Partiju ideoloģisko orientāciju un dalījumu kreisajos un labējos politiskajos spēkos tradicionālā izpratnē nosaka galvenokārt to attieksme pret valsts ietekmi ekonomiskajos un sociālajos procesos. Jo lielāka loma partijas programmā atvēlēta valstij un valsts pārvaldes institūcijām, jo vairāk šis politiskais spēks atbilst kreisajam politiskā spektra spārnam. Savukārt labējo spārnu raksturo lielākas uzmanības veltīšana indivīda un uzņēmējdarbības brīvībai, paredzot mazu valsts iejaukšanos ekonomiskajos procesos. Savukārt tie politiskie spēki, kuri piedāvā sabalansētu pieeju jeb vidusceļu starp abu iepriekš minēto spārnu pozīcijām, pieder centristiem.
Tradicionāli kreisā spārna partijas vairāk atbalstījusi sociāli nenodrošinātākā sabiedrības daļa – mazatalgoti strādnieki, pensionāri, studenti, bezdarbnieki, bet uzņēmēji un daļa materiāli nodrošinātā vidusslāņa – labējos politiskos spēkus.
Pēc etniskā principa un mirkļa vajadzībām
Politisko partiju skaidra piederība kādam no spektra flangiem dod iespēju vēlētājam prognozēt to politisko darbību un izredzes iekļauties koalīcijā pēc vēlēšanām. Taču Latvijas iekšpolitikas īpatnība jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas bijusi politiskā spektra sašķeltība pēc etniskās piederības, ar tā kreiso spārnu identificējot uz krieviski runājošo sabiedrības daļu orientētos politiskos spēkus, bet labējam pieskaitot tradicionāli latviešu atbalstītās jeb nacionāli pozicionētās partijas. Tas, latviešiem kreisu ekonomisko un sociālo politiku uzlūkojot kā tuvu komunistiskajai, novedis pie kreisa politiskā piedāvājuma noraidīšanas.
“Latvijas vēlētājs nav idejisks, bet etnisks un vadās pēc mirkļa interesēm,” skaidro politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes profesore, kādreizējā Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. ”Tādējādi, sekojot arī citviet pasaulē vērojamām tendencēm, kad partiju pozicionēšanās kādā no tradicionālajiem politikas flangiem kļūst arvien neskaidrāka un politikā zūd ierastās ideoloģiskās aprises, politiskie spēki Latvijā cenšas reaģēt uz to, kas konkrētajā brīdī ir aktuāls sabiedrībā, vienlaikus saglabājot iegājušos orientāciju uz krievvalodīgo vai latviešu elektorātu,” norāda I. Kreituse. Iepriekš teikto apstiprina fakts: vairāki uz ievēlēšanu nākamajā Saeimā pretendējošie politiskie spēki vairījušies pozicionēt sevi kādā no tradicionālā politiskā spektra flangiem.
Sociālā taisnīguma idejas – gandrīz visās programmās
Latviešu vēlētāji no valsts, politikas īstenotājiem sagaida lielākoties kreisu politiku, taču līdz šim galvenokārt balsojuši par labējām partijām, atzīst I. Kreituse. Kreisajam politiskajam flangam tradicionāli raksturīgā iestāšanās par sociālo taisnīgumu, ņemot vērā, ka nabadzība un citas sociālās problēmas skar daudzus vēlētājus, vērojama gandrīz visu uz 13. Saeimu kandidējošo politisko spēku priekšvēlēšanu programmās.
Tomēr tikai ““Saskaņa” sociāldemokrātiska partija”, “Progresīvie” un apvienība SKG (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Kristīgi demokrātiskā savienība, “Gods kalpot mūsu Latvijai”) skaidri norāda uz savu piederību kreisajām idejām un nodomu “rūpēties par vienkāršo cilvēku”. Pirmās divas to pauž jau nosaukumā, savukārt trešā par savas priekšvēlēšanu programmas mērķi izvirzījusi “Ziemeļvalstu sociāldemokrātu veidotās sabiedrības modeli”.
Politiskie spēki Latvijā cenšas reaģēt uz to, kas konkrētajā brīdī ir aktuāls sabiedrībā.
Par labēju bieži uzskatītā “Attīstībai/Par!” savā mājaslapā un programmā nav norādījusi uz piederību kādam politiskā spektra flangam, ko, visticamāk, izskaidro fakts, ka šo divu partiju apvienību raksturo ideoloģiski pretrunīgs salikums. “Latvijas attīstībai” ir tipiska labēja uzņēmēju partija, bet kustība “Par!” – kreisi centriska, pārstāvot vienu ideoloģisko nišu ar “Progresīvajiem”, norāda politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens. Apvienības programmā teikts, ka tās mērķis ir “taisnīga Latvija” un tā piedāvā klasisku sociāldemokrātisku risinājumu – zemākus nodokļus maziem ienākumiem un kopumā progresīvāku nodokļu sistēmu.
Apvienība “Jaunā Vienotība”, kuru ierasti saista ar labējo politisko spārnu, savā priekšvēlēšanu programmā pozicionējusies kā tāda, kas atbilst gan kreisai, gan labējai izvēlei. Pati apvienība savā mājaslapā nav definējusi savu politisko nišu, taču nosaukusi piecas tradicionāli kreisajam politiskajam spārnam kopumā raksturīgas prioritātes – taisnīgumu, veselību, izglītību, drošību, algas. Piederību kādam poliskajam flangam nenosauc arī Zaļo un zemnieku savienība, taču tās programma sākas ar solījumu “vienlīdzīgas iespējas visiem”.
Sociāldemokrātiem raksturīgi elementi saskatāmi Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” programmā, kurā pausti nodomi vairot labklājību, sociālo taisnīgumu, atbalstu pensionāriem, invalīdiem, jaunajām ģimenēm. Šis politiskais spēks savā mājaslapā norāda, ka ir nacionāli konservatīvs. Partija “KPV LV”, kura savu lokāciju politiskajā spektrā nedefinē, sola “nodrošināt sociālu komfortu visās iedzīvotājiem būtiskajās jomās”.
Lai gan solījumi sociālajā jomā ir daudzu partiju programmās, neviena no tām nedod skaidru redzējumu par to, kāda būs valsts loma sociālo problēmu risināšanā kopumā, rezumē I. Kreituse. Partiju programmās daudz runāts par izdevumu, bet ne ieņēmumu sadaļu, no kuras atkarīgas iespējas izpildīt solījumus sociālajā jomā.
Starp četriem ideju virzieniem
Izzūdot tradicionālā politiskā spektra robežām, patlaban politikā pasaulē dominē četri lieli idejiskie virzieni – sociālisms, konservatīvisms, liberālisms un nacionālisms. Tie visi saskatāmi arī Latvijas politisko partiju piedāvājumā, norāda J. Ikstens.
Nacionālisms, kā atzīst politologs, Latvijas politikā vienmēr bijis aktuāls un klātesošs. Tā elementi ir gan radikāli nacionālistiskas ievirzes partiju, piemēram, “Latviešu nacionālistu”, programmā, kura sludina “Latvija – latviešu valsts!” un aicina pārskatīt visus valstij saistošos starptautiskos līgumus, gan tādu konservatīvi orientētu un centrisku politisko spēku kā Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija, “Jaunā Vienotība” un citu “nacionālu” vai “latvisku” Latviju sludinošu politisko spēku piedāvājumā. Sociālā taisnīguma idejas kā prioritāras piedāvā “Saskaņa”, “Progresīvie”, kā arī vairāki citi politiskie spēki, kuru programmās lielu vietu ieņem risinājumi nabadzības un ienākumu nevienlīdzības izskaušanai. Konservatīvās idejas pārstāv tādi politiskie spēki kā Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija, Zaļo un zemnieku savienība, taču arī šādā politisko ideju virzienu dalījumā robežas starp tiem lielākoties nav skaidri novelkamas, atzīst J. Ikstens.
Svarīgi, ko piedāvā un kā to īstenos
Situācijā, kuru raksturo ideju difūzija starp dažādiem politiskajiem spēkiem, nav tik svarīgi noskaidrot idejisko nišu, kuru pārstāv tā vai cita partija, bet novērtēt, vai tā piedāvā sabiedrībai nozīmīgu problēmu risinājumus, skaidro J. Ikstens. Kā racionālu pieeju, pēc kuras izvēlēties partiju, par kuru balsot rīt gaidāmajās vēlēšanās, politologs ieteic vairāku priekšnosacījumu ievērošanu.
Kad vēlētājs noskaidrojis, kādas ir viņa intereses, ko viņš visvairāk sagaida no nākamās Saeimas un valdības, tālākai izvērtēšanai jāatlasa partijas, kuras to piedāvā. Kad tas izdarīts, jātiek skaidrībā, kurai no šīm partijām ir vislielākās izredzes vēlamo piedāvājumu īstenot. Tas savukārt būs atkarīgs no tā, cik lielas izredzes partijai ir iekļūt Saeimā un nonākt valdošajā koalīcijā. Visbeidzot – jānovērtē, vai partijā, uz kuru kritusi izvēle, ir pietiekami daudz pieredzējušu, godprātīgu un kompetentu cilvēku, kuri spēs īstenot vēlētājiem dotos solījumus.
