Eiropas Savienības Tiesa: izveides mērķis un kompetence (I)

Otrā pasaules kara postošās sekas radīja ilgas pēc miera, ekonomiskā uzplaukuma un vienotas Eiropas. Minēto apstākļu kopums bija augsne Eiropas Savienībai (ES), kuras pirmsākums bija 1951. gadā nodibinātā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK)1. Arī Eiropas Savienības Tiesas (EST) izveidošanās ir saistīta ar Eiropas integrācijas procesu, un EST kā atsevišķa institūcija tika izveidota 1952. gadā, pamatojoties uz Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) dibināšanas līgumu2.

Dibināšanas mērķis un nosaukums

EOTK dibināšanas līgumu parakstīja sešas valstis: Francija, Rietumvācija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Itālija. Līgums paredzēja apvienot šo valstu tērauda un ogļu ražošanu, tostarp, lai izvairītos no turpmākajiem kariem, kopīgi kontrolējot kara ieroču ražošanu. Savukārt, lai nodrošinātu, ka EOTK dibināšanas līgums tiktu pareizi interpretēts un ieviests EOTK dalībvalstīs, līgums paredzēja tiesas izveidi, kura sastāvēja no septiņiem tiesnešiem, kas tika iecelti uz sešiem gadiem saskaņā ar kopējo vienošanos starp EOTK valstu valdībām.3

1957. gadā EOTK dibinātājvalstis lēma par sadarbības paplašināšanu, aptverot arī citas ekonomikas nozares, un tika noslēgts Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanas līgums un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums jeb Romas līgums, kā rezultātā tiesa, kas tika nodibināta ar EOTK dibināšanas līgumu, 1958. gadā kļuva par Eiropas Kopienu Tiesu.

Savukārt no 2009. gada 1. decembra, kad stājās spēkā Lisabonas līgums, ES pārņēma kompetenci, kas iepriekš bija piešķirta Eiropas Kopienai. Līdz ar to Kopienu tiesības kļuva par ES tiesībām, un Eiropas Kopienu Tiesa, paplašinot tās jurisdikciju, kļuva par Eiropas Savienības Tiesu.

Vienlaikus ar Eiropas Savienību turpina pastāvēt Eiropas Atomenerģijas kopiena (Euratom), un Eiropas Savienības Tiesas kompetence joprojām ir attiecināma uz Euratom tiesībām, tāpat kā uz ES tiesībām.

Par EST gadadienu tiek uzskatīts 4. decembris, jo 1952. gada 4. decembrī tika noturēta pirmā svinīgā sēde.

Eiropas Savienības Tiesas sastāvs

EST darbību regulē virkne tiesību aktu, taču tās pamatdarbību nosaka Līgums par Eiropas Savienību (LES) un Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD).

EST ir tiesu iestāde, kas nodrošina vienveidīgu ES tiesību piemērošanu un interpretāciju, un, veicot šo uzdevumu, EST:

kontrolē ES iestāžu aktu tiesiskumu

ja kāds ES tiesību akts pārkāpj LES vai pamattiesību normas, tad pēc ES dalībvalsts, Eiropas Padomes, Eiropas Komisijas vai noteiktos gadījumos pēc Eiropas Parlamenta, fiziskas vai juridiskas personas prasības EST attiecīgo ES tiesību aktu var atcelt;

nodrošina, ka ES dalībvalstis pilda no līgumiem izrietošos pienākumus

ja kāda no dalībvalstīm nav izpildījusi saistošos ES tiesību aktus, tad pēc Eiropas Komisijas vai citas ES dalībvalsts ierosinājuma var tikt uzsākta tiesvedība pret attiecīgo valsti (pārkāpuma procedūra) un piemērots arī sods;

pēc valsts tiesas lūguma interpretē ES tiesības

dalībvalstu tiesām ir jānodrošina ES tiesību aktu atbilstoša piemērošana, taču var gadīties, ka dažādu valstu tiesas tos interpretē dažādi, tāpēc dalībvalstu tiesas var lūgt skaidrojumu EST, lai precizētu ES tiesību interpretāciju, pārbaudītu valsts tiesību aktu atbilstību ES tiesībām vai ES tiesību akta spēkā esamību (prejudiciāli nolēmumi).

Tā kā katrai ES dalībvalstij ir sava valoda un īpaša tiesību sistēma, arī EST ir daudzvalodu iestāde, kas nozīmē, ka tiesvedības valoda var būt ikviena ES oficiālā valoda.

EST, kuras mītne atrodas Luksemburgā, veido divas tiesas:

Tiesa (Court of Justice), kas tika izveidota 1952. gadā ar EOTK dibināšanas līgumu un darbojas kopš 1953. gada;
Vispārējā tiesa (General Court), kas izveidota, pamatojoties uz Eiropas Padomes 1988. gada lēmumu un darbojas kopš 1989. gada.

No 2006. gada līdz 2016. gadam EST sastāvā bija arī trešā tiesa – Eiropas Savienības Civildienesta tiesa (Civil Service Tribunal), kuras kompetencē bija strīdu izskatīšana starp ES institūcijām un to darbiniekiem, to pārņemot no Vispārējās tiesas ar mērķi samazināt Vispārējās tiesas noslogojumu, tomēr līdz ar tiesnešu skaita palielināšanu Vispārējā tiesā, šī funkcija tika nodota tai atpakaļ.4

Tiesas kompetence un sastāvs

EST sastāvā ietilpstošā Tiesa šobrīd sastāv no 27 tiesnešiem, t. i., pa vienam tiesnesim no katras ES dalībvalsts un 11 ģenerāladvokātiem. Vācijai, Francijai, Itālijai, Spānijai un Polijai ir pastāvīgi ģenerāladvokāti, savukārt pārējās dalībvalstis atlikušajiem sešiem ģenerāladvokāta amatiem rotācijas kārtībā izvirza savus kandidātus.

Ģenerāladvokāts ir Tiesas loceklis, kurš nepiedalās tiesas apspriedēs, bet piedalās tiesas sēdē un pēc tam sniedz savus secinājumus. Tajos viņš, rīkodamies pavisam neatkarīgi, piedāvā Tiesai risinājumu, kāds, viņaprāt, būtu piemērojams izskatāmajā strīdā, bet Tiesai viņa secinājumi nav saistoši. Ja konkrētajā lietā nav radušies jauni tiesību jautājumi, Tiesa drīkst nolemt, ka tā tiks izspriesta bez ģenerāladvokāta secinājumiem.

Tiesneša un ģenerāladvokāta kandidatūras izvēle ir katras dalībvalsts ekskluzīvā kompetencē – dalībvalsts izraugās kandidātu konkursa kārtībā vai arī konkrēts kandidāts tiek uzrunāts. Dalībvalsts izvēlētajam kandidātam uz Tiesas, Vispārējās tiesas tiesneša, kā arī ģenerāladvokāta amatu jāsaņem pozitīvs atzinums no LESD 255. panta komitejas. Negatīva atzinuma gadījumā kandidāts netiek virzīts tālākai apstiprināšanai.5 Saskaņā ar LESD 253. pantu par tiesnesi vai ģenerāladvokātu jāizraugās tāda persona, kuras neatkarība nav apšaubāma un kura atbilst prasībām, kādas attiecīgās dalībvalstis izvirza augstākajiem tiesnešu amatiem, vai kuras kompetence ir vispāratzīta.

Tiesnešus un ģenerāladvokātus amatā ieceļ dalībvalstis, savstarpēji vienojoties, uz sešiem gadiem ar iespēju tikt atkārtoti ieceltiem amatā. Tiesneši no sava vidus uz trim gadiem ievēlē priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku, kurus var ievēlēt atkārtoti.

Tiesas kompetencē ietilpst:

prejudiciālo nolēmumu lietas

dalībvalsts tiesai, kurai adresēts Tiesas nolēmums, sniegtā interpretācija ir saistoša, izskatot attiecīgo lietu. Tiesas spriedums ir tādā pašā veidā saistošs arī citu dalībvalstu tiesām, kurām varētu rasties identisks jautājums;

prasības pret dalībvalstīm saistībā ar valsts pienākumu neizpildi

ja Tiesa atzīst, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, šai dalībvalstij tiek uzlikts pienākums nekavējoties veikt pasākumus to izpildei. Ja Eiropas Komisija atkārtoti vēršas Tiesā un Tiesa konstatē, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi tās spriedumu, Tiesa var šai valstij uzlikt naudas sodu un/vai kavējuma naudu;

prasības par Eiropas Savienības institūciju pieņemto tiesību aktu (regulu, direktīvu, lēmumu) atcelšanu

Tiesā šādu prasību var celt dalībvalsts pret Eiropas Parlamentu un/vai Eiropas Padomi vai arī ES iestāde pret citu ES iestādi;

prasības saistībā ar bezdarbību

ceļot šādu prasību, Tiesa pārbauda, vai ES iestāžu vai struktūru bezdarbība ir bijusi likumīga. Tomēr šāda prasība ir pieļaujama tikai tad, ja attiecīgā iestāde vispirms ir aicināta rīkoties. Ja bezdarbība tiek atzīta par nelikumīgu, minētajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai to novērstu;

sūdzību izskatīšana par Vispārējās tiesas nolēmumiem;
citi jautājumi, piemēram, atzinumu sniegšana par ES nolīgumu ar trešajām valstīm vai starptautiskajām organizācijām saderību ar ES pamatlīgumiem (LESD 218. pants).

Vispārējās tiesas kompetence un sastāvs

Vispārējās tiesas sastāvā ir divi tiesneši no katras dalībvalsts jeb 54 tiesneši. Tiesnešus amatam izvirza dalībvalsts, ievērojot tos pašus nosacījumus, kādi ir Tiesas tiesnešiem. Šos tiesnešus amatā ieceļ dalībvalstis, savstarpēji vienojoties, uz sešiem gadiem ar iespēju tikt atkārtoti ieceltiem amatā. Tiesneši no sava vidus uz trim gadiem ievēlē priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku, kurus var ievēlēt atkārtoti.

Vispārējā tiesā nav ģenerāladvokātu, tomēr atsevišķās lietās iespējams nozīmēt vienu tiesnesi ar ģenerāladvokāta funkcijām.

Vispārējā tiesa tiek uzskatīta par ES “administratīvo tiesu”, kuras galvenā funkcija ir nodrošināt fizisko, juridisko personu un arī ES dalībvalstu tiesisko aizsardzību jomās, kuras neietilpst Tiesas kompetencē, piemēram:

konkurence;
intelektuālais īpašums;
vide;
veselība;
lauksaimniecība;
ārējās attiecības;
Eiropas civildienests;
publiskais iepirkums;
piekļuve dokumentiem;
institucionālās tiesības;
banku un finanšu tiesības un citas jomas.

Vispārējās tiesas kompetencē ir:

prasības, ko ceļ fiziskas vai juridiskas personas, par ES iestāžu un struktūru aktu, kas adresēti šīm personām vai skar tās tieši un individuāli, atcelšanu (tās ir, piemēram, prasības, ko uzņēmums ceļ par Eiropas Komisijas lēmumu, ar kuru tam uzlikts naudas sods), kā arī prasības par reglamentējošiem aktiem, kas tās skar tieši un kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem, un prasības, ko šīs pašas personas ceļ, lai konstatētu, ka minētās iestādes un struktūras nav pieņēmušas lēmumu;
pret Eiropas Komisiju celtās dalībvalstu prasības;
dalībvalstu celtās prasības pret Eiropas Savienības Padomi saistībā ar tās izdotajiem tiesību aktiem valsts atbalsta, tirdzniecības aizsardzības pasākumu (“dempinga”) jomā un aktiem, ar kuriem Eiropas Padome īsteno izpildes pilnvaras;
prasības par tāda kaitējuma novēršanu, kuru radījušas ES iestādes un struktūras vai to darbinieki;
prasības, pamatojoties uz līgumiem, kurus noslēgusi ES un kuros skaidri noteikta Vispārējās tiesas kompetence;
prasības intelektuālā īpašuma jomā, kas vērstas pret Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO) un Kopienas Augu šķirņu biroju (CPVO);
strīdi starp ES iestādēm un to darbiniekiem saistībā ar darba attiecībām un sociālā nodrošinājuma sistēmu.

Vispārējās tiesas spriedumi ir pārsūdzami Tiesā, taču tikai attiecībā uz tiesību jautājumiem.