu diasporas pārstāvji Īrijā, Brazīlijā un citās valstīs, pastāstīja O. Kastēns.
Pilsonības likums un tā problēmas praksē
Praksē konstatējamās problēmas bērnu tiesību aizsardzībā, kas rodas saistībā ar pilsonības jautājumiem, strukturāli varētu iedalīt divos posmos: problēmas, kas saistītas ar Latvijas pilsonības iegūšanu kā tādu; otrkārt, problēmas, kas saistītas ar dubultpilsonības pieļaujamību – LV.LV skaidro juridisko zinātņu doktorante Anda Ozola, savulaik Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās ministra juridiskā padomniece.
Pašlaik Pilsonības likumā pilsonības iegūšanas pamati bērniem ir pēc asinsradniecības, pēc dzimšanas vietas un pēc abiem minētajiem faktoriem vienlaikus.
Pilsonības likums nosaka, ka Latvijas pilsoņi ir:
- bērni, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;
- bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;
- bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.
Problēma, kā norāda A. Ozola, ir saistīta ar Pilsonības likuma 3. pantu, kurš atrunā situāciju par bērna pilsonību gadījumos, kad Latvijas pilsonis ir tikai viens no vecākiem. Likums nosaka: ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks, bērns ir Latvijas pilsonis, ja viņš:
- ir dzimis Latvijā;
- ir dzimis ārpus Latvijas, bet vecākiem vai tam no vecākiem, ar kuru kopā bērns dzīvo, pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī ir Latvijā.
Iepriekšminētajos gadījumos vecāki, savstarpēji vienojoties, var izvēlēties bērnam otras (nevis Latvijas) valsts pilsonību. Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks un abu vecāku pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, bērna pilsonību nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties. Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs - bezvalstnieks vai nav zināms, bērns ir Latvijas pilsonis neatkarīgi no dzimšanas vietas.
No minētajām likuma normām izriet: ja bērna dzimšanas brīdī viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs – citas valsts pilsonis, tad bērns nebūt automātiski neiegūst Latvijas pilsonību uz asinsradniecības pamata, norāda juriste.
Lai Latvijas pilsoņa bērns iegūtu Latvijas pilsonību, tiek izvirzīti papildu kritēriji, kas izriet no dzimšanas vietas: bērnam jābūt dzimušam Latvijā, vai gadījumā, ja bērns dzimis ārpus Latvijas, – abiem vai vienam no vecākiem - tam, ar kuru bērns dzīvo kopā, - bērna dzimšanas brīdī jābūt pastāvīgai dzīvesvietai Latvijā.
"Koalīcijas partijas ir vienojušās, ka šis jautājums pirms vēlēšanām netiks kustināts."
Minētajos gadījumos vecāki, savstarpēji vienojoties, var izvēlēties otras valsts (nevis Latvijas) pilsonību; vai, ja abu vecāku (Latvijas pilsoņa un ārvalstnieka) pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, bērna pilsonību nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties.
Tātad attiecībā uz bērniem, kuriem abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, pastāv tiešā saikne starp valsti un bērnu – automātiskā pilsonības piešķiršana. Bet attiecībā uz bērniem, kuriem viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs ārvalstnieks - tiešās saiknes nav, jo griba piešķirt pilsonību bērnam ir atstāta vecāku izvēles ziņā.
No bērnu tiesiskās aizsardzības viedokļa pašlaik aizsargātāki ir bērni, kuriem abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, un bērni, kuru dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs – bezvalstnieks vai nav zināms. Tātad pastāv juridiska nevienlīdzība starp bērniem, diferencējot tos atkarībā no izcelsmes. Tas savukārt rada nopietnas gan publiski tiesiskas, gan privāttiesiskas sekas tieši bērnam kā atsevišķam tiesību subjektam, norāda A. Ozola.
Arī attiecībā uz dubultpilsonības pieļaujamību, Pilsonības likuma normas ir pretrunīgas, skaidro juriste. Pilsonības likuma Pārejas noteikumu 1. pants nosaka: Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi. Pēc reģistrācijas viņi pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notikusi līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējušās pēc 1995. gada 1. jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).
Pilsonības likuma 9. pants nosaka, ka personai, kura tiek uzņemta Latvijas pilsonībā, nedrīkst izveidoties dubulta pilsonība. Ja Latvijas pilsoni saskaņā ar ārvalsts likumiem vienlaikus var uzskatīt arī par attiecīgās ārvalsts pilsoni, tiesībattiecībās ar Latvijas Republiku viņš uzskatāms vienīgi par Latvijas pilsoni, skaidro juriste.
Pretruna ir arī likuma 13. pantā par uzņemšanu pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Personu, kurai ir īpaši nopelni Latvijas labā, bet kurai nav tiesību naturalizēties šajā likumā paredzētajā vispārējā kārtībā, var uzņemt Latvijas pilsonībā ar Saeimas lēmumu. Uzņemot pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā, uz personu netiek attiecināti šā likuma vispārējie noteikumi par uzņemšanu pilsonībā. Praksē, neraugoties uz dubultpilsonības aizliegumu personām, kas uzņemtas Latvijas pilsonībā, cilvēkiem, kas uzņemti pilsonībā ar Saeimas lēmumu, nereti tiek saglabāta jau esošā pilsonība, norāda A. Ozola.
"Neatrisinātais jautājums rada nopietnas gan publiski tiesiskas, gan privāttiesiskas sekas tieši bērnam."
Pilsonības likuma 24. pants paredz, ka Latvijas pilsonību var atņemt ar apgabaltiesas lēmumu, ja persona ieguvusi citas valsts pilsonību (pavalstniecību), neiesniedzot iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības. Tā kā šis pants ir bez atrunām, tad pēc būtības tas ir attiecināms uz visām personām, kurām ir arī citas valsts pilsonība, tai skaitā uz Pilsonības likuma Pārejas noteikumu 1. punktā minētajām, kā arī, protams, uz bērniem, kuras saskaņā ar mītnes zemes likumiem ir ieguvušas konkrētās valsts pilsonību, norāda juriste. Tādējādi gadījumos, ja tikai viens no bērna vecākiem ir Latvijas pilsonis, likums var radīt situācijas, kurās bērna tiesību aizsardzība no Latvijas valsts puses nav iespējama, uzskata A. Ozola.
Savukārt Pilsonības likuma 3. panta daļas, kas paredz abu vecāku vienošanos par Latvijas pilsonības piešķiršanu bērnam, ignorē bērna tiesības pašam (pēc pilngadības sasniegšanas) izvēlēties savu pilsonību, kā arī faktiski nodod vecāku rokās (pārsvarā tas būs tieši tas no vecākiem, kuram ir ārvalsts pilsonība) jautājuma izlemšanu par Latvijas pilsoņu kopumu, kas tomēr ir katras valsts pašas ziņā, pauž juriste. Ja jau bērnam no dzimšanas brīža saskaņā ar dzimšanas vietas faktoru ir tiesības uz Latvijas pilsonību, jo viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, tad bērna pilsonības jautājuma galavārds būtu jāsaka Latvijas valstij, nevis bērna tēvam vai mātei – ārvalsts pilsonim, uzskata A. Ozola.
Pilsonības likuma trūkumus ir iespējams novērst tikai divos veidos – grozot veco likumu vai radot jaunu. Politiķi ir skaidri pateikuši, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām likumu saistībā ar pilsonības jautājumu nekustinās. Ņemot vērā, ka nav sevišķa pamata etniskā dalījuma straujai izzušanai Latvijas politisko partiju spektrā, pilsonības problēmas diezin vai būs arī nākamās Saeimas steidzamāko darbu skaitā.
