8. maijs – Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena
1945. gada 8. maijā līdz ar nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulāciju Eiropā beidzās Otrais pasaules karš. Tāpēc šo datumu visā Eiropā un lielākajā daļā pasaules atzīmē kā Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu.
Šajā dienā atceramies un izvērtējam arī Latvijas sarežģīto vēsturi. 8. maijā pieminam Otrā pasaules kara nevainīgos upurus, visus kritušos, nobendētos, noslepkavotos, nīdētos, trimdā un katorgā aizdzītos. Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka Latvijas tautai atšķirībā no Rietumeiropas valstīm 8. maijs tomēr neatnesa ilgi gaidīto mieru un brīvību. Latvijai neatkarību izdevās atjaunot tikai 1990. gada 4. maijā, ko ar Konstitucionālo likumu nostiprināja 1991. gada 21. augustā.
Eiropā un Krievijā nacisma sagrāvi svin atšķirīgos datumos
Atsevišķās pasaules valstīs, piemēram, Krievijā, nacisma sagrāvi un uzvaru Otrajā pasaules karā svin dienu vēlāk - 9. maijā.
Šāda situācija izveidojusies pavisam vienkārša iemesla pēc – dažādās laika zonas. Vācijas bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maijā plkst. 23.01 pēc Centrāleiropas laika. PSRS laika starpības rezultātā tas jau bija 1945. gada 9. maija plkst. 1.01. Tādējādi tieši šis datums Padomju Savienības kontrolētajā daļā kļuva par Uzvaras dienu – padomju armijas un padomju tautas uzvaru pār nacistisko Vāciju Lielajā Tēvijas karā.
Tā kā Latvija jau vairāk nekā 10 gadus ir pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu mēs svinam kopā ar visu Eiropu – 8. maijā.
Robēra Šūmana plāns
Lai gan Hitlera režīms bija sakauts un Eiropā iestājies miers, daļa eiropiešu saprata, ka tā nav pašsaprotama vērtība. Lai izvairītos no turpmākiem kariem, tajā jāiegulda kopīgi pūliņi, kas bieži vien nozīmē atsevišķu nacionālo interešu atlikšanu malā. 19. gadsimtā apvienotā un spēcīgā Vācija pašā kontinenta centrā, daudzuprāt, bija bumba ar laika degli, kas neizbēgami novedīs pie jaunām interešu sadursmēm. Daudzas valstis joprojām neuzticējās Vācijai, un tām bija svarīgi, lai ekonomiski atdzimusī Vācija būtu politiski un militāri vāja. Taču tā bija politiska dilemma, kura veda nekurienē. Vēsture mācīja, ka pēc Pirmā pasaules kara parakstītais Versaļas miera līgums, ko Vācijas tauta uztvēra kā pazemojošu un graujošu, kļuva par auglīgu augsni nacionālsociālisma ideju uzplaukumam un Hitlera nākšanai pie varas. To vairs nedrīkstēja pieļaut.
Tāpēc 1950. gada 9. maijā Parīzē Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans, apzinoties jauna kara draudus, starptautiskajai presei nolasīja deklarāciju, kurā Francija, Vācija un citas Eiropas valstis tika aicinātas apvienot ogļu un tērauda ražošanu, lai nodrošinātu mieru un uzlabotu ekonomisko izaugsmi. Šūmana plāns paredzēja izveidot pārvalstisku Eiropas iestādi, kuras pārraudzībā būtu militārās rūpniecības un varas pamats – ogļu un tērauda nozare.
Šī priekšlikuma rezultātā 1951. gadā Francija, Vācija, Itālija un Beniluksa valstis izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, piekrītot brīvajai tirdzniecībai ar oglēm un tēraudu un kopējiem noteikumiem attiecībā uz ražošanu un konkurenci šajā nozarē. Kopienas sekmīgā darbība kļuva par pamatu turpmākai pārliecībai, ka Eiropas veiksmīgas attīstības pamatā ir miers un sadarbība. Gadu gaitā pieauga kopīgi pārraudzīto nozaru un projektā iesaistīto valstu skaits.
"Ironiski, bet tieši risks, ka atjaunosies ekonomiskā savtība un dialoga iztrūkums starp Eiropas valstīm, bija pamudinājis (..) aizdomāties līdz šādam risinājumam," vēlāk par Eiropas kopienas ideju rakstīja angļu izcelsmes vēsturnieks Tonijs Džads.
Svētki visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem
ES valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē Milānā 1985. gadā tika pieņemts lēmums svinēt 9. maiju kā Eiropas dienu. Tie ir svētki visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem, kas simbolizē kādreiz karojošu valstu vienotību un spēju sadarboties kopīga labuma vārdā.
Ārlietu ministrijas un Valsts kancelejas infografika "Ko pasaulē atzīmē 8. un ko 9. maijā?"
