„Jautājumam par dubultpilsonību ir jāgūst visu koalīcijas partneru atbalsts, jo pilsonības likums ir atverams vienīgi pēc vienprātības principa. Pašlaik pret dubultpilsonību iebilst Tieslietu ministrija, norādot, ka tā būtu pretrunā ar pilsonības likuma garu,” intervijā LV.LV šā gada 14.aprīlī pauda īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Oskars Kastēns.
„Jautājumā par Pilsonības likuma garu ir jāņem vērā katra konkrētā ar pilsonības jautājumiem saistītā normatīvā akta mērķis un vieta valsts vēsturiski juridiskajā attīstībā. 1919.gada 23.augusta "Likums par pavalstniecību" pirmreizēji iedibināja Latvijas pilsoņu kopumu un noteica tā brīža politiskajai situācijai atbilstošus pilsonības politikas pamatprincipus. 1991.gada 15.oktobra Augstākās Padomes lēmums "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem", pirmkārt, nodrošināja Latvijas pilsoņu kopuma pēctecību valsts tiesību pēctecības kontekstā un, otrkārt, noteica tā brīža situācijas izvērtējumam atbilstošus pilsonības politikas pamatprincipus, kuri tika iestrādāti 1994.gada Pilsonības likumā. (..). Saglabāt Latvijas pilsoņu kopumu ir pašlaik nepieciešamais virsuzdevums, kuru vairs nespēj nodrošināt pašreizējā 1994.gada Pilsonības likuma redakcija,” publikācijā LV.LV šā gada 28.aprīlī pauž O.Kastēna padomniece juridiskajos jautājumos Anda Ozola.
|
|
LV.LV jautā tieslietu ministram Gaidim Bērziņam
Vai Pilsonības likuma 1994.gada redakcija spēj nodrošināt Latvijas pilsoņu kopuma saglabāšanu apstākļos, kad tas strauji sarūk, lielam skaitam iedzīvotāju pametot valsti uz nezināmu laiku?
– Jāatzīst, ka Pilsonības likums, kurš tika pieņemts neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ir novecojis. Šajā laikā valstī ir notikušas dinamiskas izmaiņas, tajā skaitā Latvija ir kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti. Turklāt likums ir arī vairākkārtīgi grozīts. Ņemot vērā šos apstākļus, no likumdošanas viedokļa pareizāk būtu izstrādāt jaunu likumu, nevis grozīt pašreizējo un uzlikt kārtējo ielāpu.
Tomēr jebkādas izmaiņas un jauninājumus nav pieļaujams veikt bez rūpīgas esošās situācijas analīzes un veicamo izmaiņu izvērtējuma. Pašlaik, pastāvot dubultpilsonībai izņēmuma apstākļos, ir apzināts pilsoņu kopums. Piemēram, ja ieviestu dubultpilsonību, nebūtu īsti zināms, cik būs Latvijas pilsoņu un kas tie būs. Tas izvirza vairākus loģiskus jautājumus. Vai mēs esam ieinteresēti iegūt tādu pilsoņu kopumu, kura lielumu un lojalitāti attiecībā pret valsti mēs nezinām? Vai mēs zinām, cik citu valstu pilsoņi turpmāk iegūs Latvijas pilsonību un kuru valstu pilsoņi tie būs? Turklāt jāņem vērā, ka pilsonība rada ne tikai tiesības, bet arī pienākumus. Esmu pārliecināts, ka uz šiem jautājumiem dubultpilsonības atbalstītājiem atbildes pagaidām nav un diez vai tik drīz būs.
Kāds ir jūsu viedoklis par ĪUMSILS konkrēto ierosinājumu radīt iespēju iegūt dubultpilsonību Latvijas pilsoņu bērniem, kas dzimuši ārpus Latvijas?
– Kā jau minēju, jebkurš priekšlikums, kurš skar pilsonību, ir rūpīgi izvērtējams. Konkrēto ĪUMSILS priekšlikumu, manuprāt, varētu atbalstīt, ja tiktu paredzēta norma, ka pēc 18 gadu sasniegšanas noteiktā laikā no vienas pilsonības ir jāatsakās. Vienlaikus vēršu uzmanību uz to, ka sabiedrībā plašāka diskusija par šo tēmu nav bijusi. Manuprāt, tā ir absolūti nepieciešama un bez tās lēmumus pieņemt nedrīkst. Tāpēc, kā jau minēju, esmu pret likuma lāpīšanu.
"Pilsonības likums, kurš tika pieņemts neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ir novecojis,"
tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš
Ir bažas, ka pastāv juridiska nevienlīdzība starp bērniem, diferencējot tos atkarībā no viņu izcelsmes, kas rada nopietnas gan publiski tiesiskas, gan privāttiesiskas sekas tieši bērnam kā atsevišķam tiesību subjektam. Vai tam var piekrist? Vai būtu jādomā arī par dubultpilsonības pieļaušanu bērniem, kuriem viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs – Eiropas Savienības pilsonis?
– Piekrītu, ka šāda problēma pastāv – ir bijuši tādi gadījumi, kad pēc šķiršanās, kur vecākiem ir dažādas pilsonības, Latvijas valsts nevar juridiski aizstāvēt savu pilsoņu bērnus, jo viņi nav Latvijas pilsoņi. Šis noteikti varētu būt viens no risināmiem jautājumiem jauna Pilsonības likuma kontekstā.
Tikai četrās ES dalībvalstīs, kā norāda A.Ozola, dubultpilsonība nav pieļauta – Dānijā, Igaunijā, Čehijā, Luksemburgā –, no kurām Čehijā 2005.gadā tika izstrādāts jauns likumprojekts, kas paredzēja pilnīgu dubultpilsonības akceptēšanu (atrodas parlamentā), bet Luksemburgas valdība paziņojusi, ka dubultpilsonība tiks ieviesta tuvākajā laikā. Viedoklis par Latviju Eiropas valstu pilsonības politikas kontekstā.
Pirmkārt, nevaru piekrist, ka tikai četrās. Dubultpilsonība nav pieļauta arī Nīderlandē un Beļģijā. Austrijā, Vācijā un Lietuvā tā ir atļauta tikai izņēmuma gadījumos. Otrkārt, ir maldīgi domāt, ka dubultpilsonība ir tāda kā modes tendence visās ES valstīs. Tā nav. Uzskatu, ka arī Latvijai šis jautājums skatāms savu valstisko un nacionālo interešu, nevis Eiropas kontekstā.
