2024. gada 1. augustā ierēdne sasniedza pensionēšanās vecumu. Atlīdzības likuma 17. panta pirmā daļa paredz atlaišanas pabalsta izmaksu tikai gadījumos, ja tiek izbeigtas amata (dienesta, darba) attiecības sakarā ar institūcijas vai amata likvidāciju, amatpersonu (darbinieku) skaita samazināšanu, amatam (dienestam, darbam) noteiktajām prasībām neatbilstošu veselības stāvokli (ieskaitot pārejošu darbnespēju), noteikta vecuma sasniegšanu, pēc kura nav pieļaujama atrašanās dienestā, sakarā ar izdienas pensijas saņemšanai noteiktā izdienas stāža sasniegšanu, kā arī gadījumā, ja tiek atjaunota amatā (dienestā, darbā) amatpersona (darbinieks), kura iepriekš veica attiecīgos amata (dienesta, darba) pienākumus. Saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41. panta 1. punkta “f” apakšpunktu valsts civildienesta attiecības izbeidzas, ja ierēdnis ar iestādes vadītāja lēmumu tiek atbrīvots no ierēdņa amata, sasniedzot valsts noteikto pensijas vecumu, izņemot gadījumus, kad iestādes vadītājs pieņem pamatotu lēmumu par attiecīgā ierēdņa atstāšanu amatā. Valsts noteikto pensijas vecumu noteic likuma “Par valsts pensijām” 11. pants. Ievērojot minēto, atbilstoši Atlīdzības likuma 17. panta pirmajai daļai amatpersonām, ar kurām tiek izbeigtas amata (dienesta) attiecības sakarā ar noteikta vecuma sasniegšanu, pēc kura nav pieļaujama atrašanās dienestā, ir jāizmaksā atlaišanas pabalsts. Līdz ar atbrīvošanu no amata atlaišanas pabalsts izmaksājams arī gadījumos, ja persona saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41. panta 1. punkta “f” apakšpunktā minēto iestādes vadītāja rīkojumu ir turpinājusi civildienesta attiecības, taču vēlāk tās izbeigtas. Vai amatpersonai (ierēdnei) ir jāizmaksā atlaišanas pabalsts, ja viņu neatbrīvo sakarā ar valsts noteikto pensijas vecuma sasniegšanu un viņa turpina strādāt? Vai iestādes vadītājam bija jāsagatavo rīkojums par darba attiecību turpināšanu? Rīkojums nav sagatavots. Vai šajā gadījumā bija jāizmaksā atlaišanas pabalsts?
Valsts civildienesta likuma 41. panta pirmās daļas 1. punkta “f” apakšpunkts paredz, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzas, sasniedzot valsts noteikto pensijas vecumu, izņemot šā panta otrajā daļā minēto gadījumu. Attiecīgi šā panta otrā daļa noteic, ka iestādes vadītājs vai ministrs ir tiesīgs pieņemt pamatotu lēmumu par ierēdņa atstāšanu amatā uz noteiktu laiku, bet ne ilgāk kā uz diviem gadiem. Šo termiņu var pagarināt.
Ievērojot minēto, brīdī, kad valsts civildienesta ierēdnim iestājas valsts noteiktais pensijas vecums, iestādes vadītājam jāpieņem viens no diviem lēmumiem – vai nu par valsts civildienesta attiecību izbeigšanu, sasniedzot valsts noteikto pensijas vecumu, vai par ierēdņa atstāšanu amatā uz noteiktu laiku. Tādējādi nevar veidoties situācija, ka neviens no attiecīgajiem lēmumiem netiek pieņemts.
Valsts civildienesta attiecību izbeigšana, pamatojoties uz valsts noteiktā pensijas vecuma sasniegšanu (noteikta vecuma sasniegšana, pēc kura nav pieļaujama atrašanās dienestā), ir pamats izmaksāt atlaišanas pabalstu atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk – Atlīdzības likums) 17. pantā noteiktajam.
Vienlaikus Atlīdzības likuma 17. panta trešā daļa paredz: ja amatpersonai (darbiniekam), kuru atbrīvo no amata (dienesta, darba), pamatojoties uz šā panta pirmajā daļā minēto, piedāvā nodibināt vai turpināt amata (dienesta, darba) pienākumu izpildi tajā pašā vai citā institūcijā un ja amatpersona (darbinieks) šim piedāvājumam piekrīt, atlaišanas vai atvaļināšanas pabalstu tai neizmaksā.
Atlīdzības likuma 17. panta trešajā daļā noteiktais izņēmums attiecībā uz atlaišanas pabalsta izmaksu ierēdnim, kas sasniedzis valsts noteikto pensijas vecumu un ar kuru ir pagarināts civildienesta attiecību termiņš, piemērojams tādā veidā, ka civildienesta attiecību pagarināšanas brīdī atlaišanas pabalsts netiek izmaksāts. Proti, valsts civildienesta attiecības konkrētajā brīdī netiek izbeigtas un ierēdnim tiek piedāvāts tās turpināt uz noteiktu laiku, līdz ar to atlaišanas pabalstu saskaņā ar Atlīdzības likuma 17. panta trešo daļu neizmaksā, jo dienesta attiecības tiek pagarinātas.
Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Augstākās tiesas Senāts ir secinājis, ka “no valsts puses ir pretēji tiesiskajai noteiktībai un paļāvībai ļaut personai, kura sasniegusi pensijas vecumu, turpināt pildīt amata pienākumus uz noteiktu termiņu, jo tas attiecīgajā brīdī bija valsts interesēs, bet pēc šī termiņa beigām atlaist personu nevis pensionēšanās vecuma sasniegšanas dēļ (kas tādā situācijā būtu loģiski un kas paredz atlaišanas pabalsta izmaksu), bet līguma termiņa izbeigšanās dēļ (kas šāda pabalsta izmaksu neparedz). Valsts pārvaldes iestādei tiesiskais regulējums jāpiemēro pēc tā jēgas, nevis formāli, kā arī jāspēj atzīt savas kļūdas, proti, ka iestāde piemērojusi nepareizo atlaišanas pamatojumu. Atzīstot savu kļūdu, valsts pārvaldes iestādei arī jādara viss, lai novērstu personai nelabvēlīgās sekas” (skat. Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 12. maija sprieduma Nr. SKA877/2020 11. punktu).
No minētā izriet, ka, izbeidzot valsts civildienesta attiecības ar ierēdni, pēc tam, kad notecējis termiņš, uz kuru tās tikušas pagarinātas, ierēdnis ir atbrīvojams no amata sakarā ar pensijas vecuma sasniegšanu. Attiecīgi tādā gadījumā ierēdnim ir izmaksājams atlaišanas pabalsts atbilstoši Atlīdzības likuma 17. pantā noteiktajam, ievērojot nepārtrauktas nodarbinātības ilgumu valsts un pašvaldību institūcijās.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
