2005.gadā, ar ko aizsākas šajā demokrātijas auditā pētītais laikposms, Latvija tikko bija iestājusies Eiropas Savienībā, un līdz tam sevišķas bažas saistījās ar tā saukto valsts sagrābšanu jeb augstākā līmeņa politisko korupciju – neleģitīmu likumu, noteikumu, lēmumu un valdības rīcībpolitiku ietekmēšanu. Kā situācija šajā jomā ir mainījusies?
Jā, arī iepriekšējais demokrātijas audits vislielākās problēmas atklāja tieši šajā jomā. Situācija ir ievērojami uzlabojusies. Korupcija lielākā vai mazākā mērā pastāv visās valstīs. Taču ir svarīgi, cik attīstīti valstī ir korupciju ierobežojošie mehānismi. Latvijā pēdējos desmit gados ir izveidots starptautiskajiem standartiem atbilstošs tiesiskais regulējums, kurš kompetentajām iestādēm ļauj efektīvi darboties korupcijas ierobežošanā un arī sabiedrībai dod iespēju tajā iesaistīties. Latvijā pastāvīgi uzlabojas korupcijas indekss. Tiesa, šajā ziņā mēs vēl joprojām atpaliekam gan no Igaunijas, gan Lietuvas.
Latvijas īpatnība ir tā, ka daudzas mums pašiem vajadzīgas lietas izdarām tikai tad, kad mūs tā rīkoties piespiež Rietumu partneri, kā tas bija arī ar KNAB izveidošanu. Tādējādi iestāšanās ES un NATO 2004.gadā ir būtiski veicinājusi demokratizācijas procesus Latvijā.
Ir pieņemts atzīt, ka augstākā līmeņa politiskā korupcija ļoti lielā mērā diskreditējusi politisko vidi un mazinājusi sabiedrības ticību tās iespējām ietekmēt sev nozīmīgus lēmumus, tādējādi ievērojami kaitējot demokrātijas attīstībai Latvijā. Ko šajā ziņā atklāj demokrātijas audits?
Tas atklāj pretrunīgu ainu. No vienas puses, pēdējos desmit gados ir ievērojami paplašinājusies varas struktūru atvērtība sabiedrībai. Daudzās jomās šajā ziņā mēs esam pat priekšā citām ES valstīm. Piemēram, attiecībā uz sabiedrības iespējām jau agrā stadijā sekot likumprojektu gaitai, valdības sēdēm, Ministru kabineta lēmumiem. Taču ir jautājums, cik lielā mērā mūsu sabiedrība ir gatava šīs iespējas izmantot. Diemžēl jāsecina, ka pēdējos gados sabiedrības uzticēšanās līmenis demokrātiskajām institūcijām nav paaugstinājies. Uzticēšanās līmenis ir zems gan partijām, gan parlamentam.
Demokrātijas audita sadaļa par politisko kultūru atklāj, ka Latvijā pastāv tāda interesanta kombinācija: no vienas puses, cilvēkiem ir pārliecība, ka Latvijā viņi var brīvi paust savu viedokli, bet, no otras puses, viņi nav pārliecināti par savu kompetenci un iespējām kaut ko izmainīt, iespaidot. Ir grūti pateikt, kas tajā ir cēlonis, kas – sekas.
Tātad sabiedrībai ir iespēja paust viedokli, bet nav atgriezeniskās saites no politiskās elites...
Jā, bet, redziet, kas par lietu – attiecībām starp politisko eliti un sabiedrību vajadzētu būt divpusējām. Politiskajai elitei ir jābūt atvērtai, bet sabiedrībai – gatavai un spējīgai prasīt no tās. Diemžēl sabiedrības līdzdalības līmenis ir zems. Latvijas sabiedrībai, salīdzinot ar citām postkomunistiskajām valstīm, ir caurmērā zemāks iedzīvotāju politisko kompetenču un spēju pašnovērtējuma līmenis un ir izteiktāka uzticēšanās spēcīgam politiskajam līderim. Šis ir klasiskais jautājums politiskajā kultūrā – kā jums šķiet, vai viens politiskais līderis var izdarīt vairāk nekā daudzi vēlēti priekšstāvji? Latvijā uz šo jautājumu apstiprinoši atbild gandrīz divas trešdaļas aptaujāto.
Kā izskaidrojama sabiedrības neticība savām spējām iespaidot sev nozīmīgus procesus, kas acīmredzot iet roku rokā ar vēlmi pēc spēcīga politiskā līdera?
Jā, neapšaubāmi šīs parādības ir saistītas. Man ir grūti spriest par to cēloņiem. Skaidrs, ka te sava loma ir daudziem faktoriem. Runājot par sabiedriski politisko vidi, jāatzīmē: nekas nemainās tik lēni, kā cilvēku uzskati.
Patlaban atkal noris diskusijas par tautas vēlētu prezidentu, tiesa, ar nebijušu akcentu – ģeopolitisko situāciju Krievijas ārējo aktivitāšu kontekstā. Kā raudzīties uz tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu, runājot par demokrātijas attīstību?
Šī ideja, protams, nav jauna. Tagad tā aktualizēta saistībā ar gaidāmo valsts prezidenta ievēlēšanu. Taču, pievērsiet uzmanību, - netiek runāts par to, kādas tad būs tautas vēlēta prezidenta pilnvaras. Mainīt prezidenta ievēlēšanas kārtību, nemainot pilnvaras, būtu diezgan bezjēdzīgi.
Skaidrs, ka tautas vēlēta prezidenta pilnvarām vajadzētu būt plašākām.
Bet tādā gadījumā ir jārunā par visas politiskās sistēmas maiņu. Tad sauksim lietas īstajos vārdos. Latvija ir izteikti parlamentāra republika ar likumdevēja dominanci politiskajā sistēmā. Tautas vēlēts prezidents nozīmē virzību no parlamentārā modeļa uz prezidentālo, kā tas ir, piemēram, Lietuvā.
Vai Latvijas politisko sistēmu varētu reformēt? Jā, varētu. Diezin vai par milzīgu plusu uzskatāms tas, ka Latvija ir vienīgā postkomunistiskā valsts, kura lielo ģeopolitisko pārmaiņu laikā atjaunoja savu pirmskara konstitūciju. Runājot par atsvešinātību starp politiskajām institūcijām un sabiedrību, kāpēc gan mēs nevarētu rīkoties kā Lietuvā vai Vācijā, kur daļa deputātu tiek ievēlēta no partiju sarakstiem un daļa no vienmandāta apgabaliem? Iespējams, tas tuvinātu varu iedzīvotājiem.
Es ļoti atturīgi vērtētu tautas vēlēta prezidenta institūciju, saglabājot esošo politisko iekārtu. Kā to parādīja Vairas Vīķes-Freibergas piemērs, valsts prezidents arī ar pašreizējām pilnvarām, ja vien apliecina pietiekamu politisko gribu, spēj būtiski ietekmēt politiskos procesus. Vienkārši paplašinot prezidenta pilnvaras jau esošajā politiskajā sistēmā, baidos, varam nokļūt situācijā... Redziet, galvenā problēma jebkurā prezidentālā republikā, kur valsts galvu ievēlē tauta, ir tāda, ka prezidentu tomēr neievēlē visa tauta, bet tikai kāda viena sabiedrības daļa, kuras balsojums gūst vairākumu. Tātad šādi ievēlēts prezidents atspoguļo tikai vienas vēlētāju daļas intereses, bet rīkoties viņam nepieciešams visas sabiedrības vārdā. Šeit rodas problēmas. Pasaules pieredze liecina, ka sabiedrībās, kurās ir dziļas plaisas, tikai vienu sabiedrības daļu pārstāvošs līderis var kļūt bīstams.
Iedomājieties – tiek ievēlēts Egils Levits, kurš neapšaubāmi daudzējādā ziņā ir piemērots šim amatam, taču viņa vadībā izstrādātā Satversmes preambula ir faktors, kurš raisīja ļoti pretrunīgu sabiedrības reakciju un asu viedokļu šķelšanos. Vai šāds līderis sekmēs sabiedrības konsolidāciju? Ir pamats domāt, ka te varētu rasties problēmas. Ja maina varas sistēmu, tas jādara konsekventi, nevis pa daļām, nedomājot, kā tā darbosies kopumā.
Kāds ir jūs viedoklis par patlaban aktualizēto prezidenta ievēlēšanas atklātumu Saeimas balsojumā?
No vienas puses, nav skaidrs, kāpēc valsts prezidents ir vienīgā valsts augstākā amatpersona, kas tiek vēlēta aizklāti. Kāpēc tāda privilēģija? Ņemot vērā to, ka aicinājums uz prezidenta ievēlēšanas atklātumu ir populārs sabiedrībā, partijas, neslēpsim, ekspluatē to populistiskos nolūkos – lai vairotu savu popularitāti. No otras puses, parlamentārieši savā balsojumā ievēlē valsts prezidentu, kam jāpārstāv visa Latvijas sabiedrība un politiskā kopiena, neatkarīgi no iekšpolitiskām domstarpībām. Te politisko spēku "tirgus" elementi ir neizbēgami un nebūt ne vienmēr tam ir negatīvās konsekvences.
Atcerēsimies, ka atjaunotās Latvijas valsts, šķiet, spēcīgākā prezidente par pārsteigumu daudziem "iznira" pēc vairākām neveiksmīgām balsošanas kārtām, kurās kandidēja tādi sabiedrībā pazīstami cilvēki kā Raimonds Pauls un Anatolijs Gorbunovs.
Kopumā, man šķiet, ka šī jautājuma nozīme tiek pārspīlēta. Daudz lietderīgāk būtu pievērsties tam, vai un kādā mērā būtu nepieciešama pilnvaru pārdale starp valsts varas atzariem, kādām vajadzētu būt attiecībām starp prezidentu un Saeimu.
Vēlme pēc stipra līdera ir zināmā mērā vēlme pēc efektīvākas pārvaldības. Prezidents Bērziņš ir nācis klajā ar politiskām iniciatīvām izpildvaras stiprināšanai, premjerministra pilnvaru paplašināšanai. Tai pašā laikā auditā secināts, ka pieaug Saeimas atkarība no izpildvaras, mazinās likumdevēja autonomija. Vai spēcīga izpildvara ir kādās pretrunās ar Saeimas autonomiju? Kā šajā situācijā vērtējams prezidenta ierosinājums?
Vairākiem priekšlikumiem, ar ko nākusi klajā darba grupa, kura Valsts prezidenta kancelejas paspārnē nodarbojas ar šiem jautājumiem, es varētu piekrist. Piemēram, par tā dēvēto konstruktīvo neuzticēšanās votumu: ja parlamentā balso pret esošo valdību, tās oponentiem ir jābūt jau gatavai alternatīvai, ko piedāvāt vietā. Var piekrist arī vairākām ierosmēm par partiju stiprināšanu, taču ir lietas, ko es nevarētu atbalstīt. Piemēram, priekšlikumam dot vēlētājiem ne tikai mainīt kandidātu pozīcijas partiju vēlēšanu sarakstos, bet arī tajos iekļaut kandidātus no citu partiju sarakstiem. Latvijā jau tāpat ir pietiekamai daudz problēmu ar skaidrām partiju, frakciju, deputātu ideoloģiskajām nostādnēm. Ja pieņemtu minēto priekšlikumu, šajā jomā iestātos īsts haoss.
Parlamenta lomas nepietiekamība, ko jūs minējāt, nav tikai Latvijas problēma. Tā ir daudzviet pasaulē. Pirmkārt, Latvijas parlamentārā sistēma jau pati par sevi nosaka izpildvaras dominanci. Saeimas koalīcijā esošās partijas veido valdību un dod tai norādījumus, bet valdības lēmumi, likumprojekti tādējādi automātiski vai gandrīz automātiski gūst atbalstu Saeimā. Savukārt Saeimas virzīto likumprojektu īpatsvars samazinās. Te ir jārunā par vēl kādu ļoti būtisku problēmu – Latvijas Saeima, cik man zināms, ir vienīgais parlaments ES, kuram nav nekādas pētnieciskās kapacitātes. Latvijā arī nepastāv skaidra sistēma, kā cilvēks uzsāk politisko karjeru. Rietumvalstīs viņš iziet pakāpenisku procesu, darbojoties partijā, iepazīstot tās darbības jomas jau ilgi pirms tam, kad par kādiem nopelniem tiek pie politiskiem amatiem un kļūst par deputātu.
Latvijā turpretim skatās: ā, populārs cilvēks, liekam viņu uzreiz sarakstā. Tā Saeimā nonāk daudz šādiem posteņiem nesagatavotu un nekompetentu cilvēku. Savukārt tur viņu sagaida vāji apmaksāts konsultants, kurš, kā zinām, bieži vien ir teju paša deputāta vai viņa kolēģa ģimenes loceklis. Salīdzinājumam var minēt ASV, kur viena kongresmeņa rīcībā ir 30–40 cilvēku un Kongresa bibliotēka ar saviem milzu resursiem.
Patlaban deputāta kandidātiem netiek izvirzīti kādi obligāti izglītības vai darba prakses kritēriji. Tas, protams, atbilst demokrātijas uzstādījumiem. Tomēr ir arī pamats jautāt, vai nevajadzētu deputātiem izvirzīt kādu atbilstības minimumu 21.gs. parlamentārieša darba prasībām, ņemot vērā, ka kompetenču loks palielinās?
Jā, tā tas ir, taču šo problēmu nevar risināt ar administratīviem paņēmieniem. Runājot par parlamenta darbību, nevar teikt, ka politologa izglītība ir labāka par izglītību ekonomikā vai inženierzinātnēs. Šis ir vairāk jautājums par politisko līdzdalību, to, ka cilvēks karjeru sāk no pašas apakšas, pakāpeniski kāpjot uz augšu. Tas kopumā ir komplekss jautājums par cilvēka aktivitāti, labo gribu, līdzdalību, to, cik demokrātiskas ir partijas. Šajā ziņā, starp citu, es piekristu Valsts prezidenta darba grupas priekšlikumam, ka, iesniedzot vēlēšanām partijas sarakstu, par katru no kandidātiem ir jābūt kādiem simts atbalstītāju parakstiem. Lai nav tā, ka visu izlemj tikai partijas spice; atlasē būtu jāpiedalās arī cilvēkiem "no apakšas". Tam būtu jābūt procesam, kas no apakšas sniedzas līdz pašai augšai.
Pazīstamais režisors Alvis Hermanis, kuru uzskata par vienu no tā dēvētajiem viedokļu līderiem, sevišķi inteliģences aprindās, pērn izteicās, ka Saeimas kvalitāte ar katrām nākamajām vēlēšanām slīd zemāk un zemāk. Tikai nedaudziem deputātiem piemītot kompetence un idejas vadīt valsti atbilstoši 21.gadsimta prasībām. Vai un cik lielā mērā tam var piekrist?
Es tomēr nedomāju, ka vērojama vispārēja lejupejoša tendence. Lielajiem politiskajiem spēlētājiem Saeimā – gan koalīcijas partijām, gan arī "Saskaņai" – kopumā ir liela politiskā pieredze. Arī abās nelielajās opozīcijas partijās ir gana daudz cilvēku, kas ir pietiekami spējīgi. Šis parlaments noteikti nav radikāli sliktāks par iepriekšējiem. Turklāt šajā ziņā nevar izdarīt tālejošus secinājumus, jo šis sasaukums būtībā ir nostrādājis vien trīs mēnešus.
Turpinājums rīt.
