Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) galvenais mērķis, dibinot kopējo tirgu un pakāpeniski tuvinot dalībvalstu ekonomikas politikas, bija likvidēt visas tirdzniecības barjeras, izveidot kopēju ārējās tirdzniecības politiku, saskaņot noteikumus transporta un lauksaimniecības nozarē un nodokļu jomā, nojaukt brīvas konkurences šķēršļus un veicināt brīvu kapitāla, darbaspēka un uzņēmējdarbības kustību. Lai nodrošinātu ne tikai vienotu tirgus darbību, bet saskaņotu dalībvalstu sociālās sistēmas, kas veicinātu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanu un vienādošanu, līgums paredzēja izveidot Eiropas Sociālo fondu. Lai līdzsvarotu kopējā tirgus attīstību, tika izveidota Eiropas Investīciju banka, kuras mērķis nav gūt peļņu, bet piešķirt aizdevumus un dod galvojumus projektiem mazāk attīstītu reģionu attīstībai, uzņēmumu modernizācijai, pārveidošanai un jaunu darbības formu attīstībai. Tādējādi EEK idejas aizstāvji cerēja visā kopienā veicināt harmonisku saimnieciskās darbības attīstību, pastāvīgu un līdzsvarotu izaugsmi, lielāku stabilitāti, straujāku dzīves līmeņa paaugstināšanos un ciešākas attiecības starp dalībvalstīm.
Lai sasniegtu EEK mērķus, Romā parakstītais līgums paredzēja izveidot četras jaunas pārnacionālas pārvaldes struktūras:
- Asambleju (vēlāk Eiropas Parlamentu), kurā ir Kopienas valstu tautas pārstāvji. Tā īsteno padomdevējas un uzraudzības pilnvaras;
- Padomi, kurā ir dalībvalstu deleģēti pārstāvji. Tās pienākums – koordinēt vispārējo ekonomikas politiku un pieņemt kopējās politikas lēmumus;
- Komisiju, kas sastāv no 9 locekļiem, kurus ieceļ dalībvalstis vienojoties. Tās uzdevums – lai nodrošinātu pareizu kopējā tirgus darbību, kontrolēt EEK līguma pareizu piemērošanu, izstrādāt ieteikumus un sniegt atzinumus, piedalīties Padomes un Asamblejas tiesību aktu sagatavošanā;
- Tiesu, kas nodrošina tiesiskumu EEK līguma interpretēšanā un piemērošanā.
Vienlaikus jāatzīmē, ka EEK dibināšanas virzītājspēks bija daudz dziļāks par ekonomiskām interesēm vien. Neskatoties uz to, ka, apzinoties jauna kara draudus, 1951. gadā Francija, Vācija, Itālija un Beniluksa valstis izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu ar mērķi nodrošināt pārvalstisku pārraudzību pār militārās rūpniecības un varas pamatu – ogļu un tērauda nozari, tālāka Eiropas vienotības attīstība militārajā un politiskajā laukā nevirzījās uz priekšu (centieni izveidot Eiropas kopējās aizsardzības kopienu 1954. gadā cieta neveiksmi). Izveidojot vienotu tirgus telpu, tuvinot Vācijas, Francijas, Itālijas, Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas ekonomikas, EEK līgums bija alternatīvs risinājums meklējumos izvairīties no nākotnes kara iespējamības, jo nojauca barjeras, kas bija gadsimtiem sens cēlonis postošai Eiropas nāciju sašķeltībai.
"Ironiski, bet tieši risks, ka atjaunosies ekonomiskā savtība un dialoga trūkums starp Eiropas valstīm, bija pamudinājis (..) aizdomāties līdz šādam risinājumam," vēlāk par Eiropas kopienas ideju rakstīja angļu izcelsmes vēsturnieks Tonijs Džads. Vēsturnieka ieskatā EEK tādējādi "pamatojās uz vājumu, nevis spēku".
Viens mērķis - dažādas intereses
Zīmīgi, ka pamudinājums turpmāk censties izvairīties no tādām pagātnes katastrofām kā pasaules karš un demokrātiju sabrukums līdzīgām kataklizmām, balstīt Eiropas ekonomisko integrāciju, nevis politisko vai militāro, nāca no Beniluksa valstīm, kurām jau bija starpvalstu savienības pieredze un mazāk ko zaudēt saplūdušo nacionālo identitāšu ziņā (Beļģija, Nīderlande un Luksemburga jau bija parakstījušas Beniluksa muitas ūniju 1944. gadā (spēkā stājās 1948. gadā)). Viens no EEK līguma autoriem un izstrādes darba grupas vadītājs bija Beļģijas ārlietu ministrs Pols Anrī Spāks.
Vienlaikus būtu naivi apgalvot, ka EEK dibinātājvalstu lēmumu pievienoties pārnacionālai savienībai noteica tikai rūpes par kopējo labumu, mieru un citu valstu iedzīvotāju labklājību. Katrai valstij bija arī savi apsvērumi, kas ļāva pārliecināt nacionālos parlamentus atbalstīt EEK izveidi. Nenoliedzami, arī tolaik iesaistīšanās šādas pārnacionālas savienības dibināšanā, tāpat kā šodien, bija iemesls karstām debatēm un viedokļu dažādībai. Tā, piemēram, vēsturnieki bieži atsaucas uz tā brīža Vācijas kanclera Konrāda Adenauera, EEK idejas aktīva aizstāvja, un paša izveidotā kabineta pārstāvja – ekonomikas ministra Ludviga Erharda – domstarpībām. Erhards, "entuziasma pilns brīvā tirgus piekritējs, saglabāja kritisku attieksmi pret "neomerkantīlisko "muitas savienību"", kas, viņaprāt, varēja sabojāt Vācijas attiecības ar Lielbritāniju, ierobežot tirgus plūsmu un izkropļot cenas". Viņa skatījumā EEK bija "makroekonomiska bezjēdzība". Arī Francijā netrūka skeptiķu, un konservatīvi noskaņotie Nacionālās asamblejas deputāti balsoja pret Romas līgumu ratifikāciju. Interesanti, ka vitāli svarīga loma franču lēmumā par labu EEK bija lauksaimniecības jautājumam. Francijas, pārtikas importētājas ar strauji augošu lauksaimniecības produkcijas ražošanu, ekonomiskā interese Eiropas kopējā tirgū bija atvieglota pieeja gaļas, piena un labības produktu tirgum, jo īpaši – Vācijas tirgum. Itālija, kas tobrīd bija nabadzīgākā no sešām EEK valstīm, neslēpa, ka tās interesēs ir brīva darbaspēka kustība, kas tādējādi krietni atvieglotu pašmājās samilzušo bezdarba problēmu. Beniluksa valstīm EEK bija iespēja palielināt savu konkurētspēju tirdzniecībā, piedalīties tās ietekmējošu lēmumu pieņemšanā, kas ņēma virsroku pār bažām, kā kopējais tirgus ietekmēs iekšējo tirgu, konkurētspēju un cenas.
"Arī tolaik iesaistīšanās EEK dibināšanā, tāpat kā šodien, bija iemesls karstām debatēm un viedokļu dažādībai."
Tomēr nevar noliegt, ka EEK ideja bija veiksmīga, uzsver britu vēsturnieks Normans Deiviss. "Lai kā arī Eiropas Kopienu kritizētu (..), bija skaidri redzams, ka tās dalībvalstis kļuva daudz pārticīgākas nekā valstis, kas palika ārpusē."
"Tas, kurš netic, ka Eiropas lietās notiek brīnumi, nav reālists," teicis profesors Valters Halšteins, Romas līgumu parakstīšanas brīdī Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs. Kopienas ekonomiskie panākumi nodrošināja to, ka tai vēlējās pievienoties arvien jaunas valstis. 1973. gadā ar trešo mēģinājumu (divas reizes tas neizdevās Francijas prezidenta ģenerāļa de Golla izteiktā veto dēļ) EEK iestājās arī Lielbritānija kopā ar Dāniju un Īriju. Pēc Grieķijas pievienošanās 1981. gadā un Spānijas un Portugāles pievienošanās 1986. gadā "sešinieks" bija pārtapis "divpadsmitniekā". Šobrīd Eiropas Savienībā ir 28 dalībvalstis, tai skaitā Latvija.
Taču pēc 60 gadiem, kad Eiropas politikā ienāk jauni cilvēki, kam svešas pasaules kara šausmas, "sapnis par mieru" un "kopējo tirgu" ir kļuvis tik pašsaprotama vērtība, ka atteikšanās no nacionālajām interesēm kopējā labuma vārdā gūst arvien mazāku atbalstu dalībvalstu vēlētāju vidū. Līdzīgi kā tālajā 1957. gadā, kad EEK dalībvalstis satrauca Lielbritānijas lēmums palikt ārpusē, šodien neviens droši nezina teikt, kādas sekas būs britu lēmumam sākt izstāšanās procedūru no Eiropas Savienības.
