Par Otrā pasaules kara sākumu pieņemts uzskatīt nacistiskās Vācijas iebrukumu Polijā 1939.gada 1.septembrī. Par kara pirmo šāvienu – zalvi, ko vācu līnijkuģis "Šlēzviga-Holšteina" pulksten 4.45 no rīta raidīja pret Polijas krasta apsardzi pie Dancigas. Pasaules kara mērogu šis bruņotais konflikts ieguva, tajā pakāpeniski iesaistoties visām tā laika lielvalstīm un daudzām to kolonijām. 3.septembrī karu Vācijai pieteica Lielbritānija un Francija. 17.septembrī padomju armija iebruka Polijas austrumos. 1941.gada jūnijā līdz ar Vācijas uzbrukumu PSRS sākās vācu-padomju karš, kuru Padomju Savienībā dēvēja un mūsdienu Krievijā sauc par Lielo Tēvijas karu. 1941.gada decembrī pēc Vācijas sabiedrotās Japānas uzbrukuma amerikāņu karabāzei Pērlhārborā Havaju salās tiešā karadarbībā iesaistījās arī ASV.
Divi Vācijas kapitulācijas akti
Līdz ar Vācijas spēku galīgu sakāvi Berlīnē karadarbība Eiropā beidzās 1945.gada maijā. Vienlaikus kļuva skaidrs, ka Padomju Savienība centīsies paturēt sev brūkošā Trešā reiha teritorijas, kur būs iegājis tās karaspēks. Skaidri iezīmējās acīmredzama, turpmākajam aukstajam karam raksturīgā konfrontācija starp Rietumu lielvalstīm un PSRS. 1945.gada 30.aprīlī Hitlers izdarīja pašnāvību. 2.maijā kapitulēja Berlīnes garnizons, bet 7.maijā vācu pavēlniecība, klātesot Rietumu sabiedroto ( Lielbritānijas, Francijas, ASV) pārstāvjiem un padomju ģenerālmajoram Ivanam Susloparovam, Reimsā Francijas ziemeļaustrumos parakstīja aktu par Vācijas bezierunu kapitulāciju, kas stājās spēkā 8.maijā pulksten 23.01 pēc Centrāleiropas laika.
"Staļins uzskatīja, ka nacistu sakāve ir jāpieņem Padomju Savienībai, nevis Rietumiem."
Taču Maskava atzina, ka tās pārstāvis, kurš gan bija ziņojis par akta gatavošanu Maskavai, nav tam pilnvarots, un uzstāja uz vēl viena Vācijas kapitulācijas akta parakstīšanu, kam simboliski jānotiek Berlīnē un kurā Padomju Savienība būtu pārstāvēta visaugstākajā militārajā līmenī. Staļins, norādot uz padomju tautas lielajiem nopelniem karā, uzskatīja, ka nacistu sakāve ir jāpieņem Padomju Savienībai, nevis Rietumiem.
Otro kapitulācijas aktu parakstīja 9.maijā 43 minūtes pēc pusnakts pēc Maskavas laika Berlīnes piepilsētā Karlshorstā, padomju pusi pārstāvot maršalam Georgijam Žukovam. Šis akts stājās spēkā pulksten 1.00 pēc Maskavas laika 9.maijā, ko jau kopš 1945.gada Padomju Savienībā, kā arī mūsdienu Krievijā svin kā Uzvaras dienu – padomju armijas un padomju tautas uzvaru pār nacistisko Vāciju Lielajā Tēvijas karā. Vairākās postpadomju valstīs šajā datumā noteikta Uzvaras diena pār fašismu. Savukārt rietumvalstīs 8.maijā, ko Latvijā atzīmē kā Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu, svin Uzvaras dienu Eiropā (Victory in Europe Day).
Karam punktu pieliek atombumbas
Āzijā un Klusajā okeānā Otrais pasaules karš turpinājās visu 1945.gada vasaru. Japānas pārstāvji tikai 2.septembrī, pēc ASV atombumbu nomešanas uz Hirosimas un Nagasaki pilsētām, uz Savienoto Valstu karakuģa "Misūri" Tokijas līcī parakstīja Japānas kapitulācijas aktu. Tādējādi šo datumu – 1945.gada 2.septembri – ir pieņemts uzskatīt par Otrā pasaules kara beigu dienu, ko kā Uzvaras dienu oficiāli atzīmē ASV.
Taču historiogrāfijā un karu piedzīvojušo valstu sabiedrībās pastāv dažādi alternatīvi viedokļi par kara noslēguma brīdi. Baltijā, norādot uz nacionālo partizānu darbību, izplatīts ir uzskats, ka karš daudziem šo valstu iedzīvotājiem turpinājās mežos līdz par 20.gadsimta 50.gadu vidum. Partizānu cīņas ar padomju varu turpinājās arī Polijā, Ukrainā, Baltkrievijā. Nereti alternatīvos uzskatos Otrā pasaules kara īstās beigas saista ar kara seku izzušanu. Tā, piemēram, Vācijā un arī Austrumeiropā izplatīts ir viedoklis, ka Otrais pasaules karš beidzās 1989.gada 9.novembrī – dienā, kad krita Berlīnes mūris.
"Pastāv dažādi alternatīvi viedokļi par kara noslēguma brīdi."
Latvijā kara beigas nereti tikušas saistītas ar tādiem notikumiem kā Krievijas armijas izvešana 1994.gadā, Skrundas lokatora uzspridzināšana gadu vēlāk, arī iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā 2004.gadā, kad Latvija atkal pilnībā iekļāvusies Rietumu pasaulē, no kuras kara dēļ tika izrauta.
Saskaņā ar radikālākajiem vēsturnieku viedokļiem, Otrais pasaules karš Latvijā vēl nemaz nav beidzies, jo nav zudušas visas okupācijas sekas, piemēram, valstī joprojām dzīvo liels skaits okupācijas laikā iebraukušo bijušo padomju pilsoņu, un Latvija no Krievijas nav saņēmusi kompensācijas par kara un okupācijas rezultātā nodarītajiem zaudējumiem cilvēkiem un tautsaimniecībai. Reti sastopams, tomēr visā pasaulē zināms ir viedoklis, ka Otrā pasaules kara laikā radusies konfrontācija starp Krieviju un Rietumiem nekad nav izzudusi, tāpēc karš joprojām turpinās.
